Dabiskās redzes atjaunošanas skolotāja Vija Buša: "Regulāri strādājot, redze ievērojami uzlabojas pusgada laikā"

“Problēmas ar redzi mūsdienās kļūst arvien "jaunākas" – tādas ir jau maziem bērniem. Par cēloņiem, kas izraisa redzes pavājināšanos, ja vien tā nav iedzimta problēma, runā daudz, bet maz par iespējām, kā paši to varam uzlabot, pat atjaunot,” saka Vija Buša, dabiskās redzes atjaunošanas skolotāja. Pasaulē šī Ņujorkas oftalmologa Viljama Beitsa izstrādātā metode zināma jau vairāk nekā simt gadu, ar to strādā daudzās valstīs, bet Latvijā tā ienāk ļoti slinki. Vija, aktīvi darbojusies divpadsmit gadu, nu stafeti nodevusi saviem skolēniem – vienpadsmit jauniem redzes konsultantiem. Pati beidzot atpūtīšoties.

Cilvēkam ir dotas spējas piepildīt brīnumus

Metodes nosaukums ir ļoti uzrunājošs – kuram briļļu nēsātājam gan negribētos atjaunot dabisku redzi!

Un tas ir reāli paveicams. Beitss savā acu ārsta praksē pamanīja – laukos dzīvojošie cilvēki, pazaudējuši vai sasituši brilles, itin labi iztiek bez tām. Kad pēc mēnešiem trim atbraukuši pēc jaunām brillēm, bieži izrādījies, ka viņu redze uzlabojusies. Sācis šo brīnumu pētīt, Beitss saprata, ka redze ir uzlabojama diezgan vienkāršā veidā, un izstrādāja savu metodi. Tās pamatā būtībā ir viegluma, ļaušanās un paļaušanās pilna darbošanās ar sevi, un to caurstrāvo gaiša doma – tikai nesaspringsti, viss būs labi! Vienlaikus cieši jātic savai varēšanai. Darbošanās ar sevi ietver ne tikai regulārus fiziskos vingrinājumus, bet arī rūpīgu darbu ar prātu, emocijām, attieksmes maiņu pret visu notiekošo.

Beitss uzsvēris, ka visu redzes problēmu pamatā, izņemot traumas, ir fiziskais sasprindzinājums. No tā var atbrīvoties, izpildot noteiktus atslābināšanās vingrinājumus. Savukārt no emocionālā sasprindzinājuma, ko rada uztraukums par izdzīvošanu, dusmas, pārdzīvojumi, negatīvas domas un tamlīdzīgi, var atbrīvoties ar dažādām Austrumu praksēm, meditācijām, lūgšanām, var meklēt psihoterapeita palīdzību. Kas kuram pieņemamāks, tas arī palīdzēs.

Ar kataraktu un glaukomu arī var tikt galā?

Arī šo kaišu attīstības cēlonis ir sasprindzinājums, kura rezultātā palēninās asinsrite un acs šķidruma cirkulācija, paaugstinās acs spiediens, kas ietekmē redzes nervu, tas ar laiku sāk atrofēties, un redze pavājinās. Kataraktu veicina stinga, nekustīga skatīšanās tikai uz priekšu, tuvumā, it īpaši spēcīgas tuvredzības gadījumos. Tā raksturīga cilvēkiem gados, kas nesaskata nekā priecīga sev apkārt un nākotnē, tāpēc neapzināti vēlas neko vairs redzēt. Beitss teicis, ka nekad nav redzējis tik slimu vai traumētu aci, kurai nevarētu vismaz kaut cik atjaunot redzi. Mans skolotājs Gregs Maršs atguvis redzi no -12/-14 dioptrijām – viņam redze strauji pasliktinājās pēc bērnībā pārdzīvotām ilgstošām bailēm. Metode strādā visiem – neatkarīgi no tā, kad redze ir pasliktinājusies, cik ilgi nēsātas brilles.

