Monika Mihališina: "Vēstniekiem vīriešiem ir vieglāk. No sievietes tiek gaidīts, lai viņa būtu stilīga"

Sabiedrība vēstnieka darbu uzskata par mazliet noslēpumainu – cik daudz tur taisnības?

Ļoti interesants jautājums. Mans ceļš Latvijā aizsākās Latvijas Kultūras akadēmijā. No 1998. līdz 2003. gadam es LKA nodaļā Latvijas-Polijas starpkultūru sakari pasniedzu poļu valodu, ģeogrāfiju un vēsturi. Toreiz man bija ļoti laba sadarbība ar Polijas vēstniecību Rīgā – var teikt, tā bija mana pirmā pieskaršanās diplomātijas pasaulei. Biju pazīstama ar ļoti inteliģentiem, pieredzējušiem poļu vēstniekiem, no viņiem varēja daudz uzzināt un mācīties. Par jūsu jautājumu – jā, tāds iespaids ir, ka esam it kā no citas pasaules. Reizēm arī nākas sastapties ar stereotipu, ka vēstnieki to vien dara, kā staigā pa skaistiem pasākumiem un dzer vīnu. (smejas) Man ir sapnis, kaut jel reiz kāda raidkompānija uzņemtu labu seriālu par diplomātu dzīvi.

Diplomāti savā pasaulē ielaiž nelabprāt.

Uzskatu, ka vēstniekam jābūt atvērtam, lai izprastu cilvēkus, kuri dzīvo savas misijas valstī, un apkārtējo realitāti. Caur savu atsaucību viņam jāparāda vislabākajā gaismā arī paša valsts. Iespējams, man ar to ir vieglāk, jo pēc dabas esmu ļoti atvērta un par visu no sirds interesējos.

Lai viss noritētu augstā līmenī, jāvelta daudz laika, pūļu un enerģijas – jākontaktējas ar organizācijām, VIP personām, vadošajiem ministriju un kultūras cilvēkiem, jāzina, kā vadīt komandu, jāpārzina biznesa lietas. Lai labi parādītugan sevi, gan savu valsti, jābūt radošai un jāiegulda daudz izdomas un resursu. Latvijā ir arī pāri par 40 tūkstošiem liela poļu minoritāte. Jūtos atbildīga par to, kas notiek mūsu kopienā. Tāpēc sapņoju, lai mūsu darbu iemūžinātu filmā – būtu labi parādīt, cik nopietns, reizēm arī smags ir diplomāta darbs; tā ir milzīga atbildība gan par starpvalstu attiecībām, gan savu komandu.

Sievietei vēstniecei ir vēl ļoti stilīgi jāizskatās. Dažkārt jokoju, ka vēstniekiem vīriešiem ir vieglāk – pietiek ar desmit labiem uzvalkiem.

Jums tas notiek dabīgi vai nākas piepūlēties?

Dabīgi. (smejas) Reizēm pēc nopietnā darba ir apgrūtinoši vēl prātot par to, ko nopirkt un kā apģērbties. Bet, ja cilvēkam šajā jomā ir Dieva dota aizrautība, tas ir kā vaļasprieks. Esmu laimīga, ka Dievs man to ir devis.

Jums Latvijā ir savas šopinga draudzenes?

Steigas dēļ ne vienmēr atliek laika lūgt kādam palīdzību, taču jaunās tehnoloģijas sniedz iespēju apģērbu pielaikot attālināti. Piemēram, šīs dienas imidžu man palīdzēja veidot draudzene Elīna, apmainījāmies ar fotogrāfijām, un esmu viņai ļoti pateicīga par palīdzību.

Savulaik Vaira Vīķe-Freiberga izcēlās ar savām košajām žaketēm. Jūs šodien sevi prezentējat latviski pelēkos toņos – lai mūs pārsteigtu?

Tā kā jau pavisam tuvu ir Jaunais gads, žaketei ir mazliet mirdzumiņa… Bet tas ir interesants jautājums. Savu disertāciju rakstīju par krāsu uztveri poļu un latviešu valodā un kultūrā. Ir priekšstats, ka poļiem tās ir krāšņākas, latviešiem – mierīgākas, jums vismīļākā ir baltā krāsa, par to ļoti skaisti rakstījusi Zenta Mauriņa.

