Ieva un Oskars Florenci-Vīksnes: "Kāds augstāks spēks ir savedis mūs kopā"

Ieva ir aktrise. Skatītājiem labi zināma. Un arī Oskars ir aktieris, kurš spēlē galvenokārt neatkarīgajos teātros, kā arī jau kuro gadu ir brīnišķīgā raidījuma Ucipuci seja. Kopā viņiem ir uzņēmums BM Production, kas nodarbojas ar radošu ideju realizēšanu. Gan mūzikas videoklipi, gan cita veida projekti jau īstenoti. Vēl viņi rada digitālo saturu un nodarbojas ar fotogrāfiju. Vēl ir Leonards – viņu mazais puika. 

Kā ir ceļot ar divgadnieku?

Ieva: Ar Leonardu sākām ceļot, kad viņam bija pusgads. Braucām uz Vīni. Man bija darba brauciens, un es teicu, ka labprāt brauktu ar ģimeni. Bija izaicinoši, jo es viņu tolaik vēl ar krūti baroju – Vīnē sanāca, ka, apmeklējot dažnedažādas vietas, reizēm nācās pabarot arī, piemēram, parkos. Gājām baudīt arhitektūras pieminekļus un restorānus. Pēc tam bijām Sardīnijā un Toskānā mēnesi – izlēmām, ka gribam vasarā aizbraukt uz vietu, kur saderinājāmies.

Bet raidījuma sakarā mums pirmais bija ceļojums uz Portugāli. Plānā ir sešas valstis, un katrā mēs mēģinām īstenot kādu savu sapni. Vai un kā izdosies – to varēs redzēt raidījumā Uz Sapni ar mazo gan televīzijā, gan Youtube platformā visā Latvijā.

Kādi tie sapņi ir?

Ieva: Diezgan ekstrēmi. Portugālē mēs iemācījāmies sērfot.

Oskars: Turklāt visi trīs – un no nullītes sākot. Arī Leonards bija uz dēļa!

Ieva: Nākamais ceļojums bija Somija, kur mērķis bija satikt to īsto, aiz polārā loka dzīvojošo Ziemassvētku vecīti. Un tas bija pārsteidzoši iedvesmojoši, es pati paliku kā maza meitene vecīša priekšā.

Raidījumā daudz dalīsimies ar tips & tricks – padomiem, kā ceļot kopā ar mazu bērnu, kā arī ieteikumiem, izvēloties galamērķus, tur esot uz vietas.  Skaidrs, ka jautājums, kā ceļot ar divgadnieku, ir aktuāls ne tikai mums. Sākumā mums šķita, ka būs ļoti, ļoti grūti, bet, braucot uz Portugāli, pierādījās pretējais. Apzināti iekļaujam raidījumā visu, kas noris ceļojuma laikā, ja pat tie ir sarežģījumi, ar ko saskaramies, vai nesaskaņas. Viss no A līdz Z, cik nu raidlaiks atļauj.

Oskars: Bieži esmu no vecākiem dzirdējis, ka ceļojumos ar bērniem viss būs sarežģīti un vispār nekontrolējami, bet bērniem ir interesanti – un viņi koncentrējas, savācas un piedalās, ar viņiem daudz ko var sarunāt, jo arī viņiem tas ir piedzīvojums. Mēs dodamies arī visai ekstrēmos piedzīvojumos, bet arī tas Leonardam patīk.

Ieva: Raidījuma nosaukums ir Uz sapni ar mazo, un tas nozīmē, ka mēs savos sapņos iesaistām arī mūsu bērnu Leonardu. Mūsu mērķis ir turpināt dzīvot tādu dzīvi, kādu vēlamies, un mēs uzskatām, ka bērns nav šķērslis, lai piepildītu ikvienu sapni dzīvē, tādēļ Leonardu, cik viņš pats vēlas iesaistīties, iesaistām mūsu aktivitātēs. Kad Leonards pieteicās, šķita, ka tagad jāatsakās no tiem saviem sapņiem, jāpiezemējas, vairs nedrīkst trakot – bet tagad mēs redzam, ka viss ir iespējams!

Jums tomēr būtu interesantāk kaut kur aizbraukt diviem vai foršāk ir trijatā?

