Dace Rukšāne: "Man ir pārmetuši, ka es esot nejūtīga kuce"

Tavā dzīvē ir radikāls pavērsiens – tu grasies pārcelties uz laukiem.

Jā, mums abiem ar vīru gribējās laukus – lai tieši no mājas var ieiet mežā un ilgi nenākt ārā, paņemt termosā kafiju un tupēt zem koka, lai visi liek mieru, tikai skudras rāpo pa kājām. Sākumā gribējām dzīvot tuvāk Rīgai, bet pēc divus gadus ilgiem meklējumiem izrādījās, ka tuvāk par mana tēva mājām neko nevar atrast. Vai nu milzīgas cenas, vai drausmīgi monstri – ar to domāju jau gatavas mājas. Tagad blakus tēva muižai atjaunojam dzīvojamo māju, lai pavasarī pārvāktos pavisam.

Meitas paliks Rīgā?

Jā! Agnese, vecākā meita, studē, viņa vēl ir jāatbalsta. Vidējā, Adele, kuras sirds darbs ir pavāra profesija, strādā Vīna studijā, ļoti jaukā restorānā, un domā par tālāku specializāciju. Adele savas vajadzības pilnībā nodrošina pati. Jaunākā, Annemarija, mācās vidusskolā. Tāpēc pirmos gadus Rīgā noteikti būšu pāris reižu nedēļā – jāpieskata taču jaunākais bērns. Turklāt Rīgā arī lielākā klāstā var iegādāties eko produktus, no kuriem cenšamies pārtikt, droši vien arī mans zirgs paliks Pierīgas stallī. Protams, nemainīšu arī savus vecos, labos Rīgas ārstus. Aināram (Daces vīrs, uzņēmējs Ainārs Ščipčinskis – Red.) gan nāksies braukāt biežāk, bet tas ir izdarāms – ceļā paiet mazliet vairāk par stundu. Uz laukiem pārcelsies arī mana mammīte, kura gan dzīvos citā korpusā. Turpat apgrozās arī tēvs, tāpēc, ja sadomāsim pēc teātra izrādes palikt Rīgā - būs, kas pabaro suņus.

Mēs visi esam ar viņu pārņemti! Otrs suns ir amerikāņu buldodze Puma. Protams, abi kopā ar mums brauks uz laukiem.

Tu esi pašpietiekama. Varētu dzīvot arī viena pati?

Varētu, bet es esmu pāra cilvēks un viena dzīvot negribētu. Dienās, kad ir ļoti slikti, vajag, lai mani vakarā samīļo, saglauda un pasaka, ka es esmu labiņa. Visādi citādi vienatne man nav nekāds posts, tāpēc domāju, ka laukos jutīšos komfortabli, zinot, ka vakarā atbrauks vīrs. Ja kādu vakaru arī neatbrauks, jo vēlu beidzies darbs, nepārdzīvošu – lasīšu grāmatas un klausīšos mūziku. Tas neapnīk nekad. Turklāt man ir ļoti blīva domu pasaule.

Ar ko kafejnīca atšķiras no mana dzīvokļa? Tikai ar interjeru un vīnu, kuru es tik un tā nedzeru.

Zinot, ka es pat iepērkos internetā, lai tikai nebūtu jāiet cilvēkos? Mani vienīgie kontakti brīžiem ir tikai ar kurjeriem, kas piegādā preci.

Jā, esi presē izteikusies par savu depresiju. Diemžēl žurnāli šo slimību joprojām traktē tā, it kā depresijai varētu ļauties vai neļauties, bet, ja esi ļāvies, tikai ļoti jācenšas, tad varēs tikt vaļā.

Presē praktiski nekad, izņemot vienu rakstu, nav bijis izskaidrots, ka depresija ir reāla, ar bioķīmiskiem procesiem saistīta slimība, kam ar cilvēka izvēli nav nekāda sakara. Esmu mēģinājusi neļauties, bet – kā tu neļausies, ja guli ar zobiem pret sienu un nevari dabūt kāju pāri gultas malai. Fiziski nevari. Tu esi gatavs pat, atvainojiet, turpat gultā arī čurāt. Komplektā ar to nereti ir svīšana, sirdsklauves, kaulu laušana, it kā tu slimotu ar gripu. Nemaz nerunājot par nepārejošām bailēm, paniku, trauksmi un galēja izmisuma un bezizejas sajūtu.