Man jājautā tā: ja rūpēs par savu ķermeni – dvēseles mājokli – vingrojam, pareizi ēdam, jo gribam, lai tas mums kalpotu ilgi un pilnvērtīgi, tad kāpēc ar vienlīdz lielu centību nerūpējamies par visām šī mājokļa detaļām? Seju, ādu, matus un nagus kopjam, uzraugām sirdsdarbību, iekšējo orgānu stāvokli, mācāmies apzināti vadīt enerģiju plūsmas un ko tik vēl ne, bet vai un kā rūpējamies par savām acīm? Labi, no rīta, mazgājot muti, arī tām tiek vēss ūdens. Varbūt arī vakarā.

Acu kopšanas arsenālā vēl ir mākslīgās asaras, ko iepilinām, kad acis pārstrādājušās un par to signalizē graušanas sajūta. Kad acu ārsts izraksta pirmās brilles, nemaz daudz neprotestējam, jo tās tak šodien skaistas, var piemeklēt tādas, kas seju pat izdaiļo. Bet neviens nepadomā par to, ka acīm brilles nepatīk, tās nejūtas labi. Ka tām brilles ir tas pats, kas sāpošam elkonim uzlikta šina. Acis tad nekustas, bet tām ir nepieciešams kustēties.

Brilles neatjauno redzi, tās tikai rada ilūziju, ka viss kārtībā, jo redzam skaidri. Tās liek acīm koncentrēties, lai pēc iespējas labāk saskatītu tikai to, kas taisni priekšā. Pēc laika cilvēks pērk jau stiprākas brilles vai varbūt lēcas, jo par acīm taču jārūpējas. Bet tās nu nepavisam nav rūpes par acīm! Patiesas rūpes par tām nozīmē acu regulāru atpūtināšanu, muskuļu sasprindzinājuma noņemšanu, barošanu, pareizu skatīšanos, pastāvīgu kustīgumu, relaksāciju un meditācijas. Jāstrādā arī ar savu prātu, kas nemaz uzreiz nevēlas pieņemt jaunus skatīšanās ieradumus un apzināšanos, ka vari redzēt skaidri.

Milzu loma redzes atjaunošanā ir dziļi izjustai iztēlei. Piemēram, palminga laikā spilgti iztēlojamies, ka apduļķojums no acs tiek izvadīts, acs kļūst skaidra un tīra – un tā arī notiek. Brīnums? Cilvēkam ir dotas spējas tādus piepildīt.

Cik ilgs laiks paiet, līdz jūtami pirmie redzes uzlabojumi?

Visvairāk tas atkarīgs no katra iekšējās pārliecības. Pirmie skaidras redzes uzplaiksnījumi parādās jau pirmajās nodarbībās, un tas dod pārliecību, ka zemapziņā esam saglabājuši spēju redzēt skaidri, jāprot to tikai atjaunot, bet var būt arī agrāk. Tikai jāpiebilst, ka dabiskas redzes atjaunošanas nodarbības jēga apmeklēt ir vienīgi tiem, kas tam tic un paši grib sev palīdzēt.

Kāds ir vienkāršākais veids, kā atpūtināt acis, ja ilgi strādāts un vēl jāstrādā?

Nogurušās, pārpūlētās acis uz brīdi jāaizver un jāļauj tām atslābt. Acis atsaucas mūsu vēlmei tām palīdzēt un uzreiz jūtami atslābināsies. Ja vēl kaut pusminūti veiksiet palmingu, tās jutīsies vēl krietni labāk. 

Zemapziņa dīca, ka jādara kaut kas cits

Kā jums radās doma strādāt ar dabisko redzes atjaunošanas metodi?

Tā doma neradās man, pati dzīve mani uz to virzīja. Jau bērnībā sev iegalvoju – man nekad nebūs briļļu! Tā arī visu mūžu dzīvoju bez brillēm. Pēc izglītības esmu mežkope, turklāt jau piektajā paaudzē. Gadus divdesmit Valsts mežu sistēmā nostrādāju Kuldīgas pusē, tad, strauji pajūkot ierastajai dzīvei, nācās pārnākt uz Rīgu. Pārkvalificējos ierēdņa darbam Vides ministrijā.

