Dārgākā fotogrāfe Latvijā Liāna Brūvere jeb Koshumm: "Caur šo darbu es sadziju pati"

Vai tu esi dārgākā fotogrāfe Latvijā?

Godīgi sakot, nezinu. Neesmu veikusi tādu aptauju. Droši vien esmu augšgalā, bet – nezinu.

Ja neesi veikusi aptauju – kā izdomāji savas cenas?

Pirmkārt, tās nebija visu laiku tādas. Auga pamazām. Tev ir tas koncepts, tas, ko tu gribi iedot cilvēkiem, kā tu gribi strādāt.  Nekad neesmu gribējusi strādāt konveijerā, nezināt cilvēkus, ar ko strādāju. Lielākajai daļai es zinu arī viņu dzīvesstāstu, veltu tam visam savu laiku, domāju par šo cilvēku.

Gan jau, ka cenai ir arī daļa ambīciju klāt. Jo es uzskatu – jebkurā darbā, ko tu dari, ja to izdari labi, tev jāspēj arī labi nopelnīt. Nav jābūt miljonāram, bet normāli dzīvot jāspēj. Radošās profesijas mums kaut kā vēsturiski tiek ieliktas sadaļā, kur tie nabagi, kas pārtiek no kartupeļiem un knapi galus savelk. Kāpēc? Enerģija, ko tu ieguldi, jau nav ne ar ko mazāka, kā strādājot korporatīvajā sektorā.

Tu par fotogrāfi kļuvi salīdzinoši nesen…

Nu jau man liekas, ka tas ir sen. Astoņi gadi, un pēdējie pieci seši – tā reāli intensīvi, diendienā. Tas ir mans darbs, nevis kaut kas blakus vai mēģinājumi darīt.

Kādi bija pirmie gadi, kad bija sevi jāpierāda?

Bija tā, ka mani iepazīstina ar kādu, sakot: “Reku, viņa ir fotogrāfe!” – un es noliecu galvu, aiztaisu acis… Daudz kauna un nedrošības. Viens – par to, ka esi iesācēja, pati saproti, ka vēl neko nezini; otrs – ilgu laiku man bija tā… Redz, es ar to nodarbojos pašmācības ceļā, negāju nekādos kursos: paņēmu kameru un sāku strādāt. Un tā sajūta – ka esi tāds kā viltvārdis… Citi jau ir profesionāļi, vecmeistari – viņiem ir skola, ir bāze. Bet toreiz ļoti populāri bija, ka katrai jaunajai māmiņai ir kamera, viņa ir fotogrāfe. (smejas) Un man ilgi likās, ka es arī esmu tajā kategorijā.

Tikai stipri vēlāk, kad man jau bija stabila klientu bāze, es sajutu, ka varu ieiet citu fotogrāfu pulciņā un nejusties kā kaut kas zemāks, jo man nav speciālas izglītības.

Bet no kā dzima tā ambīcija, ka gribas būt fotogrāfei?

No bērnības. Atceros – mājās bija fotoaparāts, kurš varbūt pat nestrādāja, bet bija tā lielā vilkme ap viņu bakstīties. Vēl strādājot finansēs, tikko bija nauda, es nopirku reāli labu kameru; bildēju savam priekam, nebija mērķa to pārvērst par darbu. Bet tā bērnības vēlme kādā brīdī uzvarēja. Tajā bija kaut kāds īstums, ko mēs vēlāk pazaudējam zem vajadzības nopelnīt naudu. Stabils darbs, sociālās garantijas, visas tās lietas… Būsim reāli – šajā darbā nekā no tā nav. Neviens par tevi neparūpēsies, tu esi pats par sevi.

Tu no sava iepriekšējā darba cieti, tev tas nepatika?