Kustības var dot papildu dzīvesprieku tad, kad, pateicoties medikamentiem (nevis manai gribēšanai!), jau kļuvis labāk un tu vispār vari pakustēties. Paasinājuma laikā esmu sūtījusi meitām uz blakusistabu īsziņu, lai aizver manas durvis, jo nav spēka piecelties un paspert tos divus soļus. Kā teica mana draudzene, tu guli un domā – kāpēc tas stulbais kaķis nevar iznest pelnu trauku. Tā nav psiholoģiska negribēšana, tas ir absolūts ķermenisks bezspēks. Tu nevari pieliekties, lai pie izlietnes izmazgātu galvu, par dušā ieiešanu nerunājot. To, lūk, neviens nav uzrakstījis! Tāpat kā to, ka šai slimībai nav nekāda sakara ar ārējiem apstākļiem – cik veiksmīgs, skaists, bagāts, mīlēts esi vai neesi. Cilvēki ar vārda depresija „tautisko” izpratni nemitējas brīnīties – kāda depresija? Kā tev trūkst? Pirms dot padomus, vajadzētu noskaidrot atšķirību starp reaktīvo depresiju, ko izraisa reakcija uz konkrētu situāciju – sērām, neveiksmīgu laulību, ilgstošu bezdarbu (un tad var palīdzēt psihoterapija, aktivitātes un hobiji), un endogēno depresiju, kad palīdz tikai zāles un arī ne vienmēr. Ak, jā – lūdzu, būs arī par hobiju: ļoti stipra slimības paasinājuma dēļ savu mīļāko nodarbi, izjādes ar zirgu, jau teju gadu esmu atstājusi novārtā, jo nejaudāju iziet no mājas, lai līdz zirgam vispār aizkļūtu. Ir sajūta, ja noiešu garāžā, turpat arī nokritīšu un nomiršu.

Kāds tūlīt sauks: es to nevaru saprast – kas tur ko nenokāpt (neaiziet, neaizbraukt)!

Es arī nesaprotu, kā jūtas diabētiķis, kuram ik pēc dažām stundām jāspricējas, nepārtraukti jākontrolē, ko viņš ēd, jāmēra cukura līmenis. Bet es viņam nebrēcu virsū, lai sāk dejot, liet sveces vai pīt grozus, un diabēts pāries – vajag tikai saņemties! Ar garīgām slimībām ir tāpat – neko tur nevar saņemties. Paldies Dievam, mana ģimene to pieņem.

Kopš bērnības. Smejos, ka neviens draugs dzīvē nav bijis tik noturīgs. Viens gan – depresija palīdz iepazīties ar līdzīgiem. Daudzi apmulst, nezina, ko iesākt, un tu vari palīdzēt ar ieteikumiem, nomierināt, ka viņi nav nekādi kroplīši. Var ielikt arī pamatus jaunai draudzībai, jo depresija ir ļoti „nesabiedriska” slimība. Tev līdzīgie sapratīs, ja pēdējā brīdī atcelsi randiņu, jo nespēj iziet no mājas, nevis gribi kādu speciāli iegāzt. Tādiem kā man ļoti labu iespēju socializēties dod tviteris, jo uzrakstīt pāris teikumu tomēr ir daudz vieglāk nekā iziet sabiedrībā. Tas neļauj pavisam iestrēgt sevī, tu neatpaliec no dzīves, un, kad ir grūti, vari vismaz tur paskatīties.

Draugi taču pamana, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā, tāpēc sākumā mēģināju skaidrot. Kad jau reizi piekto, zīmēdama uz papīra smadzeņu ķīmiskās reakcijas, skaidroju, cik vien labi spēdama, bet reakcija atkārtoti bija „varbūt tev vajag nodarboties ar jogu”, sapratu, ka tas ir bezcerīgi. Beidzot sevi esmu nostādījusi tā, ka dzīve ir par īsu, lai taisnotos un pārliecinātu.

