Svetlana Loboda - zvaigzne, kura nav baidījusies sākt visu no jauna

Protams, Svetlana Loboda ir pirmskara desmitgades galvenā zvaigzne Krievijas popmūzikā. Ukraiņu saknes un milzu popularitāte visā bijušajā postpadomju telpā ir viena no galvenajām pretrunām viņas zvaigžņotajā liktenī. Vai tomēr šī nemaz nav pretruna? Tu esi, kas tu esi, un tevi vai nu mīl, vai nemīl! Svetlana Loboda tika iemīlēta par drosmi, par uzdrīkstēšanos un spēku, par dziesmu Tavas acis, kura vēl tik nesen skanēja no visu automašīnu logiem kā Kijivas galvenajā ielā Kreščatikā, tā Kutuzova prospektā Maskavā.  

Mūzikai nepastāv valstu robežas, mīlestībai netiek izsniegtas rakstiskas atļaujas. Vismaz pirms kara mēs domājām tieši tā.   

Pēdējos sešus gadus Svetlana dzīvoja divās valstīs vienlaikus – kā Ukrainā, tā Krievijā. Bieži viesojās Eiropā. Taču visur jutās nevis kā dīva, ne kā liktenīgā sieviete-plēsoņa – tie ir viņas skatuves tēli –, bet kā sirsnīgs, atklāts cilvēks, savā ziņā pat naivs un aizkustinošs meitēns no Ukrainas provinces pilsētiņas Irpiņas, kas netālu no Kijivas… Tas meitēns, kurš reiz sapņoja kļūt par tikpat slavenu dziedātāju kā Alla Pugačova.

Taču, pat ieņēmusi augšējās pozīcijas  mūzikas ranga tabulās un aptvērusi daudzmiljonu auditoriju, viņa nekad nav pretendējusi uz primadonnas troni. Svetlana nav no tiem ļaudīm, kam noteikti vajag to, kas pieder citiem. Viņai ir bijis gana savējā. Gan talanta, gan enerģijas, gan pašas dziesmu. Turklāt stils viņai ir pavisam cits. Daudz mūsdienīgāks. Kur nu vēl trakās skatuves dejas, noslīpētās kustības, plastiskā ķermeņa valoda, laikmetīgi mūzikas aranžējumi. Loboda tiešām ir sieviete-kosmoss. Supersieviete, kurai, protams, pa spēkam ir viss. Nu, vismaz viņai pašai tā tik ilgi likās…

... 2022. gada 24. februāra rītā pie viņas guļamistabas durvīm pieklauvēja meitu auklīte: “Karš!” Iepriekšējo mēnesi Svetlanu bija mocījis hronisks bezmiegs un biedējošas panikas lēkmes. Kijivā, kur Lobodas komanda sāka iestudēt jauno koncertprogrammu, pēkšņi uzbruka kovids – viņa atgriezās Maskavā, lai izārstētos līdz galam. Ķermenis nemitīgi raidīja savādus signālus, ko apziņa atsacījās fiksēt, bloķējot ļaunas priekšnojautas. Lēmums bija jāpieņem ātri. Svetlanai tajā brīdī nebija nekādu šaubu – palikt vai aizbraukt. Protams, viņai Maskava ir jāpamet. Nekavējoties. Viņa visu nokārtoja vienas dienas laikā: bērnu skolas, jaunu koncertu un šovu līgumus, finansiālās un citas saistības. Visu pati. Koncertus Krievijā un Baltkrievijā atcēla gadu uz priekšu.

Taču galvenās rūpes un sāpe bija ģimene: visa Lobodas dzimta palika Irpiņā, pie Kijivas. Kas notiks ar vecākiem, ar māsu? Kā viņi jūtas, kad apkārt sprāgst artilērijas lādiņi? Braukt turp ar diviem maziem bērniem bija bīstami. Un kā vispār turp aizbraukt?   

Tuvāk bija Baltijas valstis. Jautāju Svetlanai, kāpēc viņa izvēlējās tieši Latviju. Kas viņu saista ar šo valsti? Formāli nekas. Viņa vienkārši allaž ir sapņojusi dzīvot te.      