Pēc piecpadsmit gadiem sajutu, ka man tas vairs neiet pie sirds, ka esmu sevi izsmēlusi, un nolēmu iet prom. Turklāt zemapziņa jau labu laiku dīca, ka man jādara kaut kas cits. Kolēģi gan teica, ka iet prom no labi apmaksāta darba, nesagaidot pilnu pensijas vecumu, neesot prāta darbs, tomēr biju izlēmusi spert šo soli. Lai tam galīgi nobriestu, pirms tam paņēmu atvaļinājumu un... tā pirmajā dienā cietu smagā avārijā. Tad beidzot sapratu, ka joki mazi, ka vairs nedrīkstu izlikties nedzirdam zemapziņas balsi.

Vispār man visu mūžu dotas dažādas zīmes, bet es tās neuztvēru gana nopietni un līdz ar to neņēmu vērā. Arī par acīm. Reiz, šķiļot sērkociņu, sēra dzirkstele iekrita acī un izdedzināja caurumu. Panika, vīrs aizveda uz slimnīcu, bet tur mani nomierināja – nekas traks, rēta gan palikšot. Vēl viena zīme – tā kā labi zināju angļu valodu, gribēju nopirkt un palasīt kādu grāmatu angliski. Izvēlējos dokumentālu stāstu par sievieti, kura piedzimst ar smagām redzes problēmām, pamazām kļūst pilnīgi akla, bet pēc veiksmīgas operācijas viņai redzi izdodas atgūt. Kāda sajūsma, kad cilvēks pēc pilnīga akluma atkal redz visu skaidri un krāsaini! Sakiet, nu kas man lika nopirkt tieši tādu grāmatu?

Astoņus gadus pirms avārijas pēkšņi nakts laikā zaudēju dzirdi ar vienu ausi. Ārsti nevarēja pateikt, kāpēc tas noticis, bet dzirdi atjaunot nevarēšot. Tad aizgāju pie gaišreģa, un viņš teica – notikušais ir zīme, ka tu neieklausies zemapziņas teiktajā par nodarbošanās maiņu, un, ja neko nemainīsi, pēc astoņiem gadiem saņemsi nākamo bliezienu. Nu astoņi gadi bija pagājuši, es cietu avārijā...

Tikai neviens man netika pateicis, kas tad man jādara! Vīziju gan reiz tiku pieredzējusi – es braukāju pa Latviju un stāstu cilvēkiem par kaut ko, no kā viņi gūst labumu. Pie sevis nodomāju – tā taču nevar atkal būt dabas aizsardzība! Un tad talkā nāca mana jogas skolotāja – Vija, tev cilvēkiem jāstāsta par iespējām pašiem atjaunot redzi! Jo viņa zināja, ka esmu par tādām informēta, pati izmantojusi. Bet tobrīd šī doma man šķita tik aplama, ka diezgan pikti atbildēju – neko muļķīgāku jau tu man ieteikt nevari!

Tātad par iespējām atjaunot redzi zinājāt, vēl pirms nonācāt pie Beitsa metodes?

Kad dzīvojām laukos, cēlām māju. Palīdzēja kāds vecs meistars, es nobrīnījos, kur viņš savos gados tik labi redz. Tad meistars man uzdāvināja Margaretas Korbetas grāmatiņu Rokasgrāmata ātrai redzes uzlabošanai. Pārlapoju, noliku plauktā un mierīgi dzīvoju tālāk – līdz dienai, kad piedzīvoju lielu emocionālo šoku, pēc kura jūtami pavājinājās redze. Nu bija reize par grāmatiņu atcerēties. Tajā bija konkrēti ieteikumi, vingrinājumi. Cītīgi tos izpildīju, un redze atgriezās. Ticu, ka palīdzēja arī mana ticība un pārliecība, ka tas izdosies. Te vietā pateikt paldies tēvam, kurš jau bērnībā lika ielāgot – ja cilvēks patiesi kaut ko vēlas, viņš var izdarīt visu. Un vēl noteikti palīdzēja domu spēks – es sevi iztēlē redzēju labi redzam, to sev katru dienu teicu arī vārdos un ne mirkli nešaubījos par rezultātu.

