Grāmatas "Tā notiek tikai Gruzijā" autore Māra Vilde mācās no Karlsona un Zālamana

Jau sarunas sākumā viss uzreiz tiek salikts pa plauktiem – kārtībai būs būt! “Gribu uzsvērt, ka tās nav ceļojuma piezīmes, kā varbūt pirmajā brīdī var nodomāt. Tie ir stāsti,” saka Māra. “Otrām kārtām, lai gan tā nav dokumentālā proza, tomēr faktiski visi personāži un notikumi ir ņemti no dzīves, lai cik neticams arī dažs tipāžs vai atgadījums šķistu.”

Kas sakrita Gruzijā

Kāpēc tieši Gruzija?

Apstākļu sakritība. Mana mūža draudzene Marika Koberidze, kā arī vēl vairāki studiju gadu draugi ir gruzīni. Arī publicists un politologs Dimitrijs Moniava, kurš izcili pārzina Gruzijas vēsturi un tās ietekmi uz sabiedrības veidošanos (viņš arī ir sarakstījis grāmatas priekšvārdu).

Grāmata tapa, lielā mērā pateicoties draugiem. Personāži un notikumi pamatā ir autentiski, materiāls ir vākts un apkopots daudzu gadu garumā. Piemēram, ar Makvalu mana draudzene dzīvoja kaimiņos, tāpat kā ar Cēzaru un Kleopatru, vēl kāds bijis tuvākos vai tālākos rados un tā tālāk. Godīgi sakot, neko tādu pašam nemaz nav iespējams ne sagudrot, ne nosapņot.

Tu turp bieži brauc. Kas tur ir tāds, kā pietrūkst pie mums?

Es neteiktu, ka pie mums pietrūkst. Tur ir citādi. Tur viss vēl nav eiroizremontēts, nogludināts un piedzīts pēc viena ģīmja un līdzības. Tur ir cits gaiss, cits reljefs, citas smaržas, citi ieradumi, cita virtuve, cita lietu kārtība un sociālā struktūra. Izteikts kontrasts starp laukiem un pilsētu, arī starp sabiedrības slāņiem. Reizēm tik izteikts, ka mūsu cilvēkam pat sametas dīvaini ap sirdi. Es Gruzijā jūtos ļoti labi, turklāt ne jau visu var nosvērt un noformulēt. Pēdējā laikā gan šis tas ir mainījies uz slikto pusi – kopš kara sākuma ir milzīga krievu invāzija, tas atsaucas gan uz Tbilisi gaisotni, gan uz cenām (ļoti izteikti!).

Ko tu gribētu pārņemt no Gruzijas ļaudīm mūsu ļaudīm?

Pilnīgi neko. Domāju, ka ikviena nācija ir pašpietiekama. Pasaule tieši tāpēc ir interesanta, ka katrai tautai raksturīgs kaut kas cits.

Televīzijas raidījumā Kultūrdeva tika teikts, ka Tā notiek tikai Gruzijā patikšot tiem, kuriem patika Kalendārs mani sauc.

Iespējams, traģikomiskie atgadījumi, raksturi un kopējais fons rada attiecīgu gaisotni, lai šāds secinājums varētu rasties. Tiešu paralēļu ar Kalendāru, protams, nav. Bet, lai grāmata patiku attiecīgajai auditorijai, tai nav jābūt sižetiski līdzīgai.

Zinu, ka Gruzijas braucienos nevienu neņem līdzi. Kāpēc?

Draudzenes un paziņas ir prasījušās līdzi gan uz Gruziju, gan Armēniju, ar kuru arī man ir tuvas attiecības; savulaik studēju armēņu valodu. Taču tā ir mana paralēlā pasaule ar citu fonu un cilvēkiem, ar kuriem mums ir kopīga kodu sistēma, personalizēts humors un kopīgas atmiņas. Cilvēks no malas tur neiederas, tas būtu pavisam cits brauciens. Turklāt ņemt kādu līdzi nozīmētu strādāt par viņa gidu, un to nu man pagalam negribas.