 – Tieši dzīvot! Katru reizi, kad atbraucu uz Jūrmalu, gāju uz pludmali, uzliku austiņas un tā staigāju stundām. Jutos absolūti laimīga. Tieši šeit es atguvu harmoniju, līdzsvaru. Agrāk domāju tā – kad man būs piecdesmit, tad gan uzdāvināšu sev mazu namiņu Jūrmalā. Dzīvošu tur savā nodabā un rāmi novecošu, katru dienu mielojot acis ar šīm priedēm un jūru.          

Baidāties no savām vēlmēm...

– Tieši tā, – Svetlana skumji pasmaida. 

Mēs sēžam viesnīcas “Kempinski Riga” bārā. Viņa tikai vakar ir atgriezusies no kārtējiem vieskoncertiem. Tuvākajās dienās paredzēts jauna singla ieraksts. Drīzumā – albuma pirmatskaņojums, kam sekos jauna tūre. Tāpat kā agrāk, dzīve ir saplānota burtiski pa stundām. Un šobrīd, redzot Svetlanu – tik iekšēji pašpārliecinātu, nesatricināmu un nesteidzīgi rāmu –, nav iespējams pat iztēloties, kāds apjukums un šausmas viņas dzīvē valdīja vēl tik nesenā pagātnē.

Mēs taču zinām, ka pasaulē nav ideālu vietu un labi ir tur, kur nav mūsu. Kas jums Latvijā patīk, arī tagad jau zinām – priedes un jūra –, taču kas jums šeit nepatīk nemaz?

Man šeit patīk absolūti viss, izņemot laika apstākļus… Ja vien Latvijā būtu jel drusciņ siltāk! Bet saprotu, ka tas nav iespējams. Un nevajag arī! Ziemeļu vēsums ir būtiska šīs ainavas krāsa, svarīga tās iezīme. Ja mīli Baltiju, iemīli arī aukstumu. Ja gribi kādu siltāku vietu, jābrauc un dienvidiem, uz citām zemēm. Man ir labi te. Nesen biju Maksima Galkina koncertā, kur viņš jauki pajokoja, ka pats galvenais Jūrmalā ir paspēt aizskriet līdz jūrai, pirms laiks ir samaitājies! Jāatzīst, ka šai nepārtraukti mainīgajai bildītei – te lietus, te saule, te atkal mākoņi – ir savs jaukums.

Un vēl man šķiet, ka tieši šī nepastāvība ietver svarīgu dzīves noslēpumu. Mums visu laiku ir jāpielāgojas un jārīkojas atbilstoši jauniem apstākļiem, tu nekad nezini, kas notiks nākamajā mirklī. Tāpēc tver šo mirkli!             

Arī jūsu pirmais koncerts pēc ilgākas pauzes notika pērn vasarā Rīgā. Ar kādu sajūtu atceraties to tagad?

Tas bija gan neticami, gan saviļņojoši, gan ārkārtīgi stresaini. Bija grūti pat aptvert, kas notiks ar mani un manu komandu. Kāds būs pats koncerts? Vai uz manu pasākumu gribēs nākt cilvēki, kuriem ir iekrājušies jautājumi, ko man uzdot…  Jo es tik ilgi būvēju savu karjeru Krievijā. Tagad, kad notiek karš, mani tautieši to uztver kā nodevību. Un, protams, lai tu tiktu sadzirdēts, lai cilvēki saprastu, kurā pusē tu esi, ir jāpaiet laikam, ir jāizskan īstajiem vārdiem, jāpauž svarīgas atzīšanās. Tajā laikā es tās jau ne mazumu biju ierakstījusi savā Instagram un citos sociālajos tīklos, tomēr pieļāvu, ka ar to vēl nepietiek. Tāpēc Rīgas koncerts man nozīmēja bezgala daudz. Bet, ziniet, tad, kad es izgāju uz skatuves un savā priekšā ieraudzīju ļaužu tūkstošus, šī spriedze uzreiz kaut kā atlaidās. Pazuda uztraukums un bailes. Es sapratu, ka šodien man viss izdosies. Mani sadzirdēs…

Pa kreisi mirdzēja Daugava, priekšā vīdēja balts, skaists okeāna laineris. Cilvēki no tālienes māja man ar Ukrainas karogiem. Viņi droši vien redzēja maz, taču viņi mani sadzirdēja. Paveicās arī ar laiku, bija rāms Baltijas vasaras vakars, sārtas pirmsrieta debesis fonā. Dievs uzklausīja manas lūgšanas, lai viss ir labi šajā dienā. Un tā arī bija.  