Ieva: Domāju, tā kvalitāte un pavadītais laiks neatšķiras, tas vienkārši ir citādāk. Ar bērnu mēs esam ģimene, priecājamies viens par otru.

Oskars: Ar bērnu ir tā ilgtspējība, manuprāt, vecāki viņam iedod to, ka pasaulē ir arī cita jūra, citi kalni, un tas ceļojums kļūst vērtīgāks, jo to viņš paņem uz dzīvi līdzi.

Ieva: Mēs ar Oskaru jau agrāk daudz ceļojām. 2013. gadā iestājāmies aktieros, 2014. gadā Oskars teica – braucam trakā piedzīvojumā! Es vispār nebiju cilvēks, kurš ceļo – galīgi nē! Biju ceļojusi ar folkloras kopu, bet tā, lai viena vai divatā kaut kur brauktu, – tas man sagādāja lielu satraukumu. Bet Oskars teica – es par visu parūpēšos, tikai esi mans ceļabiedrs! Devāmies apkārt Eiropai – Francija, Spānija, Itālija, Portugāle. Ar stopiem, ar kuģi, lidmašīnu, vilcienu, mašīnu…

Un iekļuvām dažnedažādās situācijās, kur nauda nevarēja palīdzēt. Saka: ja tu gribi apprecēt kādu, vispirms ir jāaizbrauc ceļojumā, izbaudot arī grūtības, – tad tu apzinies, ar kādu partneri esi kopā. Mums tiešām gāja labi, un mēs nolēmām turpināt. Radās komandas sauklis “Mēs esam gatavi būt!”(we are ready to be). Un esam gatavi piepildīt kādu no saviem sapņiem – ar tiem līdzekļiem, kādi ir mūsu rīcībā.

Nokļuvām arī Ņujorkā, atceros, ka manā koferī toreiz tīrās šausmas bija paņemtas, jo tas notika tik ātri. Ilgi gaidījām, domājām, kā lai dabū naudu biļetēm, vispār naudu braucienam. No akadēmijas arī mūs tā vienkārši nelaida…

Bijām arī Austrijā, Norvēģijā, bet Amerika, Ņujorka bija tāds visspilgtākais galamērķis. Tur mūs sagaidīja arī Jūdžina O’Nīla teātra institūts, padziļinātāk iepazināmies ar profesiju, bet pilnīgi no cita skata punkta, tiešām ieguvām ļoti daudz.

Izklausās, ka jūs vispār ļoti daudz laika pavadāt kopā.

Ieva: Jā.

Tas vieno vai dažreiz ir par daudz?

Ieva: Laikam jau esam iemācījušies…

Oskars: … atraduši to ļoti labo veidu, kā strādājam kopā. Un atpūšamies kopā.

Ir kaut kādi paņēmieni?

Oskars: Tā noteikti ir saruna. Un – būt atklātam vienam pret otru.

Ieva: Galvenais – mēs darām to, kas mums ļoti patīk. Neizpildām viens otra gribu, mums abiem ir kopīgi mērķi, mēs uz tiem skatāmies ļoti līdzīgi. Un, lai tos piepildītu, katrs ieliekam daudz. Nav tā, ka tikai es eju uz darbu, Oskars arī iet uz darbu, satiekam atsevišķi savus draugus, savas ģimenes.

Oskars: Kas ir ļoti svarīgi – lai ir laiks arī saviem hobijiem, vīrišķīgām vai sievišķīgām nodarbēm. Piepildi sevi un tad arī otram vari dot.

Ieva: Bet mēs esam iemācījušies labi dzīvot kopā, ar katru gadu arvien labāk.

Oskars: Es nemaz negribētu citādāk.

Atceraties pirmo iespaidu vienam par otru?

Ieva: Pirmie iespaidi bija tādi, ka man nu ļoooti nepatika Oskars un es arī viņam nepatiku. (smejas)

Oskars: Izskats, attieksme, runas veids – jebkāda izpausme. Man Ieva likās tik aktīva, skaļa rīdziniece!

Ieva: Bet man likās – kaut kāds superzaļš jaunietis no Siguldas… Kaut kāds āksts vienkārši: mati gaisā, kaut ko mētā no sevis.

Un brīdis, kad tas mainījās?

