Laila Ilze Purmaliete: "Dziļā klusumā, meža un stirnu apstāvēta, sāku atkal pati dziedāt un rakstīt mūziku"

“Pati sev ieliku vārdu Laila, kad man bija jau 35 gadi. Ilze likās tuvāk zemei, praktiskajai dzīvei. Bet man gribējās, lai tas skan tikpat melodiski, cik daudzu dziesmu piedziedājums: lai-lai-lā. Lai vairāk viegluma. Un joprojām man šķiet, ka Laila ir pats skaistākais un muzikālākais vārds uz pasaules,” saka dziesminiece. Sapņi vienmēr viņu vilkuši aiz rokas pa mūzikas ceļu, lai kur – komponēšanā, producēšanā vai koncertu rīkošanā – ietu. Bet tā pa īstam atvērties ļāvuši tikai pirms trim gadiem, sākoties pandēmijai. Par to arī šī saruna. Ne tikai par skarbiem dzīves pārbaudījumiem, kas dziesmās ļauj atklāt, ka pat “vējam salst”, bet arī ilgi gaidīto iespēju uzplaukt solo programmās, kas, īpaši sociālo tīklu vidē, pulcējušas jau tūkstošus.

Mammas dziesmu vara

Kas tevī ielicis pamatus mūzikas mīlestībai?

Vispirms jau mamma. Tētis bija 12 gadus vecāks par mammu, apprecēja, kad viņai bija astoņpadsmit. Tētim viņa ļoti iepatikās tieši ar savu dziedāšanu. Mamma tīri izdzied visu ko, visām dziesmām un pantiņiem zina vārdus. Mamma stāstīja, ka reiz kopdzīves sākumā tētis ārā kaut ko darījis, kamēr viņa iekšā tautasdziesmu dziedājusi. Kad vēlāk ienācis tētis, teicis – kāpēc tu to radio izslēdzi, taču tik smuki dziedāja… Tas viņam bijis pārsteigums, ka mamma tik labi dzied.

Arī tētis bija muzikāls?

Viņš bija unikāls cilvēks – smalkmehāniķis, varēja salikt jebkuru pulksteni, radio, automašīnas motoru. Bija sapņojis kļūt par ķirurgu, bet viņa tētis agri nomira, arī māsiņa, viņam bija jāpalīdz mammai uzturēt saimniecību. Paralēli kolhozā strādāja par grāmatvedi, rakstīja rakstus vietējai avīzei. Visi brīnījās par viņa kaligrāfisko rokrakstu. Liels pedants, ļoti kārtīgs cilvēks, zinātkārs un neatlaidīgs, mīlēja operu un baletu. Veda mani uz simfoniskajiem koncertiem. Man bija deviņi gadi, kad tētis nomira. Ļoti maz ko vairs atceros. Tik to, kā sēdēju klēpī, un viņš mācīja man pulksteni. Un vēl viņš ļoti daudz strādāja, jo iesāka Ikšķilē celt māju.

Augt bez tēva bija sāpīgi. Jutu to kā trūkumu vairāk mammas dēļ, jo arī viņai nācās ļoti daudz strādāt – kā mašīnadītājai un vēlāk kā lietvedei skolā –, lai viena iesākto māju pabeigtu. Visa dzīve bija pakārtota tam. Tāpēc arī nevarēju apmeklēt mūzikas skolu, kas tuvākā bija Ogrē, lai kā to vēlējos un skolotāji ieteica. Vienkārši nebija, kam mani izvadāt. Bet es tāpat jau no ļoti agras bērnības dziedāju un dejoju. Skolā biju apzinīga un, kā mamma stāstīja, mājās mācījos pat vingrošanu. Vienmēr bija labas atzīmes, piedalījos visos pulciņos un visur uzstājos. Vajadzēja tikai pateikt, uz kuru kabinetu iet un ko dziedāt. Man ar to nebija nekādu problēmu. 

Talants meklēja ceļus, kā izlauzties. Pieļauju, mazsvarīgi šajā ziņā nebija tas, ka pamatskolas laiku nosēdēji vienā solā ar Noru Ikstenu.

