"Tā skriešana mūsdienās ir bēgšana no sevis" - Runtulis par pilnmēnesi, attiecībām un kabarē
Tas satraukums, ko mūsos izvilina apaļais spīdeklis nakts debesīs, liek darīt dīvainas lietas. Pat viskārtīgāko cilvēku var pārņemt trakums. Tieši par to domājis Viktors Runtulis, iestudējot jauno kabarē izrādi La Luna. Viņš nerunātu, ja nebūtu pats piedzīvojis.
Ārpus mūzikas, dejas un visa pārējā galvenais tomēr ir cilvēks – ar savu nostāju, domu gājienu. Pamazām no vārda Cabaret ejam prom. Pirms 11 gadiem, kad projektu sākām, bija doma par vīna, liķiera pagrabiem Francijā, kur pulcējās mākslinieki, dzejnieki, aktieri, dziedātāji, mūziķi. Taču – cik var dzert, pļāpāt un dejot, gribas arī kaut ko paskatīties. Tā viņi sāka kāpt uz skatuves – viens prožektora stars, viens cilvēks. Forma – katras dziesmas izdzīvošana – ir Cabaret sirds. Trešajā gadā mums uz skatuves bija jau 30 cilvēki. Šogad pirmo reizi Cabaret rakstīts apakšā ar maziem burtiņiem, primārais ir La Luna. Runājam par visu, kas notiek pilnmēness naktī. Katram tas ir citādi – viens nevar aizmigt, otrs saldi guļ, citā sarosās kaut kas tāds, ko viņš pats no sevis nav gaidījis vai blakusesošie nav pamanījuši. Man šī tēma likās tuva arī patlaban pasaulē notiekošajam.
Nepārtraukts pilnmēness?
Jā. Un arī pilnmēness aptumsums, sarkanais Mēness, kas, starp citu, dabā nesen tika novērots.
Šad tad – protams! Arī Saules aktivitāte ir milzīga, iespaido kopējo skudru pūžņa, cilvēces, enerģiju. Man šī tēma likās aktuāla ne tikai cilvēku attiecību, bet visas pasaules virzības kontekstā. Varbūt tāpēc dziesmas šogad ir diezgan skarbas.
Skarbas?!
Jā, gan tekstuāli, gan muzikāli. Nekad netaisu skaistumu skaistuma pēc. Pliks skaistums neko nenozīmē, tas vienīgi uzskatāmi parāda, kā meitenes bojā savu veselību. Mēs vairāk runājam par patiesību, un no tās radies skaistums arī ir patiess. No mietpilsoņa skatupunkta tas var būt pat... neglīts, bet vienlaikus daudz dziļāks nekā tas, ko rada, uzkrāsojot lūpas un mākslīgi sevi uzfrišinot, lai nofotografētu selfiju un aizsūtītu draugiem. Ar Cabaret saprotam patiesumu un izdzīvošanu.
Es, protams, neesmu viens. Sākām kopā ar Sanitu. Sanitu Runtuli. Un turpinām. Vēl vairāk – manī iekšā dzīvo vēl viens, tad kopā esam jau četri – divas Sanitas un divi Viktori.
Jebkurš ir divi. Tu ar sevi nesarunājies?
Bet varbūt trīs vai četri?
Tas ir smagāks variants, bet arī tā var būt. Jā, es viens nebūtu to paveicis. Man vajadzīgs cilvēks, ar kuru kopā darboties. Esmu laimīgs, jo man visu dzīvi, jau kopš dzimšanas, nāk pretī labi cilvēki – tādi, kas mani pilnveido. Jo tu sevi izzini caur otru, vismaz man tā ir. Es nevaru pats sevi rušināt, sēdēt zem palmas, lai apskaidrotos, un tad iet pasaulē sludināt.
Noteikti! La Luna man ir ļoti personīgs.
Tu tiešām proti tik skaisti un rotaļīgi skatīties uz dzīvi?
Mēs jau ļoti sen sapratām, ka jādara tikai tas, kas patīk. Tā arī cenšamies dzīvot. Pēdējos piecus gadus neņemam darbus tikai tāpēc, ka vajadzīga nauda. Esam atteikušies no projektiem, kurus nejūtam, tad labāk piedāvājam citu producentu.
Par klaunu.
Tad jau nekur daudz tālāk neesi ticis...