Nē, man absolūti patika, es to baudīju! Desmit gadus nostrādāju finansēs – vispirms finanšu analīzē, tad vadīju risku analīzi, beigās finanšu plānošanu. Man tas darbs patika, jo bija kreatīvs, tur varēja izvērsties un daudz ko iemācīties. Vienīgais moments – ka tas aizņēma ļoti daudz laika. Esi neaizstājams, un tev viss ir jāizdara, bet tad parādās ģimene, un vienā brīdī tu nonāc izvēles priekšā – es esmu to izvēlējusies darīt?

Man, piemēram, gribas strādāt tikai ar sievietēm, tas ir tas, ko gribu darīt. Mani neinteresē bērni, ģimenes, kāzas, korporatīvie pasākumi – tur nav emocionālās piesaistes. Bet ar sievietēm tas kontakts ir tik intensīvs, personisks.

Kāpēc tieši ar sievietēm?

Tie jēdzieni ir tik ļoti nonivelēti un daudz kur lietoti – sevis pieņemšana, sevis mīlestība… Tie vārdi ir uz katra stūra, bet tas mums katrai ir tāds iekšējais process. No pieredzēm, kādas mums katrai bijušas no bērnības.

Vai bieži mūs kāds slavēja: “Cik tu esi brīnišķīga un skaista!” Par to, ka tu vienkārši esi? Atnesi labu atzīmi – malacis! Piedalies olimpiādē – malacis! Bet citādi nē. Man ilgu laiku bija sajūta, ka es droši jūtos profesionālajā vidē – es eju uz darbu, viss ir labi, malacis! Bet vai es jūtos droši kā sieviete? Vai man patīk paskatīties uz sevi spogulī? Sevi rādīt? Nu nē! Tur uzreiz viss ir ciet, ir kauns, ir neērti, visas tās lietas.

Caur šo darbu es sadziju pati un varēju kādam citam ar to palīdzēt. Tāpēc – tikai sievietes. Tas ir ceļš, ko es eju paralēli, un tur ir tik daudz to smagnējo nianšu… Smagnējo pieredžu. Seksualitāte vispār, nerunājot par atkailinātāku fotogrāfiju. Tas nosodījums, kas tur nāk līdzi. Un tad mūsu pašu attiecības ar savu seksualitāti, savu ķermeni. Ļoti daudzi slāņi. 

Ja tu iedomātos sevi pirms 20 gadiem un tagad – kādas ir izmaiņas? Sarežģīts jautājums, es zinu.

Ļoti sarežģīts. Kaut vai tikai pirms pieciem gadiem – tie ir divi ļoti, ļoti dažādi cilvēki.

20 gados es noteikti biju klusākais, introvertākais cilvēks. Kurš nevar ne pastāvēt par sevi, ne kaut kādas savas robežas noturēt. Nevar iziet un sevi parādīt, priekš sevis kaut ko pieprasīt, izdarīt. Citreiz brīnos – kā man tajā bankā vispār izdevās kaut ko izdarīt? Es nesaprotu. Jo tās īpašības, kas man bija, neko no tā nenodrošināja. Bet varbūt tas bija pateicīgs laiks, kad veidot karjeru. Un es biju gatava daudz strādāt.  Un man ir laba galva. Ar to acīmredzot pietika, lai izkustētos no vietas.

Pat aiziet uz valdes sēdi, nemaz nerunājot par braukšanu uz ārzemēm strādāt ar partneriem – man tas bija psiholoģiski tik grūti… Bailes, svīsti, vemt gribas – pilns komplekts. Ticības sev nekādas. Šodien tā iekšējā brīvības sajūta ir nesalīdzināma. Un tas viss caur tām mazajām lietām ir veidojies. Es esmu atradusi sevi, atradusi savu balsi, viedokli, redzējumu. Man apkārt ir līdzīgi domājoši cilvēki.

Tie ir divi ļoti dažādi cilvēki. Es noteikti negribētu vairs būt tas cilvēks, kas biju pirms divdesmit gadiem, pirms pieciem, arī pirms gada ne.