Ar un bez ievada un skaidrošanās

Tavi stāsti ir vienlaikus traģikomiski, asprātīgi un humorpilni, kā tik bieži (vismaz man) pietrūkst latviešu literatūrā. Latviešiem ir problēmas ar humora izjūtu?

Nedomāju vis, jo humora izjūta nav nacionāla, bet gan intelektuāla īpašība. Latviešiem ir problēmas ar labu humora raidījumu veidošanu, tas gan. Latviešu literatūru nepārzinu no A līdz Z, lai varētu pilnvērtīgi spriest, bet, spriežot manu iespēju robežās, humora noteikti varētu būt vairāk. Kāpēc nav, diagnosticēt nemācēšu.

Kuri rakstnieki tev no šī viedokļa patīk? Un no kurienes tevī tā humora dzirksts? Iedzimts vai sasmelts dzīves laikā?

Smalks humors un pašironija piemīt Regīnai Ezerai, kā satīriķis nepārspēts ir vecmeistars Andrejs Skailis, labs humors bija Jāņa Lejiņa Vīrieša sirdī. Pēdējo gadu prozā šajā aspektā priecē Svena Kuzmina Dižazio un Baibas Zīles darbi. Noteikti ir vēl – zinu, jācenšas lasīt vairāk. Labošos!

Par jautājuma otro daļu. Iedzimts. Nedomāju, ka humora izjūtu varētu sasmelt dzīves laikā, bet pieļauju, ka zināma nozīme, lai iedzimtais asns zeltu, varētu būt gaisotnei ģimenē. Ja man būtu jādefinē humora izjūta, es teiktu, ka tā ir intelekta, atjautības, asociatīvās domāšanas un iztēles simbioze, kur viss nosauktais attiecīgā brīdī nostrādā uzreiz un sinhroni. Vai nenostrādā. Humora izjūtas lielākais ienaidnieks ir lineāra uztvere, kas nereti raksturīga pat šķietami gudriem cilvēkiem.  

Pieredze, kas visvairāk ietekmējusi tavu personību?

Agrās bērnības laiks Ainažos pie vecvecākiem (visi pirmskolas gadi) un studiju laiks Gorkija Literatūras institūtā. Faktiski jau visa bērnība un jaunība. Pihoterapeitiem taisnība – no turienes arī nākam. Gan vērtību skalu dabūnam un nostabilizējam, gan kompleksus salasām.

Kas tev vienmēr uzlabo garastāvokli?

Draugi, kurus liktenis apdāvinājis ar labi melnu humoru. Ar viņiem var sākt runāt par jebkuru tēmu un no jebkuras vietas – bez ievada un skaidrošanās. Seriāla Meistars un Margarita pirmā sērija, īpaši saruna pie Patriarhu dīķiem. Labs ēdiens.

Atsevišķas pamācošas epizodes

Kas palīdz izvēdināt prātu un atgūt līdzsvaru?

Izvēdināt prātu – pastaigas, filmas un grāmatas. Atgūt līdzsvaru – iespēja būt prom no visa, vislabāk Ainažu mājā vai ceļojumā. No malas varu šķist sabiedriska, temperamentu arī grūti nosaukt par lēnīgu, tomēr no komunicēšanas nogurstu, pēc tam vairākas dienas jāatpūšas. Cilvēki man patīk mazās kompānijās un nelielās devās.

Un otrādi – kas tevi slikti ietekmē, no kā izvairies?

No liekulīgiem un divkosīgiem cilvēkiem; no manipulatoriem. No pasākumiem, kurus sagandē izlaisti bērni, kurus vecāki neprot vai negrib mācīt uzvesties. No uzturēšanās un pārvietošanās baros. Tas mani galē nost, sauc, kā gribi – enerģētiski, psiholoģiski vai metafiziski. Tāpat kā dzīvošana "kolhoza" apstākļos, kad durvis vaļā, nāk, kas grib un kad grib. Neciešu arī, ja negaidīti uzkrīt uz galvas.

