Izlutinātiem bērniem ir talants panākt, ka visa ģimene danco apkārt kā bišu strops

Konsultē Lilita Aveniņa, psiholoģe, sistēmiskās ģimenes psihoterapijas speciāliste, un Gatis Bušs, sistēmiskās ģimenes psihoterapijas speciālists.

Kāds ir izlutināts bērns

Pirmie īpašības vārdi, kas nāk prātā, ir izlaists, neaudzināts un izvēlīgs. Tāds, kurš nepazīst robežas, nezina vārdu “nē”, uz atteikumu reaģē ar histēriju, neciena savus vecākus un bieži vien arī citus pieaugušos neuztver kā autoritāti. Iespējams, par izlutinātiem tu dēvē bērnus, kuri pieņēmuši, ka vecāki ir viņu īpašums, kā rezultātā nemitīgi pieprasa viņu uzmanību, nespēj tikt galā ar savām emocijām vai grūtībām, nevēlas dalīties – viņiem piemīt talants panākt, ka ģimene viņus aplido kā rosīgs bišu strops, cenšoties izpatikt visām  iegribām. Parasti šādas uzvedības izpausmes veidojas pakāpeniski un to intensitātei ir tieksme pieaugt. “Vārdiem “izlutināts bērns” ļoti piestāvēs mākslinieces Frančeskas Kirkes darbs "Vienīgais bērns", kur maza meitene spēlējas ar ģimenes locekļiem kā marionešu lellītēm. Tikai samainīsim vārdu “vienīgais” ar “izlutināts”,” raksturojot izlutinātu bērnu, vizualizē Aveniņa.

Savukārt vārdnīcā darbības vārds "lutināt" pielīdzināts saudzīgai, labvēlīgai attieksmei, pasargājot otru no grūtībām. Tāpat "lutināt" nozīmē bieži izrādīt kādam saudzīgu, labvēlīgu attieksmi, piemēram, ar patīkamiem vārdiem, izturēšanos. Savukārt vārds "izlutināts" skaidrots kā tāds, kas lutināšanas dēļ kļuvis kaprīzs, izvēlīgs, arī nevarīgs, gļēvs un slinks vai arī pārlieku jūtīgs. Ko mēs no tā varam secināt? Bērnus noteikti vajag palutināt, bet ļoti jāuzmanās, lai viņus neizlutinātu.

Izlutināta bērna uzvedības modelis parasti sāk parādīties tad, kad mazais sasniedz 3–4 gadu vecumu. Diemžēl nereti vecāki problēmu skaidri saskatīt spēj tikai tad, kad šāda bērna uzvedība ir sasniegusi augstāko punktu, viņi ir pilnībā zaudējuši kontroli pār situāciju un vairs nespēj tikt ar to galā.   

Nereti arī bērnus ar uzvedības deficīta sindromu (UDHS) nezināšanas dēļ mēdz saukt par izlutinātiem, bet Aveniņa skaidro, ka tas nav viens un tas pats: “Ja bērnam jau ilgāku laiku gan mājās, gan izglītības iestādē, gan citā vidē vērojamas grūtības koncentrēties, noturēt uzmanību, organizēt savu darbību, kļūdaina instrukciju uztvere, nespēja saglabāt fizisku mieru, pastiprināta dīdīšanās, skaļa runāšana nevietā, nespēja savaldīt emocijas, arī dusmu lēkmes, tad ir pamats noskaidrot, vai bērnam nav UDHS.”

Protams, novērojot šādas pazīmes, nevajadzētu iebraukt no viena grāvja otrā. Svarīgi ir arī rēķināties ar bērna vecumposma īpatnībām. Piemēram, no trīsgadnieka nevar sagaidīt, ka viņš ilgstoši spēs nosēdēt mierā, koncentrēties uz vienu nodarbi un visās dzīves situācijās kontrolēs savas emocijas. Patiesībā to bieži vien nespēj arī pieaugušie, tāpēc sagaidīt to no trīsgadnieka būtu nejēdzīgi. Tomēr, ja rodas aizdomas, ka bērnam varētu būt UDHS, noteikti jādodas pie speciālista uz konsultāciju, lai noskaidrotu, vai aizdomām ir pamats.

Kā tas notika? 