Jā, jā! Cilvēks jau iekšēji paliek tāds pats. Un, jo vairāk viņš ir bērns... Nerunāju par 80–90 gadu vecumu, kad atkal pārtopi bērnā – lai gan arī tas ir interesants vecums –, bet par spēju brīnīties par pasauli un viegli iet pāri negācijām. Tas ir labi, tostarp veselībai. Man tā neizdodas, esmu ļoti emocionāls, daudz ko laižu caur sirdi, tāpēc man ir grūti. Bet es mācos, jau 10 gadus mācos visam vieglāk iet pāri. Varbūt tāpēc braucam uz Indiju. Tiklīdz beidzas Cabaret, tā uz diviem, trim mēnešiem prom. Daudzviet pasaulē esam bijuši, bet tur laiks zūd visātrāk, tu izšķīsti un paliec ar sevi. Neesi vientuļš, bet sāc uzdot jautājumus – ko īsti tu gribi? Tur to var izdarīt. Ikdienā jau reti kurš stāv spoguļa priekšā un runā ar sevi.
...runāju? Jā, kāpēc ne? Dažkārt. Parasti gan tā intervija notiek iekšēji – es ar sevi runāju intervijas formā. Jautājumi paši atnāk. Uzskatu, ka tā skriešana mūsdienu pasaulē ir bēgšana no sevis. Cilvēkiem ir bailes apstāties un padomāt – nezin kas vēl var atklāties! Tāpēc labāk skriet kā vāverei ritenī. Bet, ja kaut reizi dzīvē neapstāsies un neapdomāsies, tad tā arī nesapratīsi, ko īsti gribi. Cik daudzi sakostiem zobiem iet uz darbu... Tad jautāju – ko tu īsti gribi? Audzēt puķes? Ej un dari to! Ja darāmajam pieiesi profesionāli, nauda vienmēr atnāks.
Nē. 2001. gadā kājas salauzu lupatās, tā bija zīme no augšas – apstājies.
Ko darīji līdz tam?
It kā to pašu – organizējām pasākumus. Vienu gadu to bija divsimt septiņdesmit, tad sapratām – nav jēgas, no rīta līdz vakaram tu kaut kur skrien. Jā, apgrozījums lielāks, bet nopelni tikai nedaudz vairāk. Nākamajā gadā pasākumu bija jau mazāk par simtu, līdz palikām pie trīsdesmit. Sapratām, ka labāk slīpēt un darīt to, kas patīk, veidot lielākus pasākumus nekā daudzus maziņus. Tas bija līdz kritienam.
Nē! Nolēcu no augstuma, netīšām. Likās, ka ir zemāk nekā īstenībā. Pilnīgi skaidrā, desmitos no rīta. Abas kājas potītēs izlocījās uz āru. Piecu gadu laikā bija 12 operācijas, pārsvarā staigāju ar kruķiem. Vēl tagad kaulos ir dzelži, bet ļoti labi dzelži – varu paskriet, spēlēt futbolu, dejot. Tikai kalnos nevaru kāpt. Man likās, tā bija zīme, lai kaut ko daru citādi. Vai tagad visu daru pareizi? Ne vienmēr. Cilvēkiem ir programmas – jāizmācās par juristu, jāuzceļ māja... Jautājums pa kuru laiku es dzīvošu tiek uzdots ļoti reti.
Vai var teikt, ka tev izstrādājies gada ritms – janvāra otrajā pusē nospēlē pēdējo izrādi, tad uz trim mēnešiem prom uz Indiju, bet, kad atgriezies, sāc strādāt pie jaunā Cabaret?
Jā, lieliem vilcieniem un maziem tramvajiem tā mums notiek. Indijā ir tik krāsaini, tik daudz cilvēku. Parasti atpūšamies Goa štatā, zvejnieku ciematiņā. 1965. gadā tur dzīvoja pirmie hipiji, 1969. jau bija pirmais festiņš. Ciematiņi saplūduši desmitiem kilometru gar okeānu, precīzāk, Arābijas jūru. Rudenī braucu pāri okeānam uz otru pusi – Peru, Jamaiku. Sanita savukārt ir aizgājusi kalnos – tā ir viņas mīlestība. Viņa varētu tur dzīvot, brauc katru brīvu brīdi. Cabaret Sanita dara melno darbu, kas ir pamatu pamats, visu, kas saistās ar reklāmu, naudas plūsmu. Protams, viņa piedalās arī mākslinieciskajā pusē. Nedaudz. Mēs neapsēdāmies un neko nesadalījām, katram savs virziens aizgāja pats no sevis.
