Ieva Akuratere: "Latviešu tautas misija ir naivisms"

Ievas māja Mežaparkā ir tikpat pamatīga un jūtīga kā viņa pati, ievelk pavasara vēso gaisu savās koka plaušās, caur vitrāžu acīm raugās debesīs. Pa māju kā tērcīte klīst gaisma, aizķeroties krēslainos stūros, tai pa pēdām seko ogļu melna kaķene Klēra. Nevienā koncertzālē vai muzejā nav tik daudz garīguma. Uz palodzēm, kā no svētceļojuma pārnākušas, atpūšas mazas ikonas, uz kamīna dzegas atplaukst Dalailamas smaids. Te, viņas un dēla Matīsa aprūpēts, pirms dažiem gadiem, atkal atgriezies ģimenē, aizgāja Ievas vīrs, fotogrāfs un disidents Sergejs Akuraters. Padzirdējusi, ka lielais troksnis ar bildēšanu beidzies, no savas istabiņas ar krūzīti izsteidzas Ievas mamma, teātra zinātniece Līvija Akurātere – savos 90 gados vēl stipra un manīga. Aprīlī Ieva svinēs dzimšanas dienu – katru gadu mēnesi pirms tās viņai sāk reibt galva...

Katru dienu – varoņdarbs!

 – Aivara Hermaņa dziesmas, kuras dziedat ar Igo, ir kā no stikla...

– Jā, ēteriskas, jūtīgas, vijīgas, balstās uz emociju izgaršošanu – smalki, ar puselpu, intīmas. Iedomājoties skudriņas skrien, psihofiziski pārdzīvoju, iejūtoties kā meditācijā. Ar lepnunu varu teikt, ka Hermanis ir mans draugs un mūs saista tēlainā pasaules uztvere – ka caur sapni vari ieiet plašumā. Uzlieku skaistu mūziku, aizveru acis, un priekšā ir pasaule, kurā eju brīnišķās, krāsainās vietās ar burvīgu arhitektūru, cilvēku un dzīvnieku tēliem, straumēm un lidojumiem. Arī Aivaram patīk sapņošana, bet viņš ir sapratis – ja grib dzīvot reālajā pasaulē, jāiemācās turēt līdzsvarā. Bet laimīgi gadījies, ka tāds tādu atrod. Tā atradu Linarda Tauna grāmatu, Aivars iedvesmojās un uzrakstīja ciklu ar viņa dzeju.

– Čakam bija pilsētas poētisms, ar Taunu ienāca lielpilsētas elpa.

– Tauns ir sapņotājs, labsirdīgais huligāns, baltais zvirbulis, kas dzīvojas savā laimīgajā pasaulē, un neviens nevar viņu satvert, viņš visu laiku izslīd. Viņš savā krāsainībā, neatkarībā ir arī ļoti trausls. Koncertu laikā Kalifornijā satiku Ņujorkas latviešu dzejnieku apvienības „Elles ķēķis” mūzu Mudīti Austriņu, jau sirmu kundzi, bet jutāmies kā līdzinieces. Viņas tēvu Antonu Austriņu ievainoja 1905. gada revolūcijā 13. janvārī Daugavas krastā, un draugs Jānis Akuraters, kas bija mana vectētiņa Pētera brālis, viņam veltīja „Ar kaujas saucieniem uz lūpām”. Izrādījās, ka Linarda Tauna radiniece Pārsla bija mana vīra draudzene. Uzzinājusi, ka dziedu Tauna dzeju, viņa izstāstīja, kā Otrajā pasaules karā, kad vācieši bija ieņēmuši Rīgu, Tauns ar draugu nākuši mājās komandantstundas laikā – pēc desmitiem vakarā, viņus sagūstīja un aizsūtīja uz Vāciju. Viņam bija kādi 18 gadi, pat vecāki nezināja.

– Un tā viņš aci pret aci satikās ar lielpilsētu?

– Jā, latviešu dzejnieku apvienībai bija sauklis – „apmežosim Ņujorku”!

– Jūs pati vairāk esat pilsētas meitene?

– Jau agrā bērnībā ar brālīti labāk par pieaugušajiem zinājām, kur jāiet mežā. Vecmāmiņa samācīja orientēties debespusēs. Vēlāk, kad strādāju Liepājas teātrī, man lielākā laime bija piecelties no rīta un iet, kur deguns rāda! Esmu laimīga, ka dzīvoju Mežaparkā, bet varētu arī pilnīgi laukos.