Pēdējā gada laikā, jo sevišķi kara sākumā, bieži izskanējušas balsis, ka dziedāt, izklaidēt un izklaidēties vispār nav pareizi, varbūt tas ir pat amorāli. Jūsu koncertu tēma līdz šim bija mīlestība. Bija žilbinoši šovi, fantastiski tērpi, brīnišķīga deju mūzika. Kā jums pašai ir izdevies vienoties ar sevi par to, cik ļoti LOBODA stils atbilst pašreizējai situācijai?

Protams, visa mana koncertu programma ir mainīta pilnībā. Tērpi kļuvuši atturīgāki. Taču es uzskatu, ka popmūzikas koncerta žanrs kā tāds nav jānoraksta – jo tas ļauj izdarīt un pateikt ļoti daudz. Pavisam nesen notika Bejonsē koncerts Dubaijā. It kā šķiet, ka laiks iet, mode mainās, bet mēs vienalga gribam, lai uz skatuves viss notiek spilgti, teatrāli un efektīgi. Lai ir šovs, kas raisa pavisam konkrētas emocijas.

Taču tad, kad sākās Krievijas iebrukums Ukrainā, es sapratu, ka tā spožā izrāde, kuru bijām sākuši iestudēt, šodienā neiederēsies. Tur jums pilnīga taisnība. Arī visi mani tērpi, kas bija šūti speciāli šai nenotikušajai tūrei, tagad guļ plauktos un karājas uz pakaramajiem. Biju mainījusies es pati, mans noskaņojums. Tagad man ir skatuves tērps, kas simboliski sasaucas ar Ukrainas karogu – zilā un dzeltenā krāsā. Es gribu, lai mana pozīcija ir nolasāma uzreiz, pirms sāku dziedāt. Programmā tagad ir daudz vairāk ukraiņu dziesmu. Ar tām es sāku un beidzu koncertu. Programma sākas ar spēcīgu satura akcentu – ievads, video uvertīra, ko veidojuši mūsu ukraiņu animācijas mākslinieki un grafiskie dizaineri. Tā ir pusotra minūte, kuras laikā mūsu acu priekšā aizrit gads un viss, kas šajā laikā noticis ar manu valsti. Mēs uz ekrāna redzam, kā sagrūst ēkas un lido raķetes, redzam sprādzienus un ugunskuru liesmas… un Ukrainas ģerboni, uz kuru no visām pusēm lido lodes un bultas – taču bezspēcīgas krīt šā vairoga priekšā… Tas iztur uzbrukumus un spīd vēl spožāk.

Vai tagad uzturat sakarus ar radiniekiem un draugiem, kuri ir palikuši Ukrainā?

Pēc 24. februāra es ilgi centos atgūties. Viss pirmais pusgads, arī visas tā laika intervijas bija asaru pilnām acīm. Ir tik daudz sāpju, ka tu nezini, kā ar tām tikt galā – kā var iemācīties dzīvot ar tām? Tomēr galu galā cilvēks pie visa pierod. Un ar laiku kļūst vieglāk. Visa mana ģimene dzīvo Irpiņā. Kad savā aifonā redzu vai Telegram lasu, ka sākas kārtējais uzbrukums vai apšaude, uzreiz metos zvanīt viņiem. Ja ilgi nav sakaru, sirds apstājas. Tētis man saka: “Ko tu tā uztraucies? Mums tā tagad ir pierasta lieta. Jā, lido raķetes. Nu un? Visdrīzāk aizlidos garām, bet, ja trāpīs mums, tad jau liktenis tāds.”

Kad cilvēki dzīvo pussoli no nāves, pastāvīgās briesmās, viņi nedomā tā kā tie, kuri šo traģēdiju vēro no malas. Man šķiet, mums šeit ir daudz vairāk bail, viss šķiet daudz briesmīgāk.

Spriežu pēc sevis, jo aizbraucu uz Irpiņu trīs mēnešus pēc kara sākuma. Jā, sākumā bija bail, taču pēc dienām piecām sešām tu pierodi. Pat nekāp lejā pagrabā. Jā, tas skan baigi. Taču tā ir. Mēs esam pieraduši. Un mēs zinām, par ko mēs ciešam, kāpēc to darām. Mēs aizstāvam savu zemi, savu valsti! Un mēs tagad kā nekad lepojamies ar katru cilvēku, kurš ir cēlies aizstāvēt mūsu Ukrainu.

