Prostitūtas grēksūdze: dzīvoju salauztu ilūziju krātiņā

Kristīne Latvijā būs mēnesi. Tā katru gadu viņa cenšas tikt šurp. Lai satiktu meitu? Varbūt, bet tas ir otršķirīgi. Šoreiz jāpagūst piekoriģēt krūtis. Nākamnedēļ būs plastikas operācija. Par savu izskatu Kristīnei jādomā, jo ķermenis ir viņas darbarīks. Viņai ir 30 gadi un diezgan bezperspektīvs skats uz nākotni. Vēl kādu laiku viņa turpinās strādāt pasaulē senākajā profesijā, bet pēc tam? «Gan jau noprecēšu bagātu vīrieti,» Kristīne nezaudē cerības.

«Nekas nenotiek tāpat vien. Mūsu liktenī jau ir ierakstīts. Vilšanās mīlestībā mani aizveda pa to taku, pa kuru eju. Pēdējā vidusskolas klasē «pamatīgi» iemīlējos. Viņš bija par mani mazliet vecāks, skaists, iznesīgs, no situētas ģimenes. Sākām draudzēties. Aigars bija mans pirmais vīrietis, lielā mīla. Kā jau visas meitenes sapņoju, ka noteikti sastapšu princi baltā zirgā, un te nu viņš bija. Kopā mums bija lemts būt gadu, kas man bija smags laiks. Vēl nebiju pilngadīga, kad paliku stāvoklī. Kāda ģimene, kāda precēšanās – tā toreiz jutās Aigars, nebūdams gatavs uzņemties nekādu atbildību, tajā skaitā – arī materiālo. Tikai savu vecāku spiediena rezultātā viņš tomēr piekrita reģistrēties. Ne viņš tobrīd strādāja, ne mācījās. Bija laba, brīva dzīve, un te, pēkšņi, es ar savu grūtniecību. Kā tāds enkurs... Vēl, pirms piedzima bērns, Aigars sāka atklāti, to neslēpjot, mani krāpt. Mājās nāca vēlu, citreiz vispār nepārnāca. Jau pēc kādiem trim attiecību mēnešiem viņš kļuva neuzticīgs. Bērna piedzimšana neko nemainīja. Pret meitu nekādu tēva jūtu viņam nebija un nav. Arī pašlaik viņš ar bērnu netiekas un neizrāda iniciatīvu.

Meitu audzināju viena, mamma nevarēja palīdzēt, jo tobrīd vēl strādāja. Aigars turpināja mani krāpt un savā nekaunībā spēra soli tālāk – pacēla roku pret mani. Nonāca tik tālu, ka viņš pat salauza man ribas. Spārdīja kājām pa zemi... Negribas atcerēties. Tagad, protams, apzinos, ka varbūt arī pati biju vainīga. Biju vēl jauna, maksimāliste, izvirzīju lielas pretenzijas gan pret viņu, gan dzīvi vispār. Bet Aigars gribēja brīvību. Nebija mirkļa, kad viņš nelaistu pa kreisi. Sišana bija pēdējais piliens, lai es sadūšotos aiziet, tikai nebija jau, kur iet. Atceros, kā vīramāte lūdza, lai tikai nenododu viņas dēlu policijai par to, ka viņš pacēlis roku. Te man tobrīd nebija nekādu iespēju, jo biju bez izglītības un darba pieredzes. Par pārdevēju strādāt nebiju gatava. Gan toreiz, gan joprojām man pret dzīvi tomēr ir augstas prasības. Aigars naudu nedeva, viņam jau bija jauna draudzenīte.»

«Tobrīd jutos diezgan izmisusi, nezināju, kā lai dzīvo tālāk. Draudzene pirms kāda laika bija pārcēlusies uz Itāliju. Zināju, ar ko viņa tur nodarbojas, ka viņa ir... dārgā prostitūta. Tas nozīmē, ka viņa dzīvoja «zem» viena vīrieša, kas atlīdzībā par pakalpojumiem gultā viņu uzturēja.

Arī es nolēmu braukt uz Itāliju laimi lūkot. Negrasījos darīt to pašu, ko draudzene. Turp devos skaistas dzīves meklējumos, ar «tīrām» domām. Braucu iekarot Itāliju. Meitu atstāju pie mammas, viņai tad bija tikai gadiņš. Skumu, bet ar laiku pierod, jo bieži braukt uz Latviju man nebija iespējas.