Kad to stāstīju saviem latviešu studentiem, auditorijā iestājās klusums, tad kāds drosmīgāks teica: “Atvainojos, drīkst pajautāt, kādēļ šodien esat tērpusies tik latviskās krāsās?” Paskatījos uz sevi un ieraudzīju – tiešām, visas manas drēbes ir mierīgos toņos. (smejas)

Priecājos arī par to, ka vairākos būtiskos jautājumos mūsu valstu attieksme ir vienāda – gan ārpolitikā, gan stratēģijās. Mūsu prezidentiem ir ļoti labas attiecības. Viņi tiekas tik bieži, ka jokoju, ka biežāk redz viens otru nekā es savu ģimeni. Drīz Latvijā oficiālā vizītē ieradīsies Polijas prezidents Andžejs Duda. Ļoti laba sadarbība ir arī mūsu ārlietu ministriem – Rinkēviča kungs kā mūsu ministra Zbigņeva Raua īpašais viesis viesojās un uzstājās ar referātu Polijas vēstnieku ikgadējā konferencē. Savukārt premjeri – Moraveckis un Kariņš – cieši sadarbojas ES forumā sakarā ar karu Ukrainā. Sadarbojas arī dažādu nozaru ministri.

Pieļauju, ja kādam Polijas pilsonim Latvijā gadījušās nepatikšanas, situācija jārisina jums.

Ar tādiem jautājumiem lielākoties nodarbojas Konsulārā nodaļa. Ja ir kāda sarežģītāka vai ārkārtas situācija, tad mēs ar konsulu risinām to kopā.

Var teikt, ka kopš 2022. gada 24. februāra jau dzīvojam ārkārtas situācijā – arī jūs tā jūtaties?

Jā, 24. februārī pamodāmies citā realitātē, tas mainīja arī interešu loku, kāds mums bija līdz tam. Tā ir gadījies, ka savas misijas laikā vienu lielu krīzi – kovidu jau pārdzīvojām. Tas bija kā izmēģinājums, lai iemācītos rīkoties patiešām kritiskā brīdī. Tolaik ar kolēģiem (īpaši pateicos Kristīnei) pavadījām darbā pa 12 stundām dienā. Bija radoši jāizdomā, kā ieviest ar kovidu saistītos ierobežojumus darba vietā un strādāt attālināti, lai gan diplomātiem pats svarīgākais ir tiešs cilvēcisks kontakts.

Var teikt, ka divus gadus piekopām jaunu diplomātiju. Karš, protams, ir pilnīgi cita lieta, bet, tā kā jau esam tikuši galā ar vienu krīzes situāciju, bija drusciņ vieglāk saprast, kā rīkoties otrā. Grūti bija tāpēc, ka Krievijas iebrukums Ukrainā ir visu starptautisko likumu pārkāpums.

Ka valsts, kas pretendēja sevi dēvēt par modernu un centās pārliecināt pasauli, ka ir aizgājusi no totalitārisma ceļa, var uzvesties tik necilvēcīgi, nerespektējot nekādus likumus. Ir skaidri redzams, ka totalitārisms Krievijā turpinās.

Tas bija un ir ārkārtīgi nopietns uzdevums visiem Latvijas un Polijas valstsvīriem, ministriem un diplomātiem – skaidrot Eiropai un visai pasaulei, kāpēc Ukrainas uzvara ir tik svarīga. Jo viņi cīnās ne tikai par sevi, bet par visu demokrātisko pasauli un šīs pasaules vērtībām. Kamēr nerimsies Krievijas imperiālistiskās ambīcijas un tās vadoņa karš, šādi pārkāpumi var iet plašumā – un ne tikai Eiropā. Lai arī tā bija grūta situācija, mēs mūsu reģionā parādījām Polijas un Baltijas valstu solidaritāti, apņēmību darboties kopā.

Otrā pasaules kara laikā Polija cieta visvairāk no visas Eiropas valstīm, vien Vācijas okupācijas upuru bija pāri par 5 miljoniem cilvēku. Gan krievi, gan vācieši galvenokārt iznīcināja inteliģenci. Tie faktiski ir neaprēķināmi zaudējumi. Tāpat cietām lielus zaudējumus materiālā un kultūrvēsturiskā ziņā. Augsta līmeņa speciālisti ir izpētījuši, ka Otrā pasaules kara laikā tikai vācu okupācijas rezultātā esam zaudējuši vairāk nekā 1,532,170,000,000 USD (viens biljons pieci simti trīsdesmit divi miljardi simt septiņdesmit miljoni ASV dolāru).