Nereti, sastopoties ar izlutinātu bērnu, cilvēki izsaka piezīmes un pat nebaidās skaļi kritizēt bērna uzvedību, nosaucot viņu par izlutinātu. To nav patīkami dzirdēt ne vecākiem, ne bērniem. Bušs uzsver, ka tā ir kā zīmoga uzspiešana, uz ko bērni parasti reaģē, nevis cenšoties uzvesties labāk, bet, gluži otrādi, izturoties tieši tā, kā šis zīmogs paredz. Aveniņa papildina, ka šādas frāzes var ietekmēt bērna psihoemocionālo stāvokli. “Viņš var justies noraidīts, nemīlēts, noniecināts,” viņa skaidro. Nosodītājam vajadzētu atcerēties, ka bērns nav atbildīgs. Šāda uzvedība ir audzināšanas rezultāts. Bet vai tas nozīmē, ka vainīgi ir vecāki? Nebūt ne.

Bušs uzsver, ka tā ir sabiedrības kopēja problēma, kas neaprobežojas tikai ar ģimeni. “Vecākiem pietrūkst palīdzības bērna audzināšanā, tāpēc viņi pa dzīvi kuļas, kā nu māk,” viņš skaidro. Visi vecāki savai atvasei grib vislabāko, viņu rīcību primāri nosaka mīlestība, un katrs mīl, kā prot. Speciālisti atklāj, ka mūsu mīlestības prasmes ietekmē dažādi faktori, tai skaitā bērnības pieredze. Šī iemesla dēļ visbiežāk lutināšanas lamatās iekrīt tie vecāki, kuriem bērnībā trūcis aprūpes un mīlestības. Viņi  zina, kā ir tad, ja tā visa pietrūkst, un nevēlas, lai pašu bērns to izjustu uz savas ādas. Tāpat šajās lamatās var iekrist arī vecāki vai vecāks (var būt situācija, kad bērnu izlutina viens vecāks) ar zemu pašvērtējumu, kuram trūkst pārliecības par sevi, un to viņš cenšas kompensēt mātes vai tēva lomā.

Dažkārt lutināšana var būt periodiska un to var izraisīt konkrēti apstākļi, piemēram, pāra attiecību krīze. Aveniņa skaidro, ka šādās situācijās, ja krīze netiek risināta, pāris var sākt savā starpā sacensties par labākā vecāka titulu. “Ja kāds no pāra jūtas emocionāli vientuļš, tad viņš var neapzināti to kompensēt, ieslīgstot bērna pāraprūpē,” viņa skaidro. Turpretim Bušs papildina, ka nereti izdabāt visām bērna vēlmēm un iegribām ir daudz vieglāk, nevis novilkt veselīgas robežas un pie tām turēties. Šī iemesla dēļ arī pārguruši vecāki, kuriem nav laika un enerģijas “cīnīties” ar savām atvasēm, nereti izvēlas piekāpties, tādā veidā viņus izlutinot. “Viņiem vienkārši nav kapacitātes, jo viņi pirmām kārtām nav parūpējušies paši par sevi un savām vajadzībām,” viņš piebilst. Protams, nevar aizmirst arī par aizņemtajiem vecākiem, kuri savu vainas apziņu par biežo prombūtni cenšas kompensēt, izdabājot visām bērna kaprīzēm.

Lutināšana negatīvi ietekmē bērna attīstību

Gribas mums to atzīt vai ne, bet izlutināšana bremzē bērna attīstību. Vecāku vēlme nemitīgi nogludināt visus nelīdzenumus atvases ceļā, gluži kā spēlējot kērlingu, var veicināt viņa atkarību no vecākiem un bremzēt spēju patstāvīgi tikt galā ar problēmsituācijām, kuras parasti vienmēr ir risinājuši vecāki. Tāpat lutināšanas ietekmē atvasei var iztrūkt iemaņu un prasmju, kas palīdzētu kļūt patstāvīgam, veidot draudzību, iekļauties kolektīvā un regulēt savas emocijas. Arī grūtības skolā, nespēja ievērot noteikumus un veselīgas paškritikas trūkums var būt lutināšanas sekas. Citiem vārdiem sakot, dzīvē izlutinātiem bērniem klājas daudz grūtāk. Ironiski, vai ne? Tu dari visu, pat šķietami neiespējamo, lai tavai atvasei viss ietu kā pa sviestu, taču patiesībā ar savu lielo centību esi sviestu pārvērtis ķepīgā masā, kurā gribot negribot iestieg kājas, tādējādi daudzkārt palēninot kustību uz priekšu.  