Mēs iepazināmies eksperimentālajā teātrī „Studija”. Jā, var teikt, ka teātris bija tikai prieka pēc. Biļetes pārdeva, bet nauda simboliska. Lai piepelnītos, gadus trīs, četrus šuvām drēbes, pārdevām Čiekurkalna tirgū. Bet arī tas mums patika, nestrādājām tikai naudas dēļ. Konjunktūra gan darbojās – skaties, kas cilvēkiem patīk, ko var pārdot. Modē bija spilgtas šalles, veikalā tādas nevarēja dabūt. Sagataves pirkām par trim rubļiem, pārdevām par desmit – nokrāsotas, uzkasītas. Bet tie nebija nekādi kaķi maisā – lietū krāsa nepluka, centāmies strādāt kvalitatīvi, jo tirgojām katru nedēļu. Tad mani paaicināja Muzikālais centrs Bimini – vadīju māksliniecisko pusi, reklāmu, veidoju pasākumus. Sanita bija reklāmas daļas vadītāja nedēļrakstā Nakts. Lai piesaistītu abonementus, izdomājām Kanāla regati. Tad sapratām, ka jādibina savs uzņēmums, un tā 1996. gadā radās Virus Art. Bija doma inficēt ar pozitīvo.
Varbūt, bet es kā biznesmenis nekad neesmu domājis.
Oficiāli esat uzņēmēji.
Jā, bet tas ir oficiāli. Pazīstu biznesmeņus – kā viņi domā, plāno uz priekšu uzņēmuma attīstību. Mēs šo to zinām, bet ne jau tik globāli. Nodokļi jāmaksā, tāpēc firma ir. Pirmais Cabaret bija risks, palikām mīnusā – neviens nezināja, kas tas ir, nepirka biļetes. Tomēr mīnusā bijuši tikai trīs pasākumi divdesmit gadu laikā. Šovbiznesa Latvijā nav, summas smieklīgas. Protams, mēs gribam nopelnīt – lai var aizbraukt uz Indiju, vēl citur. Bet ar šo projektu nevar izdzīvot visu gadu, ir arī citi. Šis ir publisks, tāpēc pazīstams. Tomēr mums nav domas to paplašināt – teiksim, rādīt jau no oktobra, kaut gan domājam par stabilu bāzes vietu. Man ir precīzs redzējums, kas tur varētu notikt, uz šo pasākumu brauktu arī tūristi, jo alternatīvas pasaulē nav. Tas nenozīmē, ka mēs esam ģeniāli, vienkārši – citādi. Cilvēki, kas nepazīst Cabaret, domā – tur dāmas cilā kājas. Nu, nav tā!
Es kategoriski negribēju iet! Bet, tā kā bijām Parīzē, Sanita aizvilka. Tam ar kabarē nav nekāda sakara, tas ir varietē. Divas atšķirīgas lietas, ko cilvēki nesaprot, jo mums šie kultūras slāņi vienkārši neeksistē. Varietē plastmasas meitenes ar spalvām uz galvas cilā kājas. Žēl man to meiteņu, bet, ja viņām patīk, viss kārtībā! Un, protams, ir cilvēki, ka patīk to skatīties. Ļoti labi – nav jāiedziļinās, paskatās uz augumiem, kāds pasmīdina, kaut ko uzspēlē. Daudzi Mulenrūžu uztver kā brendu. Es nesaku, ka tas ir sliktāk, bet tas nav mans.
Jūs liekat cilvēkam aizdomāties par seksualitāti.
Strādājot pie Cabaret Piccolo, ar Jāni Skuteli diskutējām par reliģiju. Pirmajā daļā gribējām runāt par grēku, otrajā – par paradīzi, visu tādā komiskā formā. Domāju, noturējāmies ļoti labās robežās, nepārkāpjot līniju, aiz kuras jau var aizskart. Es joprojām to uzskatu par vienu no izcilākajiem darbiem. Tas bija tik vispārcilvēciski, tik saprotami – gan tiem, kas uzskata, ka reliģija ir krātiņš, līdz cilvēkiem, kas domā pretēji – ka reliģija ir...