Caur ko nāca tās lielākās izmaiņas – caur kādiem notikumiem, cilvēkiem?

Pirmais – pirms desmit gadiem sāku strādāt ar konsultantu. To var saukt par terapeitu – kādā vārdā gribi –, bet šis cilvēks ir bijis klāt visos tajos procesos, kaut kādā mērā tos ietekmējis un vadījis, atbalstījis. Tā ir milzīga tēma. Es tur eju reizi nedēļā, jā, visus šos 10 gadus. Liekas, par ko tad tur runāt, vai tad viss sen nav izstrādāts? Nē, nav! Joprojām ir, par ko runāt un ar ko strādāt.

Viena ļoti spilgta pieredze. Pirms sešiem gadiem es ar hipnozes palīdzību uzzināju, ka 17 gados piedzīvoju grupveida izvarošanu, un tas man bija tāds… Tad, kad tu jautāji – kāpēc sievietes? Droši vien arī tāpēc. Tā ir ļoti liela sadaļa, jo tas ir dziļi ietekmējis manas attiecības ar seksualitāti, manas attiecības ar ķermeni. Kā tu vari paskatīties spogulī un teikt – ak dievs, cik es esmu skaista, ja tas pats ķermenis tev ir sagādājis vislielākās sāpes un pazemojumu? Tu to sāc nolīdzināt – vispirms priekš sevis, pēc tam uz ārpasauli.

Tas viss stāsts – tur ir attiecības ar sevi, bet arī ar pasauli, ar iesaistītajiem cilvēkiem. Kā tu piedod, kā tu ieraugi savu atbildību. Un to nedrīkst sajaukt ar “Kāpēc tu meklē savu atbildību? To nevienam nedrīkst nodarīt!”… Citādi ir ar bērniem, bet pusaudžu vecumā mums tomēr ir jāpaskatās, ko mēs paši raidām uz ārpusi. Tas arī palīdz piedot. Sāpīgās pieredzes iedod arī kaut ko tādu, ko tu bez tām nevarētu iegūt. Tas ceļš priekš manis bija ļoti transformatīvs, un tas arī atvēra visus tos vārtus. Tu sāc uzdrošināties runāt, parādīties, sāc sevi pieteikt: “Hei, es arī te esmu!”

Kāpēc hipnoze?

Man tās atmiņas bija bloķētas. Neko neatcerējos, nezināju, ka kaut kas tāds vispār ir noticis. Jā, tā ir iespējams. Notikumi, ko tanī brīdī mēs nevaram procesēt, ar ko psihe nevar tikt galā, – tie tiek nobloķēti un aizvērti. Kad tu esi gatavs, pamazām sāk nākt kaut kādas atmiņas – piemēram, seksa laikā sajūti ko tādu, ka domā – kas tad tas tagad tāds? Caur hipnozi tam var piekļūt un paskatīties, kas tad tur bija.

Nākamais lielākais dzīves notikums – pirms gada es pēc ilga un mokoša iekšējā procesa pieņēmu lēmumu, ka eju prom no mājām. Viss, kas sekoja pēc tam… Es noteikti nestādījos priekšā, ko tas nozīmē – 40 gados ko tādu izdarīt. Viens – vientulības sajūta, kurā tu nonāc. Otrs – kā sievietei man bija fundamentāla nedrošība par šo dienu un nākamo. Ja man likās, ka esmu ļoti elastīga un atvērta viskautkam, varu visu ko darīt, ir tāda enerģija un domas, es taču dzīvi uztveru ļoti pozitīvi, tad šinī periodā es sajutu, ka lidot ir viegli, ja esi stabilitātē.

