Interesants vaļasprieks: jaunpilnieces kolekcijā ap 100 bērnu ratu

To vidū ir gan praktiski izmantojami,  gan suvenīri, pārsvarā ražoti līdz 2000. gadam. “Paši vecākie manas kolekcijas ratiņi ir pārsteigums – tie ir no Anglijas atsūtīti, simt gadu veci. Taču sieviete, kurai tie iepriekš piederēja, ratus ir pāršuvusi un pārtaisījusi. Interesants stiliņš, tā ir manas kolekcijas odziņa,” Agita atklāj “Kas Jauns Avīzei”.

Sākumā vizināja kaķi

“Ratiņi man patīk, kopš sevi vispār atceros, kad pati vēl biju mazulīte. Vienīgais, ko prasīju vecākiem uz svētkiem – lai man nopērk jaunus ratiņus. Aizvien gribēju jaunus un tikai ratus, pilnīgi neko citu,” stāsta Agita.

Bērnībā tie, protams, bija leļļu rati. Biežāk par lellēm gan tajos vizināts kaķis, kurš gan nebijis ar to īsti mierā. Pašas mazās Agitas vizināšanai pēdējie, kurus mamma nopirka, bija bērnu sporta rati, tā saucamie sēžamie. “Piedzima māsīcas, un rati aizgāja pie viņām, es tos atpakaļ vairs nedabūju,” pasmaida Agita.

“2010. gadā es gaidīju savu pirmdzimto dēlu Emīlu un uzreiz jau zināju, ka nebūs vienkārši rati. Ievietoju sludinājumu, ka meklēju bērnu ratus, kuri ražoti 80. vai 90. gados – viena sieviete atsaucās. Tie bija panorāmas tipa, un ļoti nožēloju, ka tos toreiz nenopirku, jo tie bija spilgti sarkanā krāsā, bet es dēlam tādus nevēlējos. Pēc tam atradu lietotus itāļu firmas Inglesia klasiska stila braucamos,” stāsta Agita.

Daudzi rati gājuši zudībā

Vēlāk viņa ievēroja sludinājumus par bērnu ratu pārdošanu, un pirmie kolekcijā nonāca no Imantas, atceroties bērnību. “Tad piedzima meita Paula, un viņa gulēja 30 gadus vecos bērnu ratos. Paulai tagad ir seši gadi, bet šiem ratiem jau trīsdesmit seši!”

Pēdējo grūdienu devis brauciens pērn aprīlī uz tirgu, kur tirgo lietotas mantas:  “Pavaicāju īpašniecei, vai viņai kādreiz parādās arī rati. Solīju iedot savu telefona numuru, bet viņa atbildēja, ka man nezvanīšot, jo pašu interesējot šī lieta un visi būšot viņas. Tas man deva lielu dzinuli.”

Kovida laikā cilvēki ļoti daudzus ratus pat sadedzinājuši, tīrot lauku mājas, jo vairāk tur uzturējās. Pat teikuši Agitai – kur tu biji pirms gada, mēs sadedzinājām vai iemetām atkritumu konteinerā. “Nodomāju, ka kaut kas jādara lietas labā. “Feisbukā” ieliku ziņu, ka iznāku no skapja, un cilvēki sāka atsaukties. Pērn maijā jau sarīkoju pirmo mazo izstādi tepat Jaunpilī par godu Mātes dienai,” saka kolekcionāre.

Liepājas ratiem bijis labs līmenis

Pēc ratiem Agita lielākoties dodas ar savu auto, un tādā veidā apbraukāta gandrīz visa Latvija. Viņa atklājusi, ka neparasti daudz vēl atrodami kādreiz Liepājas ratiņu rūpnīcā ražotie. “Var uzteikt, ka Latvijas ratiņiem bija ļoti laba amortizācija, tāda pati kā Vācijas ražojumiem. Un lieliska kvalitāte. Par Latvijas ratiem esmu ļoti priecīga, ka to man ir visvairāk. Ir arī Itālijas “Inglesina”, divi eksemplāri no Skandināvijas, nesen no Anglijas nopirku divus ratus, kuri ražoti tur.” Kolekcionārei ir mērķu saraksts, nevis konkrētas firmas ražojumi, bet modeļi.