Tieši tā! Vai seksualitāte ir grēks? Nāves grēki ir pārmērības. Man ir cita sapratne. Biju Jamaikā, kur rastas sevi uzskata par Jēzus pēctečiem. Viņi no Etiopijas uz Ameriku tika atvesti kā vergi. Viņi nēsā garus dredus, jo tā izskatījās Jēzus. Nevis piesmukināts kā eiropiešu gleznās. Kā gan viņš, dienvidnieks, varētu tā izskatīties? Nu, ja viņš vispār ir bijis, ja tā nav leģenda. Un rastamans teica, ka ir tikai trīs vārdi – miers, mīlestība un cieņa. Ja tu ar tiem dzīvo, tev nevajag septiņus, četrpadsmit vai simt piecdesmit likumus. Ja tu ar mieru, mīlestību un cieņu izturies jebkurā vietā un situācijā, tu neko nepārkāpsi.
Jā. Es domāju, ka visiem.
Gribu, lai pastāsti ko konkrētu.
Ā... Nu nē! Varu tikai pateikt, ka La Luna man ir personiskākais, kāds bijis. Cabaret dzīvo savu dzīvi, no manis nāk tikai grūdiens, ko mākslinieki interpretē. Viss kaut kad ir bijis – vai nu iedomās, vai reālajā dzīvē, vai ar tuvāko. Bet par konkrētām epizodēm, kas bijušas manā dzīvē, to tiešumu es gribētu noņemt.
Oi, nezinu... Varbūt par puisi, kam bija divas meitenes, un viņš nezināja, uz kuru pusi skriet. Izveidojās līnija – pieci gabali vienā Cabaret. Mēģinot saprast, kā viņš jūtas gan vienā, gan otrā pusē, nosacīti izveidoju risinājumu, kur viņš varētu palikt. Un tā arī dzīvē sanāca.
Tu izdomāji, un dzīvē tieši tā arī notika?
Jā, redzot, kā viņš pārdzīvo, ieliku viņa sajūtu vairākos gabalos – ar vienu meiteni, otru, tad – ar abām, tad atsevišķi viņa pārdzīvojumus kā dziesmu... Beigās viņš palika pie vienas meitenes. Arī dzīvē tā sanāca, bet viņš jau uz to gāja. Man tajā brīdī tas šķita ļoti saviļņojoši.
Var saukt arī tā, bet man primārais visos Cabaret ir mīlestība.
Pats esi viegls vai smags cilvēks?
Laikam esmu bišķi pasmags cilvēks. Esmu gan iekšēja humora pārpilns, smejos par visu ko. Tagad mācos rotaļāties. Pats savā dzīvē.
Tā ir kāda gudrība?
Noteikti. Domāju, to var sasniegt arī divdesmit, trīsdesmit gados. Diemžēl pārāk vēlu esmu sācis, vajadzēja daudz ātrāk. Būtu vieglāk ne tikai man, bet arī citiem. Taču labāk vēlāk nekā nekad. Ieguvums – viss ir tā, kā ir, un būs tā, kā būs. Kad tas vieglums ir simtprocentīgs, tu vairs par to nedomā, tas ir atnācis. Ja piedomā, tā vēl nav, bet, paldies Dievam, ka tu par to domā.
Tieši tā – paldies Dievam, ka ir vēl kur kāpt!
Tev ir bijis kāds īpašs atgadījums ar pilnmēnesi?
Jā, brīnišķīgs – kad vēl ar draugu pa krogiem staigājām, nācām no poligrāfiķu diskotēkas cauri Vecrīgai uz tramvaja pusi, dzīvojām Iļģuciemā. Gājām pa Vaļņu ielu gar viesnīcu Rīga, viss pilnīgi tukšs. Tad nez kāpēc pagriezos pa labi, uz Pulvertorņa pusi, un ieraudzīju ainu: bruģis, milzīgs pilnmēness, stars, tam pa vidu – divas žurkas stāv uz pakaļkājām un... dejo.
Nav redzēts, ka dejo žurkas? Pilnmēness naktī? Es arī pirmoreiz redzēju. Tas bija tā – uz vienu pusīti, uz otru... Pilnīgi nopietni. Tas kadrs man atmiņā uz visu mūžu iespiedies. To redzēšu vienmēr, kad iedomāšos pilnmēnesi.
Tavs draugs redzēja to pašu?
Jā, jā! Ā, tu domā... Nē, mēs nebijām sapīpējušies.
Izdevniecību darbinieki saka, ka pilnmēnesī uzrodoties visādi cilvēki ar mapītēm, manuskriptiem.