Savukārt, ja nestabils tev ir pilnīgi viss, to lidojuma sajūtu tu vari noķert uz brīdi, mākslīgi sev uzģenerēt, bet pēc tam tu krīti lejā. Un tam vientulības ceļam jāiziet cauri vienītī, nav citu variantu. Jāizraud, jāpiedzīvo, jāizdzīvo – pēc tam vari celties un iet tālāk. Šinī periodā pacēlās uz augšu visādas lietas – tai skaitā tā pati sevis mīlestība. Nepieņemšana, pamestības sajūta, nosodījums, ko saņēmu no apkārtējiem. Jo mēs varam dzīvot šajā gadsimtā, bet tāpat sievietei, kura aiziet prom no mājām, uzstājīgi liek saprast, ka tā darīt nedrīkst.

Tu aizgāji arī no bērniem?

Situācija bija tāda, ka es zināju – ja es šajā brīdī iešu, bērni paliks dzīvot tur. Mājās. Es zināju, ka pirmais brīdis tāds būs un tas ir jāiztur. Ārējais nosodījums joprojām ir milzīgs. Ja vīrietis tā izdara, tas principā ir normāli, ja sieviete – “tu tā darīt nedrīksti”. Un tas nāca no savējiem, jo ārpasaulē ilgi to nezināja. Tu paliec ļoti viena un nesaprasta savā lēmumā.

Nesaprasta un dusmīga?

Dusmu tur ir ļoti maz. Fundamentāla vilšanās un skumjas, ka cilvēki, pirmkārt, pat nedod iespēju paskaidrot, kāpēc tu tā rīkojies. Bet otrs – varbūt tā ir mana problēma, bet man šķiet, ka pieaugušu cilvēku attiecībās, ja tās ir labas, sakarīgas attiecības, mēs viens otram varam iedot kredītu: es tev pietiekami uzticos – ja tu saki, ka tev tā vajag, es tev uzticos un to pieņemu. Bez apšaubījuma. Varu uzdot jautājumus, noskaidrot, bet, ja lēmums ir izdarīts, es to akceptēju.

Tā man izrādījās liela tēma – jo iepriekš man likās, ka man vienalga, ko par mani kāds domā.

Tādos lielos, smagos brīžos tev darbs palīdzēja?

Ļoti. Tas principā bija vienīgais, kas mani izvilka tam cauri. Nezinu, varbūt citā darbā būtu citādāk, bet tajā enerģijas apmaiņā ar citiem cilvēkiem es reāli to jutu. No rīta tu vari justies tā, ka nevari piecelties, bet aizbrauc uz studiju un kā ar pogu ieslēdz sevi. Dienas beigās, kad paliec vienītī, protams, viss nāk atpakaļ – bet vismaz to dienu tu esi varējis ievilkt gaisu.

Pēc visām šīm pārmaiņām tev vispār vēl no kaut kā ir bail?

Tā globālā un fundamentālā finansiālās drošības sajūta – tā nav tāda, ka es tagad jūtos pilnīgi droši, es saņemšu visu, ko man vajag, sastrādāšu! Tā fonā ir jūtīga joprojām. Jo 40 gados sākt no nulles…

Bet tu esi diezgan vērienīgi sākusi no nulles! Tik skaists, plašs un pat milzīgs dzīvoklis.

Te ir stāsts par vēlmju piepildījumu. Ilgi meklēju un skatījos. Es gribēju vietu – man patīk plašums un lielums. Man ir ļoti grūti saspiestībā. Gribēju lielus logus, tīru vidi, kur nav nekā lieka… Un nav jau tādu vietu Rīgā daudz – vai arī nav pietiekami naudas. Vienā brīdī noformulēju, kas ir tas, ko es gribu, un jautāju pēc tā. “Ja tu uzskati, ka es esmu pelnījusi – tad lai tā vieta nāk! Ja uzskati, ka esmu pelnījusi vairāk, lai tas nāk. Ja uzskati, ka es neesmu pelnījusi vispār – nu, tad neesmu, piekritīšu.” Mēnesi vēlāk burtiski kā pa diedziņu ne no kurienes atradās šī vieta. Ienācu un sapratu, ka neiešu prom.  Te vispār nekā nebija, bet tas man bija vienalga. Es joprojām guļu uz matrača, bet esmu vietā, kur jūtos kā mājās. Tas vismaz vienu to drošības slānīti iedeva – sajūtu ziņā, ne materiāli.

