Grāmatvede Agnese atstāja Latviju, aizbrauca uz Dominikānu un sāka pilnīgi citādāku dzīvi

“Es izvēlējos šo valsti un atbraucu uz šejieni, lai veiktu misionāru darbu. Es esmu Jehovas lieciniece un gribēju braukt uz citu valsti mācīt cilvēkiem Bībeli. Šeit ir krievu tautības cilvēki, kas runā krieviski, bet es vēlējos apgūt arī spāņu valodu, tāpēc izvēlējos šo valsti. Tas bija pats galvenais, kāpēc braucu tieši uz Dominikānu.

Sapnis par siltumu un spāņu karstasinīgumu

Kad uz šejieni atbraucu, man bija 21 gads, es vēlējos dzīvē kaut ko pamainīt, darīt kaut ko savādāku. Tobrīd vairs negribēju Latvijas rutīnu.”

Nevarētu teikt, ka Agnesei Latvijā nepatika vai apnika, bet viņa gribēja savā dzīvē izmēģināt kaut ko citu. “Mani visu laiku ir saistījis siltais klimats, spāņu karstasinīgums. Man patīk tas, ka viņi ir atvērti cilvēkiem, viņiem ir nedaudz savādāka domāšana, viņi ir daudz laipnāki, vienmēr smaida un ir ļoti pozitīvi. Mani tas ļoti saista.”

Sākumā bija doma par Spāniju

Viņa atklāja, ka sākumā plānoja braukt uz salīdzinoši netālo Spāniju. “Patiesībā tā bija mana sākotnējā doma!

Bet tajā brīdī Dominikānā atradās mana draudzene. Tā kā es gribēju gan sarunāties krievu valodā, gan apgūt spāņu valodu, viņa man ieteica Dominikānu. Tas būšot daudz eksotiskāk. Tur esot gan krieviski runājošie, gan spāniski runājošie cilvēki. Varot sarunāties arī angļu valodā. Tā kā man Dominikānā jau bija viens pazīstams cilvēks, izdomāju braukt uz turieni.”

Attālināti māca latviešu bērnus

Patlaban Agnese Dominikānā strādā par privātskolotāju. Gandrīz katru darba dienas rītu viņa attālināti vada dažādas nodarbības latviešu bērniem, dažkārt arī pieaugušajiem. Nodarbības notiek “Zoom”, “Skype” un citās programmās.

Tas ir iespējams, jo laikā, kad Dominikānā vēl ir rīts, Latvijā jau ir pēcpusdiena un latviešu skolēni ir atgriezušies no savām izglītības iestādēm.

“Visa mana rīta daļa paiet strādājot. Šobrīd vairāk fokusējos uz matemātiku, angļu valodu, palīdzu arī ar mājasdarbiem. Atbalstu dažādos mācību priekšmetos, piemēram, reizēm ir vēsture, ķīmija, fizika.”

No grāmatvedes par skolotāju

Dzīvojot Latvijā, Agnese vēl nebija skolotāja. “Es to sāku darīt šeit, Dominikānā. Apguvu izglītību un sāku strādāt.”

Latvijā viņa bija grāmatvede, līdz ar to var teikt, ka, atbraucot uz Dominikānu, arī krasi mainīta profesija. “Ja godīgi paskatās, tad redzam, ka gandrīz visi ārzemnieki, kas dzīvo Dominikānā, ir skolotāji. Pārsvarā visi strādā Ķīnas kompānijā un māca angļu valodu ķīniešiem.

Nevēlas aizmirst latviešu valodu

Es arī ieguvu diplomu, lai mācītu angļu valodu, bet man kaut kā tuvāk šķiet mācīt latviešus. Tas ir kaut kā vieglāk. Turklāt pie reizes varu izmantot savu dzimto valodu.”

Ikdienā runājot latviešu valodā, tā tik ātri neaizmirstas. “Ja nebūtu latviešu skolēnu, domāju, ka man būtu vairāk “Homesickness” (no angļu valodas – ilgas pēc mājām). Tāpēc man labāk patīk strādāt ar latviešiem.”