– Joprojām aktīvi koncertējat?

– Jā, ar „Pērkonu” regulāri – pilsētas svētkos, festivālos, 11. novembrī pie Okupācijas muzeja, arī barikāžu dienās jaunieši priecīgi dziedāja līdzi. Tie, kam patīkam, ir līksmi, ka tas ir arī intelektuāls vēstījums, ne tikai sirsnīgs, emocionāls.

– Esmu pieredzējusi, ka pusaudži jūsmo – cik labi izskatāties, kādi tērpi. Zināt, kas jūsos par draivu, kas uzvelk jauniešus?

– Mēs neizžūstam, nekļūstam senili. Lai gan Māra Ķimele teica – „cilvēki taču nenāk skatīties uz gaļu. Uz garu nāk skatīties”. Internetā jaunieši redz, ka pasaulē savu mākslu un idejas aktīvi piedāvā visāda vecuma cilvēki, arī sešdesmit, septiņdesmit, astoņdesmit gados, un zūd aizspriedumu barjera.

– Arī jums pašai zūd sajūta, ka dzīve ir otrā pusē, bērns prom no mājām, vientulība...

– Zinu, ka psihologi runā par tukšās ligzdas sindromu, bet man ir tieši otrādi. Esmu laimīga, ka Matīss ar sievu Janu ir lidojumā – kā ērglis (smejas) brīvībā, inspirējas, mācās. Tā taču ir milzīga laime. Un nezinu, kas tur ko skumt. To, ka vienas apziņas un personības robežās neesam mūžīgi, es zināju jau četru gadu vecumā. Varbūt vecmāmiņa izstāstīja... Nē, drīzāk nojautu. Un vēlāk tas apstiprinājās. Protams, bailes mums ir visiem.

– Jums ir nācies iet cauri lielām bailēm un uzvarēt.

– Man liekas – katru dienu. Ir brīnišķīga filma par Minhauzenu, ik pa brīdim tur pasmeļos. Karaļa komisija šokā – Minhauzens izdomājis, ka viņam desmitos no rīta būs varoņdarbs! Bet draugs, aizstāvot viņu, saka – „nu, ziniet, es katru rītu ceļos un desmitos eju uz darbu. Neteikšu, ka tas tieši ir varoņdarbs, bet kaut kas heroisks tur tomēr ir!” Mums katra diena ir milzīgs varoņdarbs. Protams, uznāk baiļu, nevarības lēkmes, depresijas un skumjas, kā visiem normāliem cilvēkiem.

– Jums mājās ir gan ikoniņas, gan Dalailama.

– Dievs ir viens. Neesmu nekāda lēkātāja, noliecu galvu katras Dieva apziņas priekšā, un pati esmu pareizticīgā. Pareizticīgie par to, ka tic Dievam, ir vienojušies ārpusē un baznīcā netērē laiku, lai cits citu pārliecinātu, ka Dievs ir, diskutētu, kāpēc lietderīgāk būtu ticēt, nevis neticēt. Domāju, ka baznīcā nav jāiet izraudāties. To var darīt tumšā kaktiņā, uz ceļiem sūdzot savus grēkus.

Pazemība, kas atbruņo

 – Esat piedzīvojusi brīnumu?

– Vai, baznīcā vispār nedrīkst domāt par brīnumiem! Tas būtu vieglprātīgi. Tur lielākais brīnums ir, ka Dievs pasmaida, jūtu Viņa pieskārienu. Man patīk, ka jāiet ar lakatiņu, gariem svārkiem, tas ir tik mīļi, sievišķīgi. Tur varu būt, kāda esmu. Neviens nepārmet, ka gribu būt mierīga, iedziļinājusies. Man dzīvē notikuši daudzi brīnumi – fiziski un garīgi, tie ļoti stiprinājuši, bet ir tik noslēpumaini, ka nedrīkstu izpaust. Skaisti man gadījās ar Svēto Tihvinas ikonu. Toreiz pie katedrāles bija lielas rindas, cilvēki stāvēja diennakti, lai redzētu Dievmātes ikonu. No rīta mammu aizvedu uz acu operāciju. Viņa pārbijusies, nabadzīte, bet paklausīgi ieiet 1. slimnīcā. Tad vairākas stundas nostāvu rindā, bet es pati biju pēc operācijas un jutu, ka man ļoti salst, var iznākt kas fatāls. Eju mājās raudādama. Tur Andris Ritmanis, dziesmas „Manai tautai” autors, atsūtījis burvīgi nofilmētu koncertu, kur Mazajā ģildē Mātes dienā ar dēlu Matīsu un Ilzi Grunti spēlējam koncertu, aiz muguras vitrāžas kā baznīcā, un mana māmiņa sēž pirmajā rindā. Es raudādama lūdzos Dievmāti, un pēkšņi zvana no slimnīcas – „vediet mammu mājās, operāciju nevajag, acs ir vesela”. Tad domāju, ka Dievmāte mani ir apžēlojusi. Es tā gribēju pie svētbildes nokļūt, Viņa redzēja un svētīja ģimeni. Nu, ir taču brīnums, vai ne?