Rituāli tavai labsajūtas formulai?

Jūra, baseins, pirts. Obligāts pasākums ir Tbilisi sēra pirtis. Ļoti patīk dzīvoties pa dažādām spa zonām. Staigāt tālu prom, kur acis rāda. Visu gadu peldu jūrā vai Daugavā, ziemā lienu āliņģī.

Ko tu gribētu sev pateikt vai novēlēt divdesmit gadu vecumā?

Pirmkārt, ka izjukušas attiecības nav pasaules gals, tieši otrādi – visbiežāk vēlāk nāk redzams, kāda tā (izjukšana) bija laime. Otrkārt, ja jau tolaik zinātu, ka cilvēki nemainās, saites ar dažiem tuviniekiem sarautu ievērojami agrāk (nevis tikai ap četrdesmit gadu vecumu), tā aiztaupot veselu gūzmu nejauku situāciju un nevajadzīgu pārdzīvojumu. To, ka bioloģiska radniecība pati par sevi nenosaka tuvības pakāpi, vajadzētu kaut kur iegravēt. Visi centieni saprasties nereti rada tikai lielāku nesaprašanos. Ja nu kāds jau ir ievilcis elpu, lai šādu pozīciju nosodītu, es ieteiktu vistuvāko radu lokā iztēloties Hiacinti Burkā.   

Dzīves moto, kam tu seko, vai princips, kuri dzīvē ievēro?

Vecā patiesība, ka viss nāk atpakaļ, darbojas – nāk, turklāt pilnīgi viss! Tad nu mēģinu uzpasēties. Princips – neielaisties ar čīkstuļiem, kuri ēd tavu laiku, un netērēt laiku cilvēkiem, ar kuriem sen vairs nav nekā kopīga. Inerces spēks vai “es taču pazīstu viņu kopš bērnības” nav arguments, ja attiecību uzturēšana pārvēršas par smagu pienākumu. Kad laika strauji kļūst arvien mazāk, kategoriski jāiemācās pateikt nē. Ziniet – kļūst ievērojami vieglāk! Mēs nereti pielāgojamies un izvēlamies rīkoties tā, lai labi justos bērni, mamma, draugi un kaimiņi, līdz attopamies, ka vienīgais, kurš jūtas slikti, esi tu pats.

Kas tevi pēdējā laikā ir sarūgtinājis?

Nesen pārliecinājos uz savas ādas, ka nepateicība ir un ir pasaules alga. Iespēju robežās palīdzēju kādam cilvēkam, varbūt pārlieku jau neuzņēmīgam un nevarīgam. Un beigās dabūju pēc pilnas programmas – es cilvēkam palīdzu, bet viņš man par to liek justies vainīgai.

Savulaik presē lasīju stāstu par kafejnīcas īpašnieci, kura neiztirgoto buljonu un pīrādziņus pievakarē izdalījusi bezpajumtniekiem. Kādu dienu pīrādziņi bijuši izpārdoti, atlicis tikai buljons ar maizi. Viena bezpajumtniece sacēlusi traci – kas tā vēl par kārtību, kur ir mans pīrādziņš? Man izgāja apmēram tāpat.  

Aizkustinošs mirklis, ko esi piedzīvojusi pēdējā laikā?

Ik reizi – un tā ir bijis visa mūža garumā –, kad apstākļi sakrīt tā, ka šķiet, nu gan vienreiz ir dimbā, un tu jau sāc burkšķēt uz debesīm, Dievs šķietami no nekurienes tavā ceļā atsūta kādu nesavtīgu cilvēku. Un tad ir jānokaunas. Līdzīgu brīdi piedzīvoju pavisam nesen. Vēl. Reizi gadā noskatos Uberto Pazolīni filmu Klusā dzīve. Sava veida nesavtīguma kvintesence. Arvien domāju – kā, nu kā režisors mācējis izvēlēties tādu aktieri? Neiespējamu – vienīgo iespējamo. Noskatieties!