No kā man vairs nav bail – no vienatnes. Jo es esmu tur bijusi, es zinu, ka to var izturēt.

Tu aizgāji ne uz citām attiecībām? Uz vienatni?

Jā. Uz vienatni. Nebija forši. Vispār nebija forši. Tā sajūta, ka varu dalīties notikumos ar kādu, ka ir, ar ko runāt, ka ir fizisks apskāviens, man ir ļoti būtiska. Attiecīgi vienatnes periods bija smags. Ārā no ierastās vides, nav attiecību, nav bērnu. Bet to var izdzīvot. No tā nenomirst. (smaida)

Kādā mirklī tas iedod to, ka tu vari brīvāk un drošāk uzlikt savas robežas, pateikt, ar ko es neesmu gatava samierināties. Pirms tam man tādu spēju un pat tāda redzējuma nebija. Tāpat kā man pa šo laiku pārmainījās visa izpratne par to, kas vispār ir attiecības. Kas ir vīrietis, kas ir sieviete, kā viņi savā starpā mijiedarbojas, kā tam vajadzētu vai nevajadzētu būt – man bija daudz laika teorijas izpētei.

Vai tu vari pastāstīt, kā tev tagad liekas, kādām tām – attiecībām – būtu jābūt?

Man arī visa šā nosodījuma dēļ ir ļoti svarīgi, lai mani pieņem tādu, kāda esmu. Nevis – ģērbies citādāk, izskaties savādāk, runā citādāk… Šajā sadaļā iet uz kompromisu man vairs absolūti negribas. Jo kāda jēga bija visu šo sāpīgo ceļu iziet, lai nokļūtu tur, kur tu tāpat neesi iederīgs un piederīgs?

Partnerībai manās acīs ir jābūt visos līmeņos – tai jābūt emocionālai, garīgai, fiziskai.  Un drosmei jābūt – es to sauktu par drosmi… Jo mēs jau visi sakām, ka gribam tās mīlošās attiecības. Man, piemēram, vienmēr ir licies – esmu tik atvērta, man sirds ir vaļā, es esmu viskautkam gatava, bet patiesībā, kad sāc mijiedarboties ar kādu ārpusē, tu ieraugi, cik patiesībā nedrošs esi. Tā īsti nevari vērties vaļā. Vari runāt par visādām pieredzēm, bet tikai līdz zināmam līmenim. Tikko tas iet dziļāk, tas uzreiz tik daudz no cilvēka prasa! Un vai es to maz gribu? Tie vārdi ir ļoti skaisti, bet vai es esmu gatava? Vai mana iekšējā gatavība atbilst? Un nomācošā vairumā gadījumu – nē.

Joprojām ir kaut kas, ko bail parādīt?

Skaidrs, ka ir bail, ka tikšu sāpināta, nekas nesanāks, būs vilšanās sajūta. Tā nedrošība ir paradoksāla – no vienas puses, tu vari būt drosmīga: vari aiziet kaila bildēties, vari runāt, vari stāstīt. Bet tad ir kaut kāds tavs iekšējais kodols, kuru tev tik ļoti bail kādam parādīt… Man liekas, mūsu lielākās bailes ir tās, ka neviens mūs nespēs pieņemt pilnībā tādus, kādi mēs esam. Tā lielā daļa, tā, kas ir publiski redzamā, – tā jau ir baigi foršā, visiem patīk, viss kārtībā, visi grib. Bet to, kas ir tā atlikusī, mana īstā un dziļā, – vai to kāds gribēs, vai tā kādam patiks? Tās ir vislielākās bailes.