Jā! Nora uz Ikšķili atnāca no Rīgas ceturtajā klasē. Kamēr visi skatījās neuzticīgi, kā jau uz jaunpienācēju, es, komunikabla būdama, uzreiz teicu: “Nāc, sēdies man blakus!” Tā arī pamatskolas laiku nodraudzējāmies. Mums abām bija lielas galvas uz visādu izdomāšanu. Klases vajadzībām pat iestudējām Mazo raganiņu – Nora uzrakstīja libretu, es visiem lomas dalīju un sarunāju, ko vajadzēja izdarīt. Tagad to sauc par menedžēšanu. (Smejas.) Vidusskolā gan katra Rīgā aizgājām uz savu pusi, es – uz 6. vidusskolu, kur mani vilka koris.

Bahs – līdz asiņainiem pirkstiem

Mūzikas apgūšanai varēji pievērsties tikai pēc vidusskolas?

Arī ne uzreiz. Sākumā universitātē studēju ekonomiku, tikai vēlāk aizgāju pa mākslas līniju, jo satiku Austru Pumpuri. Kā daudzus, arī mani apbūra viņas koncerti. Gandrīz visas dziesmas, ko viņa dziedāja, pateicoties mammai, zināju no galvas. Redzēju, kā tauta viņai dzied līdzi, mūs visus vienoja fantastisks pacēlums. Likās – lūk, tā ir īstā dzīves jēga un mana vieta!

Austra savos koncertos mēdza no klausītāju vidus izvēlēties skatuves partnerus. Domāju – bet es taču tās visas dziesmas zinu, man pat nekas jāmācās nav. Es arī gribētu iet un dziedāt! Turklāt ģitāru biju sākusi spēlēt, jau mācoties septītajā klasē. Pienācu pēc koncerta, kas notika Leļļu teātrī, sakot: “Mīļā Austra, es dievinu, kā jūs dziedat, kāda noskaņa te ir. Un es tās dziesmas gandrīz visas zinu.” Viņa teica: “Nu labi, nāc! Kuru dziesmu tagad dziedāsim?” Neatceros, kura tā bija, bet man lika dziedāt otro balsi, ko paņēmu un noturēju. “Nu labi, man parīt ir koncerts, nāc!”

Tajā brīdī mācījos vēl ekonomistos, bet Austra sprieda: “Ja jau tev tik ļoti patīk dziedāt, ko tad īsti tu gribi darīt?” Ja atklāti bija jāsaka, tad neslēpu, ka dziedāšana ir manai sirdij vistuvākā. Un Austra uzreiz piedāvāja izlemt – vai nu palieku Rīgā, un tiekamies tās retās reizes, kad viņa te ir, vai eju uz Liepāju mācīties, un taisām kopīgi programmas.

Vienā mirklī izlēmi par labu Liepājai?

Jā.

Ko par to teica mamma? Pusotru gadu studēta ekonomika, bet visu pamet, lai ar dziedāšanu dauzītos pa pasauli…

Mamma atbildēja, lai daru, ko gribu, ko izlemšu, tas arī būs labi. Viņa uzskatīja, ka katram cilvēkam ir brīva izvēle darīt to, ko viņš vēlas. Stājoties Liepājas Mūzikas vidusskolā, Austra piedāvāja dzīvot pie viņas Liepājas mājā, ko arī četrus gadus izmantoju. Gribēju uz vokālistiem, bet kā operdziedātāju mani izbrāķēja. Kā glābiņu uztvēru ģitāru. Skolotāja teica – nu, ja pusotra mēneša laikā varu iemācīties Bahu nospēlēt, tad būšu uzņemta. Katru dienu vismaz astoņas stundas vingrinājos ģitārspēlē, man no tās pat asiņoja pirksti.