Ieradums, no kura tu gribētu atbrīvoties?

No zināšanas, kā citiem pareizi jādzīvo.

Par ko pēdējā laikā aizdomājies visbiežāk?

Par lietu kārtību. Par cilvēka dabu – par to gan nebeidzu domāt nekad. Par nāvi – visos iespējamajos aspektos; par atlikušo nezināmo laiku.

Vai tu vēl par kaut ko brīnies?

Jā, par cilvēku stulbumu. Katru reizi kā pirmo reizi, jo šķiet – nu taču ne līdz tādai pakāpei!

Māras piedzīvojuma garša

Tu daudz ceļo. Vai ir vēl kāda valsts bez Indijas, par kuru teici: biju tur divas reizes, pirmo un pēdējo...

...ar ko, protams, izsaucu uguni uz sevi, jo Indija – tas tak skaitās kruti! Savu attieksmi pret Indiju presē jau esmu paudusi, neatkārtošos. Nē, pagaidām ne par vienu citu valsti tāda sprieduma nav. Protams, Indija ir ļoti liela, tikpat labi kādā citā Indijas nostūrī varētu būt bijusi pavisam cita pieredze. Par braukšanu uz Indiju, lai attīrītos, vai pēc garīguma gan labāk neizteikšos.

Vai ir tādas vietas, kur vēlies atgriezties atkal un atkal?

Roma, Roma, Roma. Lisabona, Tbilisi, Erevāna, Barselona, Seviļa. Praktiski visa Itālija un Spānija. Madeira. Patīkami pārsteidza Uzbekistāna, arī Nepāla. Brauktu vēl.

Kas tev ceļojot ir svarīgi – komforts, apskates objekti, laba kompānija? Kāda ir tava piedzīvojumu garša, lai varētu teikt, ka brauciens bija izdevies?

Ceļoju vai nu viena, vai kopā ar labāko draudzeni – jau pieminēto Mariku. Mums saskan, un tas ir ļoti svarīgi. Abas nevaram ciest mūžīgos knipsētājus – nobildē mani te, tagad te, un tā visu dienu. Nebraucam ķert kadrus, bet dzīvoties vidē. Obligātie apskates objekti nav obligāti, tas mainās. Zināms komforts ir svarīgs, teltī gluži neguļam. Brauciens ir izdevies, ja vari brīvi dzīvoties, atļauties būt spontāns un darīt to, ko gribas pašam, nevis pārvietoties pēc reglamenta, rēķinoties ar veselu grupu.

Vai kopā ar vīru neceļo?

Ceļoju, kad iznāk to darīt divatā. Diezgan daudz – tepat pa Latviju. Redz, mēs esam atšķirīgi iekārtoti. Man ļoti būtiska ir privātā telpa, bet vīram nav problēmu ar lielāku vai mazāku kompāniju doties slēpošanas vai riteņbraukšanas tūrēs, kur 24/7 jāuzturas kopā ar citiem cilvēkiem.

Vienreiz pamēģināju, secinājums – nekad vairs! Ja brauc ar autobusu, esi kā slazdā, nākas klausīties daiļo dāmu jūsmošanā par nācijas guru Uģi Kuģi vai, teiksim, žēlīgi brašā monologā, kurā sadzēries tautudēls prezentē pats savu lieliskumu (austiņas palīdz tikai daļēji). Un tā pusotras dienas. Savukārt tālo ekskursiju autobusu braucienos kāds vienmēr jūtas aicināts organizēt kolektīvās aktivitātes, jo nevar taču pieļaut, ka tu vienkārši sēdi un skaties pa logu. Vārdu sakot, es esmu sabiedriski pasīva un labprātāk izvēlos būt kopā ar savas asinsgrupas cilvēkiem.

Vai Gruzijas stāstiem sekos stāstu krājums par latviešiem? Kā zināms, iestrādes ir.