Polijas valsts nekad nav saņēmusi kompensāciju par šiem zaudējumiem. Ir vēl zaudējumi, kas radušies PSRS uzbrukuma un ietekmes rezultātā. Mūsu reģiona tautām ir svarīgi apzināt šos zaudējumus, lai Eiropā un arī Krievijā zinātu, kā faktiski izskatījās II Pasaules karš un imperiālistu vadīšana pār mūsu valstīm. Krievijas imperiālisms joprojām turpinās. Arī Ukrainai būs jāuzskaita viss, ko valstij nodarījis Krievijas uzsāktais nežēlīgais karš.

Poļu ir daudz – arī jūs varētu būt imperiālisti.

Mums ir pilnīgi citas tradīcijas. Diemžēl Latvijā ir ne pārāk laba atmiņa par tā dēvētajiem poļu laikiem. Tomēr šī vēsture bija pavisam atšķirīga – Žečpospolita, kuras robežās Latvijas zemes atradās dažus gadsimtus, bija daudznacionāls veidojums, kurā valstis iestājās brīvprātīgi. Tā notika ar Lietuvas kņazisti. Tāpat Livonijas pēdējais mestrs un Rīgas arhibīskaps 1561. gadā lūdza Polijas karaļa aizbildnību, lai pasargātu tagadējās Latvijas zemes no Ivana Bargā. Vērts arī pieminēt, ka Žečpospolitas karalis Stefans Batorijs ar armiju, kura sastāvēja no poļiem, lietuviešiem un arī latviešiem (piemēram, piedalījās arī Kurzemes hercogistes karaspēki), sakāva Ivana Bargā armiju un tā nekad vairs nevarēja atgūt savu spēku un pārstāja apdraudēt Inflantijas zemes.

Droši varam teikt, ka tas bija pirmais NATO tipa aizsardzības veidojums, bet Žečpospolita bija Eiropas Savienības priekštece. Rīgas atrašanās Žečpospolitas sastāvā pilsētai bija ziedu laiki. Tas varētu būt pilnīgi pretēji tam, ko latvieši par šiem notikumiem ir līdz šim lasījuši. Tādēļ nākamgad izdosim izcilas poļu vēsturnieces Annas Ziemlevskas grāmatu par Rīgas vēsturi Žečpospolitas sastāvā. Valsts pārvalde tiem laikiem bija ļoti demokrātiska. Pirmā mūsdienu Konstitūcija (un otra pasaulē) tika pieņemta Žečpospolitā. Starp citu, Konstitūcijas tapšanā piedalījās arī Kurzemes pārstāvji. Žečpospolitai bija raksturīga arī reliģiskā tolerance, tāpēc, piemēram, gadu simtiem ebreji no visas Eiropas muka uz Poliju. Par ebreju glābšanu piešķirtā goda titula Taisnīgais starp tautām ieguvēju vidū visvairāk ir poļu. Tādēļ arī mēs nespējam saprast imperiālismu.

Latvieši upēs un strautos gāja mazgāt nost kristietību, poļi to pieņēma – vai tādā ziņā starp mūsu mentalitātēm ir liela aiza?

Attiecības starp valsti un baznīcu ir veidojušās gadsimtiem ilgi un ir atkarīgas no dažādiem faktoriem. Baznīcai Latvijā ir bijusi un joprojām ir ļoti nozīmīga loma sabiedriskajā dzīvē. Par to ļoti skaisti nesen savā runā Latvijas un Vatikāna konkordāta noslēgšanas simtgadē runāja Valsts prezidents Egils Levits. Latvijā dažādu konfesiju arhibīskapi ir autoritātes. Var redzēt, ka viņi tiešām domā par tautu, ir ļoti prolatviski, prosabiedriski, viņu runas vienmēr ir saistītas ar to, kas notiek sabiedrībā un kā viņi redz situācijas uzlabošanu.