Bet, atgriežoties pie jogas skolotājas… Kad viņa nelikās mierā un vēl pāris reižu ieminējās, ka man cilvēkiem jādara zināms par iespējām atjaunot redzi, sāku meklēt internetā. Atradu, ka Latvijā ir personiskās izaugsmes centrs, kur krieviski māca grāmatas Muļķa pieredze jeb Kā atgūt redzi un tikt vaļā no acenēm autora Mirzakarīma Norbekova metodi, bet pasaulē vietu, kur iepazīstina ar šādām iespējām un māca tās apgūt, ir pa pilnam! Īpaši uzrunāja kāds redzes centrs Amerikā. Pasūtīju tā vadītāja Grega Marša grāmatu un sešus diskus, tos iztulkoju. Un man tas viss šķita tik saistoši un cilvēkiem noderīgi, ka nevilcinoties sāku vadīt nodarbības. Tomēr jutu – vajag dabūt apstiprinājumu tam, ka visu daru pareizi un ka drīkstu to darīt. Sazinājos ar Gregu Maršu. Viņš bija ļoti atsaucīgs, lai tik braucot uz Ameriku – vēl pamācīšoties, tad arī sertifikātu dabūšot. Tikai kur man naudu ceļam, mācībām sadabūt? Un tad atkal pierādījās – ja kaut ko ļoti vēlies, visa pasaule nāk palīgā. Nauda atradās, es ieguvu dabiskas redzes skolotāja sertifikātu un mierīgu sirdi turpināju vadīt nodarbības.

Tomēr zināšanu man vēl bija maz, pieredze – nulle. Tāpēc pirms nodarbībām palūdzos, lai Dieviņš, ja kas, palīdz. Un ne reizi vien piedzīvoju – cilvēks uzdod jautājumu, bet es atbildi nezinu. Tomēr ievelku elpu un... sāku stāstīt. Pati klausījos sevī un brīnījos, kā tik pārliecinoši var stāstīt par to, ko nezina! Akli dievticīga nekad neesmu bijusi, bet jau no mūsu dzimtas senčiem nāca kāds stāsts. Tika uzzīmēts aplis – tā esot pasaule. Tad tajā iezīmēja nelielu sektoru – tik daudz mēs no tās zinot, bet pārējais esot Dievs. Mans tēvs, to atstāstot, piebilda – lai kā mēs nezināmo dēvējot, bet tas esot jārespektē. Tā arī esmu dzīvojusi.

Saki, ka negribi redzēt? Tad nebrīnies, ka neredzēsi!

Ar dabiskās redzes atjaunošanas metodi var palīdzēt arī bērniem?

Protams. Vispār jau tikai trīs procenti bērnu piedzimst ar redzes problēmām, pārējie dzīves gaitā apgūst redzei nelabvēlīgus skatīšanās paradumus, piemēram, skatoties nemirkšķina acis, bet acīm patīk, ka to dara daudz un bieži. Cilvēki mēdz skatīties stingi, it kā neko neredzot, bet jāskatās dzīvīgi – acis kustas, un galva tām līdzi. Redzi ietekmē arī poza, kā sēžam. Uzrauti pleci, saspiests krūškurvis, sekla elpošana, pat elpas aizturēšana tai nenāk par labu.

Ja vecāki mana, ka bērniņš kaut ko skaidri neredz, uzreiz nav jāskrien pēc brillēm. Jāzina, ka pirmsskolas vecuma bērnam neskaidra redze var būt saistīta arī ar ķermeņa daļu nevienmērīgu augšanu. Šādos gadījumos organisms pats pamazām saregulējas, arī acu muskulīši. Bērnam līdz sešiem gadiem redze var vairākkārt mainīties no izteiktas tālredzības līdz tuvredzībai. Ja nestabilā stāvoklī bērnam uzliekam brilles, nereti ar to parakstām spriedumu – brilles būs jānēsā visu mūžu.