Agneses skolēnu vidū ir dažāda vecuma bērni. “Man ir visādi skolēni. Sākot ar mazajiem līdz pat pieaugušajiem, kas reizēm palūdz, lai kaut ko palīdzu apgūt.”

Saprata, ka negrib visu mūžu strādāt par grāmatvedi

Nevarētu teikt, ka Agnese savu skolotājas talantu atklāja tieši Dominikānā. “Man tas jau bija tad, kad dzīvoju Latvijā. Es jau tad strādāju ar bērniem. Bet tobrīd mani vairāk saistīja grāmatvedības profesija. Tā bija mana sapņu profesija kopš bērnības.

Es to apguvu un tajā pastrādāju. Viss bija kārtībā, man patika. Bet tad sapratu, ka tas nav tas, ar ko gribētu nodarboties visu dzīvi.”

Gribētu vēl 4 gadus pavadīt Dominikānā

Bet vai dzīve Dominikānā un attālināta strādāšana par privātskolotāju ir tāds dzīvesveids, ko viņa gribētu darīt visu savu mūžu? “Man liekas, ka es šeit varētu nodzīvot vēl vairāk nekā 4 gadus! Man šeit ļoti patīk!

Ir ilgas pēc mājām, bet tāpēc ik pa laikam braucu atpakaļ uz Latviju. Pagaidām vēl nav plāns braukt tuvākajā laikā. Nesen biju. Kad ļoti gribas uz mājām, es vienkārši aizbraucu uz 2 mēnešiem, atslēdzos no Dominikānas un padzīvoju ierasto dzīvi Latvijā.” Agneses dzimtās mājas ir Vaiņodē, kas atrodas Lietuvas pierobežā.

No Latvijas pietrūkst ģimene un daži pārtikas produkti

Dzīvojot Dominikānā, viņai visvairāk pietrūkst ģimenes locekļu Latvijā. “Pirmkārt, man pietrūkst ģimenes. Tā vienmēr būs.”

Reizēm pietrūkst arī Latvijā iecienītu pārtikas produktu. “Dominikānā nevar dabūt to, kas Latvijā ir. Es mēģinu atrast, varbūt ir līdzīgi produkti, bet vairs nesanāk tā pati ēdiena garša. Tā ir savādāka.

Sajūta, ka dzīvo 40 grādu karstumā

Lai cik tas dīvaini nebūtu, reizēm karstākajās dienās gribas aukstumu. Tad gribu uzvilkt džemperi un kaut kur sēdēt, satīties siltumā, ietīties pledā.”

Karstākajās dienās Dominikānā gaisa temperatūra ir ap 30 grādiem, taču lielā mitruma dēļ reizēm šķiet, ka gaiss sakarsis līdz pat 40 grādiem.

“Man ļoti patīk Latvijas ziemā ietīties pledā un sēdēt ar karstu tēju rokās. Bet šeit tas nav iespējams! Tēja stāv, bet es negribu to dzert!” Tādā karstumā labāk izvēlēties glāzi auksta ūdens.

Kartupelis negaršo pēc kartupeļa

Agnese novērojusi, ka Dominikānā dažiem pārtikas produktiem ir citādāka garša, nekā bija pierasts Latvijā. “Kaut vai tas pats kartupelis. Latvijā kartupelis bija mans pamata ēdiens, bet šeit es kartupeļus izvāri, izcepu vai kaut ko no tiem pagatavoju varbūt tikai reizi mēnesī. Pilnīgi nav tās garšas!

Tāpat ne visi gaļas ēdieni sanāk tādi paši. Arī zupas, ko mājās taisījām, šeit nevar pagatavot. Pat marinētie gurķīši nav tādi, kādi mums Latvijā bija, kad mamma tos taisīja! Reizēm, kad gatavo salātus, tie nedod tādu pašu garšu, kāda bija Latvijā.”