Cik saprotu, arhibīskapi divas reizes gadā var izteikt savas domas: 15. augustā Aglonas bazilikā – katoļu arhibīskaps, 18. novembrī Doma baznīcā – luterāņu arhibīskaps. Tas Eiropā ir unikāli, latvieši ļoti uzmanīgi ieklausās tajā, ko saka šīs autoritātes. Mūsu laikos diemžēl ir tieksme no autoritātēm atbrīvoties, bet uzskatu, ka autoritāšu uzklausīšana ir ļoti vajadzīga, lai saprastu, kurp mēs kā sabiedrība ejam. Jūsu ekumenisms ir arī labs piemērs tam, kā var mierīgi sadzīvot, izrādot cieņu pret citām reliģijām, pārliecību un ticību. Domāju, ka te sabiedrība arī ļoti ciena savu inteliģenci.

Kāda ir jūsu personīgā Polija?

Man tā saistās ar ģimeni, mammu, tēti un māsām, es teiktu arī – ar zināmu konservatīvismu. Ja domāju par Poliju, tad – par Dievu, Dievmāti, kas tiek atzīta par Polijas karalieni, par baznīcu un patriotismu. Tā ir siltuma sajūta, tās ir vērtības, pamatojoties uz kurām tiku audzināta. Tā kā Latvija jau 13. gadsimtā tika nosaukta par Terra Mariana – Māras Zemi, arī es savu misiju Latvijā uzticēju Dievmātei. Pēc četriem gadiem varu teikt, ka Dievmāte tiešām palīdz, it īpaši grūtajos brīžos, bet arī ikdienas situācijās. Dievmāte sargā arī no negadījumiem un sliktiem cilvēkiem.

Polija man saistās arī ar daudzām iespējām un strauju ekonomisko attīstību, kā arī ar bagāto kultūru un skaistām tūrisma vietām. Polijā ir daudz vietu, kur atpūsties – atbrīvoties no ikdienas pie jūras, pie ezeriem vai kalnos. Žēl, ka latvieši visbiežāk brauc Polijai cauri. Agrāk visi šausminājās par ceļiem un gribēja pēc iespējas ātrāk izbraukt cauri, bet tagad visi brauc cauri, jo ceļi ir ļoti labi. (smejas)

Vienalga – garlaicīgi.

Es, piemēram, nāku no mazas pilsētiņas ziemeļos, kur dzīvojušas galindu – senprūšu ciltis. Tur ir babas, sentēli. Ejot uz skolu, vienmēr tās apskatīju. Varbūt tieši tas pirms 20 gadiem iedvesmoja mani braukt uz Latviju, baltu cilšu pēcnācēju zemi, un šeit palikt.

Savukārt netālu no Gdaņskas ir apglabāts Konstantīns Čakste, kurš nomira Štuthofas nometnes nāves marša laikā, tur arī ir šim izcilajam latvietim veltītā piemiņas zāle. Es ieteiktu latviešiem aizbraukt arī uz skaisto, seno Polijas galvaspilsētu Krakovu. Tā kā kādreiz Latvijas zemes bija Žečpospolitas robežās, varam teikt, ka tā arī bija toreiz viņu galvaspilsēta. Mums ir kopīga vēsture un daudz tuvu tēmu.

Kopš 19. gadsimta abas mūsu tautas cīnās pret pārkrievošanu. Rainim bija ļoti labas attiecības ar poļu sociālistiem, arī ar Juzefu Pilsudski, kopā uzvarējām boļševikus 1920. gada Latgales atbrīvošanā. Savā starpā mēs neesam karojuši, mūsu kopīgā vēsture pārsvarā ir stāsts par draudzību.

Atceros viņas teikto, ka katrai minoritātei r tiesības attīstīties, bet ne uz pamatnācijas rēķina. Tas bija ļoti svarīgi, jo viņa kā minoritātes pārstāve norādīja, kāds ceļš ejams Latvijas minoritātēm. To ļoti labi īstenoja poļu diaspora Latvijā, un Latvijas varas iestādes to uzskata par lieliskas integrācijas piemēru.

Spēlmaņu naktī vairākkārt uz skatuves kāpa poļu režisors Lukašs Tvarkovskis, kurš Dailes teātrī iestudēja Rotkho – mūsu sadarbība turpinās.

