Māksliniece Amalija Andersone neskaitāmas reizes dzirdējusi jautājumu: "Kad beidzot tu atradīsi normālu darbu?"

Ar Amaliju tiekamies agrā darba dienas rītā viņas darbnīcā. Ieejot telpā, jūtos kā citā pasaulē – pēkšņi no Latvijas pelēkās un tumšās ziemas esmu nokļuvusi krāsām piepildītā istabā, kas burtiski izstaro eksotiku, vasaru, siltumu, sauli, prieku un enerģiju. Amalija mani laipni sagaida pie darbnīcas durvīm. Jau pēc pirmās vārdu apmaiņas saprotu, ka pēc šīs sarunas kļūšu drosmīgāka, priecīgāka un piepildītāka – un tā arī bija. Lūk, viņas stāsts, kas, cerams, arī tev piešķirs vajadzīgo drosmi noticēt sev, uzdrīkstēties un ļauties!  

Amalija sevi lepni sauc par mākslinieci, jo visu mūžu ir gleznojusi un zīmējusi, bet pēdējos trīs gadus to dara arvien apzinātāk un mērķtiecīgāk. Savu profesionālo gājumu viņa sāka kino  industrijā, kam pievērsās uzreiz pēc studijām audiovizuālajā kultūrā. Neilgi pēc tam, meklējot “reālāku” profesiju, viņa pabeidza studijas grafiskajā dizainā. Tomēr arī tas Amaliju īsti neaizrāva.

Tā kā studiju laikā viņai iepatikās fotografēšana, Amalija nolēma izmēģināt roku šajā nozarē. Sākotnēji viņa fotografējusi gan cilvēku portretus, gan modes pasākumus, veidojusi fotosesijas un strādājusi par kāzu fotogrāfi, līdz lielā slodze, pēc pašas vārdiem, esot viņu piebeigusi.

“Mežonīgās darba stundas, nemitīgs darbs ar cilvēkiem un klientiem – tas man bija par smagu,” viņa atzīst. Fotografēšana esot Amaliju aizrāvusi, taču acīmredzot viņa nebija izvēlējusies sev piemērotāko ceļu. Domājot, kā savu profesionālo  gājumu veidot tālāk, viņa, Pinterest iedvesmota un draudzenes iedrošināta, nolēma izmēģināt roku ēdiena fotografēšanā.

“Atceros to dienu, kad, iedama gar Botānisko dārzu, pie sevis nodomāju, ka varētu kļūt par ēdiena fotogrāfi,” Amalija atminas. Domāts – darīts! Šī profesija viņu tik ļoti aizrāva, ka jaunā sieviete tajā nostrādāja desmit gadus, kuru laikā uzņēmusi neskaitāmas “garšīgas” bildes gan pavārgrāmatām, gan reklāmas materiāliem. “Ēdiena fotografēšana ir ļoti radošs darbs, jo tu esi ne tikai fotogrāfs, bet arī stilists,” viņa skaidro.

“Tev pašam jāsagatavo fons un jāsameklē rekvizīti. Tev galvā jābūt idejai par to, kā produktam bildē jāizskatās.” Tieši tas viņu aizrāvis visvairāk. Amalijai nereti bijuši arī klienti no ārzemēm. Reiz sadarbības ietvaros viņa pat uzņēmusi ēdiena fotogrāfijas Beirūtā, Libānā, tas esot bijis ļoti spilgts piedzīvojums. Toreiz Amalija strādājusi ar klientiem no Saūda Arābijas un reklāmas aģentūru no Libānas. Fotosesijā esot piedalījušies 15 cilvēki – katrs ar savu raksturu, darba stilu, vēlmēm un iegribām. Laiks bijis visai ierobežots, tāpēc darbs bijis smags un intensīvs. Šo apstākļu rezultātā četru dienu un vairāk nekā 40 stundu garā fotosesija bijusi kā brauciens pa amerikāņu kalniņiem, kurā neiztika bez saviļņojošiem prieka brīžiem, dusmās sašķaidītiem traukiem un izlietām asarām.