Ne vienmēr ieguvumi ir labā stāvoklī. Rūsa jāņem nost ar smilšpapīru, ir materiāli, kas noklāti ar hromu, tos labi var notīrīt. Tiešām veciem ratiem rokturi ir no akmens. “Daudz ir jāsašuj, bet metāla daļas es baidos aiztikt. Biju Igaunijā, Karu muzejā (karu tulkojumā no igauņu valodas nozīmē rati, un tāpēc tur izveidots ratu muzejs – Red.). Tā izveidotāja ir restauratore, domāju turp doties dažas dienas šo prasmi pamācīties,” plānus kaļ Agita.

Kolekcijā ir 30, 40 gadus veci rati, bet kāds 60 gadus vecs kungs uzdāvinājis ratiņus, kuros pats bērnībā gulējis. “Es tos tikai nomazgāšu un atstumšu uz izstādi. Kamēr nesapratīšu, kā pareizi atjaunot ādu, ratus var tikai sabojāt.”

No trim saliek vienu

Dažreiz gadās no trim salikt vienu modeli. Pagājušā gada izstādē arī tā bija – viens iedevis kulbu, cits rāmi vai riteņus. “Ja pasaka, ka trūkst kādas detaļas, es vienalga ņemu. Vienīgi tas ir ļoti liels darbs. Līdzko parādās piedāvātāji, veidoju jaunu maršrutu pa Latviju.” Nesen bija septiņas adreses vienā dienā, un grūti cilvēkiem pateikt, cikos konkrēti ieradīsies.

“Piemēram, Ugāle, Liepāja, Aizpute, Kuldīga, Ventspils, Dundaga, Madona – tas viss ir tik aizraujoši. Mani vēl gaida Alūksnē, Gulbenē, Balvos, Valmierā. Bērni paliek mājās, bet es dodos pēc smukuma. Vēl man ir darbs un ģimene, ratiņi, protams, pēc tam arī jāsakopj. Taču tas man ir ļoti liels hobijs, un par ratiem es varētu runāt stundām ilgi,” atzīst Agita.

Muzejs top muižas stallī

Jaunpilī jau top ratu muzejs, telpas ir, taču vajadzīgs ļoti liels remonts. “Tas ir pašā centrā, kopplatība – 500 līdz 600 kvadrātmetru, Jaunpils muižas īpašniekam Georgam Pēterim fon der Rekem kādreiz piederošajā zirgu stallī, kuru nopirka mani vecāki. Tādā ziņā man ļoti paveicies, jo zinu, kā klājas citām līdzīgām iestādēm – muzejs nav peļņas vieta. Man pat būs privātkolekcija, ne īsti muzejs. Pašai šīs telpas par saviem līdzekļiem arī jāremontē,” Agita cer, ka nākamā gada Mātes dienā jau varēs aicināt ciemos. “Dullajiem taču pieder pasaule!”

Ģimene ir mājražotāji, Agita strādā kopā ar vecākiem. “Visiem, kuri man dāvina ratus, pretī dodu mūsu ražoto gaļas produkciju, neņemu neko par velti. Tā ir zemnieku saimniecība “Arāji”, mani atbalstītāji, mani vecāki Anna un Oļegs Metlas. Tētis arī daudz palīdz, ja ratiņiem kaut kas jāsametina. Daudz jaunpilnieku iesaistās, arī šogad lūgšu palīdzību, jo pirms izstādes visi ratiņi jāizstumj laukā un ekspozīcija laikus jāiekārto,” piebilst Agita.

Mātes dienā viņa novēl: “Mammas, baudiet katru mirkli kopā ar saviem bērniem, jo viņi ļoti ātri izaug. Novēlu katrai mammītei pavadīt skaistus brīžus ar bērniem un bērniem novērtēt mammu, ka viņa vispār ir, jo daudzi neapzinās šo vērtību. Bieži ir grūti pie mammas aizbraukt ciemos, piezvanīt, atbildēt līdz vienam brīdim, kad saproti, ka viņas vairs nav. Un Mātes dienā vari tikai meklēt skaistas puķītes, kuras uzstādīt uz kapa kopiņas. Nekas tuvāks par saviem bērniem un vecākiem vispār nav – tas ir dzīves kodols.”