Iestudējums Rotkho ir lielisks Polijas un Latvijas mākslinieku sadarbības piemērs. Tiek īstenoti kopprojekti kino industrijas jomā, piemēram, atzinību guvušās filmas Janvāris tapšanā piedalījās izcilais poļu kinooperators Vojcehs Staroņs. Top arī literatūras tulkojumi – poļu dzejas 20. gadsimta klasiķa Juliana Tuvima dzejas krājumu Pans Trallalnieks atdzejoja Māris Salējs. Izdevniecībā KALA Raksti tika izdota poļu klostermāsas sv. Faustīnes Dienasgrāmata. Var ilgi runāt par Polijas un Latvijas kultūras sadarbību…

Kā vispār nonācāt Latvijā?

Zinu, ka latviešiem ir jēdziens “liktenis”, bet tas man nav īpaši pie sirds, es saku, ka Dievs visu ir ļoti labi apdomājis. (smejas) Pēc studijām Poznaņas universitātē Lingvistikas departaments nolēma mani sūtīt uz Maskavu. Biju domājusi, ka braukšu uz kādu lingvistikas institūtu Maskavā, sajūsmā nebiju, bet nolēmu, ka tā tomēr būs attīstība.

Trīs dienas pirms izlidošanas man piezvanīja no Izglītības ministrijas un pateica, ka manā vietā esot aizbraucis kāds cits. Es biju trīs mēnešus kārtojusi dokumentus, mugursoma sapakota, tāpēc teicu: “Varbūt varat atrast man kādu citu vietu?”

Nākamajā dienā man piezvanīja ļoti jauka sieviete un teica, ka esot labs piedāvājums – Latvijas Kultūras akadēmija Rīgā. Man bija stunda laika, lai izlemtu. Toreiz pēc PSRS laikiem Polijā nebija ne grāmatu, ne citas informācijas par Latviju. Abi ar tēvu apsēdāmies un domājām.

Atceros, ka lidmašīnā uz Rīgu man galvā skanēja tolaik Polijā populāra dziesma Un ko es te daru? Sākumā man latviešu valoda likās kā ķīniešu, neko nevarēju saprast. (smejas) Arī par šo kultūru neko nebiju dzirdējusi. Bet man kā jaunam zinātniekam tas bija liels pārdzīvojums un izaicinājums. Jutos, kā nokļuvusi neatklātā, nezināmā Amerikā, gandrīz kā Kolumbs – tik brīnišķīgi! LKA bija tolaik izcils rektors – Pēteris Laķis. Viņam bija ļoti labs kontakts ar profesoru Tadeušu Zgulku, pie kura es rakstīju disertāciju.

Pateicoties šai sadarbībai, mēs nodibinājām LKA Poļu kultūras un valodas centru. Es sastapos arī ar ļoti draudzīgu attieksmi no dažādu nozaru zinātniekiem: lingvistiem, folkloristiem, sociālo zinātņu speciālistiem, vēsturniekiem, arhīvistiem. Īpaši gribu izteikt pateicību prof. Annai Vulānei, Ērikam Jēkabsonam, Mārai Vīksnei, Jānim Bušam, Valdim Muktupāvelam, Vitai Zelčei, Dainai Bleierei, Aināram Bambalam, senam draugam Aigaram Putniņam. Bez viņu un vēl citu cilvēku atsaucības mani pētījumi būtu maz iespējami.

Kad atgriezos Polijā, Varšavā, turpināju uzturēt kontaktus ar latviešu zinātniekiem, ar kuriem sadarbojāmies kā zinātnieki, un arī palikām par draugiem. Kad rakstīju zinātniskos darbus par Poliju un Latviju starpkaru periodā, man ārkārtīgi palīdzēja arī LU Akadēmiskās bibliotēkas darbinieki un tās direktore Venta Kocere. Tā ir taisnība, ka latvieši ir samērā noslēgti, bet, kad esi sevi pierādījis un proti latviešu valodu, viņi paliek tavi draugi līdz mūža beigām, un to es vērtēju ļoti augstu.

Kad izkāpāt no lidmašīnas, uzreiz braucāt uz Kultūras akadēmiju?
Nē, uz dzīvokli, ko man īrēja akadēmija, Barona ielā.