Mani satrieca jūsu jaunā dziesma Pilsētas un tās video. To  nevar saukt par klipu, tā ir neliela mākslas filma, kuru skatoties tu izdzīvo vairākas dzīves – atkal un atkal. Droši vien mūziķim vispār tas ir vissvarīgākais – atrast pareizo toni. Un atrast tēlu, lai tas kļūst par mākslu. Klips ir filmēts šeit, Rīgā? 

Man ir ļoti patīkami to dzirdēt. Jo sevišķi tāpēc, ka pati esmu Pilsētu klipa režisore. Un tas viss ir filmēts Rīgā. Ar vietējiem aktieriem  un operatoru Filu Li, manu draugu, kurš speciāli atlidoja uz mūsu filmēšanu no Amerikas (Pilsētu videoklipā sevišķi spilgts ir Jura Strengas tēls. – Red.). Tas viss nemaz nebija vienkārši, taču es lepojos ar paveikto. Man tas ir ļoti svarīgs, pat simbolisks darbs, kas vēsta par to, kā sāpes un ciešanas pārvērš cilvēkus, par to, kā, izdzīvojuši šai ellei cauri, viņi atgriežas savās pilsētās, savās mājās.  

Pieminējāt dzimto pilsētu Irpiņu. Skumji, bet šeit, Latvijā, cilvēki to pazīst pēc kara ziņu reportāžām. Kādas ir jūsu pirmās asociācijas, kad dzirdat tās vārdu? Ko atceraties, ko redzat acu priekšā?

Daudz zaļumu, daudz dārzu un parku. Un es varavīkšņaini košā, puķainā kleitā griežos pati ap savu asi, smejos. Pie mums Ukrainā mēdz sacīt – “izlaista ganos”.  Ārā ganās govis, kazas. Es skrienu pa pļavu un jūtos tik laimīga, jo spīd saule, visi man tuvie cilvēki ir līdzās. Un svaigi smaržo zāle. Tur man vienmēr bija tik mierīgi ap sirdi. Droši vien ko līdzīgu sajūti pirms dzimšanas – mātes klēpī, kur esi absolūti pasargāts. Un tev šķiet, ka nekas nevar būt labāks par šo drošību.

Uz Irpiņu jūs atkal aizbraucāt 2022. gada jūnijā, kādu ieraudzījāt šo pilsētu?

Tumšu, ļoti skumju. Cilvēki apjukuši, visiem acīs sāpes. Es aizbraucu turp ar noteiktu misiju. Gribēju piedalīties sagrauta bērnudārza atjaunošanā. Mēs sadarbojāmies ar Irpiņas mēru Aleksandru Markušinu, un es gribēju palīdzēt uzcelt dārziņu vēl līdz savai atbraukšanai. Man likās, ka tas ir vissvarīgākais, kas tagad darāms.

Taču tad, kad satikos ar cilvēkiem un savām acīm ieraudzīju tik daudzas sagrautas un dzīvošanai nederīgas mājas, sapratu, ka dārziņš var arī pagaidīt. Es pārskaitīju 3 miljonu grivnu šā bērnudārza vajadzībām, bet pēc tam sarīkoju daudzas tikšanās ar Irpiņas cilvēkiem, lai saprastu, kur un kā varu būt noderīga.

Galvenais ir dzīvojamās ēkas. Un tās jāatjauno pēc iespējas ātrāk. Mana sabiedrisko attiecību direktore Jūlija Gubska ir nodibinājusi fondu Dušá (Dvēsele), kuram es pārskaitu daļu no savu koncertu ienākumiem. Mēs kontrolējam katru kapeiku – to, kur šī nauda tiek iztērēta. Esam palīdzējuši atjaunot jau trīs mājas. Protams, neesam vienīgie, kas to dara. Mums ir izdevies iesaistīt celtniecības kompāniju, kura arī iegulda savus resursus sagrauto Irpiņas namu atjaunošanā. Tagad man nav nekā svarīgāka kā palīdzēt atjaunot manu dzimto pilsētu. 

Jūsu tētis tagad ir Irpiņā. Jums ar tādām pūlēm izdevās atvest viņu šurp, uz Latviju, – kāpēc viņš atgriezās?