Lārsa fon Trīra „Melanholiju” esmu skatījusies trīs reizes. Nav šaubu, ka galvenā varone slimo ar depresiju. Tur nolasāma labā ziņa depresīviem cilvēkiem – viņi daudz vieglāk panes globālus satricinājumus, jo visu mūžu atrodas uz robežas starp dzīvošanu un nedzīvošanu, pašnāvību un ne-pašnāvību (protams, ir pacēluma stāvokļi, kad gribas dzīvot, bet reti). Viņi kritiskās situācijās rīkojas nevis emocionāli, bet lietišķi, jo viņiem faktiski ir vienalga, kad nomirt. Man pat ir pārmests, ka es esot nejūtīga kuce, jo normāla sieviete konkrētajā situācijā būtu kliegdama brēkdama nēsājusies apkārt, bet es mierīgi pīpēju un gudroju, kāda rīcība būtu visracionālākā.

Jā, mani ir šausmīgi grūti nokaitināt – tikai tad, ja esmu maz gulējusi vai ļoti gribas ēst. Citādi saglabāju vēsu prātu un mēģinu visu tvert plašāk, skatoties arī no otra cilvēka viedokļa. Protams, kaitina dažas izpausmes sabiedrībā, piemēram, tas, ka politiķi melo, acīs skatīdamies! Turklāt melo, nevis ievērojot partijas disciplīnu, bet bez jebkādas jēgas, pašas melošanas pēc. Pie kaitinošām parādībām varu nosaukt arī garlaicību. Ai, jā – vēl mani besī, ja saka, ka latvieši ir stulbi, mīkstie, neko nevar... Domāju, ka latvieši ir viena no foršākajām tautām. Visi tie teicieni – tas jau īsti latviskā stilā, latvietim labākais ēdiens otrs latvietis... To var pateikt par jebkuru tautu.

Ja tev nepatīk tas, par ko citi ir sajūsmā, pietiek dūšas pateikt?

Jā! No vērtībām, par kurām jūsmo visi, man, piemēram, nepatīk Revidents. Neesmu nekādā starā arī par Ziedoni un Visumu. Skan banāli, bet tik bieži, kaut ko gaidot, nācies aplauzties, ka esmu ieradinājusies neko negaidīt, labāk vienkārši būt atvērtam un vērot, kādu reakciju tas izraisīs. Uz Revidentu gāju, neko negaidot, un neko arī nesaņēmu. Bet notērētā laika man nebija žēl, jo vismaz redzēju, par ko jūsmo citi. No Limuzīna Jāņu nakts krāsā ik reizi gaidu vienu un to pašu, ko arī saņemu. Un esmu priecīga, skatoties desmito un piecpadsmito reizi – tāpat kā Cepli un Pie bagātās kundzes. Vēl, piemēram, visi saka – ir baigi forši ceļot, apskatīt pasauli... Man to vairs negribas. Ja ceļo, tad tikai divatā. Viena ceļot nevaru, jo nav ar ko dalīties priekā. Negribas arī doties uz vietām, kur mani var sakost moskīti, kur valda netīrība...

Uz Indiju neparko! Labprāt aizbrauktu, piemēram, uz Jaunzēlandi, uz Aļasku.

Tu mēdz vilties cilvēkos?

Vistuvākie cilvēki emocionālu šoku negatīvā nozīmē, manuprāt, sagādāt nevar, jo viņus izdodas pieņemt. Dažreiz gan bērni sarūpē pa pārsteigumam, pastāstot par saviem vecajiem nedarbiem. Tad ir – ops! Bet, tā kā tie ir vecie nedarbi, atliek tikai pasmieties. Bet ar kolēģiem, paziņām tā ir bijis. Dažu uzvedība likusi aizdomāties par to, cik nevērīgi pret citiem varam būt, nepadomājot, cik mazā pasaulē mēs te, Latvijā, dzīvojam, ka nāksies taču saskarties vēl. Jā, visvairāk laikam ievaino nevērība, īpaši tad, ja tu šim cilvēkam esi veltījis daudz laika.

Ar to tu domā izpalīdzēšanu?

Tikko izlasīju aptuveni tādu teicienu – kolīdz tu kārtīgi izdari kādu labu, jauku darbiņu bez atlīdzības, tev turpmāk arvien tiks piedāvāti jauki, labi, kārtīgi izdarāmi darbiņi bez atlīdzības. Bet, ja nākamreiz iedomāsies paprasīt atlīdzību, tapsi pasludināts par alkatīgu egoistu.

Par labdarību no brīva prāta un gribas es, protams, nekādu pateicību negaidu, bet ja esmu strādājusi... Laikam manī runā senāki un nesenāki aizvainojumi, jo ir piedzīvots, ka, promejot pēc ilgas un nopietnas sadarbības, neviens no manis pat kārtīgi neatvadās, nerunājot par to, lai pateiktu paldies.