Kādu ieraudzījāt Maskačku?
1998.–1999. gads bija diezgan briesmīgs laiks: krīze, cilvēki – nelaimīgi. Maskavas rajons bija nabadzīgs, taču domāju, ka manā dzīvē arī tam bija sava loma. Ja esi audzis siltumnīcas apstākļos, tad pieaugušo dzīvē ir grūti just līdzi otram, palīdzēt un iesaistīties. Tolaik es arī iemācījos tikt galā ar grūtībām. Grūtības stiprina, bet pārdzīvojumi ir vajadzīgi, lai cilvēks kļūtu labāks. Ļoti priecājos, ka tagad netālu no Kultūras akadēmijas ir Žēlsirdīgo māsu klosteris. Māsas palīdz ubagiem Maskavas priekšpilsētā. Es no sirds apbrīnoju viņu darbu, Dieva dotu spēju veltīt sevi šiem cilvēkiem.

Tā ir īstā kalpošana?

Domāju, katram savā profesijā ir veids, kā kalpot. Ir svarīgi just, ka tu ar savu darbu padari pasauli labāku.

Atceros arī, ka 1999. gadā, kad par Valsts prezidenti tika ievēlēta Vaira Vīķe-Freiberga, viss normalizējās, pazuda ielu bērni, varēja redzēt, kā Latvija sāk attīstīties, iziet no smagā 90. gadu perioda.

Kā nonācāt vēstniecībā, diplomātijā?

Es tikos ar vēstniekiem – gudriem, inteliģentiem cilvēkiem – un domāju, ka jau toreiz man dzima motivācija kļūt par vēstnieci. Man bija iekšējā pārliecība, varbūt pat intuīcija. Ar intuīciju man iet diezgan jautri. Kad 2003. gadā braucu prom no Latvijas, bija priekšnojauta, ka es reiz nodarbošos ar elektrotīkliem. Domāju – oho, labi, bet diezgan jocīgi... Pēc tam tiešām strādāju par padomnieci personai, kura bija atbildīga par sadarbību elektrotīklu projektu un enerģētikas jautājumos Polijas un Baltijas valstīs.

Jūs kā valodniece…?
Tas bija liels izaicinājums, bet speciālistu, kuri nodarbojās ar Baltijas valstīm, bija tik maz…

Izdevīgā pozīcijā?
Jā. Mani interesēja latviešu kultūra, vēsture, valoda, bet, atgriezusies Varšavā, es neaprobežojos ar valodniecību, bet sāku interesēties arī par politiku un enerģētiku, tolaik bija aktuāls nelaimīgais Nord Stream jautājums. Rakstīju par to avīzēs, tas bija arī veids, kā piepelnīties, strādājot universitātē. Es intervēju Vairu Vīķi-Freibergu, Tomasu Hendriku Ilvesu un daudzus citus – bija tiešām aizraujoši. Sāku sadarboties ar Seimu, kļuvu par Ārlietu komisijas vadītāja padomnieci Baltijas valstu jautājumos. Vēlāk strādāju premjerministra birojā par padomnieci Baltijas valstu enerģētikas jomā.

Esat bijusi vēstniece arī citviet?
Nē.

Var teikt, ka esat stabilās, monogāmās attiecībās ar Latviju.
(smejas) Jā!

Vēstniekiem patīk mainīt savus mīļotos.
Diplomāti tiešām mēdz iemīlēt valstis, kurās strādā, kaut gan bieži nākas mainīt dzīvesvietu.

Mēs par to priecājamies.
Zemē, kura man ļoti patīk, bija vieglāk plānot, kā satuvināt mūsu valstis. Ja arī kādreiz bija grūtāk, palīdzēja gandarījums, ka daru to Polijas un Latvijas labā.

Diplomātija ir smalka attiecību skola, kā komunicēt ar valstīm un cilvēkiem augstākajā līmenī. Vai bija arī instruktāža?
Protams, visiem vēstniekiem pirms došanās uz kādu valsti ir jāiziet kursi. Bet šo darbu var pildīt vai nu tehniski, vai arī radoši. Ļoti svarīga ir atvērtība. Domāju, ievērojami palīdz arī personīgās spējas.

Reizēm par cilvēku saka – viņš ir diplomāts, māk izgrozīties. Gribat teikt, ka jums tas padodas dabīgi?
Man liekas, ka tā tiešām ir Dieva dotība, bet ļoti daudz iemācījos arī no savas pieredzes iepriekšējos darbos. Vienu reizi cilvēks tiek galā labāk, citu – sliktāk, taču iemācās sarežģījumus atrisināt. Es ļoti daudz lūdzos un esmu pārliecināta, ka man palīdz arī Dievs un Svētais Gars.