Vislabākā ir pazemīgā sirds ticība, bet, protams, mums kā maziem bērniem patīk brīnumi. Pēc dziesmas „Manai tautai” daudzi teikuši, ka vienkāršība tajā ir tik dzīva, maigi aptveroša, ka viņi pēkšņi sapratuši – ja tā var ticēt Dievam, tad viņi arī tic! Ja tas ir tik dabiski, kā upe plūst. Tur nav nekā lieka, fatāla, fanātiska, rāšanās, lielīšanās.

– Esam auguši racionālā gadsimtā, kas pabojāja uztveri.

– Zināšanas dod pamatīgumu, apziņas skaidrību, spēju izskaidrot, bet tā lielā, vienkāršā sirds ticība – priesteri teic, ka citreiz apbrīno savas draudzes sieviņu garīgumu – kāda šķīstība, skaidrība, labsirdība no viņām nāk! Esmu redzējusi tādus cilvēkus. Vidzemē pie Dikļiem bija kristības, un pāris bija atnesis savu bērniņu kristīt. Un viņu pazemība... Sāku raudāt no aizkustinājuma. Man kļuva tik ļoti kauns, domāju – es te ņemos par savām problēmām, taisnību, ka mani kāds apmelojis, bet te redzu cilvēku dižumu.

Kur huligāns?

– Veidenbaums, kura vārdus dziedat, bija visai lecīgs puisis, arī „Pērkons”...

– Tas ir tāds pozitīvs huligānisms, anarhisms.

– Ar pazemību tam nav īsti pa ceļam?

– Matīss reiz teica – „Menuetam” fonā ir mīlestības enerģija, „Pērkonam” – žēlsirdības un pazemības. Mēs esam cilvēcības orākuli, sludinātāji. Pirms jubilejas koncertiem abi ar Kulakovu rakstījām, ka gribam stiprināt cilvēkus, dot iedrošinājumu, iepriecināt, palīdzēt pārvarēt bailes, dot tuvuma, patvēruma sajūtu, uguni, kvēli, atļauties būt laimīgiem, trakiem, neatkarīgiem, ar brīvu apziņu. Un tur ir tas anarhisms, huligānisms, tikai mēs to sludinām caur mīlestību. Tas ir žēlsirdības akts.

– Jūsu sludināto brīvību reizēm pārprot – izdemolē vilcienu.

– Bet man jau nav jābūt ārkārtīgi konsekventai. Es taču kā sieviete varu izteikt arī pretrunīgus apgalvojumus. Manās acīs tie ir ļoti loģiski. Un tas bija citādi – padomju laiks, cilvēks tika iegrožots, kontrolēts, apšaubīta katra brīvākā izpausme, un klausītāji bija uzņēmuši tādu lādiņu no mūsu līksmā izaicinājuma, ka nevarēja nomierināties un atturēties, aizgāja pūļa psihozē.

– Pērkons ir mūžīgā opozīcijā?

– Jocīgi, jo Raimonds Bartaševičs domā, ka vienmēr ir jābūt „par”. Lai cik grūti tas būtu. Komunistu laikos bijām par brīvību un joprojām esam par dzīvesprieku, cilvēcību – bieži nākas kādas važas saspridzināt, nebaidīties liecināt par pārliecību, lai kāda būtu valdošā noskaņa.

Naivam būt

– Ar slaveno Ritmaņu dziesmu „Manai tautai” jums tika uzlikts tautas simbola zīmogs. Tas bija smags?

