Sieva kāzu laikā publiski pazemo vīru, bet pēc tam soctīklos nopublicē mānīgas fotogrāfijas

Runājot par pseidorealitāti, ko cilvēki rada ar soctīklos ievietotām it kā perfektām fotogrāfijām no savas dzīves, Rihards sacīja: “Mēs dzīvojam ļoti sarežģītā laikā. Mēs neesam gatavi šim laikam, kurā dzīvojam. Pēdējo 20-30 gadu laikā attīstība notika pārāk strauji.

Cilvēkiem iedeva to, kam viņi nebija gatavi

Nikolā Tesla jau pirms 150 gadiem rakstīja par mūžīgā dzinēja varbūtību, par torsionu laukiem, magnētiskiem laukiem. Viņš savā autobiogrāfijā paredzēja, ka būs telefons, ka būs elektrība, ko varēs vadīt caur cilvēka ķermeni un kas nenodarīs kaitējumu utt. Bet tajā laikā viņa izgudrojumi kaut kādā veidā tika notušēti. Vairāk vai mazāk tas notika biznesmeņu ietekmē.

Attīstība, kurai bija jānotiek, tika aizkavēta. Bet pēdējos 20-30 gados atvērās tāda kā Pandoras lāde, slūžas un cilvēkiem iedeva to, kam viņi nebija gatavi. To, kam mums vajadzēja būt gataviem 150 gadu laikā, mūs sagatavoja 20-30 gadu laikā. Tāpēc veidojas daudz un dažādi sarežģījumi.”

Pseidorealitāte rada dziļu kaitējumu

“Mūsu laikā ir ļoti sarežģīta tendence, ka cilvēks interneta vidē rada pseidorealitāti, lai celtu savu pašapziņu, egocentriskumu, lai mānītu sevi un citus. Viņš sev nodara milzīgu un ļoti dziļu kaitējumu.

Cilvēka uzdevums ir būt laimīgam, vienkārši būt laimīgam šeit un tagad. Tas ir vienīgais, uz ko mums kā eksistenciālām būtnēm vajadzētu tiekties. Bet, ja cilvēks māna sevi un citus, viņš nevar būt laimīgs, viņš jūtas nelaimīgs, viņš nevar būt šeit un tagad.

Cilvēks ir ļoti sarežģīta būtne. Diemžēl dzīvojam tādā laikā, kad ļoti daudz cilvēku neizprot savu eksistenciālo nozīmi un vērtību.”

Nostrādājusies māmiņa vakarā ieskatās soctīklos

Kā piemēru viņš minēja vairāku bērnu māmiņu, kura smagi strādā no rīta līdz vakaram, rūpējas par mājas saimniecību, bērniem un vīru, kurš, iespējams, mīl iedzert vai vienkārši nesniedz viņai vajadzīgo mīlestību. Varbūt pāris apprecējās bez mīlestības un tikai tāpēc, ka bija sabiedrības vai vecāku spiediens.

“Šāda nabaga māmiņa, samocīta un sagurusi, vakarā ieiet internetā un ierauga bildi, kura uztaisīta tā, lai liktos, ka [kādai pazīstamai sievietei] ir perfekti bērni, perfekta ģimenes situācija, perfekts vīrs, perfekts atvaļinājums utt.

Kāpēc man nav tik skaisti?

Viņai gribot negribot (tas ir cilvēcīgi) veidojas nožēlas sajūta, kāpēc viņai nav tik skaisti, kāpēc viņai nav tik forši! Šādā veidā cilvēks sāk justies kompleksains, jo viņš nemāk analizēt, filtrēt, izvērtēt informāciju, ko saņem.”

Ir iespējams, ka māmiņa, aplūkojot šādas fotogrāfijas, iedvesmojas un sāk īstenot arī savā dzīvē pārmaiņas, lai dzīvotu labāk. Bet var notikt arī cits scenārijs.

Gan vīrs, gan sieva ir nelaimīgi, bet kopbildē abi smaida

“Šeit ir koks ar diviem galiem. Es zinu tādus cilvēkus, kas ir attiecībās, kas ir nelaimīgi, kas ir nepiepildīti, kuriem jau sen ir laiks šķirties. Bet tad, kad viņi ierodas kādā pasākumā, piemēram, kāzās, viņi izturas tā, it kā būtu laimīgi.

Esmu vadījis gana daudz pieaugušo pasākumu un esmu daudz ko redzējis dzīvē. Esmu redzējis tādas situācijas, kad sieviete ar dusmām saka: “Eu, tu, nāc šurp nofočēties!” Nabaga vīriņš, draugs vai līgavainis atnāk, viņa to nolamā, uzsit viņam, iztaisno viņu, pasaka, ka viņš nemāk stāvēt, smaidīt un daudz ko citu. Bet viņa liek viņam smaidīt. Tad viņi abi nofočējas un ieliek [smaidīgu] bildi soctīklos.

Var mānīt, bet var arī iedvesmot

Tas, manuprāt, nav pareizi. Tas raisa pseidorealitāti. Ja cilvēks tiešām ir laimīgs un viņš nopublicē šādu bildi, tad tas ir cits stāsts! Viņš iedvesmo!

