Septiņu bērnu māte Olga Kupše nešķiro, kurš adoptēts, kurš savs: "Viss ir ļoti vienkārši - tie ir mani bērni"

Olga nedala bērnus savējos un svešos, viņa ir pateicīga dēlu bioloģiskajām mātēm, jo tieši tā viņa tika pie tik spriganiem žiperiem. 

Aicinot Olgu uz sarunu, zināju, ka tā būs viegla un atklāta, jo viņa neslēpjas aiz glītas izkārtnes, viņa vienkārši tāda ir – skaista un dzirkstoša.

Vecākās meitas – Alise, kurai ir 23 gadi, un 19 gadus vecā Lana – jau ir izaugušas, bet pārējie bērni vēl ir mazi, aprūpējami un pieskatāmi. Jaunākajai meitiņai Liānai Astrai ir pusotrs gads, Semam Dāvidam pieci, Tomam Alenam seši, Aleksam Markam vienpadsmit, Kristianam Denisam – piecpadsmit gadu.

Olga bieži ir dzirdējusi valsts un pašvaldības iestāžu darbinieku jautājumus, kāpēc viņai tas vajadzīgs – pieņemt bērnus, pat adoptēt citas rases pārstāvi. Taču Olgai tas šķiet pašsaprotami, kā arī tas, ka visi ģimenē ienākušie dēli juridiski tiek atzīti par viņas bērniem.

 Lai visi justos labi, Olga daudz strādā, jo lielajai ģimenei netrūkst vajadzību. Tomēr ventspilniece vienmēr domā arī par kopīgu atpūtu, zinot, kā tas saliedē ģimeni. Vasarā tāpat kā citus gadus visi devās uz Turciju, vienmēr apmetoties vienā un tajā pašā vietā, kur viņus jau pazīst. Nesen Olga savu saimi aizveda arī uz Prāta vētras koncertu; viņai pašai un visiem bērniem ļoti patīk mūzika.

Daudzbērnu māmiņas sapnis ir uzrakstīt grāmatu Mans bērns ar UDHS, atklājot visas nianses ikdienas sadzīvē un kognitīvajā jomā, kas raksturīgas bērniem, kuriem ir uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms. Olga ļoti cer, ka pakāpeniski mainīsies sabiedrības attieksme pret pieņemtajiem bērniem, kā arī pret bērniem un jauniešiem ar attīstības īpatnībām. Viņa gribētu, lai mēs visi mīlam bērnus bez nosacījumiem – nevis kaut kādu sasniegumu dēļ, bet tāpat vien. Tāpēc, ka bērns ir bērns. 

Vai es jūku prātā?

Agrāk biji skolotāja, bet tagad strādā par psiholoģi un vadi sabiedrisko organizāciju. 

Jā, esmu izglītības psiholoģe Ventspils 2. un 6. vidusskolā, kā arī Liepājas Izglītības pārvaldes Iekļaujošās izglītības atbalsta nodaļā. 2015. gadā, kad mana audzināmā klase pabeidza skolu, sajutos nekam nepiederīga un jau brīdināju direktori, ka vairs nebūšu skolotāja. Pagāja vasara, bet rudenī piepeši zvana no krīzes centra, sakot, ka viņiem ir zīdainis. Lēmums nāca momentāni – darbavietai uzrakstīju iesniegumu, ka eju bērna kopšanas atvaļinājumā.

Pirms tam biju sākusi psiholoģijas studijas, ko nepabeidzu, tāpēc nolēmu turpināt iesākto, iestājos arī maģistrantūrā. Man ir dažādi diplomi – varu mācīt krievu, angļu un latviešu valodu. Vadu arī biedrību Piecas izaugsmes formulas – mums ir atbalsta centrs Klēpis un divi veikali ar šādu nosaukumu. Veikali tapa likumsakarīgi, jo sākumā saņēmām daudz ziedojumu, bet, kad audžuģimenes jau bija apgādātas, palika pāri lietas, ko varēja arī pārdot. Protams, mantas bez maksas var saņemt arī maznodrošinātie un daudzbērnu ģimenes, bet esmu ievērojusi, ka tie, kam patiešām kaut ko vajag, reti nāk un prasa. Esam gatavi dalīties ar ikvienu, kam tas ir nepieciešams. Savukārt veikalos iegūtos līdzekļus izmantojam labdarības mērķiem, piemēram, nometņu un kursu organizēšanai. Man šķiet, ka cilvēkiem jāpalīdz, tad mēs visi dzīvosim labi. Otram dotais dubultā nāk atpakaļ.    