Sākumā viņš padevās manai pierunāšanai un asarām. Mēnesi nodzīvoja Rīgā, bet tad pateica – nē, gribu uz mājām, gribu braukt atpakaļ. Tur esmu vairāk vajadzīgs. Tur ir daudz kaimiņu, kam es vēl varu būt noderīgs: kaut ko remontēt, būvēt, labot. Mana vieta ir mājās. Tagad lūdzos, lai atbrauc pie mums padzīvot vismaz mēnesi. Nē, neparko.

Ukrainā esat ne mazums kritizēta par to, ka dziedat krieviski. Vai gatavojaties dziedāt krieviski, tāpat kā iepriekš, vai arī plānojat pāriet uz ukraiņu un angļu tekstu?

Jauno albumu es ierakstīju kara laikā. Lielākoties tajā ir ukraiņu dziesmas. Tagad centīgi mācos angļu valodu. Un, ja būtu pēc mana prāta, tagad es ar jums runātu angliski, taču tam man vēl vajadzīgs laiks. Ir noticis tā, ka esmu populāra ne tikai Ukrainā, bet ārpus tās. Lielākā daļa manas auditorijas nezina ukraiņu valodu. Tieši tāpēc es runāju valodā, kuru saprot kā Baltijas valstīs, tā Kazahstānā, Armēnijā un Azerbaidžānā... Tāpat Gruzijā, Vācijā un Turcijā. Tie ir cilvēki, kuri runā gan savā dzimtajā valodā, gan arī krievu valodā, kuru zina kopš bērnības.

Es nevaru un negribu zaudēt auditoriju, kura mani mīl un grib saprast, par ko es dziedu. Es nevaru iemācīties viņu valodas, bet varu dziedāt valodā, kuru viņi saprot. Un, iespējams, ar laiku iemācīšos tik labi runāt angliski, ka varēšu brīvi sarunāties ar viņiem angļu valodā. Tad manām dziesmām būs angļu, ukraiņu un krievu teksti.

Krievijas šovbiznesā nav daudz cilvēku, kuri būtu jūsu pozīcijās un jūsu pusē. Daži kolēģi ir pieklusuši, citi uzreiz steidzās apliecināt savu lojalitāti valstij un varai. Kā jūs izturaties pret šiem cilvēkiem, vai pieļaujat iespēju, ka ar viņiem sadarbosieties tuvākā vai tālākā nākotnē? 

Šobrīd nesazinos ne ar vienu no Krievijas kolēģiem. Komunicēju tikai ar ģimeni un savu komandu. Mans saziņas loks ir sašaurinājies līdz ļoti tuviem cilvēkiem. Nevaru un neņemšos nevienu nosodīt. Pirmajās dienās saņēmu personīgas ziņas Instagram: piedod, lūdzu, neapvainojies, mēs esam pieauguši cilvēki – mums vairs nekā nebūs. Tu esi jauna, uzbūvēsi jaunu karjeru... Ja mēs tagad aizbrauksim, mums nekas tur nespīd, mēs paliksim tukšām rokām. Es vairs neatbildu uz šīm ziņām. Ko uz to var atbildēt? Katram cilvēkam ir sava izvēle.

Dažus pēdējos gadus man bija viss, par ko sapņoju un uz ko tiecos. Biju popularitātes virsotnē Krievijā un tuvākajās kaimiņvalstīs, taču pametu to visu. Palikt man nozīmēja būt uz vienu roku ar savas valsts ienaidniekiem. Šo lēmumu pieņēmu apzināti. Mani neviens nepiespieda, nepamudināja. Vēl vairāk – man teica: “Paliec! Tu šeit būsi karaliene, tev būs viss, ko tu gribēsi.” Tādam kārdinājumam ir grūti turēties pretī. Taču – priekš kam man šis “viss”, kad runa ir par manu sirdi un dvēseli, par manu ģimeni, par cilvēkiem, kurus es mīlu, par manu zemi. Kā es pēc tam varētu skatīties acīs saviem bērniem?

Starp tiem, kuri nekavējoties un precīzi pauda savu attieksmi pret karu, bija arī jūsu bērnības elks Alla Pugačova. Kādā intervijā reiz teicāt, ka mazā Sveta no Irpiņas vienmēr izturējās pret Pugačovu ar godbijību, bija izvēlējusies viņu par paraugu – mūsdienās to sauc par role model. Vienā no videoklipiem esat redzamas kopā. Vai jums ir bijusi iespēja satikties šajā gadā, kopš kara sākuma?