Iesākumā strādāju par oficianti, bet drīz aptvēru, ka tā daudz naudas nenopelnīšu. Neslēpšu – kāroju «vieglu» naudu. Gribēju ātri sapelnīt un atgriezties Latvijā. Ne jau uz rūpnīcu braucu strādāt. Devos ar cerību apprecēties – par vīriešu piekrišanu sūdzēties nevaru. Vīru braucu meklēt, ne vairs mīlestību. Pēc tam, kad biju tajā vīlusies, man bija konkrēts mērķis – izdevīgi apprecēties. Strādājot par oficianti, ienākumi bija niecīgi, bet ticēju, ka kādā jaukā dienā šajā kafejnīcā ienāks skaists, bagāts itālis... Jā, bija simpātijas, nelieli sakariņi, bet nekā nopietna. Dzīvoju «uz dzeramnaudām». Tā kā nezināju itāļu valodu, perspektīvas izaugsmei bija mazas. Sapratu – esmu ieradusies nopelnīt un princis jāmeklē citur. Draudzenei bija pazīšanās, un viņa man piedāvāja pamēģināt nodarboties ar to, ko darīja pati. Tur jau gaišās Baltijas sievietes kotējas. Man teica – ir iespēja labi nopelnīt, dzīvot pie bagāta vīrieša, būt apmaksātai mīļākajai, un es nolēmu pamēģināt.»

«Itālis, kas pēc vecuma man derētu par tēvu, – man nepatika. Jauni itāļi ir kā žigolo, skaisti, bet kā mīļākie – nekā unikāla. Tie, kas izmanto mūsu pakalpojumus, pārsvarā ir resni, veci, smirdīgi. Šajos desmit gados man ne reizi nav gadījies kāds ugunīgs skaistulis.

Itāļiem tā pieņemts – ja labi pelni, tas ir pat prestiži, ka ir gan sieva, gan mīļākā, kuru uzturi. Sieva par to zina. Mums katrai ir sava vieta. Es nedrīkstu iejaukties ģimenes attiecībās. Itāļi diezgan pareizi audzināti, mājās pilda laulības pienākumus, bet bez pārmērībām. Savukārt ar mani var īstenot slēptākās fantāzijas, jo mums tabu nevar būt. Viņš zina, ka katrā mirklī, kad vēlas, var atbraukt. Viņš izturas pret mani kā pret sievieti, bet cieņas tur nav. To pieņemu un baudu, kas man dots. Varu skaisti ģērbties. Sūtu uz mājām naudu. Vienmēr labi izskatos, par mani rūpējas, pēc manis brauc saimnieka mašīna, ved uz restorāniem. Par sadzīvi nav jārūpējas, jo ir mājkalpotāja. Jutos nevis kā prostitūta, bet mīļākā, un iekšēji loloju cerību, ka viņš tomēr mani apprecēs. Daudz vēl nesapratu. Domāju, ja reiz viņu pie manis «velk», tātad esmu viņam dārga. Es – tik jauka, skaista, viņš manī iemīlēsies. Tādi maldi! Pēc diviem gadiem viņš mani vienkārši «padeva tālāk» savam draugam. Diez ko nepārdzīvoju, gaidīju, ka agri vai vēl tā notiks. Un pēc tam «aizgāju pa rokām». Atteikties varēju, bet laikam vairs negribēju, jo tajā brīdī bija iegaršojusies saldā dzīve. Manikīrs, pedikīrs, restorāni, dārgas drēbes... Reiz man uzdāvināja mašīnu. Dzimšanas dienā saņēmu dārglietas. Ar vienu nodzīvoju divus gadus, pat noticēju, ka viņš mani mīl. Tā jau ierasta procedūra: man tiek noīrēta māja, iedota mašīna... Dāvina dārglietas, dažreiz aizved uz restorānu, naudu viņi nežēlo. Tāpat kā saldus vārdus, atzīšanos mīlestībā. Gribas citreiz noticēt, bet tie ir tikai vārdi. Savukārt man ir merkantili mērķi. Gribu apprecēties un labi dzīvot! Neko vairāk.»