Kādēļ nolēmi dibināt biedrību?

Redzi, tie bērni, kuri no institūcijām nonāk ģimenēs, ir traumēti – katrs savā veidā. Naktīs negulēju un domāju, kā lai rīkojos, vai es jūku prātā, vai bērns jūk prātā, kā man pareizi reaģēt. Audžuvecāku sagatavošanas kursos mums pārsvarā mācīja teoriju, bet es nesaņēmu atbildes uz jautājumiem, kas mani urdīja. Sameklēju meitenes, ar kurām kopā apmeklēju kursus, lai mēs varētu pārrunāt dažādās situācijas, un tad sapratu – ar mani viss ir kārtībā, es nejūku prātā. Citiem iet vēl trakāk vai ir līdzīgi. Lai varētu atbalstīt arī citus audžuvecākus, viesģimenes, aizbildņus, visas bērnus uzņemošās ģimenes, kā arī daudzbērnu ģimenes, nodibināju biedrību.

Mēs, kas esam adoptējuši bērnus, tiekamies vismaz reizi mēnesī, centrs Klēpis nodrošina pedagoģisko, sociālo un psiholoģisko atbalstu, es te darbojos arī kā psiholoģe. Mēs sadarbojamies arī ar ģimenes atbalsta centru Terēze Tukumā, kas palīdz nokārtot papīru lietas, jo tas man ļoti nepatīk. Nupat vasarā bija nometne, kuru apmeklēja arī audžuģimenēs uzņemtie bērni. Centrā notiek atbalsta grupu nodarbības vecākiem, izmantojam kanisterapiju. Ja ir pieprasījums, varam piesaistīt jebkuru speciālistu. Un gribu piebilst, ka pie mums nāk ne tikai mammas, bet arī tēvi.

Vai nav tā, ka vīriešiem ir grūtāk pieņemt svešus bērnus?

Jebkuram no mums ir grūti pieņemt svešu cilvēku. Ja sākam strādāt jaunā darbavietā, sākumā nav viegli ne pašiem, ne apkārtējiem. Svešs bērns sākumā smaržo citādi, jāpierod pie viņa izskata un prusakiem galvā, jo nezini, kādos apstākļos viņš iepriekš ir dzīvojis. Instancēs audžuģimenēm bieži neizstāsta par visām bērna piedzīvotajām problēmām, piemēram, par seksuālo izmantošanu. Dokumentos var būt minēts, ka bijusi vardarbība, bet kāda tieši, tas jaunajiem vecākiem nav zināms, un tad ir grūtāk saprast, kā palīdzēt bērnam. Manā ģimenē uzņemtie bērni ienāca tad, kad dzīvoju kopā ar pirmo vīru.        

Kādam ir jābūt cilvēkam, lai viņš kļūtu par audžuvecāku vai adoptētu bērniņu?

Ir jābūt spēkam, iekšējiem resursiem, arī finansiālai stabilitātei un atbalstam no draugiem vai ģimenes. Protams, ir jāmīl bērni, bet negribu, lai šī frāze skan pavirši un virspusēji. Piemēram, ja audžuvecāks meklē psihologa palīdzību, būtu ļoti labi, ja viņš sastaptu speciālistu, kuram šī tēma nav jaunums. Mēs, Ventspils vecāki, kuri savās ģimenēs audzinām pašu nedzemdētus bērnus, esam uz viena viļņa, man nav neviena slikta piemēra, par ko pastāstīt. Jā, esmu dzirdējusi, ka citviet bērni tiek nostrādināti un nesaņem visu nepieciešamo aprūpi. Diemžēl tā arī ir realitāte.

Tagad tev ir septiņi bērni, bet atceros, ka tavā ģimenē dzīvoja vēl viens zēns.