Ir bijušas pamatīgas kļūdas?
(domā) Grūti teikt. Diplomātija ir māksla, kas ļauj arī no sarežģītām situācijām iziet tā, lai neviens nepamanītu, ka kaut kas vispār ir noticis. (smejas)

Varat teikt, ka, pildot misiju, savu personīgo dzīvi noliekat otrajā plānā?
Es jautājumu uzdotu otrādi – vai manā dzīvē vispār ir bijis tāds laiks, kad nevajadzētu atlikt privāto dzīvi otrajā plānā?

Karjera vienmēr ir bijusi svarīgāka?
Karjera ir ļoti bīstams jēdziens un pilnīgs pārpratums. Es vairāk domāju par savas dzīves misiju. Abi mani vecāki bija ārsti, un jau no bērnības es redzēju, ka viņi savam darbam veltīja dzīvi, modās no zvana vēlu naktī, cēlās un brauca uz slimnīcu. Manī ir dziļi saglabājies, ka cilvēkam jāstrādā profesijā, kas viņam ir tiešām svarīga, zinot, ka dari labu cilvēkiem un pasaulei. Tāpēc arī man diplomāta darbā ir vieglāk, jo kopš bērnības esmu pieradusi, ka vienmēr, kad ir tāda vajadzība, jābūt gatavam atsaukties. Mani vecāki savu pienākumu pildīja ar lielu aizrautību.

Tā zināmā mērā bija viņu profesionālā kaislība, ne tikai kalpošana.
Jā! Visu jaunību tiecos darīt to, kas mani aizrauj. Nespēju iedomāties tādu dzīvi – iet uz darbu, skatīties pulkstenī, tad nākt mājās…

Jūsu vecāki ir uzaudzinājuši trīs meitas. Vai jums pašai ģimenes dzīve ir bijusi? Saprotu, ka nediplomātisks jautājums…
(smejas) Es teiktu, ka mana ģimene ir mamma, abas māsas un draugi. Protams, jebkurš normāls cilvēks vēlas, lai viņam būtu skaista ģimene. Tas ir dabiski. Bet domāju, ka Dievs dod cilvēkam to, kas viņam tajā brīdī tiešām vajadzīgs.

Ja tu vari kaut ko dot cilvēkiem – un arī dzīvniekiem (smejas), tad, manuprāt, viss ir kārtībā. Galvenais ir nejusties tā, it kā būtu ko pazaudējis vai tev kaut kā trūktu.

Te ir ļoti skaistas telpas – gan oficiālās, gan neoficiālās. Vai tomēr nejūtaties vientuļa šajā plašumā?
Godīgi sakot, mani biežāk apmeklē un arī priecē doma, ka, lai cik daudz laika un pūļu esmu veltījusi šo telpu iekārtošanai, tās tagad ir tik skaistas. Kas ir dzīve? Dzīve savā ziņā ir māksla, radošs process. Zinu, ka skan nepopulāri, tomēr gribu teikt – ja no sirds jūties savā vietā un laikā, ja zini, ka piepildi misiju, ko tev devis Dievs, tad nav laika skumt vai būt nelaimīgam. Un beidzot – priekšā ir nākotne, viss var notikt. Ir Adventa laiks.

Brīnumi notiek?
Jā. Ja gribi cerēt uz mīlestību, tad dari tā. Ja tiecies uz panākumiem, tad ceri uz panākumiem. Svarīgākais ir būt no sirds priecīgam.

Mīlestību var izlūgties?
Nu, protams. (smejas) Dievs savās spējās ir neierobežots. Jums Latvijā ir draugi? Rīkojat ballītes šeit vai ejat ballēties citur? Tam ir liela nozīme, ka man ir draugi arī Latvijā. Vienmēr varēju uz viņiem balstīties, viņi vienmēr palīdz. Man Latvijā ir arī tāda simboliska krustmāte Irēna, kura par mani rūpējas. Latvija nav tikai zeme, kas saistīta ar manu profesiju, bet arī ar laimes izjūtu un vienkārši jautrību – Jāņu naktīs, tikšanās brīžos ar draugiem, Jaunā gada svētkos.