Mēs varam mānīt viens otru un likt justies slikti kādam, jo saknes ir nepareizas. Bet ir cits stāsts, ja varam iedvesmot. Par māmiņu ir tieši tas pats. Ja ģimenē viss ir kārtībā, ja bērni smaida, ja vīrs un sieva ir apmierināti un laimīgi, ja māja ir kārtībā, nav kliegšanas, dusmu, aizvainojuma, tas ir milzīgs pašizaugsmes darbs ar sevi. Rezultāts, gandarījuma sajūta ir patiesa.

Kopīgi izgājuši cauri smagām situācijām

Ja tiek nopublicēta bilde, kas ir patiesa un pie kuras ir ieraksts: “O, šeit mums ir sanācis kopā nobildēties, mēs esam daudz kam gājuši cauri, es jums pastāstīšu, cik smagās situācijās esam bijuši, bet tagad mēs esam šeit,” tas iedvesmo arī citus cilvēkus tiekties uz sevis labāku versiju.

Bet, ja saknē ir mānīšanās, tad no tikumības un godprātības viedokļa ir jājautā: uz kurieni mēs ejam? Ja sevis un citu mānīšana ir normāla ikdienas sastāvdaļa, tad par kādu garīgi veselu sabiedrību mēs varam kopumā runāt?”

Ne visi veido pseidorealitāti

Vienlaikus Rihards norādīja: nevar teikt, ka visi cilvēki soctīklos veido pseidorealitāti un māna viens otru.

Piemēram, daļa cilvēku, kas dzīvo akadēmiskā pasaulē, īpaši nedomā, kāpēc un kā svin Lieldienas. Viņi vienkārši ievēro tradīcijas, nokrāso olas, pašūpojas, aizbrauc pie radiem, apmeklē kapiņus, ieliek soctīklos smukas bildes ar olu krāsošanu utt. “Viņš īpaši nedomā. Viņam ir iedots šablons, kā jādara.

Bet metafizikas pasaules cilvēki domā, kāpēc Lieldienas vispār jāsvin.” Šie cilvēki arī parasti nepublicē soctīklos mānīgas fotogrāfijas, lai palielītos, ka viņu dzīvē viss ir kārtībā.

“Mēs nevaram visus cilvēkus likt zem viena karoga un teikt, ka mēs visi ikdienā mānāmies viens pret otru. Ir dažādi burbuļi, sabiedrības daļas, cilvēku ikdienas grupas.”

100 cilvēku sēž internetā, bet viens lasa grāmatu

Rihards atminējās reiz internetā redzētu fantastisku bildīti. “100 cilvēku sēž pie datora un sajūsminās par ierakstiem, kas tur tiek likti, bet viens cilvēks lasa grāmatu. Skaidrs, ka šis viens cilvēks uz pasauli skatīsies citādāk.

Ir ļoti svarīgi saprast, vai cilvēks grib būt bara instinktu vadīts (tas nozīmē, ka viņš īpaši nedomā un liek soctīklos bildes ķeksīša pēc tādēļ, ka visi tā dara), vai tomēr viņš grib būt vientuļais vilks, kurš, iespējams, kaut kādā ziņā atdalās no sabiedrības, lai ietu savu ceļu.

Vajadzīgi gan Lieldienu svinētāji, gan sava ceļa gājēji

Neviens variants nav labāks vai sliktāks! Mums kā tautai vajag svinēt Lieldienas, mums vajag ievērot tradīcijas, iespējams, mums vajag mērīties ar nokrāsotajām olām.

Bet mums ir arī vajadzīgi tie cilvēki, kas iet savu ceļu. Tie, kas iet savu ceļu un citādāk skatās uz pasauli, metodiski pilienu pa pilienam var palīdzēt cilvēkiem aizdomāties.”

Pats Rihards savus ierakstus un fotogrāfijas soctīklos nepublicē ar domu mainīt pasauli, kādu iedvesmot vai likti aizdomāties. Iespējams, kāds no ieraksta aplūkotājiem padomās, ka pseidorealitātes bildes tikai izskatās vieglas, bet patiesībā sakārtotas dzīves pamatā ir smags darbs.

Mēs esam atbildīgi par nākamo paaudzi

“Mana lielākā un sāpīgākā tēma ir par to, ka mēs kā sabiedrība esam atbildīgi par nākamo paaudzi. Ja mēs saknē esam nepatiesi viens pret otru, jo veidojam mānīgas bildes, tad mēs radām priekšstatus jauniem cilvēkiem, ka tā ir normāli.

Man ir žēl mūsu laika pensionārus, jo viņi nespēj atpūsties. Viņiem visu laiku jāstreso, jāuztraucas, jāpārdzīvo par rēķiniem, pasaules notikumiem un citām lietām.

Kad es būšu pensionārs, gribētu dzīvot daudz mierīgākā, līdzsvarotākā, garīgākā sabiedrībā. Lai es to varētu piedzīvot, saprotu, ka mans šodienas uzdevums ir būt godīgam pret nākamo paaudzi,” Rihards teica un aicināja mūs visus būt godīgākiem vienam pret otru.