– Tas ir kas tāds, kas nepieder tev, liela atbildība.

– Bet kā ir vienam cilvēkam ar to katru dienu dzīvot – celties, vārīt putru?

– Kad vasaras rītā staigāju gar jūru, mani tas neiegrožo nekādi, jo esmu pilnīgi viena un mani neviens nevēro. Bet vispār esmu pateicīga, līksma, tas ir viens no lielākajiem laimes notikumiem manā dzīvē. Tas ir liels mīlestības akts. Esmu kā caurvadītājs lielajam mīlestības spēkam no Dieva, Visuma. Bet, ja man nav jādzied, ļoti gribu noslēpties.

– Līdzīgi varbūt jutās Vaira Vīķe-Freiberga, kura no profesores, kas apkopoja Saules dainas, nonāca prezidentes krēslā – ar misijas apziņu...

– Misijas apziņa ir ļoti jauka. Tas nav nekas svešķermenisks. Katram cilvēkam, neatkarīgi no profesijas, būtu veselīgi domāt par savu misiju. Arī mums kā tautai tāda ir.

– Būt dziedošiem, nevardarbīgiem?

– Vēl žēlsirdīgiem, emocionāliem, caurspīdīgiem, dzidriem. Nebaidīties, ka kāds mūs varētu apsmiet. Pat filosofi saka, tas ir garīgs jēdziens – būt naivam. Tas nozīmē, ka gribi vērst par labu to, ko redzi. Tā nav lētticība, neinformētība, ka tu būtu muļķis vai dumjš. Tu vienkārši visu laiku dod tādu... otru iespēju, jūti providenci, kas aiz pleciem tepat stāv un labsirdīgi noraugās uz tevi kā bērnu. Savā ziņā jābūt varonībai, lai uzticētos, jo nestaigājam visu laiku saulē, baltās drēbēs, uz debesīm pavērstām laimīgām sejām. Nokļūstam arī tumšos šausmu mutuļos, ārprātīgās bēdās, bailēs, sarežģījumos. Bet mums ir mentālā kvalitāte, kas ir gaismas, spēka daļa – nebaidīties mīlēt. Latvieši ir spējīgi tādā rāmā mierā, nekautrējoties no sevis, pateikt – jā, es mīlu, esmu žēlsirdīgs, mani interesē, kā citi jūtas, uzticos, ka var būt labi pasaulē.

Abpus spogulim

– Jums bērnībā daudz sanāca būt ar Matīsu?

– Kad Matīss bija mazs, bijām kā mazie jenotiņi, kas visu laiku mazgājās, un līdz septiņiem gadiem bija tikai divas reizes, kad kāds cits viņu bija licis vannā.

– Dzīvojāt tepat, Mežaparkā?

– Jā. Te Matīss tika atvests no Dzemdību nama. Klaiņojām apkārt, viņš brauca man līdzi pie draugiem, visādos brīnišķīgos ceļojumos, arī koncertturnejās ārzemēs. Mežaparkā bija liels spēļu laukums, viņam vislabāk patika motocikls, tāds butaforisks. Vasarās klaiņojām pa Apšuciemu, garas stundas spēlējāmies pie jūras smiltiņās, braukājām ar velosipēdu, lasījām grāmatas, runājāmies...

– Jums mamma visu mūžu ir blakus dzīvojusi?

– Līdz trīsarpus gadiem iztiku viena. Bet tad es mammai kaut kā izlūdzos, lai palīdz, un viņa piekrita. Bet viņa nav no vecmāmiņām, kas no sajūsmas spiedz... Teicu – ja viņa man tomēr novēl attīstīties kā māksliniecei, tad lai pieskata, kamēr esmu koncertos.

– Izaudzinājāt sapņotāju – grupa Lidojošais paklājs, Indija...

– Tas, ka Matīss sāka spēlēt tablu, indiešu instrumentu, ir viņa tēva nopelns. Bet, jā, katrā ziņā viņš ir mākslinieks, pašlaik Indijā, mācās.

– Jūsu mājā var just ļoti stipru garīgo telpu. Vai tā netraucē fiziskajai?