Ieva: Mēs mācījāmies kopā, un tur jau daudzi varēja patikt vai ne, bet neatceros nevienu, kurš man tik ļoti nepatiktu kā Oskars. Pilnīgi vienalga bija par tiem pārējiem, bet viņš iekrita acīs tā, ka nu… Nē, es ar viņu nestrādāšu kopā, nē, etīdes neveidošu, izvēlēšos citu! Bet sanāca, ka reiz visi jau bija sadalījušies pāros, tikai mēs abi bijām palikuši. Nācās strādāt kopā. Es viņam uzreiz saku: “Man jau ir attiecības piecus gadus!” Un Oskars arī: “Man arī jau ir attiecības 5 gadus!” Ka tik ko nesadomājas!

Bet… Sākām strādāt, parādījās kas vārdiem neaprakstāms, iekšējā vilkme vienam pret otru. Es no tā ļoti ilgi mēģināju tikt vaļā, turējos pretī: “Nē, Ieva, tas nav tas puisis, kas tev patīk!” – bet viss mans ķermenis teica ko citu. Atceros, Elmārs Seņkovs mums uzdeva ar acīm ciet telpā atpazīt kursabiedrus – pienākt pusmetru klāt un sajust, kas var būt šis cilvēks. Atpazinu gandrīz visus, tad apstājos pie Oskara, stāvu un domāju, kas tas ir, – un tā patīk smarža, tauriņi vēderā, domāju: nu kas tas ir par puisi?!

Tā mēs visu laiku mānījāmies, bet, kad gājām ar kursabiedriem ballēties, pēkšņi sākām pamanīt, ka atkal esam divatā un runājamies.

Oskars: Varējām ieplūst viens otra sarunās, domās. Mūsu pasaules tā satuvinājās, ka to jau vajadzēja kā tādu ēdienu katru dienu. Vēl joprojām tas ir tā.

Ieva: Mēs arī bijām ļoti atklāti viens pret otru jau pašā sākumā bijām. Man bija pajukušas attiecības, Oskaram bija kaut kas līdzīgs. Teicām viens otram – ja tiekamies, tad tās ir attiecības, viens otram nemelosim un ap pirkstu netīsim. Diezgan ātri sagājām kopā. Bet ilgi slēpām to no kursabiedriem un pedagogiem.

Oskars: Un tagad man patīk, kā tu izskaties!

Ieva: Daudziem nepatika mana balss. (smejas)

Apprecējāties, jo pieteicās Leonards?

Ieva: Mēs apprecējāmies ātrāk. Esam kopā desmit gadus, laulībā – trīs.

Man bija ļoti grūts posms – teātrī, ar veselību. Tad Oskars pēkšņi mani bildināja, un tas atkal iedeva man spārnus.

Tas arī bija pāri visām likstām, traģēdijām – lidojums uz Sardīniju, bildinājums. Teicu: ja esam saderinājušies, vajag ātri apprecēties, jo esam divi ļoti nodarbināti aktieri un, ja neapprecamies uzreiz, noteikti šo vilksim garumā ilgi. Mums bija burvīgas kāzas, un apprecējāmies, jo bijām gatavi spert soli tālāk. Tagad jūtamies kā viens vesels – kas ir mans, ir viņa. Neesam atdalāmi – tā mēs vēlējāmies. Būt ģimene. Tikai pēc tam pieteicās Leonards.

Par ko mēdzat strīdēties?

Ieva: Mans temperaments vienmēr vēlas izrunāt visus sīkumus, nemēdzu neko turēt sevī, un tad es gribu, lai arī otrs līdzīgi atveras. Bet otrs ir citādāk audzināts – Oskars to visu norija un varēja ilgi ar to staigāt. Kā es to nevarēju izturēt! Tajā posmā mēs daudz strīdējāmies par to, ka viņš nerunā: “Strīdies ar mani! Saki, ko tu domā! Mēs varam to izrunāt!” Nu, kaut vai izkaujamies, bet neiegāžam attiecības, mūsu mīlestību! Tagad strīdi parādās, ja viens ir noguris vairāk nekā otrs, ja pietrūkst palīdzības, atbalsta.