Ļauj vecvecākiem palutināt mazbērnus 

Ir arī ģimenes, kur lielie lutinātāji ir nevis vecāki, bet vecvecāki. Ja mājās bērns nedrīkst ēst saldumus pirms maltītes, viņam ir ierobežots viedierīču izmantošanas laiks un citi noteikumi, tad vecvecāku mājās tādu nav. Ne velti ir teiciens, ka “vecākiem bērns ir jāmīl un jāaudzina, bet vecvecāki drīkst tikai mīlēt”. Speciālisti uzsver, ka sava daļa patiesības tajā ir. “Šeit ir svarīgi saprast, cik daudz laika bērns pavada ar vecvecākiem, cik ļoti atšķiras vecāku un vecvecāku prasības,” skaidro psiholoģe. Arī Bušs piekrīt, ka gadījumā, ja bērns ar vecvecākiem pavada salīdzinoši maz laika, tad palutināšana viņa uzvedību nepasliktinās un līdz izlutināšanai nenovedīs. “Iespējams, izjūtot vaļību no vecvecāku puses, bērns centīsies testēt šīs robežas arī mājās, taču, ja vecāki tam nepadosies, tad viņam būs skaidri spēles noteikumi – pie omes un opja es daru tā, bet mājās šitā,” skaidro sistēmiskās ģimenes psihoterapijas speciālists.

Savukārt, ja bērns pavada daudz laika ar vecvecākiem, kuri izdabā visām viņa iegribām, kā arī bērna klātbūtnē kritizē vecākus, tad gan jāvienojas par kopīgu sarunu. Tās laikā, pirmkārt, jāatrisina domstarpības vienam ar otru un, otrkārt, jāizskaidro, kā šāds audzināšanas modelis var ietekmēt bērna attīstību. Sarunas beigās nedrīkst aizmirst arī vienoties par noteikumiem, ko apņemas ievērot visas iesaistītās puses.

Kā šo situāciju risināt

Ja pamani, ka vairs nekontrolē situāciju un attiecības ar bērnu kļuvušas par nebeidzamu cīņu, tad pār tevi varētu nākt apjausma, ka ar visām četrām esi iekritis izlutināšanas lamatās. Ja tā ir noticis, tad no sirds apsveicu, jo, kā zināms, problēmas atzīšana ir puse no uzvaras. Un nesatraucies, jo izlutinātu bērnu nevar pielīdzināt izlietam ūdenim, kuru vairs nesasmelsi. Ir vairāki praktiski soļi, kas palīdzēs atrisināt radušos situāciju un mainīt kā savus, tā bērna uzvedības šablonus.

Viens no risinājumiem ir sākt novilkt robežas – ieviest spēles noteikumus. Iespējams, sākotnēji tev var šķist, ka atvases ierobežošana ir kaut kas slikts, taču patiesībā bērniem tā ir ļoti nepieciešama. Bušs skaidro, ka tas viņiem liek justies mīlētiem, svarīgiem un veicina drošības sajūtu pat tad, ja viņi paši to neapzinās. “Jā, vecāku kontrole un ierobežojumi var šķist kaitinoši, sevišķi pusaudžu gados. Bet nemitīgie jautājumi – kur tu esi, ar ko kopā, ko jūs darīsiet un kad būsi mājās – patiesībā norāda, ka vecākiem rūp,” skaidro ģimenes psihoterapijas speciālists.

Tam piekrīt arī Aveniņa: “Ja tu savu bērnu mīli, tad iemācīsi viņam saprast vārdu “nē”, ko viņš uztvers nevis kā apvainojumu, bet kā mīlestības un rūpju izpausmi.” Tomēr, pirms vienpusēji izvirzīt spēles noteikumus, noteikti apspriedies ar partneri, jo robežas jānosaka abiem vecākiem, iepriekš par to vienojoties. Ja lēmums netiek pieņemts kopīgi, bērns dabiski vecākus sāks iedalīt “labajā” un “sliktajā”. Labais atļauj visu, bet sliktais ar vārdiem un izturēšanos aicina ievērot noteikumus, līdz ar to mazais sāk viņam “iet ar līkumu”. Turklāt bērni ir gudri, viņi ātri vien saprot, ka vecāku starpā ir nesaskaņas, un iemācās to izmantot savā labā.

Novelkot robežas un nākot klajā ar jauniem noteikumiem, ļoti svarīgi ir nepārcensties. Pārmaiņas jāievieš pamazām, sākot ar vienu noteikumu. Dodies tālāk tikai tad, kad bērns to ir sapratis un spēj ievērot. “Lapsa Mazajam princim teica, ka mēs atbildam par tiem, kurus esam pieradinājuši. Turpināsim rūpēties, tikai pamainīsim paradumus. Paskaidrosim bērnam, ka mēs mīlam viņu tāpat kā agrāk, tikai mums viņa rīcība ne vienmēr patīk,” skaidro Aveniņa.