Mēs ļoti grēkojam, lasīšanā vai darbā pie datora netaisot pauzes, bet to vajadzētu darīt ik pēc pusstundas un mācīt arī bērniem Acīm tas nozīmē pārmaiņus paskatīties tuvumā un tālumā, tās aktīvāk mirkšķināt. Protams, arī fiziski izkustēties, lai sakustinātu asinsriti, atrautu acis no sastinguma. Es pati, mājās strādājot, izlecu galopā pa visām istabām un uzreiz jūtos labāk. Vēl katru dienu minūtes divdesmit vajadzētu acis palaist ārā – vērot tālumu, necenšoties neko saskatīt. Tagad gan bērni uzvedībā ir brīvāki, bet manā laikā skolotāji visu laiku bikstīja – sēdi un nekusties! Kā kastē mūs iesprostoja, bet jebkurš sasprindzinājums ķermenī, pat kājas pirkstiņā, nonāk līdz acīm, jo organismā viss ir saistīts, katra šūna saņemto informāciju nodod tālāk. Man skolā bieži aizrādīja – Buša, kāpēc tu skaties ārā pa logu? Bet es laikam jutu, ka tā vajag.

Redzi ļoti ietekmē arī emocionālā spriedze, un, manuprāt, tas pat ir visnozīmīgākais iemesls vājai redzei. Svarīgi noskaidrot, kad parādījušās bērna vai pusaudža redzes problēmas, varbūt tas saistīts ar vecāku strīdiem, pārcelšanos uz citu dzīvesvietu. Visi šādi pārdzīvojumi, turklāt bērns vēl nemāk tos izteikt vārdos, nosēžas zemapziņā. Reiz pie manis ieradās sieviete ar pusaudzi dēlu, kas pārcēlušies uz Īriju. Puikam milzīga tuvredzība. Kamēr dzīvojuši Latvijā, problēmas ar redzi nav bijušas. Lēmums aizbraukt pieņemts steigā, par bērnu daudz nedomājot. Puika pēkšņi tiek iemests svešā zemē, vidē, skolā, arī jārunā svešā valodā, bet – viņš neko no tā visa negrib redzēt! Zemapziņa sūta šo signālu acīm, un attīstās tuvredzība.

Arī ar gados veciem cilvēkiem tā gadās. Vecmāmiņa sūdzas, ka ļoti vāja redze. Uzreiz nevaru pateikt, kāpēc tā, runājam par dzīvi. Viņa stāsta par jaukajiem mazbērniņiem, bet nevarot izturēt, kā bērni viņas mazbērnus audzinot! Un man uzreiz tapa skaidrs, teicu – mīļā kundze, tur jau ir tā redzes problēma, ka jūs to negribat redzēt! Mēs visu izrunājām, arī to, ka jāļauj bērniem pašiem dzīvot savu dzīvi, parādīju vingrinājumus, uztaisījām palmingu. Uz to brīdi viņa redzēja labāk, aizgāja labā noskaņojumā, solīja atgriezties, bet neatnāca. Tā ir ar daudziem, un līdz ar to nezinu, vai viņi turpina strādāt ar sevi, vai redze uzlabojas.

Mēs bieži vien grēkojam, sakot: negribu to redzēt, bail pat skatīties, lai manas acis to neredzētu!

Tikai nepadomājam, cik ļoti tā nodarām sev pāri. Ja gribam labi redzēt, vajadzētu pēc iespējas biežāk apzināties – eju un skatos uz visu, kas nonāk manā redzes laukā, un es visu gribu saskatīt! Arī no nepatīkamā nav jāizvairās, tikai viegli jāizlaiž sev cauri – kā caur sietu. Un, ja arī kaut ko neredzi, tad ik pa brīdim sev un citiem nesaki, ka neredzi. Arī ierasto frāzi – es bez brillēm neredzu! Tā vietā labāk apzinies, ka vari savu redzi uzlabot.

Bieži vien prāts ir tas, kas neļauj redzēt

Pēc jūsu nodarbību apmeklēšanas daudziem redze jūtami uzlabojusies?

Agrāk nodarbības vadīju reizi nedēļā sešas nedēļas pēc kārtas. Strādājām cītīgi, pēc katras nodarbības visiem uzdevu mājasdarbus. Daudzi pēc tam brilles nolika malā.