Jā, īslaicīgi rūpējos arī par Jāni. Viņam bija sešpadsmit gadu, mūsu ģimenē puisis pavadīja pusotru gadu. Viņš bija ļoti pats par sevi, meklējām, kur viņš varētu mācīties, un tā Jānis aizbrauca uz Preiļiem. Mēs darījām visu, lai viņam palīdzētu, bet zēns nebija pieradis dzīvot ģimenē, viņam bija ļoti grūti iejusties mūsu vidē. Pusaudžu vecums vispār ir ļoti sarežģīts, ir bērnunama draugi, kas pačukst ausī ne vienmēr to labāko padomu.

Tev ģimenē jau bija divas jaukas meitas – kādēļ radās doma par adopciju?

Tas viss notika ļoti harmoniski. Es vienmēr zināju, ka man būs kupla ģimene un būs arī pieņemtie bērni. Mēs ar vīru gribējām trešo bērnu, bet es vairs nevarēju kļūt par māmiņu. Tika veiktas vairākas operācijas un dažādas manipulācijas, līdz man pateica – bērnu vairs nebūs. Tieši tobrīd saņēmu Aleksa bildi no Labklājības ministrijas, viņam bija 11 mēneši.

Atceros, kad man bija trīs četri gadi, arī mani vecāki mēģināja uzņemties atbildību par diviem brāļiem, bet kaut kas nesanāca. Varbūt man jau zemapziņā bija ielikta doma, ka varēšu būt mamma daudziem bērniem – arī tiem, kurus pati neesmu dzemdējusi.

Pirmais dzīves gads bērna dzīvē ir ļoti svarīgs, jo mamma viņu baro ar krūti, auklē uz rokām, bet Alekss to visu nebija piedzīvojis. Pēc pirmās nakts, kuru viņš pavadīja pie mums, secinājām, ka pampers ir pilns, bet zēns nebija izdvesis nevienu skaņu, tikai gulēja gultā un skatījās lielām acīm, jo zināja, ka bērnunamā nav vērts raudāt – neviens tik un tā pie tevis nenāks. Bet Alekss ātri vien saprata, ka mājās viss ir citādi, un tad jau deva zināt, ja kaut ko gribēja. Uzņemošajām ģimenēm pirmais pieņemtais bērniņš parasti ir īpašs, tāpēc man ar Aleksu ir cieša saikne. Un viņš jau trīs gadu vecumā visiem paziņoja, ka klausīs tikai mammu.

Ar saviem bērniem nemētājas

Tomam bija tikai mēnesis, kad viņš ienāca tavā ģimenē. 

Jā, pavisam mazs bērniņš, kurš tagad izaudzis par skaistuli. Es mīlu visus savus bērnus, man nav mīluļu. Tieši tāpat kā abus brāļus, mīlu arī trešo adoptēto dēlu Semu, kuram bija četrarpus mēnešu, kad kļuvu par viņa mammu. Vispirms bija audžuģimenes statuss, bet pēc tam savus zēnus adoptēju. Mums, audžuvecākiem, kuri turas kopā, ir tāds teiciens, ka mēs ar saviem bērniem nemētājamies. Tieši tādēļ pieņēmu lēmumu Aleksu, Tomu un Semu adoptēt. Viņi ir kopā ar mani no savas dzīves pirmā gada, tāpēc Dieva priekšā varu uzlikt roku uz sirds un pateikt, ka mīlu savus zēnus tāpat kā meitas. Deniss pie manis nokļuva desmit gadu vecumā, tas bija mazliet citādi, bet viņš izteica vēlmi, lai viņu adoptēju, un es to darīšu. Tas ir interesanti, jo viņš ir pusaudzis, un šajā vecumā bērni attālinās no vecākiem, bet Deniss grib izjust piederību mūsu ģimenei.

Deniss ir tumšādains zēns. Kā izdomāji pieņemt savā ģimenē citas rases pārstāvi?