Ko saki par mūsu presi?

Es novēlētu žurnālistiem būt mazāk noslogotiem, labāk atalgotiem un ar plašākām iespējām izmantot savu talantu – ja tāds ir. Intervēt, atspoguļot otru cilvēku – tas prasa iedziļināšanos. Ir daži talanti un izņēmumi, par kuriem priecājos, daži spoži darbi ir pētnieciskajā žurnālistikā, bet deviņdesmit procentos gadījumu tās ir tīrās šausmas! Lai kolēģi man piedod, bet raksti ir ārkārtīgi virspusēji un pavirši, pārsvarā jau laika un naudas trūkuma dēļ. Tiem, kas strādā dienas un nedēļas izdevumos, slodze ir daudz par lielu. Cita lieta ir neprofesionalitāte. Tā novērojama ne tikai presē, bet arī dažos televīzijas raidījumos, kuri ir tik vienpusēji, ka brīžiem gribas raidījuma vadītāju nožņaugt.

Nekādā gadījumā! Es laikam no tā darba izaugu ārā... Būt redaktoram ir diezgan smags darbs, un, ja man ir iespēja nestrādāt, es to izmantoju. Tādu iespēju novēlu katrai sievietei.

Čību šļūkāšana sāk krist uz nerviem tad, kad tu cilvēku vairs nemīli, jo tad uz nerviem krīt viss – kā viņš ēd, elpo, smaržo... Tās ir mīlestības beigas.

Ko tu nepiedotu?

Krāpšanu! Tad nevar attiecībās dzīvot. Droši vien arī alkoholismu.

Tagad esmu izlutināta, jo vīrs man ļauj ģērbties ērti, bet tāda pieredze man ir. Tā uzvedās viens draugs un viens vīrs. Ko es ieteiktu... Manuprāt, ir bezjēdzīgi dzīvot ar cilvēku, kurš diktē, kas tev jādara. Daudz vienkāršāk ir dzīvot ar tādu, kurš tevi pieņem, nevis pūlas pārveidot.

Ko no tevis gribēja diktētāji?

Draugs pieprasīja melnos mēteļus un brilles no filmas Matrikss... Tad nu viņam par godu nopirku melnu plašķīti, kas man bija divreiz par lielu, jo savu izmēru nevarēju atrast. Tā kā man pašai arī Matrikss patika, nebija problēmu. Skatoties tā laika fotogrāfijas, gan jāsecina, ka izskatījos diezgan nožēlojami. Savukārt pirmā vīra pieprasītais mājas tērps izskatījās tā: augstpapēžu čības ar pušķīšiem, supermini bruncīši, zeķturi, kas spiež, biksītes, kas grauž... Un tā tu ņemies, līdz saproti, ka tevi nepieņem tādu, kāda esi, bet pieprasa diametrāli pretējas izpausmes: izskatā mazo mauciņu, bet darbībā – mammu. Tam cilvēkam vajadzēja mammu vislielākajā mērā! Un tas drausmīgi šķeļ, jo ne brīdi nevarēju būt sieviete, tikai mamma vai, hm, mīlas priesteriene. Ar tādu vīrieti sieviete nekad nejūtas pasargāta, nejūtas droša, lai vītu ligzdu (ja man tolaik būtu bijis tāds vīrs, kāds ir tagad, domājams, man būtu vismaz pieci bērni). Nejutos brīvi faktiski ne mirkli, nemitīgi biju konfliktā pati ar sevi. Tik daudz asaru, cik izlēju tolaik, neesmu lējusi nekad. Vairāk raudāju nevis par to, ka mani krāpa, bet par to, ka darīju pāri pati sev – lauzu sevi, lai paliktu šajās attiecībās. Ne tikai dusmojos, ka neesmu es pati, bet pat nesapratu, kāda patiesībā esmu, jo ikdiena to nepieļāva. Gribētos, lai mani saprot pareizi – es nevainoju otru cilvēku, kurš dzīvoja savu dzīvi un bija tāds, kāds bija, bet pati sevi. Viņam tikai vajadzēja atrast sievieti, ar kuru kopā viņš varētu tāds būt. Es tādu nespēju pieņemt. Mēģināju no visas sirds, bet beigu beigās saplosīju sevi lupatās. Morāle varētu būt tāda, ka sevis laušana ne pie kā laba nenoved. Tad nāca tas, ko sauc par klikšķi, un – viss, tas bija vienas dienas jautājums.