Diemžēl vēl ne. Taču es lepojos ar tādiem cilvēkiem kā Alla Borisovna un Maksims. Tas ir bijis ļoti svarīgi un kalpo par paraugu citiem. Katrs vārds, kuru Maksims savos koncertos vai sociālajos tīklos ir teicis Ukrainas atbalstam, iekrīt sirdī, vieš cerību, ka tie, kurus mēs visu mūžu esam mīlējuši, tagad mūs nenodod.

Tas ir satriecoši – visslavenākais Krievijas šovbiznesa pāris arī sāk savu dzīvi, pāršķirot jaunu, baltu lapu.  Viņiem tālab ir nācies pārcelties uz citu valsti, ņemt līdzi bērnus. Tas neapšaubāmi ir liels pārbaudījums. Tad, kad redzu šādas rīcības piemērus, tādus cilvēkus, saprotu, ka var rīkoties arī tā… taču tam nepieciešams īpašs gara spēks.

Zinu, ka jau ir centieni apvienot tos Krievijas mūziķus un aktierus, kuri aizbraukuši no savas valsts. Ir grandioza labdarības koncerta iecere – runā, ka tādu festivālu šovasar grib sarīkot Laima Vaikule. Kā jūs vērtējat šādus mēģinājumus? Vai, jūsuprāt, tie vispār ir iespējami šobrīd? 

Pagaidām vēl par to nezinu, taču ideja ir brīnišķīga, arī es to atbalstīšu ar prieku. Vienkārši mums vēl nekad nav bijis pieredzes, kā dzīvot kara laikā. Neviens nezina, ko darīt, kā rīkoties ir pareizi tagad. Tādēļ es sev saku – nav svarīgi, kā tu esi dzīvojis līdz karam, ir svarīgi, kas tu esi un ko tu dari šodien. Vai esi gribējis nostāties taisnības un labā pusē, lai cik grūti un bīstami tas būtu.

Ukraiņu tautas nesatricināmo pārliecību un stipro garu apbrīno visā pasaulē. Kur, jūsuprāt, ir to saknes, kāds ir šā spēka noslēpums?

Domāju, ka tas mums ir asinīs. Mūsu senču ielikts. Cita lieta, ka tikai tagad tas izpaužas ar tādu jaudu. Kad runāju ar eiropiešiem un saku – iztēlojieties, ka kaut kas tāds notiek pie jums, viņi bieži atbild: “Nez vai mēs sāktu cīnīties pretī. Mēs vienkārši sakravātu mantas un aizbrauktu.” Bet mūsējie ir gatavi cīnīties līdz pēdējam, līdz nāvei – tas ir kas neiedomājams. Šaubos, vai pirms šā kara sākuma pasaulē bija ļoti daudz ļaužu, kuri vispār zināja Ukrainas vārdu. Taču tagad zina – arī pateicoties mūsu prezidentam, kurš rāda piemēru ar savu drosmi un varonību.

Un tagad, kad es zvanu savam tētim uz Irpiņu: “Tēti, es jau veselu diennakti nevaru tevi sazvanīt!” – viņš atbild: “Nepārdzīvo, meitiņ! Diennakti nebija elektrības.”

– “Tev taču tur ir auksti?” – “Nekas, uzvilku kažoku. Tagad ir labi, staigāju tāds pa māju. Kas tur sevišķs.” Tā runā katrs mūsējais, kuram uzprasu, kā iet. Mana draudzene, mana baleta dejotāji – jo daudzi no viņiem dzīvo Ukrainā, tāpat kā iepriekš. Nu, jā, auksti ir, un…? Pārcietīsim!

Jūs labi pazīstat prezidentu Volodimiru Zelenski. Kāds viņš jums šķita tad, kad bija šovmenis, un kādu iespaidu rada tagad – kad ir valsts galva?

Augstas klases menedžeris, cilvēks ar ļoti lielu pārliecību par sevi un savu rīcību, – tieši uz viņu faktiski balstījās viss humora šovs 95. kvartāls. Tā bija liela komanda, kuras joki izklaidēja un smīdināja visu Ukrainu. Volodimiram, kā ikvienam īstam skatuves māksliniekam, piemīt izcils talants noturēt publikas uzmanību. Viņš prot likt klausīties. Viņu raksturo arī pārliecība, godīgums un neticams spēks, kurš bija jūtams gan tad, kad viņš bija šovmenis, gan – un jo sevišķi – tagad, kad uz viņu raugās visa pasaule.  