Par ārieni runājot – tu sevi kaut kā veidoji? Kāda tu gribēji būt?

No bērnības es neko tādu neatceros, bet tajā posmā, pēc hipnozes un personīgās vēstures atcerēšanās, gan es taisīju tādu meditācijas vingrinājumu, kad tu iztēlojies – paņem savu versiju pēc pieciem gadiem, kāda tā būs un ko tā tev saka šodienā. Un bija konkrēts vizuālais tēls, kas tobrīd absolūti neatbilda tam, kas es biju.

Pirmkārt, es zaudēju svaru, kilogramus 10. Neieturot diētu, tie kilogrami vienkārši kaut kur aizgāja. Sapratu, ka ķermenis pats sāk man pielāgoties un veidoties. Un tā bija ar daudzām lietām.

 Vai tavā dzīvē notiek brīnumi – tu šo vārdu pieminēji…

 Absolūti.

Vai vari dalīties kādā? Desmit kg svara, neko nedarot, arī ir brīnumiņš.

Brīnumu ir daudz, un tie notiek ik dienas. Kad mazākajai meitai bija nepilns gads, nonācām Vienības gatvē, galvā bija milzīgs bumbulis. Ārsti teica – nav ko apspriest, tā ir onkoloģija. Nedēļas garumā izmeklējumi, un pats pēdējais izmeklējums, pēc kura operācija, apstiprina – nē, tā nav onkoloģija! Ārsti saka – ko jūs izdarījāt? Jo no medicīnas viedokļa tas bija neticami.

Pēc seksuālas vardarbības sievietēm ļoti bieži ir ginekoloģiskas problēmas, miomas, veidojumi – arī man tādi bija. Trīs mēnešu laikā pēc tam, kad es dabūju šo notikumu “uz augšu” un izgāju tam cauri, – viss, tur ir tīrs, nekā vairs nav palicis! Klasiski fizioloģiski tā nevajadzētu notikt, bet saistībā ar emocionālo stāvokli tā notiek.

Tāpat šī dzīvesvieta. Cilvēki, ko satiec savā ceļā. Nekad neesi domājis, ka viņi atnāks – bet atnāk.

Tu daudz mācies?

Jā, visu laiku. Skatos, klausos, lasu, piedalos, braucu uz praksēm, un tas viss pastumj uz pieredzēm un notikumiem, ko man tātad vajag. Esmu iemācījusies paļauties uz to – ja mani kaut kur ved, tur ir jāiet; ja kaut kur durvis taisās ciet – tur nelien! Uzticēties tai plūsmai, kas nāk, un uzticēties savai sajūtai – tai pirmajai. Jā vai nē. Jo atbilde “varbūt” ir tāds sociāls koncepts, ko paši esam izdomājuši – varbūt vēlāk, varbūt kaut kā citādāk… Bet mūsu ķermeņa reakcija uz visu ir jā vai nē un uzreiz.

Kas no tā, ko tu esi mācījusies, apguvusi, iepazinusi, ir ieņēmis stabilu vietu tavā ikdienā?

Līdz pat nesenam laikam manas prakses bija diezgan regulāras – regulāras meditācijas, regulāri arī gāju aukstā ūdenī – tā tiešām ir superprakse… Badošanās. Decembrī es izgāju 21 dienas praksi – atteikties pilnīgi no visa. Manā gadījumā tas ietvēra: neklausīties mūziku, nemeditēt, nekādas garīgās prakses, nekādas peldes, nekādas grāmatas, nekādas sveces, nekādas smaržas… Nekas, kas man rada labsajūtu, nekas, kas mani stimulē. Pilnīga askēze. Nekādas kafijas, nekāda alkohola. Nekādas zāles, neviena vitamīna. Visu nominimizēt – bez interneta, bez sociālajiem tīkliem, bez draugiem. Sēdēju pati ar sevi 21 dienu.