Noteikti tā arī ir. Mūsu bijušais apsargs tagad strādā mazā pilsētiņā par policistu, saka – neticami, ja parasti ir viens izsaukums, tad pilnmēnesī – divdesmit. Un puse gadījumu tādi, par kuriem nekad nebūtu iedomājies, ka šis cilvēks, ikdienā klusa meitene vai puisis, varētu tā trakot! Agrāk es uz pilnmēnesi ļoti slikti reaģēju, arī tagad vēlāk eju gulēt. Man patīk ilgi un dikti skatīties debesīs, cauri mākoņiem.
Kā – mēs, latvieši, taču esam Saules dēli un Mēness meitas! Rainis, Aspazija.
Bet kur tev patīk labāk -– zilganajā mēnesgaismā vai saules dzeltenajā?
Man patīk abas. Ir cilvēki, kurus velk uz siltām zemēm, jo viņiem visu laiku ir auksti. Kad uznāk pusi gada pelēkais, mēs arī braucam prom, sevišķi rudenī, pavasarī. Bet vasarā – tikai Latvija! Skaistākā vieta pasaulē. Ja par Sauli un Mēnesi – es ne uz vienu, ne otru pusi. Varbūt striktuma pietrūkst... Kā Sanita teica – es lieku daudzpunktus. Un es tiešām tā daru.
Es ļauju ritēt, turpināt. Varbūt dažkārt tas punkts jāpieliek. To esmu analizējis sen, sen. Es ļauju cilvēkiem izpausties, atveru durtiņas, lai var iziet, atnākt atpakaļ, neuzspiežu savu. Lai paši izvēlas. Ne tā kā akadēmiskajā teātrī – pasaka, un viss. Varbūt dodu par daudz brīvības, uzskatu, ka pārāk reti esmu strikts.
Tās durvis atstāji vaļā arī Sanitai – lai viņa var kāpt kalnos?
Protams, kā citādi?!
Jā, domāju, iestājies nākamais cikls. Jo tās durtiņas... Nu, kā var turēt cilvēku blakus piesietu? Nē, nē, visam jābūt brīvi, piespiedu kārtā neviens neko nedarīs.
Tu sev pieprasi tādu pašu brīvību?
Es neprasu, mēs vienkārši tā dzīvojam. Nevis tā – es dodu tev, tu dod man.
Negadās situācijas, kad otrs grib uzsist dūri galdā – „man tava brīvība ne visai patīk”?
Tādu tekstu mums nekad nav bijis. Līdz tam nonāk – ir tā, kā ir, un būs tā, kā būs. Tāda lēmumu pieņemšana un atļaušana drīzāk ir apzināts pieauguša cilvēka lēmums, atbildības uzņemšanās par sevi, par otru. Tur jau tā lieta, ka lielākā daļa Latvijas ir mazi bērni – vienalga, cik viņiem – piecdesmit, sešdesmit, septiņdesmit gadi.
Domāju, ka viss noteikti nav zināms. Vienmēr ir kaut kas tāds... kas nav līdz galam izjusts vai saprasts. Un, paldies Dievam, ka tā. Ja viss ir skaidrs no sākuma līdz beigām, nav interesanti. Tad aizver grāmatu, jo tā ir izlasīta.
Mēs nekad līdz galam nezināsim, ko otrs domā?
Nezināsim, bet – priekš kam? Ja ar viņu ir labi, tad jau ir labi. Ko vēl?
Jā, Matīss sāka jau pirms astoņiem gadiem, tagad viņam ir divdesmit trīs.
Uzaudzinājāt skatuves cilvēku?
Pats trīspadsmit gadu vecumā atnāca – es ar mūziku nodarbošos. Stingri. Atceros, mēs virtuvē sēdējām.
Viņš jau pats mācījās spēlēt ģitāru. Tā arī aizgāja – mūzikas skola, šogad beidza akadēmiju, ir skaņinieks Leļļu teātrī, raksta mūziku filmām, izrādēm, dīdžejo. Viņš ir Sanitas tips – ja ko izdomā, gadiem iet uz mērķi. Abi tādi urbēji – konkrēti, lēni, noteikti, vienalga, cik laika tas prasa, iet, kamēr sasniedz. Tad – nākamais mērķis.
Tu tipini blakus, metot līkumus?
Paskrienu uz priekšu, panākos atpakaļ, pa labi, pa kreisi, padaru to, šo un to...
Arī, bet pamatā ir labi, ja viens otru papildina. Darbā es nedaru to, ko viņa, un viņa nedara to, ko es. Arī mājās bija tas pats – nekādas dalīšanas, kurš mazgās traukus. Paskatos – re, kur trauki, un nomazgāju. Man ļoti patīk gatavot, sevišķi zupas, sautējumus. Ja sagribas, aizeju uz veikalu, nopērku visu vajadzīgo, pagatavoju, un tas ir uz trim, četrām dienām, pat nedēļu. Lai gan parasti turas trīs dienas, jo atnāk draugi un visu apēd.