Oskars: Pēdējā laikā man tas vairāk ir strīds ar sevi – bet to risinu caur otru cilvēku. Strīds ar savu ego, par laiku, ko tu gribi sev, jo ir ģimene, bērns un ir arī jāstrādā… Bet, ja otrs cilvēks ir tik brīnišķīgs, uzklausa un diskutē, tad tu arī atrisini to, un tas, manuprāt, ir ļoti labi, ka mums par šo ir strīdi. Tā mēs atrisinām tās savas lietas, savas problēmas. Un uz dīvāna es ne reizi neesmu gulējis!

Ieva: Mēs esam diezgan atvērti un ekspresīvi cilvēki – mūsu strīdi vienmēr ir skaļi. Iet pa gaisu rokas, man ir skaļa balss, Oskaram tāpat. Tā mēs kā divi spāņi izstrīdamies, bet pēc tam mierīgi apsēžamies un kā pieauguši cilvēki detalizēti visu izrunājam. Un tad ir miers. Kad strīdu atrisinām, ir tik forša, viegla sajūta – ka tu to cilvēku saproti, kāpēc viņš tāds ir, kādi ir motīvi, to darot vai nedarot. Tāda iekšēja sasnieguma sajūta. Ka varam dzīvot tālāk, ka nav – kā strīds, tā šķiras.

Es Oskaram esmu teikusi, ka gribu redzēt un mīlēt viņu jaunu, un redzēt arī, kā viņš noveco, es gribu to piedzīvot! Līdzīgi kā par bērnu man jautā – ko tu tik daudz laika pavadi ar bērnu, tiešām negribas vienai aiziet kaut kur? Bet es negribu! Es tiešām mīlu skatīties, kā mans bērns aug un attīstās, ko viņš runā! Mīlu to just, viņam pieskarties, mīlu viņu mīlēt. Un tā ir mana kā cilvēka dāvana uz šīs pasaules – ka es varu to baudīt! Esmu savas dzīves izvēles pakārtojusi tam, ka tas ir iespējams, un tagad iet no tā projām būtu vienkārši muļķīgi.

Oskars: Ja tu skati šo laika posmu, kad bērns ir mazs, pret savu dzīvi – tas ir tik īss… Ļoti gribas to un arī savu jaunību izbaudīt ar savu ģimeni kopā. Tas ir tik vērtīgi. Dažreiz saka – kāpēc tu negribi aizbēgt no tā visa? Doties kaut kur viens pats… Nē, man patīk. Ir tā sajūta, ka tagad ir laiks, kad to vajag. Ilgtermiņa vērtība.

Ko jūs pēc bērna piedzimšanas ieraudzījāt viens otrā kā tēvā, kā mātē?

Oskars: Atklāju, ka darbojamies kā komanda vēl labāk, nekā domāju! Sākumā, tikko piedzimis bija Leonards, pirmās dienas Dzemdību namā es rūpējos par bērniņu, Ieva bija uz gultas, dodot man norādes, mēs ļoti labi sastrādājāmies.

Ieva: Tā kā manas dzemdības beidzās ar akūtu ķeizaru – dzemdību norise bija veiksmīga, lai pati piedzemdētu, tikai bērns negribēja vai bija sarežģījumi viņam nākt ārā –, bija divi vienā – gan dzemdības, gan ķeizars –, es pēc tam nedrīkstēju ne pakustēties. Anestēzija arī mani nelaida vaļā. Pārāk ilgi gulēju, visas māsiņas jau bija nobēdājušās, ka nevaru pat uz sāniem pagriezties, lai bērnu pabarotu. Oskaram nācās darīt pilnīgi visu, es tikai stāstīju – tagad dari to, aizej tur, atnes to. Un viņš visu arī izdarīja.

To laiku atceraties kā vieglu vai grūtu?

Ieva: Sajūtu un laimes ziņā – kā vieglu, jo bijām jau vienojušies, ka Oskars būs mans atbalsts un es būšu bērna atbalsts. Cik Oskars dos man, tik es došu bērnam, un tā mēs uz riņķi tās emocijas laidām – un tas ļoti labi strādāja. Nebija robežu, tikai vienošanās, ka bērna pirmajos dzīves mēnešos Oskars ir mans lielais atbalsts un es – bērniņa.