Tā sajūta ir forša, un, kad tā iestājas, tu kļūsti brīvs – viņš varētu runāt, solīt vai darīt jebko, kaut izstiepties. Es vairs nepiedalos, jo esmu jau prom – kā ar prātu, tā visām maņām.

Regīnai Ezera ir teikusi, ka izšķirties ir viegli, grūti ir tikai līdz tam aizdzīvot.

Pilnīgi piekrītu, izšķirties tiešām ir viegli. Līdz tam tikt – jā, grūti, bet mācības jau viegli nenāk.

Ir nerakstīts likums, kuru esmu apguvusi no citu pieredzes, pati uz šiem grābekļiem nekāpjot. Proti, otru cilvēku – vai tas būtu vīrs, bērns, draudzene vai paziņa – sabiedrībā pazemot nedrīkst. Varbūt mamma iemācīja, varbūt jaunībā izlasīju, bet tas man ir kā iekalts. Publiska pazemošana ir ļoti izplatīta. Uz to ir briesmīgi skatīties, tev kauns par abiem, žēl viena, žēl arī otra. Zinu spilgtu piemēru. Vīrs, kurš ļoti mīlēja sievu, strādāja sabiedriskajā sektorā, tāpēc nenesa mājās lielu naudu. Toties viņam bija zelta rokas, viņš pats darināja mēbeles, mājās viss bija perfekts, ar labu gaumes sajūtu. Viņš lutināja un loloja sievu, daudz ņēmās ar bērniem, ar prieku gatavoja ēst. Taču sieva (jāpiebilst, visai pelnīt spējīga būtne) par tādu vīru nevis priecājās un viņu slavēja, bet sabiedrībā un mājās viņu nemitīgi urba par to, ka viņš par maz pelnot. Urba, urba, urba, līdz viņš aizgāja. Protams, vīrs tagad skaitās cūka un briesmonis, viņa pati nekur nav vainīga.

Tavi patlaban iecienītākie rakstnieki ir...

Par latviešu rakstniecību neizteikšos, jo mēs esam viena vide. Iecienītie rakstnieki arī, protams, mainās. Joprojām augstu vērtēju Lorensu Darelu, kaut ko tik ģeniālu, domāju, uzrakstījis retais. Nevaru nepieminēt Umberto Eko. Sāku ar Rozes vārdu, uzreiz nevarēju ielasīties, bet tad aizgāja kā pa sviestu, un pavērās pilnīgi cita aina gan uz aprakstīto gadsimtu, gan izglītību kā tādu, gan uz universitātēm, gan to, kādas bija attiecības starp baznīcu un laicīgo varu.

Viena no tādām ir Melanholija, varbūt tāpēc, ka tikko to noskatījos trešo reizi un guvu jaunas atklāsmes. Citādi šie darbi nemitīgi mainās – daži savu nozīmīgumu zaudē, citi iegūst no jauna. Nevar būt mīļākās grāmatas un mīļākā dziedātāja. Es nepiedalījos arī Lielajā lasīšanā. Kā lasīšanas veicināšanas pasākums tas nebija slikts, bet grāmatas, kas izgāja finiša taisnē, man lielākoties bija svešas – svešas iespaida dziļuma ziņā. Lai gan uzvarētājs kaķītis (Kārļa Skalbes pasaka Kaķīša dzirnavas – Red.) atstāja ļoti lielu iespaidu. Par šo pasaku esmu daudzkārt domājusi arī pieaugušajā dzīvē. Kā neturēt ļaunu, kur ir padevība, kur – samierināšanās, kur – milzīgs gara spēks. Es sliecos uz to ļaužu pusi, kuri kaķītī saskata ļoti lielu gara spēku, nevis gļēvu padevību.

Četras. Trīs romāni– Romāniņš, Beatrises gultas stāsti un Kāpēc tu raudāji – un stāstu cikls Ķīpsalas putni. Un divi publicistikas krājumi – Simts seksīgas sestdienas un Sarunas par attiecībām.

Tavi darbi ir arī tulkoti?

Jā, vācu, dāņu, arābu, armēņu, angļu un krievu valodā.