Viņi mēdz ieklīst, negaidot uzaicinājumu?
Jā, mums tā ir jau gadus septiņpadsmit, kopš dzīvojam Antonijas ielā. Tagad nāk arī Matīsa draugi, no kuriem daļa ir arī mūsu draugi. Ir daudz vecāki, ir jaunāki par mums – visi vienā putrā.
Par krātiņu un brīvību runājot – ko esi atradis – budismu, hinduismu...?
Ne vienu, ne otru, ne piekto. Joprojām esmu lielā krātiņā, ik pa brīdim to apzinos. Tomēr, manuprāt, kādu kvadrātiņu esmu atlauzis. Izrādās, ar visu to, ka pats sevi uzskatu par baigi brīvo, esmu diezgan konservatīvs. Es nevis būri laužu, bet mēģinu saprast, kā no tā izslīdēt ārā, lai tas netraucētu citām lietām. Neviens nevar būt pilnīgi brīvs. Būris ir un vienmēr būs, jautājums – cik liels, vai vari no tā iziet un ienākt atpakaļ, jo ir noteikumi sabiedrībā, ģimenē. Es gribu atrast momentu, lai pats būtu sev noteicējs, kad tiešām to vēlies. Man vistuvākais ir budisms, bet īpaši neesmu iedziļinājies. Daudzdievība, pagānu lietas ir pamats visai zemei – vikingiem edas, indiešiem vēdas, noliec blakus – viens pret vienu. Šamaņiem prasa, kādā valodā tu dziedi, viņi atbild – Zemes valodā. Visi vienā, kaut dzīvo dažādās zemeslodes daļās. Tikai mēs to esam aizmirsuši. Nedomāju, ka jāsēž kokā un jāēd sēnes, kā viens otrs teicis par latviešiem, bet jāatrod īstenās saknes, tad viss lēnā garā nostāsies vietā.
Kādas muļķības – viņam tādas nebija, kad man jau bija! Es nevienam negribu līdzināties. Tā vienkārši sanāca. Pirms gadiem piecpadsmit bija posms, kad trīs mēnešus audzēju bārdu. Tad kaut ko nodzinu, kaut ko atstāju. Reiz aizmirsu, ka kaut kas jāatstāj, bija palikusi tikai strīpiņa, Sanita teica – atstāj! Tā arī palika. Viss sanāca dabiski, Grebenščikovs pat blakus nestāvēja. Kaut arī viņu ļoti cienu kā cilvēku, daudzas dziesmas man ir mīļas. Vienīgais, ja es to bārdu neapgrieztu, būtu jau līdz ceļiem. Es griežu nost, humora pēc saku – kad Indijā braucu ar moci, lai nav sejā. Un pliks pauris – ja tas ir pliks, tad pliks. Priekš kam kaut ko audzēt, mēģināt ķemmēt? Bet vēl gribu piebilst par Indiju – tur tiešām viss piepildās, Visums strādā kā spogulis. Esmu pieredzējis – nāk atpakaļ gan no ļaunā, gan labā! Var ticēt, neticēt. Taču, ja darīsi labu ar domu – man nāks labums atpakaļ, tad nekad neatnāks. Vai arī atnāks pēc simts gadiem. Ja dari nedomājot, pat nejūti – ā, tas ir par to! Tas nav par to. Vienkārši tu tāds esi. Cik ārzemēs ir teikuši – Nestaigā tumsā! Uz to rajonu nedrīkst iet, apzags, vē, briesmīgi! Vēl nekur nevienu reizi nav noticis nekas slikts. Ja pats iesi atvērts, tev nenāks pretī neviens, kas gribētu tev kaut ko nodarīt.
Jā.
Brauksiet kopā?
Nē, Sanita uz kalniem.
Laikam vēl neesmu gatavs. Jo, kā teica dzens, ja skolnieks ir gatavs, skolotājs pats uzradīsies. Es neesmu. Dažādu iemeslu dēļ. Vēl neesmu sapratis sevi līdz galam. Un tikai tāpēc, ka to dara citi, un man arī vajag... Nē, es daru tikai tad, kad jūtu.
Sandra Landorfa, žurnāls „OK!” / Foto: Oļegs Zernovs