– Tā mani glābj! Koncertos ienirstu tādā kā Aizspogulijā. Man nekad nav bijis personības konvulsiju – esmu slavena! –, jo vienkārši audzināšana tāda. Kad ar māmiņu aizbraucām uz Teātra biedrības atpūtas namu, tur bija Pēteris Pētersons, Felicita Ertnere, Vija Artmane ar dēliņu Kasparu – ģimenes draugi, jauki, sirsnīgi cilvēki. Tāpat Apšuciemā – Aleksandrs Viļumanis, Kārina Pētersone, Astrīda Kairiša, visi normāli cilvēki, kas mazgā grīdu, gatavo ēst, sporto, audzina bērnus. Cits citam ļaujam diskrēti atpūsties, jo zinām, ka māksliniekiem vajag noslēpties. Bet, tuvojoties koncertam, viss vibrē – jau no rīta zini, kādā lomā būsi. Šovakar spēlēšu Pērkonu un jūtu, ka man raksturs jau bišķi mainās. Esmu profesionāla aktrise, beidzu Krodera studiju, man tas viss ir iekšā. Ir spogulis, kas tevi atdala no tās mīļās māmiņas, kura rūpējas par kaķi, ved pie ārsta. Kā filmās – šķērso robežu uz citu laiku. Kad pēc rokkoncerta ar Raimondu izejam uz ielas, ieelpojam svaigu gaisu, es tā kā attopos. Izrādās, visas maņas koncentrējas tikai uz vienu. Tu sevi tā kā pazaudē, ļauj notikt un pēc tam attopies. Es to salīdzinu ar operāciju – nāk, iespricē, tad pamosties no narkozes, viss sašūts, māsiņas nāk ar putriņām un puķēm, Kulakovs Jurītis – ar mazo konjaciņu un mēģina mani pierunāt... (smejas)

Arī pīlītes ir ļoti smukas

– Jums nekad nav trūcis tradicionāla ģimeniskuma?

– Ā... Es vispār būtu bijusi priecīga... ja man būtu bijis vīrs, tāds īsts vīrs. Un varbūt arī dēlam būtu bijis vieglāk un labāk. Bet nu, ja tā nav bijis... Bieži lasām par aktrisēm, ka viņām ar to personisko dzīvi...

– Tāpēc saku, garīgā telpa ir tik spēcīga, ka uzguļas kā zilonis un nospiež fizisko...

– Var jau būt, ka tāda rakstura māksliniecēm kā man vispār to nav iespējams savienot. Varbūt redzēju, kur ir tas mierīgais – mājiņa ar dīķīti, puķu dārziņš –, un instinktīvi no tā vairījos... Bērnībā vecmāmiņa mūs ar brālīti audzināja, izglītoja, vēlējās, lai par kaut ko kļūstam.

– Tāpat kā jūsu mammu?

– Šķiet, mana mammiņa pati izglītojās, bija ārkārtīgi patstāvīga, tāpat kā tagad – ļoti brīvs cilvēks. Un viņa vienmēr ir cienījusi arī manu brīvību, nekad nav mākusies virsū. Varbūt brīžam deva pārāk lielu brīvību, bet atkal ar vienu mērķi, ka viss ir māksla. Un teātris – pāri visam. Viņa to sauc par īsto eksistenci. Patiesāko. Es nepiekrītu. Man mūzika un skatuve nav īstā eksistence, bet māksliniecisks signālu atainojums krāsās, skaņās, formās. Padomju laikā, kad mamma strādāja Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā, tika uzskatīts, ka ģimene traucē darbam, bērniem jābūt mājās, viņi nav rādāmi. Mamma brīvlaikā mums lasīja priekšā, veda visur kur, bet darba laikā mēs traucējām.

Man bija divas mīļākās pasakas, un te nu psihologiem būtu ko teikt. Ērkšķrozīte, kas simt gadu nepieejama princim, attiecībām. Un otra – es bērnībā jutos kā neglītais pīlēns. Mani diezgan daudz kritizēja, 49. skolā skolotāji visādi apvainoja. Atceros, noskatos multfilmu un vecmāmiņai klusiņām saku – „kā tu domā, arī es kādreiz varētu tā – izplest spārnus un pārvērsties par skaistu, baltu gulbi?” Vecmāmiņa, kas bija humānisma, mīļuma iemiesojums, teica – zini, meitiņ, arī mājās, tajā vistu kūtī, pīlītes ir ļoti jaukas. Ja pret viņām mīļi izturas, arī tur var ļoti labi dzīvot. Bet, iespējams, kāpēc ne, arī tu varētu atrasties situācijā, ka cilvēki tevi uztvertu kā skaistu gulbi. Viņa nenoliedza māju, sētu, jo tas mani varētu vest uz kādu stulbumu, karjerismu... Vecmāmiņa gribēja, lai es pēc kaut kā izskatos. Ko tik viņa izdomāja – visādus vingrojumus, sejas ūdeņus, veda uz kosmētisko salonu, ak Dievs, kā viņa centās!

