Nedzirdīgais skolotājs Ivars Kalniņš atklāti par savu ikdienu: "Kaut ko nesaprati? Pažestikulēšu vēl vairāk!"

“Man jautāja – kā es, nedzirdīgs būdams, varēšot runāt fonētiku, ja es vispār nevaru runāt?” atceras Ivars. “Toreiz neatbildēju. Pēc dažiem gadiem Ojāra Vācieša dzejas vakarā mani lūdza nolasīt kādu viņa dzejoli zīmju valodā un, kad redzēja, kā tas notiek, skeptiķu attieksme mainījās.”

Trešdienās Latvijas Nedzirdīgo savienības (LNS) kultūras namā notiek informācijas dienas, kurās zīmju tulce Brigita Lazda nedzirdīgajiem cilvēkiem stāsta par jaunākajiem notikumiem Latvijā un pasaulē. Bez viņas ar lekciju par aktuāliem jaunumiem piedalās vēl kāds LNS darbinieks, informācija par dienas plānu tiek izlikta kultūras nama vestibilā. Reiz pasākumā kā lektors tika pieteikts Ivars Kalniņš. Dežurante, to izlasījusi, trešdienā ierodas darbā saviļņota, sapucējusies – tāds viesis gaidāms! Neilgi pirms lekcijas sākumam viņa sāk satraukties – kur surdotulks, kuram mākslinieks jāsagaida? “Tikai tad sapratām, ka dežurante gaidīja ierodamies aktieri Ivaru Kalniņu, nevis mūsu LNS viceprezidentu, sociālo darbinieku, Rīgas Raiņa vidusskolas literatūras skolotāju Ivaru Kalniņu,” smejas Brigita.

Bez skaņas smejas arī Ivars un zīmju valodā, to papildinot ar izteiksmīgu mīmiku, stāsta – viņa mammai Ivars Kalniņš ļoti paticis kā aktieris, un, piedzimstot dēlam, viņa lēmusi: tā kā uzvārds Kalniņš mums jau ir, tad lai dēlam būtu vārds Ivars!

Stāstīto, protams, tulko Brigita – bez zīmju valodas tulka sarunā ar nedzirdīgu cilvēku neiztikt. Manus jautājumus Brigita zīmju valodā nodod Ivaram, bet viņa atbildes parastā valodā iztulko man. Ivara reakcija uz jautājumiem uzreiz nolasāma viņa sejā un acīs – tās runā ļoti dzīvi un izteiksmīgi, apsteidzot ar rokām rādītās zīmes un neartikulētajā valodā izrunātos vārdus. Pēc Pasaules Nedzirdīgo federācijas datiem, pasaulē nedzirdīgi ir 70 miljoni, Latvijā – vairāk nekā 2000 cilvēku, un viņus visus vieno pasaule, kurā valda bezkaislīgs klusums.

Dzirdes zudumu ilgi neuztvēru kā traumu

Tiekamies īsi pirms Ziemassvētkiem. Kā tos sagaidīsi, svinēsi?

Man tie ir ģimenes un radu svētki. Vienmēr braucu uz laukiem, kur bērnībā pie vecmammas pavadīju vasaras mēnešus. Tur dzīvo radi no tēta puses, viņš pats netālu. Ziemassvētkos visi sapulcējamies. Es šo vakaru nedrīkstu palaist garām! Arī pārējās Ziemassvētku dienas pavadu ar savējiem. Un nekādas staigāšanas pa veikaliem, kur nervoza atmosfēra un nervozi pārdevēji, nekādas materiālas dāvanas. Lielākā un vērtīgākā Ziemassvētku dāvana ir kopābūšana. Sirds siltums.

Ziemassvētku naktī piepildoties vēlēšanās, notiekot brīnumi. Kāda būtu tava vēlēšanās – viskvēlākā? Brīnums, kuru gribētu piedzīvot?