Kefīru un biezpienu taisa pati

Grūti atrast skābētus kāpostus, bet skābo krējumu var dabūt. “Bet tam nav tā pati garša, līdz ar to es reizēm krējumu iegādājos no krievu tautības cilvēkiem, kas to gatavo mājās. Viņi tirgo piena produktus.

Piena produktu man pietrūkst. Nav arī biezpiena, tas pašai jātaisa. Arī kefīra nav.” Paštaisītais kefīrs sanāk līdzīgs Latvijas rūgušpienam, bet biezpienu latviete vērtē kā ļoti garšīgu.  

Skaļa mūzika un nemitīgs mopēdu troksnis

Vai Agnese Dominikānā varētu pavadīt visu mūžu? “Varbūt varētu šeit pavadīt visu mūžu, bet, manuprāt, ne šobrīd. Man liekas, ka būs viens brīdis, kad gribēsies nedaudz atpūsties no Dominikānas dzīves stila. Visi cilvēki šeit ir forši un labi, tomēr ir diezgan trokšņains. Šeit iedzīvotājiem ir cits temperaments. Vienmēr uz ielām ir skaļa mūzika.”

Nedēļas nogalēs dominikāniešiem patīk klausīties savas iemīļotās dziesmas tik skaļi, ka visi kaimiņi dzird. “Visu laiku brauc mopēdi, līdz ar to brīžiem gribas noslēpties no trokšņa. Domāju, ka visu mūžu negribēšu šeit pavadīt, jo vēlēšos arī mierīgi padzīvot.”

Latvijā Agnese dzīvoja savā Vaiņodes viensētā, kur bija salīdzinoši kluss un mierīgs, līdz ar to kontrasts ar skaļo Dominikānu ir vēl lielāks. “Ļoti krasi atšķiras dzīve.”

5 mēnešus dzīvoja blakus bāram

“Pirmos 5 mēnešus Dominikānā dzīvoju dzīvoklī, kam blakus bija bārs. Katru vakaru ap pulksten 19 tur sāka skanēt mūzika līdz pat pulksten 3 naktī.

Kaut kā ar laiku pie trokšņa pieradu, bet pēc tam jutu, ka esmu nogurusi no trokšņa. Gribas iziet pastaigāt gar okeānu vai pa mežu, lai atslēgtos no visiem trokšņiem.” Kopumā ikdienas dzīve Dominikānā ir diezgan skaļa.

Gandrīz vienīgā latviete Dominikānā

Runājot par citiem latviešiem Dominikānā, Agnese teica: “Godīgi sakot, kārtojot savus dokumentus, sapratu, ka esmu šeit vienīgā latviete ar dokumentiem, kas oficiāli dzīvo Dominikānā.

Kad biju vietējā migrācijas dienestā un kārtoju dokumentus, viņi teica, ka sistēmā vēl neviens latvietis nav parādījies. Bet 100% zinu, ka šeit dzīvo vēl viena latviete. Nesen atradu, ka Punta Cana pilsētā dzīvo viens krievu tautības cilvēks, kas 30 gadus nodzīvoja Latvijā. Viņš teica, ka vēl šur un tur Punta Cana pilsētā ir daži krievi, kas uzauguši Latvijā.”

Protams, uz Dominikānu regulāri brauc latviešu tūristi.

Uz baltajiem cilvēkiem mēdz skatīties kā uz naudas makiem

Agneses ieskatā Dominikāna ir piemērota vieta, kur veidot ģimeni. “Šeit var mierīgi to darīt. Man ir ļoti daudz draugu, kas tieši šeit veido ģimeni. Viss ir labi, vienīgais rūpīgi jāizvēlas dzīves vieta.

Es kādu brīdi padzīvoju izteiktā dominikāniešu dzīves vietā. Viss bija ļoti labi, viņi bija draudzīgi, bet ir rūpīgi jāizvēlas, kur dzīvot, jo ne visi iedzīvotāji baltos cilvēkus redz kā normālus. Daudzi domā, ka mēs esam naudas maki. Līdz ar to, lai nebūtu tā, ka mūs izmanto, ir rūpīgi jāizvēlas dzīves vieta.