Audzināta par geišu

– Ērkšķrozīte esat bijusi visu mūžu? Droši vien vīriešu uzmanības netrūka.

– Netrūka (smejas). Bet es kādos padsmit gados, kad man vēl nebija pat pirmās mīlas, pārtulkoju dziesmu no franču filmas Sieviete un vīrietis: kas licis dzīvei manai būt, ka tā tik vēlu mīlu jūt, tā nāk kā sapnis kluss un tāls, apņemdams mani kā miglas vāls. Un nāk tāds brīnums nokavējies, brīnums, redzīgus kas dara mūs. Dzīvē tu iemīlējies, un manas skumjās acis var gaišas kļūt. Ar to es it kā uzrakstīju savu dzīvesstāstu intīmām attiecībām. Un kas man lika šādus vārdus teikt?! Jo franciski es nemācēju.

– Jūs to darījāt tikai pēc nojautām?

– Pēc filmas. Un vairākas reizes mūžā esmu domājusi – nu, paga, kā tā var būt?... Vecmāmiņa mani ļoti ietekmēja. Viņai ļoti patika japāņu kultūra, estētika. Lai kā man dzīvē būtu gājis, es vienmēr lepojos ar saviem kāju pirkstiem. Man ir ļoti mazas pēdiņas, un arī japānietes tādas veidoja. Vecmāmiņa teica – viņa domājot, ka mums ir kāds sakars ar japāņiem, stāstīja par geišām, kā viņas mācījušās sievišķību, manieres un arī dejot, gleznot, būt par aktrisēm. Viņas prata uzburt brīnumu no sevis. Būt sievietei, kura apbur vīrieti ne tikai ar savu skaisto formu, bet arī ar izpausmēm, domām – bērnībā man tas šķita skaistākais, kas var būt. Domāju, es arī gribu mācīties visu ko. Un tā arī bija – divus gadus biju Lietišķās mākslas vidusskolā, tad mācījos dejot, par aktrisi, visbeidzot Konservatorijā dziedāt. Un galu galā tas uz skatuves noderēja. Es visu laiku esmu uzskatījusi – atnāku mājās, noņemu košās spalvas (sirsnīgi smejas)... un esmu tāds cilvēciņš – pamats, viela, uz kura uzkrāsot māksliniecisko skatuves tēlu. Bet tam jābūt patiesi, tu nevari tēlot, ka apbur, tad tas ir viendienītis, popkultūra. Vajag apburt tā, ka tas tev ir svarīgākais pasaulē, tu no visas sirds to gribi un arī zini, kāds būs rezultāts. Tas ir tas skatuves brīnums.

– Kroders nemēģināja jūs piesiet pie teātra?

– Oi, nē! Kad tomēr izvēlējos mūziku, viņš teica – nu, jā, normālu laikabiedru jau tu nevari tēlot, vai nu ko nenormālu, vai no citiem laikmetiem. Tātad – ārpus normas. Un kaut kā mani atlaida, briesmīgi nesēroja, priecīgi uztvēra, bez drāmas.

Vīrs un skolotājs

 – Esat teikusi, ka cilvēki, kuriem ir kopīgs bērns, kļūst par asinsradiniekiem. Vai tas jums bija pārsteigums, ka mīlestība ir tik dzīva, liela, ka Sergejs atnāca pie jums pēdējo laiku pavadīt?

– Tādu lielu notikumu priekšā atklājas patiesība. Mēs varam domāt visādi, būt aizrauti, kaislībās, bet galu galā kas var būt patiesāks, arī Dieva priekšā, kā vīrietis un sieviete, kuriem ir kopīgs bērns?

– Jau pieaudzis. Tik daudz gadu pagājis.