“Tas bija gan ļoti interesanti, gan nenormāli grūti. Šī pieredze man paliks atmiņā ne tikai lielā izaicinājuma, bet arī cilvēku mentalitātes dēļ, kas ļoti atšķiras no mūsējās. Viņi spēj no sirds pateikt paldies par padarīto un liek justies novērtētam, turklāt visu uztver ar vieglumu. Atceros, cik pārsteigta biju, ka drīkstu bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem atraisīt savu “iekšējo arābu” un izkliegt savas dusmas uz klientu – neviens to neuztvēra personīgi, tikai pasmējās un izmeta pa kādam jokam, jo mākslinieks paliek mākslinieks,” ar smaidu sejā atminas Amalija.  

Par spīti tam, ka šis darbs bija interesants un aizraujošs, gluži kā daudzi jomas profesionāļi, tā arī Amalija pēc vairākiem nozarē pavadītiem gadiem saskārās ar izdegšanas sindromu. “Vienā brīdi sapratu, ka man, skatoties uz ēdiena fotogrāfijām, jau kļūst slikti,” viņa nedaudz ironiski stāsta. Daudziem fotografēšana asociējas ar radošu procesu, kurā cilvēks kameras viņā pusē var izpausties pēc sirds patikas, taču realitāte ir citādāka. Patiesībā lielu ikdienas darba daļu veido nemitīga komunikācija ar klientiem, kuri tevi vēro, vērtē, kritizē un bīda tavu radošumu pēc sirds patikas. Tas, pēc Amalijas vārdiem, arī bijis pats grūtākais – nepieciešamība pielāgoties un izpatikt. Tāpat viņu esot pārņēmusi sajūta, ka visas virsotnes šai jomā jau ir sasniegtas un neviens uzdevums vairs nešķiet izaicinošs, kā rezultātā pazūd izaugsme un rodas sajūta, ka stāvi uz vietas. “Atceros, ka uz pēdējām fotosesijām gāju ar tādu kā deja vu, jo to visu jau biju piedzīvojusi neskaitāmas reizes,” viņa skaidro. 

Amalijai kā radošai būtnei šāda vienmuļa un paredzama profesionālā dzīve vairs nešķita saistoša, tāpēc viņa nolēma atgriezties pie bērnības vaļasprieka – gleznošanas. Sākotnēji šī nodarbe bijusi tikai sava veida terapija, kurai nodoties brīvajos brīžos, bet pandēmijas laikā tā kļuva par jaunās mākslinieces pamatnodarbošanos. Amalija pati gan atklāj, ka pilnībā neesot atmetusi ar roku arī ēdiena fotografēšanai un ik pa laikam to vēl piekopjot, taču tas vairs neesot viņas galvenais ienākumu avots.

Nu jau vairāk nekā pusotru gadu jaunā māksliniece ik rītu dodas pati uz savu darbnīcu un soli pa solim turpina pāreju no vienas profesijas nākamajā. “Būvēt savu ceļu no jauna ir izaicinoši, bet interesanti, un labākais ir tas, ka esmu tikai šī ceļa sākumā,” viņa atklāj. Amalija uztver pārmaiņas ar apbrīnojamu vieglumu.

“Ja sanāks, tad sanāks, bet, ja nesanāks, tas būs bijis lielisks piedzīvojums, no kura būšu kaut ko mācījusies. Turklāt man būs interesants stāsts, ko pastāstīt citiem,” viņa atklāj. Sarunas laikā saprotu, ka ar šādu nostāju Amalija iet cauri dzīvei – ja arī kaut kas neizdodas, viņa sevi itin nemaz nenosoda. Tāpēc nebiju pārsteigta, ka uz jautājumu, vai profesijas maiņa neraisīja bailes par finansiālo stāvokli, Amalija pārliecinoši atbildēja, ka par to neuztraucas, jo esot zinājusi, kas viņu sagaida. “Bailes par finansiālo stabilitāti ir cilvēciskas, un tādas ir mums visiem, bet man laikam tās iedalītas nedaudz mazāk,” viņa ironiski pasmejas. Neraugoties uz to, viņa jau laikus bija izveidojusi drošības spilvenu, tas ļāvis justies mierīgi, jo, kā atzīst Amalija, ja uzsāc kaut ko jaunu, jāieslēdz arī realitātes apziņa.