Tas nenotika mērķtiecīgi. Viņa mamma bija uzrakstījusi iesniegumu par to, ka uztic vienu gadu audzināt Denisu savai draudzenei. Savukārt viņas draugam sākās veselības problēmas, tā nu šī sieviete man piezvanīja, meklēja Denisam audžuģimeni. Tā bija vasara, es rīkoju nometni, tāpēc piedāvāju, lai zēns atbrauc pie mums. Nometne notika pa dienu, bet naktis Deniss pavadīja mūsu mājā. Kādu nakti pamodos no tā, ka Deniss raudāja; viņš bija sapratis, ka drīz būs jāatgriežas iepriekšējā ģimenē. Tā arī viņš palika pie mums.

Ventspils ir maza, visi cits par citu kaut ko zina. Tevi nebaidīja runas, kāpēc tavā ģimenē ir tumšādains puisēns?

Nē, nemaz. Man ir absolūti vienalga, ko domā citi. Esmu pietiekami liela meitene, lai mani neinteresētu citu cilvēku viedoklis. Pat tad, ja es būtu balta un pūkaina, kāds par mani tik un tā kaut ko pateiktu. Atceros, ka reiz Turcijā sievietes, skatoties uz maniem bērniem, sacīja: “Skat, cik dažādi, viņiem katram laikam ir savs tētis!” Atbildēju šādi: “Pateikšu jums vēl vairāk – katram ir arī sava mamma!” Vai poliklīnikā, kad gaidījām rindā, kāds man prasīja, vai esmu vecmāmiņa vai mamma. Uztvēru to mierīgi. Kā teica mana draudzene, tas jau ir kompliments. Deniss pats jūtas labi, viņš ir latvietis, ar to viss ir kārtībā, bet jā, ir situācijas, kad cilvēki uz mums skatās lielām acīm. Tomēr, kā jau teicu, tas mani neuztrauc.

Vai bērni tev jautā par saviem bioloģiskajiem vecākiem?

Visvairāk par to interesējas Alekss. Kad viņam bija pieci gadi, dēls redzēja sievieti, kura bija stāvoklī, un prasīja: “Vai es arī biju tavā vēderā?” Tad stāstīju, ka viņš nebija manā vēderā, bet ir dažādi veidi, kā nonākt ģimenē. Starp citu, Krievijā ir Stārķa svētki, kurus svin tajā dienā, kad bērniņš nonāk ģimenē. Nu, manu bērnu stārķis bija apmaldījies, tāpēc Aleksam godīgi izstāstīju, ka viņš piedzima citai sievietei, pēc tam dzīvoja bērnunamā, bet tagad ir ar mums.

Kad bijām Rīgā, dēls palūdza, lai aizvedu viņu uz bērnunamu, kur mūs ļoti mīļi uzņēma. Medmāsa sameklēja ierakstu, kurā istabā Alekss ir dzīvojis, un dēls bija ļoti gandarīts par to. Katram cilvēkam ir jāveido sava vēsture, un kādam tas nozīmē arī to, ka viņam ir bioloģiskie vecāki un tie, kas viņu audzina. Es nekādā gadījumā negribu slēpt to, ka maniem bērniem ir citas saknes. Tajā paša laikā mēs ar bērniem esam vizuāli līdzīgi, viņi arī savā starpā cits citam līdzinās. Varētu domāt – kas man ir līdzīgs ar Denisu? Tie ir mati, kas man sprogojas tāpat kā viņam.

Kā tev izdodas mīlēt pieņemtos bērniņus?

Viss ir ļoti vienkārši – tie ir mani bērni! Viņi par tādiem kļuva tajā pašā dienā, kad ienāca mūsu ģimenē. Nevajadzēja laiku, lai pierastu. Nebija tā, ka staigāju pa bērnunamiem un izvēlējos, ņēmu to, kas nāca manās rokās.

Nepelna bonusa punktus

Zinu cilvēkus, kuri adoptē bērnu, lai, tā teikt, izdarītu labu darbu. Diemžēl nereti viņu attiecības nav no tām labākajām – tas pat ir maigi teikts.

Nu nē, tā nevar. Mēs nepelnām sev bonusa punktus, uzņemot ģimenē bērniņu. Ja ir tāda doma, jāiet pie psihologa un vispirms jātiek galā ar sevi. Audžuvecāku kursos mums arī uzdeva jautājumu, kāpēc esam gatavi pieņemt bērnus. Atbilde ir pavisam vienkārša – es gribu mīlēt un vēlos, lai man ir vēl viens bērns.