Nespēdami tikt galā ar visām problēmām, cilvēki grimst depresijā, meklē psihologu palīdzību, izvēlas psihotropos preparātus. Jūs esat nodibinājusi vēl vienu palīdzības fondu – tā auditorija ir tieši šie cilvēki. Kā attīstāt abus labdarības virzienus? 

Dušá ir fonds, ko nodibinājusi mana PR komanda, un tas cilvēkiem palīdz finansiāli. Otrs palīdzības fonds Loboda Help Center sniedz psiholoģisku atbalstu bez atlīdzības. Tas bāzēts galvenokārt Vācijā un palīdz milzīgam ļaužu skaitam. Arī es sākumā biju šausmīgi apjukusi. Vispār nesapratu, kā dzīvot emigrācijā.

Tik daudz dažādu jautājumu! Kādu laiku centos uz tiem atbildēt. Taču man bija grūti. Pēc tam atradu psihologu, kurš man palīdzēja salikt visu pa plauktiņiem: kā nevainot sevi, kā koncentrēties uz palīdzēšanu citiem, kā nenoēst sevi bez sāls par visām savām kļūdām.

Daudzām sievietēm, jaunām meitenēm, kuras vēršas pēc palīdzības mūsu centrā, ir dažādas sarežģītas situācijas: vīrs gājis bojā karā, nav māju, ir mazi bērni. Vainas apziņa par to, ka aizbraukušas no Ukrainas bērnu dēļ, atstājot visu, arī vecus vecākus… Daudzas vienkārši nesaprot, kā viņām dzīvot tālāk. Tam visam ir ļoti nopietnas psiholoģiskas sekas. Ne jau katrs cilvēks spēj tikt galā ar tādu slodzi. Tieši tālab ir nepieciešami tādi centri kā mūsējais! Lepojos, ka, pateicoties mūsu speciālistiem, esam palīdzējuši tik ļoti daudziem cilvēkiem. Ir apstrādāti desmitiem tūkstošu e-pasta vēstuļu.

Regulāra psihologa un pacienta sadarbība ir devusi pozitīvus rezultātus. Un ir tāda laime, ja cilvēks, kurš vēl nesen bija uz izmisuma robežas, saka: es esmu ticis galā! Tagad es zinu, kas man jādara, kurp varu virzīties tālāk. Tātad mūsu palīdzība darbojas un ir svarīga. Un tas viss nav velti.

Esat ticīgs cilvēks?  

Jā, taču neesmu reliģioza.

Jūsu albumā ir dziesma Molitva (Lūgšana). Par ko lūdzaties šodien?

Es lūdzos katru dienu. Un ne tikai tagad, jau daudzus gadus. Pateicos Dievam par to, kas man pieder tagad. Par to, ka veselas ir manas meitas un mani tuvinieki. Lūdzu Dievu apsargāt mūsu ģimeni, nosargāt mūsu dzimtu, glābt mūsu valsti. Un es lūdzos un lūdzu, lai šis karš ātrāk beidzas.

Un tad, kad mēs sēstamies pie galda, mēs runājam tikai par to. Par to, kaut ātrāk iestātos miers. Un kaut mēs uzvarētu. Tas ir svarīgi!  

Jūsu dziesmas vienmēr ir mīlas stāsts. Ne vienmēr laimīgs, un tomēr… Nejauši uzgāju šādu dziedātājas Šēras atziņu: “Vīrietis nav pirmās nepieciešamības prece, viņš ir greznumlieta. Tieši tāpēc bez viņa var arī iztikt.” Vai jūs Šērai piekrītat?   

Ne gluži. Droši vien es tā varētu teikt pirms gadiem pieciem. Taču ar laiku tu saproti: ja līdzās ir cilvēks, kurš kļūst par tavas dzīves galveno balstu, tā ir milzu laime sievietei. Jo nav lielākas laimes kā pamosties mīlestībā. Ja par tevi rūpējas un tevi mīl ne tikai tāpēc, ka esi slavens. Ja novērtē vienkārši tavas cilvēciskās īpašības. Mīlošam cilvēkam ir jābūt katra cilvēka dzīvē – laimes sajūtas labad.