Zināju – ja neiestāšos, tad kur es palikšu? Kad skolā pateica, ka mani pieņem, gāju pie Austras un visu ceļu no laimes raudāju. Pieņēmu to kā zīmi, ka liktenis man atļauj nodarboties ar mūziku un dziedāšanu, ka es tomēr iešu šo ceļu. Joprojām esmu laimīga, ka to soli toreiz spēru.

Tā bija milzīga pieredze, jo paralēli ļoti daudz kopā ar Austru koncertēju. Braucām pārsvarā divatā, es biju Austrai stabila otrā balss. Viņa ir mana skatuves Mamma, noteikti. Pēc skolas beigšanas uzreiz arī sāku koncertēt.

Iedvesmas pārņemta, pat nemanīji, ka deviņdesmito sākums bija grūti laiki?

Bija, bija, un pat ļoti. Anglikāņu baznīcā mani pamanīja Elizabete Trumpe. Viņai patika stils, kādā dziedu un veidoju programmas. Piedāvāja organizēt koncertus – sazvanīja skolas, kur uzstājos skolēniem. Visi vāca pa 50 santīmiem biļešu naudu un deva man maisiņā pēc koncerta. Ar atsevišķu programmu braucu arī pa bērnudārziem – trīs bērnudārzi dienā.

Drīz pati sāku arī sacerēt dziesmas. Pirmo kasetīti izdeva Mikrofona ieraksti – Nesaprasto vārdu vējā, nākamo – Caur mūžu, jā! kopā ar grupu Kaimiņi. Tad ar Rīgas Doma zēnu kori Saules vidū, kur jau bija kora dziesmas. Albums Suņa dzīve ar Martu Kristianu Kalniņu un Arni Medni dabūja balvu Gada albums. Regulāri izdevu pa bērnu dziesmu albumam ar skaistām Jāņa Lūsēna aranžijām.

Kad noguru pati uzstāties, sāku organizēt jauno dziedātāju konkursu Jaunās zvaigznes, ko izdevās iegrozīt Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas paspārnē. Tas ilga desmit gadus, veltīts kādam atsevišķam komponistam. Tā bija milzīga dzīves skola un personīga iepazīšanās ar visiem Latvijas komponistiem.

Neaizmirstami, kā Raimonds Pauls mani vadāja pa konkursa atlasēm, būdams pats pie sava auto stūres. Tā mēs braukājām pa Latviju trīs gadus. Varbūt tāpēc maestro joprojām ir tik atsaucīgs – vienmēr varu piezvanīt, un viņš pacels klausuli, izrunāsies, uzklausīs. Tādēļ arī varēju veidot izrādi par viņa jaunību Leģendas dzimšana, arī par  Noru Bumbieri un Viktoru Lapčenoku. Viņš uzticējās un atļāva. Viņš ir respektējis manu izvēli mainīt vārdu, saucot mani par Lailu, lai gan iepazina kā Ilzi. Liels cilvēks ir tāds, kurš spēj cienīt arī otru.

Rozā briļļu laiks

Kā tavs, jaunas meitenes, ceļš krustojās ar tolaik Vides aizsardzības kluba vadītāju Arvīdu Ulmi? Biji aktīva Atmodas procesos?

Iesaistījos barikāžu notikumos. Biju Zaķusalā, Mazajā ģildē. Uzstājāmies caurām naktīm. Tajā laikā vēl mācījos universitātē. Bet ar Arvīdu iepazinos dziesminieku saietā Tērvetē. Man bija 25 gadi, braucu uz turieni uzstāties kopā ar Ilzi Grunti. Tur bija arī Arvīds Ulme. Viņš man teica: “Nu kur tad tu tik ilgi biji pazudusi…” It kā sen jau būtu mani zinājis. Mani ļoti uzrunāja viņa dzejoļi un tas, kā tos izdzied Haralds Sīmanis. Un tajā vasarā viņš mani uzaicināja līdzi uz vienu zaļo rīkotu braucienu pa Kurzemes ezeriem. Jā, kāpēc ne? Pēc tā brauciena nākamajā gadā piedzima Māriņa.

Un tomēr – viņš bija vīrietis tava tēva vecumā…

Garīgi jutāmies tuvi cilvēki, mums bija viegli saprasties, lai gan pieļauju, ka ar Arvīdu daudziem bija viegli saprasties. (Pasmaida.) Mums ir divdesmit divu gadu starpība. Viņš apbūra ar to, ka ārkārtīgi interesanti par visu stāstīja, man ļoti patika, kā viņš lasīja savus dzejoļus. Kad Haralds izdziedāja viņa dzejoļus, tas viss tik tuvu sirdī uzrunāja, jutos, ka tas ir mans cilvēks, ar ko palikt kopā. Viņš tajā laikā bija šķīries, brīvs vīrietis, mūsu attiecības varēja aiziet nopietnāk. Paļāvos, ka viss notiek pareizi, ka te ir tā mīlestība. Tajā brīdī nedomāju ne par to, vai mani bildinās, ne par nākotni. Es vienkārši biju laimīga baudīt tos kopā būšanas brīžus.

Kopā padzīvojām tikai īsu brīdi. Viņš bija ārkārtīgi nodarbināts ar saviem projektiem. Raksturā arī tas – atlika satikt kādu no saviem cilvēkiem (un viņu pazina daudzi) un tam ieminēties, ka nepieciešams padoms, palīdzība, kā viņš jau aizgāja līdzi. Viņu ļoti viegli bija pierunāt uzņemties kaut ko jaunu darīt.

Tu paliki viena, gaidot bērnu?

Bet es biju laimīga! Man jau bija 26 gadi, tajā brīdī jau sev likos veca. (Smejas.) Manām skolasbiedrenēm lielākajai daļai jau bija bērni.

Ko teica Arvīds?

“Redz, kāds es malacis! Latvijai bērni ir vajadzīgi.” Ka tā tam ir jābūt.

Biji gaidījusi kaut ko vairāk?

Melotu, ja teiktu, ka sevī neloloju domu par kopīgas ģimenes veidošanu. Bet es neuztvēru to kā traģēdiju. Sapratu, ka viņš ir ārpus vidusmēra cilvēkiem. Ārkārtīgi populārs ne tikai Vides klubā. Viņš bija tik harismātisks, ka visi viņā klausījās atplestām mutēm. Vienmēr viņam bija, ko stāstīt, interesanti atgadījumi, pieprasīts latviešu auditorijā. Es pieņēmu, ka tā tas vienkārši ir.

Tev bija viņa atbalsts meitas audzināšanā?

Kad Arvīds aizgāja no mums, es, protams, pārdzīvoju. Eksistenciāli arī nebija īsti saprotams, kā izdzīvot. Tāpēc… Mārai bija tikai mēnesītis, kad es jau braucu pirmajā koncertā. Viņa ar manu radinieci palika gaidīt mašīnā, kamēr es Krāslavas vidusskolā nodziedu koncertu, tad uzreiz skrēju atpakaļ barot ar krūti.

Stāstu par to tikai tāpēc, ka tas varētu noderēt kā padoms citām jaunajām māmiņām, kuras nokļuvušas līdzīgā situācijā. Alimentus Arvīds maksāja neregulāri, maigi izsakoties, un es viņu iesūdzēju tiesā, paņemot labu juristi. Iztiesāju alimentus, kas ļoti būtiski palīdzēja meitu līdz astoņpadsmit gadiem izaudzināt. Tālāk, lai cik tas dīvaini būtu, Arvīdam attiecības ar meitu tikai uzlabojās. Viņš pats pieteicās un apmaksāja mācības augstskolā. Abi ļoti bieži satiekas. Palīdz ar remontu un daudz ko citu viņas jaunajā mājvietā. Arvīds meitai ir brīnišķīgs draugs un tētis. No šī visa esmu sapratusi, ka vīrietis īpaši mīl tos bērnus, kuros daudz iegulda. Cilvēkiem tā ir – mēs mīlam tos, kuriem daudz dodam. Bet izvairāmies no tiem, kuriem esam pāri darījuši. 

Māra Ulme tiek pieteikta kā Latvijas jaunās paaudzes dzejniece. Gājusi tēva pēdās?

Viņai ir iedzimts talants uz rakstīšanu, laba valoda. Tas atklājās, kad viņa bija vēl pavisam maziņa. Māriņa rakstīja savas pārdomas un dzejoļus, kam apakšā parakstījās “Ojārs Vācietis”. Saku – kāpēc raksti O. V., raksti savējo! “Nu bet tas taču ir dzejolis!” (Smejas.) Dzejas rakstīšana viņai acīmredzot ir gēnos no Arvīda. Pašlaik studē rakstniecību maģistrantūrā Liepājā. Savulaik vedu Māru uz mūzikas skolu, viņa tajā gāja sešus gadus, līdz lūdzās, lai es viņu tur vairs nedzenu, ka tas nav viņas, ka nespēj vairs to izturēt.

Rakstīt caur mīlestības brūcēm

Vai sākotnēji neveiksmīgās attiecības tev radīja šķēršļus vēlāk noticēt un pieņemt mīlestību?

Kādā koncertā Dzejas dienās iepazinos ar Māri Čaklo. Viņš man iedeva mapi ar saviem jaunākajiem dzejoļiem. Tajā laikā biju bezgalīgi iemīlējusies savā Džeimsā Bondā. Nezinu, kurā sievietē tajā laikā bija iemīlējies Māris Čaklais (smejas), bet visi viņa dzejoļi bija kaislības un mīlestības pilni. Tā man radās dziesmu albums Lūpu laiks, tostarp dziesma Vējš aiziet raudādams. Atceros, kad tikko šo dziesmu sacerēju, aizskrēju pie Māra Čaklā uz viņa māju un to nodziedāju. Viņš mani apķēra un teica, ka šī dziesma skanēs ļoti bieži. Tā arī ir noticis – šī ir viena no manām populārākajām dziesmām. 

Bet, kas attiecas uz manu mīlestību jeb Džeimsu Bondu... Tas bija lidojums, kas ilga septiņus bezgala īsus gadus. Mēs neapprecējāmies, jo viņš kā jau tipisks latviešu vīrietis nespēja izšķirties līdz galam. Visu laiku šķita, ka tūlīt, tūlīt saiesim kopā, bet tad nāca nelaime – viņš traģiski gāja bojā autoavārijā. Bieži domāju, ka tā bija tik liela kaislība, ka mūsu laime pat nebija iespējama. Mums kopā bija pārāk labi. Es, iespējams, vairāk nemaz nedziedātu, kļūtu par mājsaimnieci un bērnu audzinātāju. Bet ko nu vairs par to. Paldies viņam, ka manā dzīvē bija...

Vai tāpēc tavas dziesmas ir smeldzes, vientulības un nepiepildītu ilgu pilnas?

Esmu to visu izdzīvojusi, tāpēc šīs izjūtas tik labi zinu. Bet uzskatu, ka māksliniekam ir jābūt atvērtai brūcei, lai rakstītu mūziku vai dzeju. Tev ir emocionāli jābūt ārkārtīgi atvērtam. Ja būsi nocietinājies un pareizs, tu neko neuzrakstīsi. Ja esi atvērts, izsāpi savas emocijas, tad arī dziesmas tādas nāk. Tāpēc pilnīgi saprotu Āriju Elksni – kāpēc viņai ir šāda dzeja, kāpēc viņa tā jutās. Cilvēkiem jau vispār ļoti daudz sāp. Jo nepārtraukti ir sevi jāpārvar, jāaudzina, jāsavalda… Dzīve ir sarežģīta visiem. Taču, ja tā tik ļoti nemaltu un nepārbaudītu, mēs neattīstītos, dzīvei nebūtu nekādas jēgas.

Caur sava vārda papildinājumu paud, ka cilvēks var mainīt likteni. Bet vai tas, kas noticis ar tevi, nav pierādījis pretējo? Kā pret straumi...

Neviens nevaram sagaidīt, ka veiksies vienmēr un it visā. Esmu bijusi liela veiksminiece, manuprāt, tieši tajā, ka varu strādāt profesijā, kas man tik ļoti interesē, ka esmu varējusi satikt daudz brīnišķīgu mākslinieku, veidot kopīgus projektus. Savu producentes darbu saucu par karmu – ja nebūtu to visu darījusi, neizaugtu kā personība. Tagad daudz ko vairāk saprotu – gan cilvēkus, kas ir ļoti dažādi, gan to, kā dzīve funkcionē. Un nu liktenis man dod iespēju dziedāt pašai savas dziesmas, klausītāju pilnas zāles. Lielā mērā – pateicoties feisbukam.

Lielā mērā – pateicoties kovidam, kas tev ļāva izlīst no čaulas un atgriezties pie dziedāšanas un solo projektiem…

Jā! (Smejas.) Kovida laiks mani atgrieza atpakaļ pie sevis. Tas bija piespiedu kārtā, kā visiem. Sākotnēji nesapratu, ko darīt, kā dzīvot tālāk. No Rīgas pārcēlos uz savu lauku māju Korģenē, ko, dabas tuvumu sev un tolaik mazajai meitai meklēdama, iegādājos pirms gandrīz trīsdesmit gadiem. Pēc daudziem producēšanas, izrāžu un koncertu organizēšanas posmiem tur, dziļā klusumā un vienpatībā, meža un stirnu apstāvēta, sāku atkal pati dziedāt un rakstīt mūziku. Tas bija kā atgriezties mīļajās mājās – skaistākais, ar ko nodarboties. Rakstot bieži raudu vai smejos – emocionāli izdzīvoju radīšanas brīdi, kad dziesmu sadzirdu, noķeru un kad tā nāk.

Paldies Antai Eņģelei, kura bija celmlauze – iedrošināja un parādīja, kā feisbukā var organizēt tiešraides, veidot mūzikas lapu, pulcēt auditoriju, kam ir tādas pašas intereses kā man. Pirms pandēmijas es to neuztvēru nopietni. Anta atklāja, ka soctīkla lapa var būt kā pašai sava televīzija, pat vēl foršāk, jo klausītājiem ir iespēja uzrakstīt komentārus, izteikt pārdomas. Manu dziesmu tur noklausās apmēram simt tūkstoši! Un es viņus tur, caur komentāriem, patīk un sirsniņām, redzu, ko televīzijā nevarētu izdarīt. Sadarbība ar Antu man pat izvērtās kopīgā koncertā Skorpionu zvaigznājs.

Ārijas Elksnes pieskāriens

Par godu dzejnieces 95 gadu jubilejai esi izveidojusi koncertuzvedumu Ārijas Elksnes dzīves melodijas, kas pirmizrādi piedzīvoja 8. februārī VEF Kultūras pilī. Tajā piedalies ne tikai kā producente un komponiste, bet arī kā dziedātāja. Tāda abpusēja uzplaukšana – dzejnieces piemiņai un tavai daiļradei. Kā jūs satikāties?

Ļoti būtu gribējusi Āriju dzīvē satikt. Tādi cilvēki kā viņa dzimst reti. Pandēmijas laikā iecerēju jaunu albumu ar sieviešu dzeju. Sāku ar Āriju Elksni un ielasījos. Tā ielasījos, ka nevarēju vairs izkāpt. Agrāk nebiju viņu tik daudz lasījusi, mana dzejniece bija Māra Zālīte. Ar viņas vārdiem bija visvairāk dziesmu. Ārija Elksne man nāca kā atklāsme. Ar savu sievišķību, atvērtību, sāpēm un dabas mīlestību. Viņas dzeja ir mūžīga, jo Ārija runā par tām izjūtām, kuras katrā cilvēkā ir vienmēr. 