Ar otu rokās jau no bērnības

Kā jau minēts, gleznot Amalija sākusi bērnībā – jau toreiz tas bijis veids, kā pastāstīt pasaulei par piedzīvoto, sajusto un redzēto. Arī tolaik, tāpat kā tagad, viņa devusi priekšroku spilgtām krāsām.

“Vēl aizvien atceros pirmo reizi, kad apzināti sapratu, ka mani darbi ir ļoti krāsaini. Tas bija uzreiz pēc mana pirmā ceļojuma uz Ameriku, kurp devos 14 gadu vecumā. Tur bija saule, spilgti toņi un vēl neredzēta ārzemju eksotika. Tās iedvesmota, atbraucot mājās, sāku gleznot cilvēku sejas, kurām katra puse bija savā krāsā,” viņa atminas. Arī tagad, vairākus desmitus gadus vēlāk, Amalijas gleznas ir krāsu un dzīvesprieka pārpilnas. Interesanti, ka ikvienai gleznai ir piešķirts arī vārds. Kāpēc tā? Tikai tad glezna esot līdz galam pabeigta. “Es parasti gleznoju cilvēkus. Ikviens no viņiem ir personība, līdz ar to katram vajag vārdu, kas viņu definētu,” skaidro māksliniece. Dažkārt gleznu personvārdi atnākot bez lielas piepūles, bet citreiz to izdomāšanai vajagot vairāk laika. Arī šajā procesā piedalās uzticēšanās iekšējām izjūtām.

Personību Amalijas gleznām piešķir ne tikai personvārdi, bet arī atļaušanās netiekties pēc perfekcionisma. “Mēs visi dzīvē tiecamies pēc perfekcijas, bet mums vajadzētu pieņemt, ka mēs neesam perfekti un tieši tāpēc esam īpaši. Līdzīgi ir ar visām manām gleznu dievietēm, kuras nav perfektas un ir skaistas. Tieši tādas kā es. Reiz man aizrādīja, ka gleznā vienai dievietei viena roka esot lielāka par otru. Es padomāju un atbildēju – zinu, man arī tā ir! Man viens plecs ir uzrauts, jo ilgu laiku bija problēmas ar labo roku – nevarēju to pakustināt. Un, protams, arī manām dievietēm būs tāpat! Jo mēs visi esam cilvēki – skaisti, taču ne jau kā pēc fitnesa grāmatas,” viņa stāsta.

Viņas mīlestība pret košumu izpaužas ne tikai darbos, bet arī apģērbā. Jaunā māksliniece stāsta, ka reiz bērnībā uzvilkusi melnas drānas un sajutusies pagalam drūmi. Amalija gan stāsta, ka pieaugot nepatika pret šo krāsu esot mazinājusies: “Melnais ļoti labi sazemē, tāpēc brīžos, kad esmu mežonīgi izplosījusies krāsās, es ietērpjos melnā, lai atgūtu iekšējo līdzsvaru un mieru.”

Aplūkojot Amalijas darbus, top skaidrs, ka viņa ir atradusi savu gleznošanas virzienu, taču pašā ceļa sākumā viņai šādas skaidrības nebija. Lai to mainītu, Amalija nolēma iestāties Latvijas Mākslas akadēmijā un apgūt gleznošanas prasmes un iemaņas. Toreiz gan ideju par glezniecības studijām neizdevās realizēt, jo studentu sarakstā viņa neiekļuva. Lai gan sākotnēji esot bijusi rūgtuma sajūta, šobrīd Amalija neveiksmi vairs nepārdzīvo. “Tagad man ir lielāka izpratne par to, ko un kā vēlos gleznot. Esmu sapratusi, ko gribu un pie kā ir jāstrādā,” viņa stāsta. Šī skaidrība Amalijai esot ļoti palīdzējusi pašizaugsmē. Jaunā māksliniece katru reizi sevi izaicina un izmēģina arvien jaunas gleznošanas tehnikas.