Pašreiz rakstu vēsturisko romānu Gundegas Repšes projektā XX gadsimts. Latvija. Mans posms ir Hruščova laiks. Pagaidām iznākuši divi romāni, Osvalda Zebra un Paula Bankovska. Vēl jāstrādā pie scenārija režisores Unas Celmas filmai, tā arī vēsturiska tēma par cilvēkiem, kuri laivās pārcēlās uz Zviedriju, un to, kā viņus atdzina atpakaļ. Bija domāts daļu filmēt Zviedrijā, bet zviedri par šo tēmu negrib runāt, viņiem tas joprojām ir tāds kā kauna traips, tāpēc kopprojekts neizdevās.

Kas tev patīk un padodas rakstīšanas procesā?

Man ļoti patīk rakstīt dialogus, padodas arī dabas apraksti, bet zinu, ka cilvēkiem, arī man pašai, nepatīk lasīt pārlieku garus dabas aprakstus. Ja šie apraksti neko nedod saturam, tā ir liekvārdība. Protams, ir dabas apraksti, kas saturam dod daudz, kad caur dabu tiek izteikta cilvēka noskaņa, vērotāja iekšējā būtība.

Kad beigsies vēsturiskie darbi, man ļoti gribas uzrakstīt tādu aizrautīgu sirdsdarbu. Arī vēsturiskos, protams, rakstu ar dziļu aizrautību un no visas sirds, bet iekšā vibrē kaut kas tāds, ko vajadzētu izteikt. Sīkāk nestāstīšu, jo esmu tik daudz runājusi par to, kas tā arī nav tapis, ka labāk turēt muti. Tur, iekšā, aprises ir.

Tu vispār esi aizrautīgs cilvēks?

Esmu, jā! Man kaut kas iepatīkas, un es aizraujos. Aizrāvos ar putnu vērošanu, tas gan nav pārgājis, bet katru brīvu brīdi vairs neskrienu skatīties. Sēņu laikā man ir sēņu aizraušanās, tā gan nepāriet. Pašreiz esmu aizrāvusies ar makrofotogrāfiju, lasu par to grāmatu, no pavasara gribu mēģināt fotografēt kukaiņus, taurenīšus – ar visiem radziņiem, nadziņiem un sejas izteiksmēm. Tas nav viegls uzdevums. Manam vīram ir tuvplāna objektīvs, bet es neprotu fotografēt. Vēl neprotu.

Domāju, ka diezgan viegli. Varu aizrauties ar labi pasniegtām idejām, reizēm nepadomājot plašāk, vai ideja nestāv uz māla kājām. Tāpēc dažkārt iznāk vilties. Ja, padziļināti pētot, atrodu, ka kaut kas īsti neštimmē, nekaunos to atzīt.

Vajadzētu jau laikam uzreiz visam pieiet ar apdomu, bet tad dzīve būtu pavisam garlaicīga un nomācoša. Tie aizraušanās mirkļi ir forši. Jaunībā aizrāvos ar n-tajiem sporta veidiem, pusgadu spēlēju kādu instrumentu, pusgadu – dejoju, pusgadu gāju daiļslidošanā, pusgadu to, pusgadu šo... Trīs gadus nodarbojos ar vindsērfingu, līdz sapratu, ka virsotnes nesasniegšu. Man, saproties, ir tas Lauvas piegājiens – ja es kaut ko daru, tad man vajag to darīt ļoti labi. Ja tas prasa pārcilvēcisku piepūli vai arī es saprotu, ka man tajā jomā vispār nav talanta, metu mieru.

Nav humāni man to atgādināt! Pēc desmit intensīvām nodarbībām ar ļoti labu instruktoru viss ieguvums bija šausmīgi zils dibens un kājas. Tad sapratu, ka mācīties braukt ar sniega dēli četrdesmit gadu vecumā varbūt nav spožākā doma.

Bez kafijas aparāta, bez bidē un bez suņiem. Vēl vajadzīga gulta, adīklis un adāmkrēsls – vīrs man tādu uzdāvināja. Ļoti ērts, var iegrozīt visādos leņķos. Arī bez pārvietošanās līdzekļa – it īpaši tagad, laukos. Ja nebūtu mašīnas, vajadzētu velosipēdu, jo tuvākais veikals ir septiņu kilometru attālumā. Bet vispār man vajag visu un labi daudz!

Pieticības nekādas...