Iestrādes ir gan, piemēram, stāsts par liktenīgajām reņģēm – ļoti latvisks! – un vēl pāris citu faktiski jau ir gatavi, taču prognozēt, kad varētu tikt līdz krājumam, neņemos.

Viss ir tā, kā ir, un viss būs tā, kā būs

Kas ir pats muļķīgākais, ko dzīvē esi sadarījusi? Ja par to drīkst stāstīt, protams...

Globālu muļķību, šķiet, nav bijis, bet visas pārējās darbojušās kā virzītājspēks. Toties ir lēzenas ilgspēlējošas stulbuma izpausmes. Piemēram, man ir raksturīgi lāpīt pasauli. Arī uzmesties par visu apspiesto glābēju (pilnīgi kauns stāstīt, zinu, ka tā ir donkihotiska ģeķība), kas reti kad labi beidzas. Vēl ir bijušas atsevišķas pamācošas epizodes. Itin kā nekā traģiska, taču arī šķietami maznozīmīgas kļūmes var izvērsties ļoti bēdīgi. Piemēram, reiz labticīgi paklausīju ārstam, ka jādzer tādas un tādas zāles. Labi, ka attapos, iekams posts bija nodarīts; pēc konsultācijas ar citu ārstu izrādījās, ka nav jālieto vispār nekādas zāles. Tagad visu, kas saistīts ar medicīnu, pārbaudu vismaz trīs reizes un to pašu iesaku visiem.

Pēdējie gadi, šķiet, daudziem bija eksistenciālu pārdomu laiks. Vai arī tev mainījās domas par to, kas ir un kas nav būtiski tavā dzīvē?

Nē, man pandēmijas laiks neko nemainīja, jo aptuveni tāpat es dzīvoju visu laiku. Strādāju no mājām – vai no jebkuras vietas, kur ir internets. Pietrūka vienīgi iespējas apmeklēt teātri un baseinu, taču tas neraisa eksistenciālas pārdomas.

Vai tu gribētu iemācīties kaut ko jaunu? Ko?

Itāļu valodu. Gribu jau sešus gadus. Un pūst saksofonu, kas ir vēl nereālāk par itāļu valodu, jo, ja pirmajā gadījumā esmu par slinku, tad otrajā arī par neapdāvinātu. Un tur nu neko. Ja no pudeles izlīstu džins, man būtu divas vēlēšanās – spēt pārvietoties laikā un zināt visas pasaules valodas. Tikai tad vajadzētu arī vismaz trīssimt gadu ilgu mūžu, lai pagūtu visus apmeklēt un aprunāties.

 “Viss ir tā, kā ir, un viss būs tā, kā būs,” teica simtgadnieks, kurš izkāpa pa logu un pazuda.  Ko tu mēdz citēt no filmām, grāmatām?

Foresta Gampa māti, kura teica, ka cilvēkam patiesībā vajag ļoti maz, viss pārējais ir priekš izrādīšanās. Vēl nereti piesaucu indiāņu sakāmvārdu – pirms par kādu spriest, vismaz trīs mēnešus jāpastaigā viņa mokasīnos. To arī pati sev arvien atgādinu, kad rautin raujas ārā kāds nelūgts padoms. Diemžēl ne vienmēr palīdz.

Zelta padoms

Kā tev pietrūkst mūsdienu latviešos, ja uz tiem raugās kā uz kopumu?

Trakoti pietrūkst principialitātes un mugurkaula – kā citādi apzīmēt nepārejošo izdabāšanu krieviem, arvien pakalpīgi pārejot uz krievu valodu? Poliklīnikās, iestādēs, transportā, veikalos… To dzirdot, ik reizi jāsaraujas.

Tu dzīvo starp Rīgu un Ainažiem. Ko tu ieceltu Ainažu nacionālā dārguma statusā?

Nu kā – Ainažos atrodas slavenais Jūrskolas muzejs. Arī tāds mols ir tikai pie mums. Ainažos vispār ir līdzsvars visās vietās un lietās, tur ir ļoti labi.