   Sev es gribu novēlēt laimi, jo šis vārds ietver visu – veselību, prieku. Savukārt sabiedrībai – lai tā beidzot kļūtu atvērtāka, iekļaujošāka, pozitīvāka attieksmē pret citādajiem. Jau gadiem ilgi sapņoju par to, ka es varētu daudzmaz brīvi sarunāties ar jebkuru cilvēku. Varbūt Ziemassvētkos tiešām notiks brīnums un daļa dzirdīgo apjautīs, ka viņi varētu apgūt kaut daļu zīmju, ar kurām sazinās nedzirdīgie. Jo no mums nevar prasīt, lai mēs iemācītos dzirdēt. Mēs nedzirdēsim nekad.

 Piedzimi dzirdīgs, dzirdi zaudēji trīs gadu vecumā. Kas notika?

Komplikācijas pēc gripas. Kāpēc tādas radās, neatceros. Varbūt pārdozēja zāles, varbūt lika dzert nepareizas.

Atceries, kā bija tad, kad dzirdēji?

Kādu laiku vecāki man stāstīja, kā es esot dzirdējis, kā runājis, bet gadu gaitā to jau sen esmu aizmirsis.

Līdzko zaudēji dzirdi, vecākiem nācās domāt par zīmju valodas apgūšanu – gan tev, gan pašiem.

Tā kā mamma strādāja bērnudārzā un ņēma mani līdzi, kādu laiku vēl biju dzirdīgo bērnu sabiedrībā. Mamma, protams, saprata, ka mani integrēt dzirdīgo bērnudārzā komunikācijas barjeru dēļ nebūs iespējams, tāpēc no Gaujienas pārcēlāmies dzīvot uz Cēsu rajonu, lai būtu vieglāk izbraukāt uz Rīgu, kur atradās tolaik vienīgais nedzirdīgo bērnudārzs. Sākumā bērnudārzā skatījos un brīnījos, kā visi sarunājas zīmju valodā, bet tad arī pats to sāku apgūt, nekas cits jau neatlika.

Bet vispār bērniem savstarpējā komunikācijā nav nekādu barjeru, tā notiek caur spēlēm. Un spēlēšanās laikā runāt nav laika, tas arī nav nepieciešams – visu var pateikt ar rokām: rāpies augšā, lec lejā, ķer bumbu! Tāpēc dzirdes zudumu diezgan ilgi neuztvēru kā traumu un nekādas pārmaiņas tā dēļ savā bērna dzīvē nejutu. Pusaudža gados gan sāku izjust, cik svarīgi ir sarunāties ar vienaudžiem.

Lielākas problēmas tas sagādāja vecākiem – kā mani izvadās uz speciālo bērnudārzu, tad skolu. Zīmju valodu apgūt gan viņi nesteidzās. Es vecāku teikto lasīju no lūpām un arī pats runāju ar balsi – viņi manu neartikulēto runu saprata. Tā kā biju ļoti zinātkārs, tad vecākiem uz katru manu kāpēcīša jautājumu – bet tie birtin bira – pacietīgi vajadzēja atbildēt vairākkārt, kamēr es teikto kārtīgi nolasīju un sapratu. Varu tikai apbrīnot, kā viņi no tā nenogura! Un vecāki zīmju valodu tā arī neiemācījās. Daudzi par to brīnījās, jo man sazināšanos tas apgrūtināja – teikto vajadzēja ne tikai no lūpām nolasīt, bet arī kontekstu saprast. Tomēr nesūkstījos, jo savus vecākus tāpat sapratu no pusvārda. Svešu cilvēku teikto pareizi saprast it daudzkārt grūtāk.

Brāļi, māsas tev ir?

Nē, esmu vienīgais bērns ģimenē. Egoists! (Ivars izteiksmīgi smaida un ar žestiem rāda, cik viņš “liels egoists” izaudzis.) Tomēr neteikšu, ka jutos ļoti lutināts vai žēlots. Bet radu, vecāku draugu pret sevi vērstu žēlumu gan izjutu.

Kaut ko nesaprati? Pažestikulēšu vēl vairāk!

Pastāsti, lūdzu, par zīmju valodu!