Nē, pieticība no manis nespīd! Man vajag daudz naudas, lai tad, kad gribu, varu aizbraukt paslēpot. Gribētu vēl vienu suni, stalli ar trim zirgiem un zirgu kopēju, pavāru, helikopteru... (Smejas.)

Gribu! Gaļas lopus un to kopējus, lai ražotu bioloģisku pārtiku. Pieticīgam būt nevajag – un nevajag arī slēpt savas vēlmes, tikai tad var arī kaut ko dabūt. Ja teiksi, ka tev pietiek, Dievs tā arī sapratīs un vairs neko nedos. Saka jau, ka bagāts nav tas, kam ir daudz, bet tas, kam pietiek. Es gribu, lai man pietiek.

Tavas vājības attiecībā uz ģērbšanos?

Man šausmīgi patīk kleitas, reizēm nevaru atturēties nenopirkusi, tā tiešām ir mana vājība. Pēdējā laikā esmu atteikusies no jebkādām neērtībām, man patīk, ja ērts ir arī izejamais apģērbs, lai varētu jebkurā laikā un vietā justies brīvi, nevis stāvēt kā iestīvināta marmorkūciņa. Patlaban mani vairāk interesē zābaki un dažādas laukiem piemērotas lietas – gribu apgādāties ar gaumīgu un praktisku lauku apģērbu, lai dārzā nebūtu jāstrādā gluži treniņbiksēs. Redzēs, kā man tur ies, jo plāni ir lieli – stādīt gan puķes, gan dārzeņus, gan, gan...

Esmu racionāli domājošs cilvēks ar eksakto izglītību, ezoterika mani īpaši neaizrauj. Neesmu gan īsti konsekventa, jo ievēroju šo to no astroloģijas. Mēness pievilkšanas spēks tomēr ir reāla parādība. Piemēram, pati izdomāju, ka atbrīvoties no nevēlamiem draugiem loģiskāk ir dilstošā mēnesī.

Kad nāca modes vilnis, intereses pēc šo to palasīju, arī Ošo. Tāds pats Koelju vien ir, tikai vēl didaktiskāks un pamācošāks. Turklāt viņā ir nenormālas pretrunas – vienā rindkopā viens, otrā – pilnīgi pretējs apgalvojums. Tāpat esmu lasījusi par torsionu laukiem, maģiskajiem akmeņiem... Nav tā, ka es kaut ko noliegtu neiepazinusi, bet pēdējā laika vienīgais reālais atklājums fizikā ir Higsa bozons.

Kaut kam jau ir jātic – negribas tomēr visu beigt kā tādam puteklim smilšu pulkstenī (citēju Arno Jundzes grāmatas nosaukumu), gribas reinkarnēties kaut vai žurkā.

Kādas īpašības sevī tu gribētu vairāk, kādas – mazāk, no kā vispār tikt vaļā?

Gribētu vairāk enerģijas, vairāk apņēmības, mazāk perfekcionisma, kas atņem ļoti daudz enerģijas, un vairāk... uzcītības. Esmu uzcītīga, kad ir jālasa, bet, kolīdz jāraksta, atrodas simts un viens darbs. Bet tā laikam ir daudziem rakstošiem cilvēkiem.

Reizēm izšķirīgos brīžos neesmu pateikusi striktu nē, vilkusi garumā. Taču – nevar zināt, vai tas ir slikti, jo, kamēr neesi nonācis bedres dibenā, tev nav pret ko atsperties, lai izlīstu laukā. Tāpēc tas, ka nepateicu nē ātrāk, ir devis gan labu mācību, gan lielu ieguvumu, jo tagad ir daudz vieglāk. Vairs nesaspringstu arī par piedāvājumiem, kas nerealizējas, jo zinu, ka tas, kas man ir tiešām vajadzīgs, atnāks pats. Tu vari Dievam kaut ko lūgt ar dziļu pārliecību, ka tev to vajag, un ļoti dusmoties, ja tev to neiedod, bet pēc kāda laika saprast, ka tev ir iedots kaut kas cits – daudz labāks.

Visbeidzot – maza bērna jautājums. Kāda ir tava vis-vis-vislielākā vēlēšanās?

Laimīgas, veselīgas un pārtikušas vecumdienas kopā ar savu veselo, stipro vīru un laimīgiem, sevi realizējušiem bērniem.

Māra Vilde, žurnāls „OK!” / Foto: Oļegs Zernovs