Pilsētā Sosúa, kur es dzīvoju gandrīz 4 gadus, ir ļoti daudz tūristu, ir starptautiskās angļu skolas un viss ir super. Te bērniem ir ļoti lielas iespējas.” Nav pareizi domāt, ka Dominikānā valda analfabētisms un cilvēki neko nevar izdarīt.

Starptautiskā skola ar bērniem draudzīgu izglītību

“Kādu laiku strādāju starptautiskajā skolā, man bija tāda iespēja. Nodarbības notiek bērniem ļoti draudzīgā veidā. Piemēram, starpbrīdī bērns var darīt to, ko viņš vēlas.

Pusdienās var paņemt savu ēdiena trauciņu un sēdēt, kurā skolas teritorijas vietā grib. Nodarbības notiek arī laukā svaigā gaisā. Ir diezgan interesanti. Piedāvātā izglītība ir laba, protams, ja bērni neiet vietējā Dominikānas skolā. Tur ir cits līmenis.”

9 gadus vecs bērns vēl neprot lasīt

Vietējo skolu skolēniem mēdz būt sliktākas zināšanas. “Godīgi sakot, es tajā skolā neesmu ne reizi bijusi un redzējusi, kā notiek programma, bet, redzot bērnu zināšanu līmeni, es teiktu, ka tā izglītība ir krietni švakāka. Tas, ko mūsu bērni mācās 1.klasē, viņi apgūst 3.klasē.

Pirmajās klasēs viņi jau sāk mācīties lasīt un rakstīt, bet uz to neliek lielu uzsvaru. Dominikāniešu rajonā kādam bērnam bija 9 gadi, bet viņš vēl nemācēja lasīt. To māca paši vecāki. Par matemātiku vispār nerunāsim! Tā bija vēl švakāka.”

Šāda vecuma vietējie bērni māk skaitīt un pazīst ciparus, bet bieži vien nesaprot to vērtību. Bērni prot automātiski skaitīt, bet neizprot, kas notiek, ja no 9 āboliem atņem 2 ābolus, latviete dalījās savos novērojumos.

Ja gadās pakrist, tad 20 dominikāņi steidzas palīgā

Salīdzinot dzīvo Latvijā un Dominikānā, Agnese teica: “Manuprāt, šeit, Dominikānā, ir foršāks klimats. Šeit visu laiku ir vasara. Ziemas sezonā ir vēsāks, man reizēm gribas uzvilkt kādu jaku, jo esmu pieradusi pie karstuma.

Nevarētu teikt, ka paši cilvēki Dominikānā ir foršāki, bet viņu raksturs ir nedaudz foršāks, manuprāt. Viņi ir daudz atvērtāki, laipnāki. Nesen smējāmies ar ģimeni no Amerikas, kas dažus mēnešus dzīvoja Ukrainā un mācījās krievu valodu universitātē. Ja šeit cilvēks paklups, viņam momentā klāt būs 20 dominikānieši, piedāvās atvest mājās, palīdzēs piecelties un izdarīt visu pārējo.

Bet, kad viens no ģimenes locekļiem paslīdēja Ukrainā uz ledus, visi apkārtējie pagāja viņam garām un neviens nepalīdzēja piecelties. Cilvēki izlikās, ka neko neredz…

Nepatīkama attieksme Rīgas lidostā

Šeit cilvēki ir daudz draudzīgāki. Viņi dzīvo vienkāršāk, bet tajā pašā laikā ir daudz atvērtāki palīdzēt citiem. Viņi atdos savu pēdējo naudiņu, lai tikai palīdzētu citam. Viņi ir tāda tipa cilvēki.

Kad pirmo reizi aizbraucu atpakaļ uz Latviju, man bija riktīgs kultūršoks. Kad pēdējā reizē braucu, piedzīvoju ļoti nepatīkamu attieksmi no Rīgas lidostas darbiniekiem, viņi bija ļoti rupji, gandrīz prasot: “Ko tu vēlies? Kāpēc ar mani sasveicinājies?” Tas man nepatika.