Kāda meitene, kurai bija -7 dioptrijas, nēsāja kontaktlēcas. Viņa nāca uz nodarbībām, čakli strādāja ar sevi un kādu rītu pēc palminga visu saredzēja ļoti skaidri. Pirmā doma, kas meitenei ienāca prātā, – esmu aizmirsusi izņemt lēcas! Bet tad viņa tās ieraudzīja uz galda un saprata, ka tas bijis skaidras redzes uzplaiksnījums. Kaut pirmajā reizē tas bija tikai pusminūti ilgs, tas meitenei ļāva vēl vairāk noticēt, ka atjaunot redzi ir iespējams. Jo palminga laikā jau nenotiek nekas mistisks, konkrētajā gadījumā acis bija ļoti veiksmīgi atslābinājušās. Kādēļ pēc pusminūtes redze atkal pazuda? Pieslēdzās prāts, kas teica – bet tu taču neredzi! Beitss mēdza uzsvērt, ka bieži vien prāts ir tas, kas cilvēkam neļauj redzēt. Tāpēc arī meditācijās jāmācās to savaldīt.

Atceros kādu sievieti. Uz ievadlekciju viņa atnāca ar brillēm, bet pēc tās noklausīšanās brilles ielika somā un mājās aizgāja priecīga un bez brillēm. Protams, sievietei redze nebija ļoti vāja, tomēr galvenais, ka viņa noticēja, ka drīz vispār iztiks bez brillēm, un apņēmīgi spēra pirmo soli ceļā uz to. Jo cilvēks ir atvērtāks, bērnišķīgāks un dabiskāks, jo vieglāk viņam tas izdodas. Jo lielāki sev uzliktie rāmji, ko drīkst un nedrīkst darīt, bažas par citu viedokli, jo grūtāk atvērties spējai saredzēt pasauli.

Cik ilgu laiku dienā cilvēkiem vajadzētu veltīt acīm, lai tās justos labi?

Tiem, kam lielas problēmas, pusotru stundu, kam niecīgas, pusstundu.

Ko par dabiskas redzes atjaunošanas metodi saka acu ārsti?

Zinu, ka ir ārsti, kas atzīst, un ir, kas lasa morāli. Bet tā kārtīgi parunāties ar kādu acu ārstu man nav nācies, un ne jau tāpēc, ka es to negribētu...

Līdzko saule uzspīd spožāk, daudzi lūkojas pēc saulesbrillēm. Dzirdēts viedoklis, ka acis no saules nemaz tik ļoti nav jāsargā.

Bez saules mūsu nebūtu, esam radīti tā, lai varētu dzīvot saulē; acs tīklenē ir tāds kā mehānisms, kas nodrošina UV filtru. Skatīties tieši saulē plati atplestām acīm gan nevajag, bet, normāli ejot, darot darbus, kad saule spīd no augšas, saulesbrilles likt nevajag. Jo, ja cilvēks saules gaismu nesaņem caur acīm, tā pietiekamā daudzumā nenonāk epifīzē, kur tiek izmantota miega hormona melatonīna ražošanā. Bet tas palīdz organismam atjaunoties, palīdz cīņā pret vēzi.

Par sauli saka arī tā – saule acīm ir pirmā un svarīgākā barība, tikai pēc tam seko gaiss, ūdens un ēdiens. Cilvēkiem ar vāju redzi ļoti ieteicams vingrinājums – aizver acis, pagriežas pret sauli un, lēnām grozot galvu, ļaujas saules peldei, sajūtot, kā saules gaisma ieplūst acīs. Tiem, kas daudz uzturas saulē, nebaidās no tās, acis ir ļoti veselīgas, dzīvīgas, pabarotas

Kā maziem bērniem mācām tīrīt zobus, lai tie būtu veseli, tā varbūt jāmāca katru dienu 10–15 minūtes veltīt acīm, lai arī tas kļūst par ikdienas paradumu.

Tas būtu lieliski! Man bija doma par to stāstīt skolās, bet pagaidām to nav izdevies realizēt. Zinu, ka Ķīnā jau pirmajās klasēs bērniem māca acu punktu akupresūru. Kas mums liedz šo pieredzi pārņemt?