Ko tu domā par mammām, kuras nespēj un neprot mīlēt savus bērnus?

Pirmkārt, pateicoties viņām, man ir forši bērni. Atbilde uz jautājumu, kāpēc viņas negrib audzināt savus bērnus, nav viennozīmīga. Kāda pati ir augusi bērnunamā un nezina, ko nozīmē ģimeniska vide, cita varbūt vienkārši neprot rūpēties par bērniem, turklāt tas nāk līdzi dzimtas līnijā. Katram savas vērtības – viens grib ģimeni un bērnus, cits to nevēlas. 

Skaudrs jautājums – ja sieviete, būdama gaidībās, saprot, ka bērniņš viņas dzīvē būs lieks, varbūt labāk pārtraukt grūtniecību?

Esmu pret abortiem, uzskatu to par slepkavību, bet saprotu arī to, ka ne katrs bioloģiskās mammas negribēts bērns vēlāk nonāks ģimenē. Tas nepavisam nav labi, jo, dzīvojot institūcijās, tiek traumēta psihe. Esmu lasījusi pētījumu, ka sieviete spēj ieņemt bērnu tikai tad, kad viņa to grib. Jā, varbūt tā ir tikai sekunde, tomēr bērns ir gribēts. Šī doma mani ļoti mierina, un es nevienu nenosodu. Nu, kas es tāda esmu, lai nosodītu.

Ko tu domā par jaunajām mātēm, kuras atstāj mazuļus glābējsilītēs?

Viņas parūpējās par savu bērnu, kā mācēja. Tas ir daudz labāk, nekā ielikt bērnu atkritumu tvertnē vai nomest mežā. Glābējsilītē atstāts bērniņš paliek dzīvs un vesels, uzreiz var tikt adoptēts. Jā, ir vecāki, kuri grib adoptēt, piemēram, blondu vai zilacainu bērniņu, citu viņiem nevajag, bet izskats jau ir tikai redzamā daļa. Ir dzirdētas frāzes – nē, šo negribam, šis bērniņš nav smuks, mēs pameklēsim glītāku. Ir dažādas situācijas. Manā praksē ir gadījumi, kad adoptētāji vēlāk atsakās no adoptētā bērna. Gadās visādi.  

Pastāsti, lūdzu, par savām meitiņām!

Viņas visas trīs ir ar apgriezieniem. Alise Holandē izmācījās par speciālo pedagoģi darbam ar starptautiskiem audzēkņiem, tagad viņa strādā Taizemē. Lana nupat pabeidza Ventspils mūzikas vidusskolu, viņa var strādāt par diriģenti, bet nolēma to nedarīt. Liānīte vēl ir maziņa, tad jau redzēsim, ko viņa gribēs darīt. Alise un Lana nebija greizsirdīgas, kad ģimenē ienāca citi bērni, viņas vienmēr man ir daudz palīdzējušas – ļoti daudz! Reizēm ir gadījušās nesaprašanās ar Denisu, bet jāņem vērā, ka viņš pie mums ieradās desmit gadu vecumā. Skatoties uz viņu, varu lasīt kā grāmatā par to, kā uzvedas adoptēti bērni.

Vai visi tavi bērni ir kā viena spēcīga dūrīte?

Jā, tā patiešām ir. Katram no viņiem ir savi draugi, bet, ja runājam par puikām, brāļi un māsas ir pirmajā vietā.

Tev ir tik liela ģimene, darbs, sabiedriskās aktivitātes – kur tu ņem enerģiju, lai to visu paveiktu?

Viss, ko tu nosauci, man patīk. Agrāk pasniedzu menedžmentu, tāpēc protu saplānot visu, kas man jādara. Protams, ir sarežģītas dienas. Piemēram,  vecākie dēli apmeklē mūzikas skolu. Tad ir jāsaprot, kurš kuru aizvedīs un atvedīs, kā viss notiks. Mēs sadalām pienākumus. Kā jau teicu, man ļoti palīdz meitas, arī Deniss – viņš var ielikt ratos Liāncīti un pastaigāties. Liānas auklīte ir ļoti atbalstoša, arī manas draudzenes.