Tas iedeva tādu lidojuma sajūtu – es atceros to laiku tik pasakainu! Oskars taisa ēst, nes man siltu ēdienu, es varu ar bērniņu… Tik forši, tik mīļi. Es jau gan zināju, ka viņš ir ļoti rūpīgs, tas nekas jauns nebija.

Oskars: Es nojautu, ka Ieva būs brīnišķīga mamma. Un viņa ir vēl labāka, nekā likās.

Ieva: Oskars ar mūsu dēlu ļoti labi tika galā, jo arī uzklausīja manus padomus. Man pieredze ar bērniņiem bija, jo man ir jaunāks brālis – viņš piedzima, kad man bija 18, un es rūpējos, kad viņš bija pavisam maziņš. Varēju šo pieredzi nodot Oskaram, un man bija svarīgi, lai ir cilvēks, kurš šo informāciju arī grib uzņemt, nevis “es zinu labāk” vai turas pretim.

Tas ir mūsu pirmais bērniņš. Viens otru neēdām nost tādēļ, ka kāds kaut kā kļūdās.

Oskars: Bet es esmu tev pateicīgs, ka tu mani iesaistīji kā vīrieti, jo bieži ir – ā, tu jau nezini, nav jēgas tev ko pat mācīt! Uzticējies, ka es varu darīt. Tas ir ļoti svarīgi, lai veidotos ģimene, kurā abi vecāki ir dalībā. Un tas bērnam ir ļoti svarīgi. Tu devi atbalstu man kā vīrietim – re, kā tu vari!

Ieva: Spilgti atceros – es sēdēju ar mazuli un Oskars teica: “Kā man tev palīdzēt ar bērniņu?” Un es teicu: “Stop! Ne palīdzēt. Tu esi tētis, 50 % rūpju un atbildības ir tavi, tas ir arī tavs bērns!” Viņš ir mūsu abu radīta dzīvība. Vari pat nejautāt, vienkārši paņem bērniņu, aiznes, kur vajag. Pats zini ļoti labi, kas un kā jādara.

Palīdzēt var mamma, omīte, citi cilvēki, bet tētim – viņam ir jāzina tikpat daudz, cik mammai.

Kuru tagad vairāk vajag bērnam – mammu, tēti?

Ieva: Viņš mūs abus sauc par mammu un tēti. Ja es sāku piedalīties spēlēs, ko parasti viņš spēlē ar Oskaru, viņš aizspēlējies nosauc mani par tēti, un otrādi: ja Oskars sāk kaut ko darīt kā es, tad gadās, ka viņš sauc Oskaru par mammu. Viņam ir nedalīta uzmanība no abiem vecākiem. Gulēt arī bieži liekam kopā.

Oskar, ko Ieva ļoti labi dara – ne kā mamma? Kas viņai baigi labi sanāk?

Oskars: Vārīti kartupeļi – izcili! Jebkurš var izvārīt kartupeļus, bet viņa to izdara tā, ka visu dienu ir prieks!

Ieva: Sentēvu metode. No vecmāmiņas mantota. Pieber ūdenim sāli tikai pašās beigās un vāra vairāk mīkstus nekā cietus. Tad sanāk ideāli. Bet padomā vēl kaut ko labu par mani! (smejas)

Jā, varbūt ir kas emocionālāks?

Oskars: Kas mani pievilka – kā tāds milzīgs ūdenskritums ir viņas enerģija un mīlestība, tas man rezonē ik dienas, un viņa to spēj sniegt jebkuram cilvēkam, kas ir blakus. Tas, manuprāt, mūsu dzīvi visu laiku piepilda ar tādu svaigu ūdeni. Tas ir Ievas lielums, kas man patīk. Nebeidzama enerģija un vilkme darīt, radīt, piedzīvot. Katru dienu kaut ko radīt. Man kā cilvēkam tas sniedz ļoti lielu piepildījumu – spēja dzīvot dzīvi ar vērienu. Kad dienas nav tā vienkārši pavadītas.

Un otrādi?

Ieva: Es tagad domāju, ko viņš tādu garšīgu taisa… Makaronus! Pastas Oskaram ir vislabākās – itāļa cienīgas!

Oskars: Leonards to ēd visu laiku – pasta ar pesto.