Kad visi esat vienojušies par jaunajiem spēles noteikumiem, nevajadzētu no bērna gaidīt bezierunu pakļaušanos. Tas ir tikai normāli, ja bērns spītējas pretim, izsaka viedokli, pasaka, ka viņš kaut ko negrib darīt un izrāda neapmierinātību par kādu aizliegumu.

Otrām kārtām, noteikti vajadzētu atrasties bērnam līdzās un būt pieejamam. Tas nenozīmē atrasties vienā telpā, kamēr atvase ar pirkstu baksta telefonā, bet tu skaties filmu. Klātesamība ir kas vairāk – kopīgas nodarbes un sarunas, 100 % uzmanība otram un intereses izrādīšana. Tai jākļūst par ikdienas normu! Tas nenozīmē, ka tev tagad jāieplāno obligātas kopīgas ikdienas aktivitātes, jābrauc dārgos ceļojumos vai jādodas uz izklaides vietām. Tas viss ir jauki, bet patiesībā bērnam vajadzīgas sarunas, pieskārieni un interese. Atrodi savā aizņemtajā dienā laiku, lai aprunātos ar bērnu, pajautātu, kā viņam klājas, un kopīgi pavakariņotu.

Trešais noteikums ir sākt rūpēties par sevi un savām vajadzībām. Bušs to salīdzina ar instrukcijām lidmašīnās, kuras paredz, ka nelaimes gadījumā vispirms skābekļa maska ir jāuzliek pašam un tikai pēc tam bērnam. “Līdzīgi ir ar bērnkopību. Tu nevari būt pilnvērtīgs vecāks, ja vispirms neesi parūpējies pats par savām vajadzībām,” viņš skaidro.

Robeža jājūt pašiem

Skaidrs ir viens – robeža starp palutināšanu, bērna personības cienīšanu un izlutināšanu ir ļoti šaura, tāpēc būtu svarīgi saprast, pēc kādām pazīmēm to noteikt. Bušs atklāj, ka vienas konkrētas robežas nav – nav pareizo vai nepareizo darbību, kas bērnu izlutinās vai, gluži otrādi, palīdzēs no tā pasargāt. “Galvenais ir ieklausīties sevī, jo iekšējā balss un sajūta, kas no matu galiņiem līdz papēžiem pazīst gan tevi pašu, gan tavu bērnu, atklās tev, kā pareizi jārīkojas. Sarežģītākais šajā situācijā ir neļauties apkārtējo viedoklim un patiesi ieklausīties sevī,” viņš skaidro. Savukārt Aveniņa uzsver, ka svarīgi ir saprast atšķirību starp bērna cienīšanu un vēlmi viņam nemitīgi izdabāt. “Cienīt nozīmē respektēt, rēķināties, ieklausīties, iedrošināt, novērtēt spējas, atbalstīt. Izdabāšana turpretim ir bērna izaugsmes bremzēšana,” viņa skaidro, uzsverot, ka mūsu kā vecāku uzdevums ir palīdzēt savam bērnam izaugt par spēcīgu un nobriedušu  personību, nevis to bremzēt.  

“Ērihs Fromms ir teicis, ka mīlestība ir rūpes, cieņa un atbildība gan pret sevi, gan partneri, gan bērnu. Tā ir harmonija, līdzsvara formula. Tai vajadzētu pasargāt no lamatām. Mīlēsim savus bērnus, pamanīsim viņu vajadzības, palīdzēsim viņiem augt un attīstīties, bet nebremzēsim šo procesu,” iedrošina Aveniņa. Savukārt situācijā, kad negribot tomēr iznācis iekrist lutināšanas lamatās, speciālisti iedrošina sevi nenosodīt un meklēt risinājumu, ne tikai lūdzot, bet arī pieņemot palīdzību. Galvenais ir paturēt prātā, ka pieļautās kļūdas tevi nepadara par sliktu vecāku. Tu neesi saņēmis bērnkopības instrukciju, kuru kādu apsvērumu dēļ izlasīji tikai pavirši, gluži otrādi – tu dari visu, kas ir tavos spēkos, un dienu no dienas mācies kļūt par labāku vecāku savai atvasei.