Kaut ko taču tomēr darīji.

Es drīkstēju strādāt. Bet jāsaka godīgi, ka tā enerģijas līkne nebija nekāda augstā. Rezultātā es izdarīju ļoti maz. Visu pārējo laiku es sēdēju un skatījos pa logu. Nopietni, kā tāda tantiņa. Neslēdzu gaismu – ja reiz nevar sveces, tad sēdēju tumsā. Bet cik tad tur tās dienas decembrī…

Mēs jau ar visām tām praksēm esam sevi iedzinuši citā stresā – ja tev meditācijas laikā neatnāk baigā atklāsme, nu tad nevērtīga meditācija! Un viss tik ļoti uz darīšanu vērsts: “Ā, dzirdēji, ir tāds jauns podkāsts; vai tu šito grāmatu jau izlasīji?” Paši sevi tik ļoti aizpačkājam un aizpildām, ka to, kas tevī iekšā notiek, tu īstenībā pat nedzirdi! Jo nav jau telpas! Jo viss ir pa to ārpusi, mākslīgi uzģenerēts. Un tajā 21 dienas klusumā es sapratu, ka man nav vajadzīgs nekas no tā. Piedzīvoju tik intensīvas sajūtas sevī.

Tad tev bija viegli ar sevi vai grūti ar sevi?

Gan ļoti grūti kādā brīdī, gan ļoti viegli. Pirmkārt, ir fiziskas lomkas – tevi lauž, jo tu nelieto tās vielas, ko esi pieradis ikdienā lietot. Es pirms tam smēķēju paciņu dienā. Nav nekādas seksuālas baudas, arī pašapmierināšanās ne. Un tu sēdi – un pirmās dienas ir tāda sajūta, ka vispār nesaproti, kur sevi likt, kur ķermeni novietot. Jo neko nevari tam iedot. Ne tu vari atslābt un ieiet siltā vannā, ne tu vari aukstā ūdenī sevi uzmundrināt. Nav neviena palīdzības mehānisma. Kad tam iziet cauri, kādā piektā dienā sāk parādīties vieglums un kaut kāds cits skats uz dzīvi. Ieraudzīju, cik dzīve ir brīnišķīga.

Tagad runājot tas izklausās muļķīgi, bet tajā brīdī labi sapratu, ka vienkārši būšana ir fantastiskākais un krutākais, kas ar mani var notikt. Ja tev pirms tam ir panika no rīta, tu celies ar kaut kādu tricekli, tagad tu saproti, ka vari mierīgi piecelties un nekā tāda nav. Kas tad to uztraukumu radīja? Tu pats. Pats sevi apgrūtini ar lietām, par kurām domā, ka tās tevi nomierina. Tik absurdi.

Bet galvenā atziņa – lai sajustu prieku un iekšēju laimes sajūtu, vajag ļoti maz. Pirms tam man vajadzēja stipri vairāk. 

Vai tu pieļauj domu, ka pēc desmit gadiem nomainīsi pret kaut ko citu arī fotogrāfiju…

Absolūti. Iespējams, kaut kādā formātā fotogrāfija ar mani paliks vienmēr, bet šobrīd absolūti pieļauju, ka tas varētu mainīties.  Šobrīd man šķiet, ka viss var mainīties – un tas ir normāli.

No tavas svaigās pieredzes – četrdesmitgadīgai sievietei ir liels pieprasījums “tirgū”?

Atkarībā no tā, ko mēs meklējam. Nē, nu, uzmanības netrūkst. Cits jautājums, vai tā ir tāda uzmanība, kādu tu vēlies saņemt. Es melotu, ja teiktu, ka tad, kad gāju prom no ģimenes attiecībām, man nebija bažu, vai man dzīvē vispār kādreiz būs citas attiecības. Vai es vispār kādam vēl būšu vajadzīga?