«Jā, dzīve kā karuselis bijis. Ir, protams, bijuši romāniņi, piemēram, ar vienu vīrieti no Berlīnes. Nekas gan tur nesanāca, un es tikai vēl vairāk pārliecinājos, ka nekādas mīlestības nav.

Skumji nebija. Ar meitenēm tikāmies, braucām uz jūru, dzērām vīnu, izklaidējāmies, man bija daudz brīva laika. Vēlāk tur strādājām četras draudzenes. Mūs visas ir audzinājušas vientuļās mammas. Bija maiguma, vīrieša uzmanības deficīts, mammas bija spiestas ekonomēt, protams, ka gribējās citu dzīvi. Varbūt tāpēc esam tur, kur esam. Mums nav bijis normālas ģimenes parauga. Viena draudzene stāstīja, kā māte veda uz mājām svešus vīriešus un viņa, bērns būdama, no savas istabas redzēja, kā viņi mīlējās. Viena no mums apprecējās ar turīgu, 17 gadus vecāku itāli, piedzemdēja viņam pirmo bērnu, bet mīlestības no viņas puses nav.

Uz Latviju braucu pāris reižu gadā. Bērnu praktiski esmu zaudējusi. Meita uzaugusi bez manis. Viņai tagad pārejas vecums. Kontakta mums nekad nav bijis. Jā, uzturu, ģērbju... Esmu 100% pārliecināta, ka viņa zina, ar ko nodarbojos. Domāju, viņa to gan pati saprot, gan «labi draugi» parūpējušies par to, lai uzzina, kas ir viņas mamma. Kaimiņi vienmēr par visu «ir kursā». Runājušas par šo tēmu, protams, neesam. Lai gan uzskatu, ka mana profesija ir tāda pati kā citas. Tas ir darbs.

Skatos uz meitu no malas, it kā ir apziņa, ka tas ir mans bērns, bet lai pateiktu, ka viņu mīlu? Nespēju. Lai mīlētu, vajag visu laiku atrasties blakus un audzināt bērnu. Nav man pret šo cilvēciņu tādu jūtu. Es viņu neesmu audzinājusi, esmu atpirkusies. Dāvināju mantiņas, pirku, ko vajadzēju. Domāju, ka arī viņai nav nekādu jūtu pret mani kā māti, jo viņa izauga pie vecmāmiņas. Kad tiekamies, nekādu prieku viņa neizrāda. Tikai prasa – ko man atvedi? Patērētāja attiecības... Bet ko varu mainīt? Vienkārši negribētu, lai bērns atkārto manu likteni. Tomēr ceru, ka viņa satiks ko košu, skaistu, varēs nodzīvot skaistu dzīvi. Lai gan kaut kur sirds dziļumos man pat nez kāpēc šķiet, ka meita sekos manās pēdās. Mēdz jau teikt – mātēm-prostitūtām dzims meitas-prostitūtas. Ar šausmām skatos uz tām 12, 14 gadus vecajām meitenēm Rīgā, kuras dzer, pīpē un tirgo savu nevainību par 100 latiem. Viņas pat kā prostitūtas nespēs sevi pārdot.»

«Tagad atskatoties, varu atzīt, ka dzīve nav sanākusi tāda, kādu to biju iztēlojusies, bet katrs jau cer, ka izdosies. Jā, ticēju, ka izvilkšu laimīgo lozi. Joprojām no šīs domas neesmu šķīrusies. Labi saprotu, ka savu laimi Latvijā neuzcelšu. Cerēju, ka paveiksies Vācijā. Turp devos pērn, jo Itālijā vairs nebija darba. Desmit gadus veiksmīgi strādāju, bet uzradās liela konkurence. Tagad netrūkst jaunu meiteņu, kas nezina sev cenu un tikai «sačakarē tirgu». Ukrainietes, moldāvietes, polietes, lietuvietes, igaunietes, arī mūsējās... Kā armijā – ieradās jaunais iesaukums, kas «ņem» ar jaunību. Cerēju, ka Vācijā būs labi, biju dzirdējusi, ka tur patīk nobriedušas sievietes. Bet atšķirībā no itāļiem, kas prot novērtēt skaistumu, vācieši ir skopi.