Pagājušā gada nogalē tu presē sacēli troksni par nekvalitatīvi realizētu projektu – Ainažos pie vēsturiski nozīmīgām ēkām un citiem objektiem bija izvietoti stabiņi ar informāciju. Teksti bija kļūdaini gan faktoloģiski, gan no valodas viedokļa. Pateicoties tam, ka tu iejaucies, kļūdas izlaboja un plāksnītes nomainīja. Kāda ir vietējo reakcija – vari mierīgi staigāt pa Ainažiem?

Reakcija ir interesanta, kā jau mazpilsētā. Lielākā daļa labi saprot, ka sākotnējie teksti bija apkaunojums pilsētai. Cilvēki taču tās plāksnītes pat fotografēja un viens otram pārsūtīja vacapā kā varenu joku. Saprotams, ir arī pretējā nometne, proti, prasība nomainīt kļūdaino tekstu aizskāra projekta īstenotājas. Tāpēc gan viņas, gan viņu atbalsta personas – draudzenes, kaimiņienes un māsīcas – par stabiņu sāgu nepavisam nepriecājas. Lūk, šai nometnei es apriori esmu monstrs, kurš lien, kur nevajag. Tas gan man kantes nerīvē, uztveru to kā sava veida izklaidi.

Tu esi sarakstījusi arī grāmatu Miers mājās par attiecību greizajiem spoguļiem. Vai ir izkristalizējies kāds zelta padoms visām dzīves situācijām?

Ir! Drīzāk jau atziņa – teorijā visi stipri, bet, kolīdz nonāk līdz darīšanai, visbiežāk visas teorijas nonāk kaķim zem astes. Man pašai savulaik tā gāja ar apņemšanos “es vairs nekad nebļaušu uz bērnu”. Kā tad! Savukārt zelta padoms ir sintezēts no Karlsona un Zālamana izteikumiem – mieru, tikai mieru, pāries arī tas! Der 99 % gadījumu, bet pagaidām tas ir vēlamais, nevis sasniegtais līmenis.

Tev draugi nereti arī ikdienā prasa padomu. Tu neatsaki?

Ja vaicā, piemēram, par sēņu sugām, neatsaku. Bet gadījumos, kad man it kā prasa padomu, bet patiesībā grib tikai pažēloties un saņemt apstiprinājumu, cik turpmāk viss būs skaisti un labi, mans ne sevišķi krietnais ieteikums skan – pagaidi drusciņ... Piemēram, paziņa jau simto reizi infantili cer, ka tas un tas nekad vairs neatkārtosies, jo viņš taču deva vārdu, ka vairs nedzers (neies meitās, nesitīs, nepazemos, nespēlēs automātus utt.). Šis ieteikums darbojas, jo nākamreiz man vairs neko neprasa.

Esmu pamanījusi tevi reizumis sociālajos tīklos diezgan asi reaģējam uz, ja tā var teikt, cilvēku glupumu – primitīviem komentāriem, vēlmi izteikties, nepārzinot tēmu, gramatiskām kļūdām. Kad un kāpēc tu tur raksti?

Visiem spēkiem cenšos nerakstīt, bet, kad tomēr neizturu un uzrakstu, vienmēr sevi šaustu par to, ka nenoturējos. Jo jēgas no tā nav nekādas, tikai izpurgāts laiks un nervi. Tomēr, izlasot kaut ko ārkārtēji stulbu – piemēram, lai cīnītos ar to, ka Latvijā slīkst daudz cilvēku, Purvciemā un citos Rīgas rajonos bezmaz vai pie katras mājas vajagot ierīkot peldbaseinu, bet upēs un ezeros aizliegt peldēties principā, jo ārzemēs, redz, tā esot –, nespēju noturēties. Cilvēki tiešām nebeidz pārsteigt…

Reizēm tā mēdz notikt

Tu gandrīz katru dienu ej uz jūru. Tas ir sava veida rituāls?