Mani restartē pastaigas pie jūras, bet arī turp es dodos ar ģimeni. Ļoti patīk teātris, labprāt lasu un braucu ar automašīnu, klausoties mūziku. Kad esmu pie stūres, nejūtu nogurumu un nevaru aizmigt. Šādos brīžos varu padomāt par to, kas būtu jāizdara. Lai gan ļoti mīlu savu ģimeni, ir reizes, kad gribu pabūt viena. Bet par resursu… Mans iekšējais resurss ir arī studijas. Tagad mācos par sociālo pedagoģi, pieteicos Logopēdijas programmas studijām un maģistrantūrā, lai apgūtu mākslas terapiju. Apmeklēju psihologu, jo man vajag skaļi izrunāt problēmu, lai es varētu pieņemt lēmumu.   

Tavi vecāki nav atbalsta komandā?

Mamma nomira jau 2007. gadā, bet tētim piecus gadus ir problēmas ar atmiņu. Tā nu ir sanācis, ka tagad es atbalstu viņu, nevis tētis mani.

Sacīji, ka centies veltīt laiku katram bērnam. Tas izdodas?

Kad ir mācību gads, šo apņemšanos izpildīt ir grūtāk, bet es cenšos. Ar Aleksu, piemēram, kopā mācāmies, bet pastaigās vai izbraucienos ar velosipēdiem parasti dodos ar diviem trim bērniem. Tomiņš ir ļoti zinātkārs, izstāstīs visu par dinozauriem. Viņš man ir prasījis, kā sitas sirds vai kā rodas asaras. Tad sameklējam video un skatāmies. Ar katru bērnu jau ir, ko darīt, turklāt mums ir kopīgas tradīcijas, piemēram, piparkūku cepšana. Ir arī tā, ka Alekss izdomā, ka viņš gatavos brokastis, un iesaista šajā procesā arī Denisu, kuram pirms ierašanās mūsu mājās bija ļoti maz prasmju. Abi šie puikas gan mēdz strīdēties, jo Deniss ir flegmatisks, bet Alekss visu laiku grib būt kustībā. Mums ir sešas istabas, tā ka visiem ir vieta, kur izpausties.

Tetovējums veltīts bērniem 

Izstāsti, lūdzu, kā iepazinies ar savu otru vīru Jāni!

Viņam patīk teikt, ka tas notika bibliotēkā; tad arī paliksim pie šīs versijas. Kad izšķīros ar pirmo vīru, mainījos, kļuvu vēl atraktīvāka un izdarīgāka. Piemēram, pirms šīs sarunas es laboju žogu. Viss, kas notiek, notiek uz labu! Jānis ir jūrnieks, kurš te ir, te nav mājās, bet vispār ir tā, ka mēs esam šķīrušies.

Nopietni?!

Jā, ģimene viņam ir ļoti svarīga, bet Jānim ir problēmas ar alkoholu, un to es nevaru pieņemt. Jo vairāk tādēļ, ka mani adoptētie bērni ir riska zonā. Es kā cilvēks, kurš izslēdz alkoholu no savas dzīves, nekad nepiekristu, lai tāds piemērs būtu bērniem acu priekšā ģimenes vidē. Tad alkohols tiktu interpretēts kā norma, un tas nav bērnu interesēs. Skaidrā Jānis gan ir ļoti labs cilvēks un tētis, tādēļ brauc pie mums ciemos no savas dzimtās Liepājas. 

Vai tu pieļauj, ka varētu būt vēl kādas nopietnas attiecības? Vīrs?

Nezinu, vai tas ir vajadzīgs… Varbūt. Bet es nezinu, nezinu. Nesen runāju ar kādu vīrieti, kurš teica: “Gan jau 55 gados būsi nobriedusi attiecībām…” Attiecības varbūt arī būs, bet neesmu droša, vai gribēšu otru cilvēku ievest savās mājās.

Cik tev bija gadu, kad piedzima Liāna?