“Man ir garlaicīgi gleznot vienu un to pašu, tāpēc bieži vien eksperimentēju.” Veiksmīgā pašizglītošanās nav vienīgais iemesls, kāpēc Amalija pašreiz negrasās atkārtot mēģinājumu iestāties Mākslas akadēmijā. Akadēmijas izstādēs viņa novērojusi, ka studentu darbos pārsvarā dominē tumšie toņi – pelēks un melns –, kas ir pilnīgs pretstats tām krāsu gammām, kurām priekšroku dod viņa pati. Tādēļ mākslinieci māc satraukums, ka arī viņas darbi pēc studijām akadēmijā varētu kļūt tumši un pelēki. Lai gan šobrīd doma par studijām atstāta otrajā plānā, pēc Amalijas pašas teiktā, viņas dzīvē viss esot ļoti mainīgs.

“Es vados pēc iekšējām sajūtām, tāpēc nekad nesaku – nekad. Iespējams, kādu rītu pamodīšos un sapratīšu, ka tomēr to gribu, un tad arī rīkošos,” Amalija uzsver. Sarunas laikā gan pavīd arī doma par mācībām ārzemēs un māksliniecei iedegas acis. “Man šķistu fantastiski studēt Itālijā. Tur ir ļoti iespaidīga mākslas kultūra,” viņa piebilst.

Radošumu atraisa mūzika un ceļošana

Katram ir savas mūzas, kas palīdz atraisīt radošumu. Amalijai tādas ir mūzika un ceļošana. “Ļoti bieži, pirms sāku gleznot, es vispirms pie skaļas mūzikas no sirds izdejojos un tikai tad ņemu rokās otu,” viņa stāsta. Visbiežāk viņa klausās arābu, spāņu vai indiešu mūziku, jo to ritmi palīdzot koncentrēties darbam. Arī laikā, kad strādājusi par ēdiena fotogrāfi, labprāt klausījusies kādu no šiem mūzikas žanriem. “Atceros, ka toreiz vēl nejutos ērti, klienta priekšā lēkādama pie skaļas indiešu Bolivudas mūzikas, jo uztraucos, ko par mani domās. Tagad, atskatoties atpakaļ, tas šķiet nedaudz muļķīgi, jo kāda gan tam nozīme? Ja tas man palīdz labāk paveikt darbu, kāpēc lai es to nedarītu?” uzsver māksliniece, piebilstot, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņa labprātāk strādā vienatnē.

Amalijas patika pret indiešu un arābu mūziku iet roku rokā ar mīlestību pret Austrumu kultūru. “Tajā ir tik daudz greznības! Tieši tās mums Latvijā pietrūkst. Mēs baidāmies, ka būs par daudz, par traku, par krāšņu. Man savukārt šķiet, ka es tajā visā iederos,” viņa smejoties stāsta un piebilst, ka, iespējams, iepriekšējā dzīvē bijusi Maharadžas piektā sieva.

Mākslinieces mīlestība pret Austrumu kultūru izpaužas ne tikai mūzikā un mākslā, bet arī ceļojumu galamērķos. Viņa, meklējot iedvesmu jauniem darbiem, ir bijusi Ēģiptē, Libānā, Indijā, Uzbekistānā un daudzās citās eksotiskās vietās. “Austrumu valstīs ir daudz kas tāds, ko par perfektu nekādi nenosauksi, – netīrība, nobružājums un haoss. Kamēr citus tas biedē, mani tas piesaista, jo tajā ir sava daļa skaistuma,” viņa atklāj. Tieši šis skaistums barojot viņas iekšējo mākslinieku un palīdzot radošajā darbībā ieviest jaunas vēsmas. Amalija ir pabijusi ne tikai eksotiskos galamērķos, bet arī vairākās Eiropas valstīs: Itālijā, Grieķijā, Spānijā un daudzās citās.

Ceļojumu laikā viņa vairākkārt arī gleznojusi – vai nu uz līdzpaņemta audekla, vai skiču blociņā. Parasti ceļojumu laikā Amalija glezno noīrētajā mājvietā, taču Uzbekistānā viņa pirmo reizi uzdrīkstējusies to darīt publiski – pilsētas laukumā, kas esot bijis liels izaicinājums.

“Ārpus Latvijas jūtos brīvi un nepiespiesti, tāpēc arī ir vairāk drosmes izmēģināt kaut ko jaunu,” viņa stāsta. Māksliniece atklāj, ka cilvēku interese esot bijusi liela – viņi gan klusēdami vērojuši Amaliju no malas, gan centušies uzsākt sarunu, kas traucējis kvalitatīvi koncentrēties. Neskatoties uz to,  Amalija ir apņēmības pilna uzaudzēt biezāku ādu un zīmēšanu publiskās vietās turpināt. “Mans sapnis ir gleznot  Indijā uz ielas. Manuprāt, tā izdotos uzaudzēt ļoti lielus emocionālos muskuļus. Pēc šāda piedzīvojuma pārējā pieredze šķistu kā bērna šļupsti,” viņa smejas.

Katrs ceļojums Amalijai palīdzējis atvērt kādu jaunu radošo čakru. Piemēram, Spānijā viņa pirmo reizi uzgleznoja vīrieti – Pablo. Pēc šī darba tapšanas Amalija, spāņu iedvesmota, aizsāka dienvidu vīriešu portretu sēriju un uzgleznoja Salvadoru, Felipi un Fernando. Savukārt pēc ceļojuma uz Dahabu Ēģiptē viņas gleznās sāka parādīties beduīnu mēness. “Man tas vairs nav tikai mēness, bet gan atmiņas par vientuļajām, karstajām un zvaigžņotajām arābu naktīm kazu un kaķu aplenktā beduīnu būdiņā Sīnaja tuksnesī,” viņa piebilst.

Amalija ir nolēmusi, ka darbi, kuri gleznoti ārzemēs, paliks pie viņas. Savukārt tie, kuri radīti jau pēc ceļojumiem, tiks laisti pasaulē. “Gleznās, kas tapušas ceļojumu laikā, esmu izlikusi visas savas atmiņas, emocijas un sajūtas, tāpēc tās paturu sev,” atklāj māksliniece, klusi nočukstot, ka, iespējams, reiz viņai izdosies izlikt šos mākslas darbus izstādē.      

Par gleznošanu ārzemēs Amalija runā ar lielu degsmi, un tas ir saprotams, jo plaukstošie ziedi, zilās debesis, kalni, tuksneši, pilsētas, skaidrais ūdens un citas spilgtās krāsu gammas, ko iespējams noķert ārpus Latvijas, iedvesmo un ļauj drosmīgi ķerties pie spilgtām krāsām. “Mani baro tā vide, kurā atrodos. Iespējams, ja es padzīvotu mēnesi Islandē, manās gleznās parādītos vairāk melnās un pelēkās krāsas,” viņa skaidro. Lai arī viņai ļoti patīk ceļot, Amalija vienmēr ar prieku atgriežas Latvijā, jo šeit ir viņas mājas.

Vēl bez mūzikas un ceļošanas daļu iedvesmas Amalija smeļas arī no citiem jomas profesionāļiem. Tādēļ viņa dodas, kā pati smejas, uz randiņiem ar savu iekšējo mākslinieku. Tajos ietilpst mākslas izstāžu un galeriju apmeklējumi, grāmatu un rakstu lasīšana, sērfošana radošās interneta platformās, piemēram, Pinterest, citu mākslinieku interviju lasīšana un daudz kas cits. “Tas viss palīdz rast jaunas idejas un atraisīt radošumu,” viņa piebilst.

Ticība kosmosam un intuīcijai

Klausoties Amalijas dzīves gājumā un stāstos, nevar nepamanīt viņas dažkārt šķietami pārdabisko uzticēšanos intuīcijai un iekšējai balsij. Viņa uztver dzīvi ar apbrīnojamu vieglumu un ar bērnišķīgu pārdrošību metas nezināmajā, bet tas nenozīmē, ka viņai nav bail – bail esot pat ļoti! Dažreiz viņa pati sev šķietot bailīgākais cilvēks pasaulē, bet vēl bailīgāk esot neko nedarīt.

“Es ļaujos savai iekšējai intuīcijai un plūsmai. Uzticos tam, ka, ja es kaut ko ļoti vēlēšos un uz to mērķtiecīgi iešu, kosmoss man to iedos,” viņa atklāj. Kā piemēru Amalija min neskaitāmos gadījumus, kad, strādājot par ēdiena fotogrāfi, dzirdējusi jautājumu: “Kad beidzot tu atradīsi normālu darbu?” Tas gan viņu neesot ietekmējis. “Es cenšos nepakļauties sabiedrības spiedienam, ka viss jāsasniedz pēc iespējas ātrāk. Iespējams, no malas tas var izskatīties pēc slinkošanas, taču tā nav. Es strādāju savā ritmā, balstoties uz iekšējām sajūtām.” Amalija piebilst, ka viņas dzīves moto esot darboties lēnām un mierīgi, bet pamatīgi. Viņa savu dzīvi un profesionālo darbību salīdzina ar sniega bumbu, kura pacietīgi jāveļ uz priekšu, lai kļūtu lielāka. Galvenais ir apzināties, ka tas aizņems laiku, jo ātri sasniegt virsotnes nav iespējams.

Jaunā māksliniece ir pamanījusi, ka cilvēkiem pietrūkst tieši ticības sev un tam, ka beigās viss izdosies – bet, ja neizdosies, acīmredzot tas nav tavs ceļš. Tas nereti ir galvenais iemesls, kāpēc baidāmies no pārmaiņām un neuzdrošināmies pieņemt pārgalvīgus lēmumus. Amalija gan uzsver, ka, viņasprāt, ne jau visiem jādzīvo kā uz naža asmens: “Vispirms cilvēkam līdz kaulam jāiepazīst pašam sevi, tad arī būs vieglāk atrast sev piemērotāko dzīves ritmu. Piemēram, mani baida stabilitāte un paredzamība, aizpildīts plānotājs man uzdzen trauksmi. Savukārt brīvība dod iespēju eksperimentēt un pasūtīt kosmosam radošas idejas un darbus. Taču daudziem stabilitāte patīk, viņiem nav vajadzības dzīvē nemitīgi kaut ko mainīt.” Amalija aicina cilvēkus vairāk ieklausīties sevī un mēģināt sadzirdēt savas vēlmes. “Nevis tava otrā pusīte, sabiedrība, vecāki vai draugi, bet tu pats,” viņa piebilst. Kā cilvēks pats sevi var sadzirdēt? Vienatnē.  

Kādu Amalija redz savu nākotni un ko vēlas darīt tālāk? Viņas ceļš gleznošanas pasaulē ir tikai sācies, priekšā vēl daudz mācībstundu un iedvesmojošu ceļojumu. Taču dzīve ir mainīga, un tāda ir arī Amalija. Domājot par nākotni, Amalija sūta kosmosā sapni par savu grāmatu, kurā gribētu aprakstīt savu pieredzi un radošuma ceļus. Atliek turēt īkšķi, lai viņai izdodas, jo pēc sarunas ar mākslinieci ir skaidrs, ka tai būtu jābūt varen aizraujošai un piedzīvojumiem bagātai grāmatai, kura ikvienam lasītājam palīdzētu kļūt mazliet drosmīgākam.