Atbilde par rituālu būs visai prozaiska, ha-ha. Mans ikrīta rituāls ir Ainažu akmens dambja jeb Ziemeļu mola uzkopšana. Jā, kad esmu Ainažos, katru dienu pa molu eju uz jūru – agri, iekams nav sabraukuši ekskursanti. Un tad nākas savākt iepriekšējās dienas apmeklētāju kultūrslāni – labi audzinātie tautieši un viesi starp mola akmeņiem sabāž tukšās cigarešu paciņas, alus bundžas, izēstās čipsu pakas un citus atkritumus (pie mola ir izvietotas vairākas atkritumu tvertnes, bet tas tak štrunts!). Daži malači arī sasit pudeles un stiklus, protams, turpat akmeņos arī atstāj. To visu vācot, es viņiem šo to novēlu – vismaz divās valodās. Neko jau ļaunu, tikai to, ko tādi ir pelnījuši. Un svēti ticu, ka atgriezeniskā saikne darbojas. Kad uzkopšanas darbi ir galā, vasarā es labu gabalu nopeldu, reizēm arī brienu.

No citas stepes. Kā tu skaties uz ezoterikas tirgu Latvijā? Visādi guru saradušies biezā slānī. Visas grib būt tik garīgas, tik garīgas...

Vaimandieniņ vai... Vairs jau nekā neskatos. Agrāk uzjautrinājos, tagad dzīvoju tam garām. Esmu novērojusi, ka attiecīgā tirgus mērķauditorija galvenokārt ir aprobežotas dzīves apdalītas būtnes, kuras vismaz tā uzbur savai personai kādu nekādu svarīgumu, bet eksistencei – saturu un jēgu. Tikmēr otra, manīgākā puse, no tām pirmajām kāš naudu. Laboju – lielu naudu. Tā kā pieprasījums pēc spējas apgarīgošanās, brīnumainas atveseļošanās un prinču krišanas no gaisa būs vienmēr, šī niša zeļ un plaukst. Reizēm, vērojot jau pilnīgi absurdas izpausmes, tu nespēj vien nobrīnīties, ka tepat blakus dzīvo cilvēki, kuri tam tērē laiku un naudu. Bet ir vien jātic…

Tev bijis daudz interviju ar ārstiem un psihoterapeitiem. Vai tu pati ievēro tos padomus, ko ārsti un citi speciālisti dod lasītājiem tavās publikācijās?

Pilnīgi visus! Tos, kuri man patīk. Te stingri pieturos pie Simtgadnieka, kurš izkāpa pa logu un pazuda padoma – sāc ar labo ziņu, bet slikto izlaid. Tad nu tos ieteikumus, kuri man nepatīk, vienkārši izlaižu. Lai nomierinātu sirdsapziņu, reizēm pat atrodu zinātnisku pamatojumu tam, kāpēc man, piemēram, sezonas laikā jāturpina ēst zemenes pa kilogramam (reizēm arī diviem) dienā.

Atgriežoties pie Gruzijas stāstiem – ar kuru no saviem varoņiem tu brauktu kruīzā?

Ar Dženiferu un Gribulīti.

Tavi stāsti ir ļoti kinematogrāfiski – Makvalu faktiski var sākt filmēt uz līdzenas vietas, tāpat basbaritons Cēzars un viņa mīļākā Kleopatra gan raksturu, gan nepārspējamo izdarību dēļ prasīt prasās uz skatuves vai ekrāna. Varbūt jāuzrunā kāds režisors?

Tad kādam režisoram jābūt draugu lokā vai rados. Vai apstākļiem jāsakrīt tā, ka Cēzars pats jauši nejauši uzmeklē savu režisoru. Reizēm tā mēdz notikt. Vai šī būs tā reize, rādīs laiks.

Visbeidzot – kas var nogalināt tavu interesi par cilvēku jau otrajā minūtē?

Svinīgi pompoza attieksme pret savu personu un pašironijas trūkums.