Četrdesmit četri. Pēc trim mēnešiem palika četrdesmit pieci. Tas bija absolūts brīnums. Pirms tam biju aizbraukusi uz Rīgu pie savas ginekoloģes Astrīdas Tirānes, viņa mani aizsūtīja pie vēl viena speciālista, kurš apstiprināja – viss ir bez izmaiņām, pa vecam, man nevar būt bērnu. Bet pēc diviem mēnešiem es biju stāvoklī. Turklāt es to skaidri zināju. Sēdēju un domāju – bāc, man visi profesori ir teikuši, ka bērniņa vairs nebūs, bet ir! Nopirku testu, un grūtniecība apstiprinājās.

Šīs gaidības noritēja citādi nekā iepriekšējās?

Jā, turklāt man bija smagas dzemdības. Biju gatava ķeizargriezienam, Jānis stāvēja blakus un raudāja, tomēr beigās izdevās piedzemdēt pašai. Grūtniecības laikā, tā kā biju topošā māmiņa gados, man veica ģenētiskās analīzes. Ļoti gaidīju atbildes, kad tās saņēmu, atceros, sēdēju pie upes. Man bija bail vērt vaļā un lasīt, turklāt darīju to telefonā, tāpēc nepamanīju, ka beigās rakstīts – noviržu nav.

Es tik ļoti uztraucos, ka bērnam var būt Dauna sindroms vai citas slimības... Tikai mājās, pareizi nolasot analīžu rezultātus, atviegloti uzelpoju. Tu nevari iedomāties, kāda tā bija laime! Priecīga zvanīju draudzenei, kurai arī ir adoptēti bērni, un stāstīju, cik labi, ka ir labi. Mūsu Liāncīte ir īsta tēta meita, viņa ir ļoti patstāvīga un komandē puišus, un ir ļoti mīļa.

Olga, tu tici visaptverošai mīlestībai?

Noteikti ticu! Mīlestībai gan ir variācijas – mēs mīlam bērnus, dzīvesbiedrus, arī savus mājdzīvniekus. Man no tā, ka mani mīl, aug spārni. Skatoties, kā bērni uzstājas koncertos un no skatuves ar acīm meklē zālē, kur  es esmu, es jūtu mīlestību. Es redzu viņos, kur palikusi mana mīlestība. Ja saslimstu, visi par mani rūpējas un vēlas, lai man ātrāk kļūst labi. Un mīlestība var būt arī pasniegta kafijas krūze, dārzā noplūkts vai nopirkts zieds, arī atvērtas mašīnas durvis, lai es varētu izkāpt. Tādā ziņā ļoti galants kavalieris ir Alekss.  

Tev uz labās rokas ir uztetovēti visu bērnu vārdu pirmie burti. Kādēļ šāds rotājums?

Sākumā es gribēju tetovējumu kā tādu, bet tad izdomāju, ka varētu attēlot kaut ko, kas būtu veltīts maniem bērniem. Kad tas notika, Liāna vēl nebija piedzimusi, bet atradās vieta arī viņas vārda pirmajam burtam. Tetovējos viena laikā ar vecāko meitu Alisi. Rokas rotājumam izvēlējos arī saulīti, ko vēlāk papildināju ar bērniņa un mammas siluetiem. Starp citu, Liāna izskatās līdzīga šim bērniņam.

Ko novēli saviem bērniem?

Mīlēt sevi. Mīlestības vārdā  turpināt attīstīties visu mūžu, jo uzskatu, ka cilvēkam ar gadiem ir jāmainās. Kā teica Rainis, pastāvēs, kas pārvērtīsies. Man tā ir pārbaudīta un pārņemta vērtība gan darbā, gan ikdienas dzīvē. Nevar četrdesmitgadīgs cilvēks būt tāds pats, kāds viņš bija divdesmit gados. Dzīves gudrībai, attīstībai ir jābūt. Tas mani neapmierināja pirmajā laulībā. Tā pati uzvedība, joki, stāsti no dzīves, kas mūžīgi atkārtojās sarunā. Ar laiku tas sāka riebties un krist uz nerviem. Ir jāaug, jāpilnveidojas un jāattīstās. No visas sirds novēlu to saviem bērniem. Un gribētos, lai viņi neliegtu sev būt laimīgam. Ja ir slikti, jāmaina domas, uzskati, atrašanās vieta. Nedrīkst tērēt laiku, jo dzīve ir īsa. Tāpat novēlu sasniegt profesionālo līmeni kādā jomā, kas sagādā prieku.