Ieva: Bet par īpašībām. Oskars manās sajūtās ir ģeniāls cilvēks – viņā ir tik tīra enerģija, tik gaiša, cilvēcīga, sirsnīga un liela, ka gribas, lai viņš tevi apmīļo ar to visu. Viņš tik labi sajūt un saprot otru cilvēku – un ne tikai ar mani tas tā ir. Es skatos, kā viņš komunicē ar mammu vai draugu, vai svešu cilvēku – viņā vienmēr ir ļoti liela mīlestība un gaišums. Reizēm tas mani pārsteidz. Mēs izejam ārā no mājas divatā, un pēkšņi viņš tā paskatās… Es vienkārši peldu tajā skatienā – kā paradīzē. Atceros, kā mēs skatījāmies viens otrā pie altāra – likās, laiks apstājās, es vienkārši pazudu tajās acīs.

Jūs mēdzat domāt – šis ir līdz mūža galam?

Oskars: Nemēdzam domāt citādāk.
Ieva: Vēl vairāk – man ir sajūta, ka mēs paši neizvēlējāmies viens otru. Kāds augstāks spēks mūs ir savedis kopā, lai mēs kaut ko izdarītu. Jo ir tāda neremdināma vēlme būt kopā, tādas lietas, ko uzsākam un aizraujamies, – tās ir tik ļoti līdzīgas; dažreiz ir tā, ka runājam vienādi. Pat tā mazliet spocīgi. Jo it kā taču esam arī tik dažādi.

Oskars: Desmit gadus kopā – nav maz, bet visu laiku kaut kas jauns.

Ko jūs ļoti gribētu abi kopā piedzīvot? Varbūt, piemēram, māju uzcelt?

Oskars: Mēs varējām māju uzcelt – bet devāmies piedzīvojumā.

Ieva: Jā, mēs esam traki. Mēs to izdzīvojam pieredzē. To naudu, par ko varējām māju uzcelt.

Man sapnis vairāk asociējas ar to pieredzi, kas veido tevi tālāk, kas tev dod kaut ko. Kas ir laimes pieskāriens ik dienu, jo es krāju atmiņas. Kad es nospraužu savus sapņus, tas ir par sajūtu, kādu es gribu just. Un ar Oskaru es gribu justies brīvi, vienmēr.

Lai mūsu dēls izaug par krietnu cilvēku, kurš zina, kas ir mīlestība, kurš spēj mīlēt pretim un ir atvērts. Un tajā pašā laikā zina, ko dara. Ir mērķis, ko mēs abi droši vien gribētu sasniegt, kas saistās ar mūsu dēlu – lai viņš ir mūsu draugs arī turpmāk dzīvē. Lai abi esam viņam labais piemērs, noturamies kopā un sasniedzam kādus tuvākus vai tālākus mērķus. Daudz kas saistās ar mūsu profesiju, jo tā mums ir viena.

Oskars: Bet mums ir arī individuāli sapņi.

Ieva: Profesionālā vidē, protams, ir sapņi, bet tos vairāk asociējam kā mērķus, ko piepildīt priekš mums pašiem. Dzīvē mums katram ir arī savi individuālie sapņi.

Ko esat pārņēmuši no savu vecāku ģimenēm?

Ieva: Ar mani laikam sākas jauna nodaļa manas ģimenes grāmatā, jo es neko necenšos darīt, kā darīja mani vecāki. Noteikti tāpat kaut ko izdaru zemapziņā, sīkumos un detaļās, bet tādos lielos soļos skatoties – nē. Daudz ko daru tā, kā mani mamma audzinājusi, – sevi kopt, par sevi pastāvēt, arī dažādas tādas sievišķīgas lietiņas – to jā. No manas puses pārņemt ko no savas ģimenes būtu komplicēti, ir bijuši ļoti sarežģīti laiki ģimenē, neteiktu, ka es priecātos pārņemt daudzus piemērus.

Es pilnīgi radu no jauna, pēc savām sajūtām. Un arī šajā sakarā ļoti uzticos Oskaram, viņam ir cita pieredze ar ģimeni un tradīcijām.

Oskars: Man vairāk piemēru radīja vecvecāki, pie kuriem augot pavadīju daudz laika. Viņi ir tie, kas kopj šīs tradīcijas, kuras mēs mēģinām dot tālāk. Ka ir ģimenes svētki, visi sanāk kopā, ir kopā pavadītais laiks un padarītie darbi. Ko arī mans opis un oma darīja – ceļošana, visu laiku sevis no jauna atklāšana.

Ieva: Es varu teikt, ka man mamma ir spēcīgu pamatu ielikusi ar apziņu, ka mīlestība ir pāri visam, to es noteikti esmu mantojusi no viņas. Joprojām uzklausu viņas redzējumu par dzīvi, kas man dod ļoti daudz.

Akadēmijas laikā bija tā, ka skrāpē nost to ieaudzināto, jo jābūt kā baltām lapām, lai nav tikai vienpusēja domāšana: pareizi–nepareizi, labi–ļauni. Ja esi aktieris, nav izdevīgi domāt šādās pozīcijās. Nav izdevīgi skatīties uz pasauli caur vienu prizmu, kā tevi audzināja vecāki. Mēs izgājām šo skolu.

Oskars: Un to ir grūti noskrāpēt nost, jo tas veido tavu pasauli. Skatāmies uz Leonardu, kā viņš aug – jebkura mūsu rīcība vai ne-rīcība ietekmēs viņa domāšanu, viņa pasaules uztveri. Redzot, kā viņš pieaug, tu sāc analizēt arī savu bērnību, kā tu esi audzināts. Kam tu esi gājis cauri – vai tev ir bijuši vecāki klāt, vai arī viņi ir bijuši darbā visu laiku, vai kā citādāk…

Oskar, kā tas nāk, ka tu nodarbojies tieši ar bērnu teātri – un arī Ucipuci raidījums ir bērnu auditorijai.

Oskars: Bērnu un arī jauniešu. Tas viss sākās ar izrādi Tētis pēc Kārļa Vērdiņa dzejoļu grāmatas – spēlēju monoizrādi lielā mētelī, spēlējos kā mazs bērns, stāstot par savu tēvu. Brīnišķīga izrāde, un man komunikācija ar bērniem patīk, viegli nāk. Dzīvi uztvert kā spēli – man tas ir iekšā, man patīk spēlēties. Šajās izrādēs ir svarīgi, ka tu ar bērna prātu tajās ieej, esi vienā līmenī ar savu skatītāju. Vai viņš ir trīsgadnieks, septiņgadnieks; un mums ir izrādes arī vidusskolēniem, runājam par attiecībām. Bet tu esi ar viņiem tajā domāšanā un enerģijā, man viegli nāk pārtapt un būt tajā. Es arī izskatos tāds… jauns. (smejas)

Ieva: Ja drīkstu papildināt… maza aina bērnu rotaļu laukumiņā. Tur tāds liels kuģis. Kas tur notiek – Oskars bļauj visiem: “Pirāti iebrūk!” Pilnīgi visi bērni, kas ir laukumiņā, ir saskrējuši tajā kuģī iekšā, karo, lec, krīt – un Oskars visu to kuģi vada! Es viņam saku – pa kuru brīdi tas notika?! Viņam tik dabīgi tas izdodas – šis kontakts ar bērniem. To nevar neredzēt un nejust. Režisors Jānis Znotiņš vienkārši ir atklājis talantu, kas var nest šo prieku bērniem un jauniešiem. Caur Oskaru rezonē fantāzija, jaunrade, lidojums.

Leonardam ir ļoti attīstīta fantāzija, un tas noteikti ir no Oskara un Ucipuci, jo Ucipuci viena puse ir uzrakstīts scenārijs, bet otrs ir Oskars.

Kas raksturo tieši jūsu ģimeni?

Ieva: Mēs vienmēr esam kustībā.

Vai Leonardam ir cerības tikt pie māsiņas vai brālīša?

Ieva: Tādas cerības viņam noteikti ir! Mēs arī pirmo bērniņu neplānojām, bet sajutām. Mēs dzīvojam pēc sajūtām – tā varētu būt arī atbilde uz jautājumu, kas mūs raksturo: mēs esam sajūtu cilvēki, kuri godā tur mīlestību. Un ļoti bieži tās sajūtas mums stingri liek ko darīt.