Tu vari būt pašpārliecināts, cik tu gribi, bet šie jautājumi tāpat izlien no kaut kurienes. Un tad tu paklausies apkārt negatīvās pieredzes: normālu vīriešu nav, Latvijā jau nu tiešām nav, viņi jāmeklē kaut kur citur…

Domāju, ka arī šeit atslēga ir tajā, ka nevienai no mums nav vajadzīgi 120 mums atbilstoši vīrieši; mums ir vajadzīgs tikai viens. Droši vien, ka no tiem miljardiem, kas pasaulē ir, gan jau mēs to vienu sazīmēsim. Darbā tas ir par klientiem – nevajag tūkstošiem klientu; lai viņu ir nedaudz, bet tie ir manējie. Un tā ir visās attiecībās. Tāpat ar draugiem – viņi taču atnāk! Mums katram viņi ir, nokļūst pie mums visnegaidītākajos veidos.

Mazie, patīkamie sīkumi, kas tev dzīvē ir vajadzīgi, ko tu novērtē?

Man ir ļoti svarīga vide. Man nenormāli patīk sveces, patīk vīraki, viss, kas smaržo. Ziedi… Kafija. Šampanietis. Siltums.

Fotoprocesā vieglāk ir ar skaistu cilvēku, vai arī tu vispār vairs nedali – skaists, neglīts?

Vieglāk ir ar brīvu cilvēku. Ja cilvēks ir brīvs – ar viņu ir viegli.

Kāpēc sievietēm vispār vajag to fotosesiju? Kādas domas viņas vada?

Visām noteikti nevajag! Nekad mums visiem nevar derēt vieni instrumenti, vienas sajūtas. Runājot par sevi – un domāju, ka tas attiecīgi atspoguļo tās sievietes, kas nāk fotografēties, – kad es pirmoreiz nofotografējos, man bija kādi 34 gadi. Kad es saņēmu bildes, mana pirmā sajūta: ko tu esi par sevi visu šo laiku domājusi? Cik zemu tu esi par sevi domājusi, ja tev līdz šim vecumam nekad nav gribējies uz sevi paskatīties? Tā ir viena sajūta.

Pēc tam, bildējoties regulāri, es noķēru to sajūtu, ka tas ir nereāli kaifīgi. Tu iegūsti prieku tajā procesā. Ja tev ir foršs fotogrāfs, patīkama situācija – tu gūsti pat ļoti daudz prieka no procesa. Un ir ļoti kaifīgi skatīties cauri tās bildes un redzēt, kā tu esi mainījusies. Jo mums liekas, ka mēs visu atcerēsimies.

Paiet trīs gadi – vai varēšu nokomentēt, kāda es esmu tieši šinī mirklī, ja man nav kāda piesaistes mehānisma? Visticamāk, ne. Jo ilgāks tas laiks, jo mazāka varbūtība. Ja man ir bildes, tad es zinu, kurā mirklī tas notika, un zinu, kas tanī brīdī notika manā galvā, – un es redzu to pārmaiņu, redzu, kas notiek. Redzi, kur tev ir sāpīgas acis, redzi, kur tās atkal sāk mirdzēt. Tavs iekšējais ceļojums bildēs tik skaisti atspoguļojas!

Kurš ir tavs mīļākais fotogrāfs?

Nav. Esmu gājusi viskautkur. Un turpināšu mainīt, lielā mērā tādēļ, ka gribu redzēt sevi caur dažādām acīm. Bet es arī pati sevi bieži fotografēju, jo tas ir nosacīti ātrākais veids, kā tikt pie bildēm. (smejas)

Vēl viens iemesls, kāpēc mēs nākam fotografēties, – kāds tev var iedot sajūtu, ka tevi redz, dzird un akceptē tieši tādu, kāda tu esi. Tā ir sajūta, kuras mums fundamentāli trūkst. Tā ir ļoti barojoša, ļoti dziedējoša un ļoti, ļoti patīkama.