Kad pēc pieciem gadiem, kurus biju pavadījusi Latvijā, atgriezos Polijā, tur viss bija jāsāk no jauna. Universitātē, kurā strādāju, latviešu kultūras specializācijas nemaz nebija. Bija jāizveido jauni priekšmeti, jāatved grāmatas, jāizglīto jaunie cilvēki, jāizveido sakari ar Latvijas institūcijām un augstskolām, jāsagatavo mācību programmas un materiāli... Bija arī ļoti grūti brīži.

Gan manai ģimenei, gan draugiem ļoti patīk braukt uz Latviju, palikt pie jūras, Latgalē un citās vietās. Šī ir brīnumaina zeme – te ir tik daudz dabas kā laikam nekur citur Eiropā. Rīga ir ļoti skaista, arī vairākas citas pilsētas. Man ir pazīstami poļi, kuri brauc šurp katru vasaru, un es nepazīstu nevienu, kurš negribētu Latvijā atgriezties.

Smējāmies, ka Muhtars ir veicis galvu reibinošu karjeru no Ulubeles patversmes uz vēstniecību. Kā iedomājāties, ka jums vajag suni?
Ar Ulubeli sadarbojāmies kā vēstniecība jau sen, ziedojam dažādas lietas, lai uzlabotu dzīvidzīvniekiem. Labi pazīstu patversmes īpašnieku Aivaru. Starp citu, viņš darbojas ļoti diplomātiski – vienu reizi uzaicināja mani apskatīt patversmi, tad otru reizi atbraucu, tad cilvēks sāk domāt, kā vēl palīdzēt sunīšiem…

Bet par suni – to pateica sargeņģelis. Kādu nakti pamodos un atnāca doma no augšas. Maniem vecvecākiem bija Muhtars, atceros viņu no bērnības – mīļš suns, vienmēr ar viņu spēlējos. Naktī pamodos ar domu – man vajag savu Muhtaru. Nākamajā dienā atveru Ulubeles mājaslapu, skatos – Muhtars! Polijā tas ir ļoti rets suņa vārds. Viņš šķita tik skaists, domāju – okei, braukšu skatīties.

Tad bija viena mierīga nedēļas nogale, kurā izlēmu un ieplānoju paņemt suni, bet, tiklīdz viņu atvedu šurp, Muhtars sāka raudāt – un tā divas nedēļas. Stundu pēc tam, kad biju viņu atvedusi mājās, saņēmu ziņu no Varšavas, ka vizītē Latvijā plāno ierasties Polijas premjerministrs.

Tā nu paralēli trīs nākamajās dienās vizītes organizēšanai fonā raudāja Muhtars.

Ko esat ieplānojusi svētkos?
Ceru braukt uz Poliju. Muhtars sēdēs blakus mašīnā un skatīsies pa logu, vai viss ir kārtībā. Diemžēl mana māmiņa ir dikti slima, tas ir sarūgtinājums. Viena no manām lielākajām vēlmēm ir – lai viņa izveseļotos. Šajos svētkos, runājot par to, ko es vēlētos izlūgties Dievam – lai mēs visi varētu sanākt kopā un papriecāties par dzīvi, kā tas ir bijis iepriekš.

Ko gaidāt no nākamā gada?
Lai mamma izveseļotos pilnībā. Lai beidzot uz garāku laiku varētu aizbraukt uz siltajām zemēm – tas ir sapnis, ko nevaru piepildīt kopš seniem laikiem, jo darba vienmēr ir pārmērīgi daudz. Gribētos atbrīvot galvu no visiem nopietnajiem jautājumiem. Tas var skanēt ļoti naivi, bet gaidu, lai mēs pasaulē varētu dzīvot mierā – ir tiešām grūti domāt par to, kas ik dienas notiek Ukrainā. Ceru, ka tas piepildīsies. Ja ne, darīsim, ko varam, lai palīdzētu. Poļi un latvieši tam ir labs piemērs.

Ar siltajām zemēm jums jābūt uzmanīgai – Dievs uzklausīs un aizrotēsiet par vēstnieci uz Portugāli vai Meksiku.
Nē, nē, es teicu, ka sapņoju par atpūtu. (smejas) Tas ir pilnīgi kas cits. Gribētos tieši tā kā skaistajās tūrisma reklāmas bildēs.

Okeāns, pludmale, palmas?
Ar mazām mājiņām jūrā, lai neviens nevar pie manis ienākt, jo uz laipas sēž suns. Mani sargā Muhtars, un es izbaudu domāšanu par neko.