– Bet tas nekas. Lielāka brīnuma par to, ka bērns piedzimst, vispār nav. Ja mēs katru dienu no rīta līdz vakaram par to brīnītos, tad vēl nebūtu pietiekami izbrīnījušies. Sergejam bija brīnišķīgi draugi, draudzenes, bet tādā nozīmīgā brīdī viņš uzticējās mums ar Matīsu. Mēs visu mūžu ļoti esam cienījuši viens otru. Sergeja mamma nekad nav uzskatījusi, ka es nebūtu viņas vedekla. Viņa stāvēja pāri tādiem sīkumiem – apprecējies, izšķīries.

– Sergejs bija budists?

– Nē, nē... Kaut Austrumu filosofiju skaidrojums par dievišķā uztveri viņa mentalitātei bija vistuvākais. Kā lai saka... Piemēram, Heses Stikla pērlīšu spēlē – cilvēks iziet cauri milzīgiem labirintiem un beigās atrodas vienkāršības priekšā. Cilvēks, kurš zina, ka drīz šī apziņa beigsies, atrod tos, kam uzticas, un ļauj viņiem ienākt šajā vissakrālākajā, noslēpumainākajā telpā, kura mūs visus kādā veidā – dīvainā, neuzminamā – sagaida. Tā vienkāršība atnāk ar gandrīz fizisku sajūtu. Mans vīrs labāk zināja, kas ir Dievs, jo viņa uztvere bija tik tīra, tieša, viņš nekad nav uztaisījis savu teorijas čupiņu, lai paziņotu, ka viņš labāk zina, pārējie maldās. Viss, ko viņš teica, viņa pazemība, drosme... Vēl neilgi, pirms šķērsoja robežu, viņš uztraucās, vai man nav auksti, vai, sēžot blakus, nesalst kājas. Pirms tam notika vēl viens brīnums. Vienu brīdi jutu, ka viņš baidās, un bija tā, ka manī ienāca spēcīga gaisma un aizdzina tās viņa bailes. Tās bija manas lūgšanas un mīlestība. Esat redzējusi, ka bijušajiem karavīriem ir citāda sejas izteiksme? Vai ārstiem, kas daudz pieredzējuši...

Mēs ejam uz izrīkojumiem – baltās vai melnās drēbēs –, raudam, dedzinām sveces, bet tā ir anturāža. Lielā patiesība ir gaiša, milzīga, spēcīga, rāma. Un, godīgi sakot, tur vispār nav baiļu. Tur ir kas ārkārtīgi aizkustinošs. Nu, tik ļoti... nav jākautrējas par mīlestību, uzticību, paļaušanos, ticību Dievam un labajam. Varbūt runājot atradīšu atslēgu, jo nekad to neesmu izteikusi vārdos. Ierodas patiesība – liela, gaiša, spēcīga, rāma, ļoti skaudra, ārkārtīgi pamācoša, spēcinoša. Kad izej cauri, kļūsti drosmīgāks, paļāvīgāks un kādā ziņā arī laimīgāks, garīgums kļūst par darbības formu. Esmu runājusi ar vairākiem draugiem, dziļiem māksliniekiem, gudriem cilvēkiem, ka bērēm nevajadzētu būt tik publiskām, ar milzīgo raudāšanu, izsamišanu... Jo tā nevar būt patiesība. Kāpēc tad sakām, ka ticam Dievam, ja mums ir tik drausmīgi bail? Drīzāk tā ir pārbaude – ko tajā brīdī darīsi, piesauksi, kur ir tavi spēki. Ja esi uzmanīgs, vari izdarīt labāko, rīkoties pareizi. Notiek spēku kaujas, apliecinājumi, par kuriem es tiešām kautrējos stāstīt, tas ir kas mīļš un intīms.

– Kā rakstījāt grāmatu par sevi?

– To darīja Amanda Aizpuriete, bet tad sākās visādas mākslinieciskas virpuļdejas, un daļa no materiāliem aizgāja izplatījumā. Septembrī bija jānodod drukā, man nebija koncertu...

– Un jūs kā īsta latviete atrotījāt piedurknes...

– Tieši tā. Visu augustu klejoju gar jūru ar milzīgo pierakstu kladi, sēdēju uz izskalotiem kokiem, skatījos, kā putni debesīs laidelējas, un tik rakstīju. Bet, ziniet, kad grāmata jau bija izdota, es manuskriptu iemetu ugunī! Un mammai teicu – nekad mūžā vairs nerakstīšu grāmatu par savu dzīvi! Tādas ciešanas...

– Mamma izteica viedokli?

– Nē, nē, mēs ieturam gaumīgu distanci.

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris