Vakariņas Ķeguma gaismā: kā top sveces un kur slēpjas to burvība

Viņas pašas lej sveces, darbojas ar floristiku, izdaiļo telpas, organizē īpašus sajūtu vakarus. 25. februārī darbnīca svinēs savu otro pastāvēšanas gadadienu. “Ogrē bija uzņēmums, kas ražoja sveces un kurā Lauras vīrs bija izpalīdzējis ar darbiem. Mēs turp aizbraucām ekskursijā apskatīties, kā viss notiek, mums vienmēr patikušas interjera lietas un sveces. Kaut kā iegrimām sveču pasaulē, piepalīdzējām šim uzņēmumam, darbojāmies. Tad tas pārvācās uz šīm telpām Ķegumā. Kā dzīvē nereti mēdz notikt, viņiem pajuka bizness, un mums radās jautājums sev – vai to vēlamies darīt, vai spēsim?” par aizsākumu stāsta Linda.

Iecienīta ir melnā krāsa

Sveču ražošana nav vienkārša, ir ļoti svarīgi, lai izskatās skaisti ne tikai plauktā, bet tieši degšanas gaitā. “Šis viss ir roku darbs, un kapacitāte ir tik, cik ir. Tas nav tā – sametam, vienkārši izkausējam parafīnu. Visas sveču krāsas esam pašas izdomājušas. Pēc tām spriežot, saprotam, ka latvietis ir diezgan bēdīgs tieši krāsu izvēles ziņā. Topā ir olīvkrāsa, melnā, latte, bet pavasarī gribas ko gaišāku. Ir tuvu 30 dažādām krāsām, un mums patīk eksperimentēt,” atklāj Laura.

Uz rudens pusi tapusi karamelīga sveču krāsa, kurā sajaukti vairāki pigmenti. Lai taptu medus tonis, jaukušas deviņus krāsu variantus. Laurai izdevies izveidot meža krāsu: “Savās fantāzijās izdomāju, kādu vēlētos rezultātu, un tad eksperimentēju. Notrāpīju, ka zilais ar zaļo, un rezultātā radās meža krāsa.” Abām ļoti tuva ir daba, mežs, tas ir iedvesmas un arī spēka avots, tieši no šiem toņiem bieži izkristalizējas sveču krāsas.

Interesanti, ka latviešiem ļoti patīk melnas sveces. Linda tikai atgādina: “Tās nedrīkst dāvināt. Protams, tas atkarīgs no saņēmēja uzskatiem.” “Man tā šķiet ekskluzīva krāsa, interjerā skaisti izskatās, un šogad modē ir zelts ar melnu, arī olīvu krāsa, kura saistās ar mežu, un krēmkrāsa. Tas, protams, atkarīgs no sezonas. Mēs smejamies, ka varētu ražot sveces tikai olīvu un melnā krāsā un būtu labi, jo šīs krāsas pieprasa visbiežāk. Arī karmīnsarkano, ķiršu krāsu, kuras ir populāras tieši valsts svētkos,” pieredzē dalās Laura.

Esot interesanti pavērot, kā apmeklētāji iepērkas, redzēts, piemēram, ka sveci izvēlas līdzīgā krāsā kā jaka. Vietējie visbiežāk uzticas pārdevējām –salieciet, meitenes, pašas!

Darba pietiek arī pēc Ziemassvētkiem

“Gadā pārstrādājam ap četrām tonnām parafīna, un tas ir milzīgs daudzums,” apjomīgo skaitli nosauc Laura. Adventes laikā palīgos tiek piesaistītas abu atvases, jo tad darba ir sevišķi daudz. Dienā varot izliet ap 300 mazo sveču, otrajā dienā liek iekšā dakti, kas ir iepriekš izmērcēta, un notiek darba noslēgums.

“Kā sākas novembris, tā šis mēnesis nebeidzas. Janvāris arī bija ražīgs, nav tā, ka pēc Ziemassvētkiem viss apstājas. Šķiet, ka te ir lauki, kurš šurp brauks? Taču tā īsti nav. Cilvēki šurp brauc no Rīgas, Aizkraukles, Jaunjelgavas, Ķekavas un citām vietām. Viņi novērtē arī pie mums valdošo īpašo auru, atmosfēru – telpas iekārtojumā ir kaut kas no senā savienojumā  ar moderno,” priecājas Laura.

Sajūtu vakari

 “Mūsu telpās notikusi arī kāzu ceremonija. Un tās vadītājai radās jautājums – vai es pareizi sapratu, ka viss notiks veikalā? Šo vietu mēs absolūti neuztveram kā veikalu. Tā ir jaunu sajūtu telpa, radošā telpa,” uzsver Linda. Interesanti, ka griestus nokrāsojušas melnus, bet tas nerada nekādu drūmuma iespaidu, sveces tikai izceļas.

Māja, kur tagad atrodas sveču darbnīca, ir viena no pirmajām industriālajām telpām Ķegumā, te kādreiz atradusies galdniecība un vēl dažādas ražotnes. Sena ēka, par to arī vēstī biezais kultūras slānis.

“Ir darba telpas, kur top sveces, un vieta, kur notiek sajūtu vakari. Tad mēs cilvēkiem parādām skaistumu, deg daudz sveču, skan pieklusināta mūzika, kas piestāv šai noskaņai. Pašas arī aicinām ciemos mūziķus. Pie mums ir bijusi Aija Vītoliņa, Kārlis Kazāks, Miks Dukurs, Mārcis Auziņš,  rakstniece Zane Eniņa, bet 24. februārī ciemos būs Ainars Mielavs,” atklāj Laura.