Kas ir palmings

Vispirms kārtīgi saberzē plaukstas, līdz tās kļūst siltas un aktivizējas enerģija plaukstu centros. Tad plaukstas mazliet ieliec un viegli uzliek uz atvērtām acīm tā, lai iedobītes būtu tieši pret acīm, bet pirksti sakrustotos uz pieres, virs deguna pamatnes. Elkoņi drusku izvērsti uz sāniem. Pamirkšķinot acis, skropstas viegli skar plaukstas. Nekādā ziņā acis nepiespiediet! Ja plaukstas pareizi uzliktas, izveidojas it kā neliels vakuums. Tad acis aizveram.

Ikdienas ieteikumi skaidrai redzei

1. Bieži un viegli mirkšķini acis, ik pa 2–5 sekundēm, tā nodrošinot acu mitrināšanu un muskuļu atslābināšanu.

2. Apzināti smaidi – smaids atslābina sejas muskuļus un rada labsajūtu visā ķermenī.

3. Kad vēlies, kārtīgi nožāvājies – tā acu muskuļi un tīklene saņem vairāk tik nepieciešamā skābekļa.

4. Novieto darba vietas tuvumā spoguli un ik pa laikam paskaties tajā, lai pārbaudītu, vai neesi pārāk sasprindzis. Uzacis, acu plakstiņus, žokli, kaklu un plecus apzināti atslābini.

5. Ievēro dziļas elpošanas principus un uzraugi, lai stāja būtu stalta, jo normālai redzei nepieciešams skābeklis un laba asinsrite.

6. Kad skaties apkārt, grozi arī galvu, ne tikai acis.

7. Ja ikdienā strādā ar datoru vai ilgstoši lasi, ik pēc pusstundas atpūtini acis kaut uz pusminūti – pamirkšķini, pasmaidi, paskaties laukā pa logu, dziļi ieelpo, izstaipies.

8. Atceries, ka normāla redze iespējama tikai tad, ja acis, prāts un ķermenis ir atslābināti, tāpēc raugies uz visu pasauli viegli, atslābināti, bez piepūles, necenšotoies par katru cenu visu saskatīt.

Darbs ar datoru

▲Trīs reizes dienā pa 8 minūtēm pavēro ainavu tālumā (vismaz 500 m), necenšoties neko saskatīt.

▲Bieži un viegli mirkšķini acis – tas veicina acu muskuļu atslābināšanos un acs šķidruma cirkulāciju.

▲Izmanto atgādinošo gongu (https://awakeningbell.org/ ) un ne retāk kā ik pa pusstundai atslābini acis. Kad gongs nozvana, paskaties tālumā un atkal tuvumā. Pamirkšķini, nožāvājies! Elpo dziļi! Paskaties spogulī (lai redzētu savu saspringto seju)! Atslābinies! Pamasē kaklu un plecus! Uztaisi palmingu! Pasmaidi! Noskaņojies – es redzu arvien labāk! Dari jebko, kas tevi atslābina.

▲Ja vari atļauties, veic palmingu ne retāk kā ik pēc stundas vismaz sešas minūtes, bet acis priecāsies arī tad, ja uztaisīsi palmingu kaut vai divreiz dienā. Kad acis būs pieradušas pie palminga, tām pietiks pat ar pusminūti, lai atpūstos no datora.

▲Strādājot ar datoru, tiek ignorēta sānu redze, bet centrālā redze ir pārslogota. Tas veicina glaukomas veidošanos. Centrālo redzi atpūtina, stimulējot sānu redzi. Uzlipini uz deguna pamatnes starp acīm nelielu papīrīti (5x5 cm) un turpini strādāt pie datora vismaz piecas minūtes. Pēc tam redze būs skaidrāka, acis atpūtušās.

▲Ja redze acīs ir atšķirīga, vājāko aci var trenēt, to pašu papīrīti uzlipinot priekšā spēcīgākajai acij un skatoties ar vājāko aci – bet tikai līdz brīdim, kad acs jūtas nogurusi vai iestājas diskomforts.

▲Ja diena ir karsta un dienas beigās acis iekaisušas, atpūties ar vēsu, mitru dvieli uz acīm.

▲Novērtē savas acis tikpat augstu, kā vērtē materiālu, ar kuru strādā. Novērtē savu elpošanu tikpat augstu kā projektu, kurā darbojies, tad dators vairs nenodarīs pāri tavām acīm.