Sacerēju vairākas dziesmas ar viņas vārdiem un sapratu, ka ir ne tikai jāizdod albums, bet arī jātaisa koncerts, uzsvaru liekot uz viņas personību. Līdzīgi kā bija koncertprogrammās par Raimondu Paulu, Čigākas piecīšiem, Noru un Viktoru. Ar dziesmām, ko ar Elksnes dzeju radījuši lielie komponisti, programmai nepietika, tāpēc pati uzrakstīju vēl divpadsmit. Lai varētu plašāk par Āriju izstāstīt, koncertizrādē esam savijuši dziesmas, dzeju, dzīves pieturpunktus un atmiņas, ko līdz skatītājiem pēc Elizabetes Trumpes libreta palīdz aiznest arī aktrise Dace Bonāte, aktieris un dziesminieks Juris Hiršs, aktieris un režisors Lauris Subatnieks, dziedātāja Ieva Sutugova un pianists Anatolijs Livča.

Šķiet, tautā iemīļotākā dziesma ar Ārijas Elksnes vārdiem varētu būt Ulda Marhileviča Lūgums.

Koncertā Ievas Sutugovas izpildījumā skan arī tā, un pie klavierēm - Uldis Marhilevičs. Maestro pats pieteicās, sakot – ja viņam tajā dienā ir brīvs, varu aicināt. Man būs divas dziesmas kopā ar Juri Hiršu: viena – viņa skaistā dziesma Veltījums (Viss, kas bija), otra – mana Saule nāca uz ezeru, kurā esmu Saules meita, viņš – Saules dēls. Par skaistākajām dziesmām runājot – Ieva Sutugova izpildīs sarežģīto, savulaik Ritas Trences dziedāto Šai gaismas mirklī...

Patiesībā nav īsti godīgi Āriju saukt par sieviešu dzejnieci. Dziesmas ar viņas vārdiem ir sacerējuši visi lielākie komponisti – vīrieši. Un sacer joprojām. Piemēram, brīnišķīgu dziesmu, kas arī skanēs koncertā, tikai nesen uzrakstījis Aivars Hermanis. 

Ko, strādājot pie šīs programmas, esi jaunu uzzinājusi un sapratusi par dzejnieci?

Ārija ļoti kopa savu talantu. Strādājot par ārsti Ķemeru sanatorijā, viņa bijusi izbrīnīta, redzot, ka ir dzejnieks, kas katru rītu agri ceļas un raksta. Vaicājusi – vai tad jums ir iedvesma katru rītu, ka varat rakstīt? Viņš atbildējis apmēram tā – ko jūs, bet treniņam ir jābūt, tad tikai tu vari cerēt uz to laimi, ka kādā brīdī iznāks arī dzejolis. Ārija tad sapratusi – lai būtu dzejnieks, katru dienu obligāti ir jāraksta. Pamēģinājusi arī pati. Pedante un ārkārtīgi čakls cilvēks būdama, viņa šo dzejas mākslu izkopa. Ārijai bija dziļi cilvēcisks kods un pareizu vērtību apziņa. Viņa dzejā ne tikai mūs audzina, bet arī nomierina, ka visiem – arī viņai – ir brīži, kad ir ļoti grūti un smagi, un tas ir normāli. Uzskatu, ka Ārija dzīvē bija liela veiksminiece. Jā, beigās notika tā, kā notika… Pieveica dziļa depresija, pret ko mūsdienās jau ir zāles, un nespēja piedot vīrieša nodevību.

Tu esi no sievietēm, kas spēj piedot?

Ir dažādi raksturi. Būdama tik prasīga pret sevi, cik Ārija bija, viņa nevarēja piedot to, ka kāds cits nav tik godīgs un prasīgs pret sevi. Būdama augsta līmeņa cilvēks, viņa to sagaidīja arī no tā, ar ko dzīvoja. Jā, es izprotu cilvēkus. Neprasu būt absolūti perfektiem, jo mēs neviens neesam perfekts. Bet tā jau ir tā visas dzīves jēga – sevis nepārtraukta veidošana. Tev ir jāmainās, no jauna jāpārdzimst, jārestartējas, jāiet uz priekšu, jāuzlabo sevi, jāmācās, un tā visu laiku.