Paveicas, ja pati māk saremontēt savu auto

Bet Latvijā noteikti ir foršākas mašīnas. Tā šeit ir sarežģīta tēma. Dominikānā mašīnas ir labas, bet ļoti augstā cenā. Vari nopirkt pat labu mašīnu, bet tā lūzīs un ar to būs problēmas.

Ar mašīnām šeit ir sarežģīti. Paveicas tiem, kas māk savas mašīnas paši sataisīt.” Tā kā mūsdienu automašīnas sievietēm pašām ir grūti saremontēt, reizēm gadās problēmas.

Pilni koferi ar saldumiem un drēbēm

Vēl viņa ļoti novērtē Latvijas saldumus. “Man Latvijā ļoti patīk saldumi. Šeit viņi taisa šokolādes, bet nemāk pagatavot šokolādes konfektes. Viņi nezina, kas īsti tas ir.”

Kad Agnese lido no Latvijas uz Dominikānu, parasti viņai vienmēr ir pilni koferi ar dažādiem pārtikas produktiem un drēbēm. “Šeit var dabūt labas drēbes, bet, tā kā Dominikāna ir sala, ir jāpērk tas, kas šeit ir pieejams. Es gribu kaut ko savādāku, negribu to, kas ir visiem.

Tāpēc parasti Latvijā pērku kleitas, svārkus, krekliņus, bikses utt., lai būtu atšķirība, lai man būtu vairāk Eiropas stils nekā salas stils.”

Ja nevēlas tikai sēdēt pie viesnīcas baseina

Sarunas noslēgumā Agnese norādīja, ka ļoti daudz tūristu vēlas braukt tieši uz Punta Cana pilsētas apkārtni, taču viņa īsti nesaprot, kāpēc šāda izvēle. “Esmu bijusi Punta Cana pilsētā vairākas reizes, bet tur nav, ko darīt vairāk par 3 dienām.

Ja tev patīk aizbraukt uz “All Inclusive” viesnīcu, pasēdēt pie baseina un paēst ēdienu, kas ir iekļauts cenā, vari braukt tur un 2 nedēļas pavadīt. Bet visas ekskursijas ir ārpus Punta Cana un uz tām jābrauc lieli gabali. Es teiktu, ka tur nav, ko darīt. Pat pludmalēs nav tik dzidrs ūdens, kā tas ir Sosúa, Cabarete, Las Galeras utt.”

Ar īrētu auto var ērti izbraukāties

Agnese novērojusi, ka arī daudz latviešu tūristu brauc uz Punta Cana pilsētu, lai apmestos tajā atvaļinājuma laikā. “Viņi prasa, vai var dabūt ekskursijas no Punta Cana. Tur ir ekskursijas, bet tajās vienkārši parāda dominikāniešu dzīvi, varbūt izjāj ar zirgiem un izbrauc ar kvadricikliem, bet tur nebūs nekā diža, ko var redzēt.

Varu ieteikt labāk braukt uz Sosúa. Mums arī ir “All Inclusive” viesnīcas. Var paņemt arī parasto viesnīcu, noīrēt auto, stundu pabraukt vienā virzienā, stundu - otrā virzienā, un viss galvenais salā būs redzēts,” latviete ieteica.

Priecīga, ka atrada sev piemērotu darba ritmu

Kopumā Agnese ir ļoti apmierināta ar dzīvi Dominikānā. “Man ļoti patīk tas, ka no rīta pastrādāju, bet pēc tam esmu brīva, lai ietu pie okeāna, ikdienas dzīvē, uz veikaliem, pastaigāt pa pilsētu un darītu kaut ko sev.  

Latvijā man būtu brīvs rīts, bet pēcpusdiena - aizņemta. Man tas kaut kā nepatīk, jo tad es no rīta ilgāk guļu. Sanāk pamosties, pavadīt dažas brīvas stundas, bet pēc tam strādāt līdz vakaram, kamēr diena jau ir pagājusi un neko citu nevar izdarīt,” viņa priecājās par piemēroto dzīves ritmu Dominikānā.