Pašlaik esmu nolaidusies tur, kur nebiju domājusi, ka nokļūšu. Strādāju «zem mammas», kas nozīmē, ka 50% nopelnītā esmu spiesta atdot. Lielais bizness beidzies, tagad jāiet, kur un kad pasauc. Nākotne ne pārāk košās krāsās «krāsojas». Latvijā drupās – nav, kur atgriezties. Nu pārāk es cerēju, ka satikšu to vienīgo un neatkārtojamo. Ar vecumu arvien mazāk tici mīlestībai. Domāju, ka arī tie, kas apprecas mīlestības dēļ, pēc tam tik un tā sāk vienkārši abpusēji viens otru izmantot.»

«Prostitūtas vecumu nodod acis. Tas tomēr ir specifisks darbs, esam naktstauriņi, jāstrādā naktī, neizguļamies. Neesmu vairs jauna. Lai gan gadu nav tik daudz, bet pati redzu – acīs ir skumjas. Varu teikt tikai vienu – nav tādu ziepju, ar ko varētu atmazgāt visu netīro, kas bijis. Un viss labākais, kas varēja ar mani notikt, jau ir pagātnē. Esmu pieaudzis cilvēks un pasakām vairs neticu. Neticu, ka satikšu princi baltā mersedesā. Pat neticu, vai spētu dzīvot ģimenē. Negribu otra dēļ ko ziedot, zaudēt. Varbūt esmu pārāk egoistiska, bet dzīvoju sev, savam priekam un ne ar vienu nevēlos dalīties. Varbūt esmu tāds vilks-vientuļnieks, bet citi ar savām problēmām mani neinteresē. Esmu pārdegusi, nevajag vairs neko. Netaisos kādam mazgāt zeķes! Pasarg, Dievs! Redzu tikai tādu ģimenes modeli, kur mums ir liela māja, mājkalpotāja... Skanēs traki, bet es tiešām meklēju maciņu. Joprojām meklēju sponsoru, bet nekādi nesanāk atrast.

Mēs esam cilvēki, kuriem vairs nav cerību, viss skaistais pagājis. Pirmā mīlestība bija, un ilūziju, ka lemts piedzīvot ko skaistu un galvenais – patiesu, vairs nav. Pēc pirmās vilšanās noticēju, ka vīrieši izmanto sievietes. Šo secinājumu nav izdevies atspēkot.

Kas ir laime – jautājums, uz kuru man nav atbildes. Dārgas drēbes, braukt ar dārgu mašīnu – tā ir mana laime. Vienmēr esmu gribējusi būt neatkarīga, patstāvīga. Domāju – nopelnīšu, nopirkšu dzīvokli, mašīnu, paņemšu meitu un dzīvosim kā normāla ģimene. Bet tas ir kā nebeidzams aplis, kas ievelk. Tu saproti, ka vari būt tikai tas, kas esi. It kā gribētos to pārtraukt, bet es nemāku šajā dzīvē neko citu darīt. Puķes nefasēšu un rūpnīcā nestrādāšu. Nākotne man pašlaik ir pārlieku prozaiska. Nezinu, kā būs rīt.

Morāle – tā pirmo gadu sapnī atnāk, bet vēlāk pēc tās vairs nav vajadzības. Gadās, pamostos, atkal blakus kārtējais svešais ģīmis. Dzēris, sapīpējies – skaties, un kļūst pretīgi. Un domā – ak Dievs, ar ko esmu gulējusi! Apzinos, ka mani izmanto, novecošu un nevienam nebūšu vajadzīga. Kamēr jauna, tad vēl. Varbūt tā ir mirāža, ka kāds apprecēs. Jo katra mentalitāte izvēlas savējo. Tie ir reti izņēmumi, ka itālis salaulāsies ar kādas citas tautības sievieti. Esmu kā vienreizējs tampons – palieto un izmet. Jūtos iztukšota. Vakarā galvā vīns, no rīta pamosties – svešs dzīvoklis.

Jūtas man lielā mērā jau atrofējušās. Asaras? Kas tas bija? Raudu reti, ja nu vienīgi, kad par daudz iedzeru. Tad uznāk žēlums pret sevi. Kaucu par to, ka nav sanācis, kā gribēju. Gribēju taču tikai satikt jaunu, skaistu, izglītotu itāli.»

kasjauns.lv/Foto: Bulls Press