Šeit starp mākslinieku un skatītājiem rodas sinerģija, kad ir īpaša aura un viņi atrodas visai tuvu. Tas ir tik intīmi, ka piedalās visai maz svētku dalībnieku, lai neizjauktu kopējo noskaņu.

Sveču gudrības

Darbnīcā rīko arī meistarklases, uz kurām visbiežāk ierodas bērnudārzu un skolēnu grupas, notiek arī ģimeniski pasākumi, kuros tiek lietas sveces un pēc tam izbaudīta īpaša atmosfēra. Turklāt var uzzināt daudz jauna par svecēm, par ko ikdienas lietotājs bieži neaizdomājas.

“Piemēram, sveču dedzināšana. Šķiet, kas tur liels – mācēt dedzināt sveci? Bet degļa galiņš ir jānokniebj, lai pēc iespējas netecētu un izdegtu vienmērīgi. Lai nerastos dūmi, sveci nevajag vienkārši nopūst. Vai ar zvaniņu vai dvašu, bet jānoliek deglis vaskā un jāatliec atpakaļ, tad nerodas dūmi. Citam patīk sastumt sveces kopā un dedzināt, bet tad skaidrs, ka tās cita citu kausē, notiek iztecēšana. Varbūt kādam tas tieši patīk?” vaicā Laura.

Laura uzskata, ka skaistums ir vienkāršībā. “Man patika, ka reiz kādā raidījumā kāds arhitekts teica: skaistums – tas ir īstums, patiesums. To pašu var teikt arī par mūsu meistarklasēm, kurās interesenti visu veido no tā, kas no svecēm palicis pāri. Mēs vienmēr sakām: nekad neko no izdegušās sveces nemetiet laukā! Vēlreiz pārkausējam, un rodas ļoti skaistas sveces. Tas ir kā mūžīgs process, kas nekad nebeidzas. Ik pa laikam rodas jaunas idejas, pat jaunas sveču formu idejas,” Linda piebilst, ka šajā darbā nekad nav garlaicīgi.

Ķeguma sveces ceļo arī uz Ameriku, Kanādu, Franciju, pat Taizemi. Runājot par tālo Āzijas valsti, svecēm krāsu pat varot neminēt – turieniešiem patīk tirkīzzilā, kas, šķiet, saistāms ar okeānu.

“Mēs pašas sveces dedzinām visu cauru gadu. Ar sveci allaž var radīt īpašu noskaņu. Dāņiem pat ir termins, kas apzīmē mājīgumu, sveču liesmu, un viņi ir vieni no lielākajiem sveču dedzinātājiem pasaulē. Arī pie mums daudz ir tumšā laika, un svece telpā palīdz ienest gaismiņu, siltumu, mājīgumu,” uzsver Laura.

Nekad neko nemest ārā

“Mums abām ir vienots skatījums un jaunas idejas. Kā ir komponistiem radīt skaņdarbus pēc pasūtījuma? Tāpat arī mēs radām. Piemēram, uzņēmums vēlas, lai izdekorējam pasākumam telpu, un reizēm īsti nesaslēdzas. Tikai pēdējā brīdī tu noskaņo prātu, un viss vienkārši top,” teic Linda.

Abas dāmas nodarbojas arī ar floristiku. “Profesionāli floristi, iespējams, saķertu galvu un šausminātos par mūsu darbiem. Bet mums tā ir iedvesma no dabas, jo abām vienmēr patikuši ziedi. Es skolas laikā esmu gājusi floristikas pulciņā un ieguvu pirmo vietu konkursā. Uzņēmumiem un kāzām arī mēdzam telpas dekorēt, tas ir mūsu papildu darbiņš. Ziedu kompozīcija allaž rada svētkus. Mēs pat smejoties sevi saucam par knauzeriem, kuri nekad neko nemet laukā, jo viss allaž lieti noder,” stāsta Linda, parādot Lauras izveidotu minimālistisku, bet ļoti jauku vainagu no dažādiem augu pārpalikumiem.

Laikam no augšas kāds piepalīdz

“Tas, par ko visu laiku esam sapņojušas, reāli šobrīd notiek. Šeit mēs sevi pilnībā varam realizēt. Mēs gan neesam šeit divas vien, ir arī trešais biznesa partneris. Taču visa tehnika tika iegādāta un uzsākām darbošanos no nulles. Komandā ir arī mūsu abu dzīvesbiedri, palīdz gan finanšu sakārtošanā, gan tīri tehniskās lietās. Viss allaž ļoti labi saslēdzas. Brīnāmies un priecājamies – laikam kāds no augšas mums piepalīdz,” pasmaida Linda.

“Citi saka, ka sveču ražošana ir jāautomatizē, lai varētu sasniegt biznesa mērķus, bet mēs abas nekad īpaši neesam aptvērušas, ka esam uzņēmējas. Darām to, kas mums patīk un izdodas – ir sajūta, ka visu darām pareizi. Tiešām daudz ir paveikts, bet mierīgākā brīdī, kad atskatāmies atpakaļ, pat īsti neticas, ka mēs to visu esam izdarījušas. Bez mīlestības gan nekas neizdotos,” spriež abas uzņēmīgās sievietes.