Par to var stāstīt daudz. Tā ir īsta valoda, kurā katram vārdam ir sava zīme. Un nedzirdīgie tos uztver tieši, tāpēc viņiem ir grūti saprast zemtekstus, vārdu spēles. (Es mazliet apjūku – kā to saprast? Talkā nāk Brigita. Piemēram, ja nedzirdīgajam pateikšot “ko sēsi, to pļausi”, viņš to tā arī sapratīšot – iesēšu un nopļaušu. Un nekādi nesapratīšot, ko nozīmē un kāpēc jāsaka “ābols no ābeles tālu nekrīt”, ja var pateikt “ābols nokrita”. Bet uz Ivaru tas neattiecas.) Jo mans stāsts ir mazliet savādāks – es piedzimu dzirdīgs un kopš bērnības daudz lasīju. Pateicoties tam, es zemtekstus, vārdu spēles saprotu un izmantoju ikdienā. Un nenoguris tos skaidroju saviem skolēniem. Tomēr frazeoloģismi nedzirdīgajiem ir pasveši, un tos lieto reti. Kad aplūkojām teicienu “Neturi sveci zem pūra”, kāds skolēns teica – jā, nedrīkst, citādi būs liels ugunsgrēks. Un tur neko nevar darīt – nedzirdīgie visu uztver tieši.

Zīmju valoda ir starptautiska?

Nē, katrā valstī ir sava zīmju valoda. Pat Anglijā un Īrijā, valstīs, kurās pamatā runā angļu valodā, tās atšķiras. Tāpēc, lai nedzirdīgie visā pasaulē varētu saprasties, viņus vieno starptautiskās zīmes – nedzirdīgo esperanto. Bet ir vismaz viena valsts, kur lieliski var saprasties bez to zināšanas, kur, runā tu vai nerunā, dzirdi vai nedzirdi, tāpat visi sapratīsies, un tā ir Itālija. Jo itāļi ir ļoti atvērti, gatavi komunicēt ar jebkuru un savu teikto vienmēr pavada ar izteiksmīgiem žestiem. Kaut ko nesaprati? Tad pažestikulēšu vēl vairāk! (Ivars, priecīgs par tikšanos ar šādiem cilvēkiem, starojoši smaida, un man, vērojot, cik veikli runā viņa rokas un cik dinamiski “teiktais” atspoguļojas acīs, pat rodas sajūta, ka tajās nozib fragments no sarunas ar kādu itālieti.)

Patīkami pārsteigts biju arī Āfrikā, Tanzānijā. Man piedāvāja gidu, lai viņš izvadā pa pilsētu, iepazīstina ar to. Atteicu, ka es taču nedzirdu, man vajag tulku, kas runā zīmju valodā.! Gids atmeta ar roku – iztiksi! Un vai no ādas līda laukā, lai es viņa stāstīto saprastu, – rādīja ar rokām kā vien mācēja. Galvenais, ka rādīja, un es tiešām sapratu, kas tas par objektu, par kuru viņš stāsta un ko stāsta. Gidam nebija nekādu kompleksu, un tāpēc tulks tiešām bija lieks. Latviešu mentalitāte diemžēl liedz būt tik atvērtiem, arī žestu valoda pie mums nav cieņā, līdz ar to starp dzirdīgajiem un nedzirdīgajiem šķērslis ir krietni lielāks.

Atceros, jaunībā braucu trolejbusā. Kad tajā iekāpa bariņš nedzirdīgo, kuri savā starpā sazinājās zīmju valodā un dažs vēl izrunāja neartikulētas skaņas, parāvos maliņā...

(Reakciju Ivara sejā nolasāma uzreiz – jā, tā mēdz būt. Bet pirmā šo situāciju komentē Brigita.) Un ziniet, kas tā liek reaģēt? Zīmju valodas dzīvīgums – tā ir ļoti emocionāla, teikto pavada mīmika, roku un ķermeņa kustības. Zīmēs kaut ko norunāt monotoni vienkārši nav iespējams, un izteiksmīga mīmika ir šīs valodas pamats, citādi izpaust savas emocijas nedzirdīgajam nav iespēju. (Ivars uzmanīgi seko Brigitas teiktajam un piekrītoši māj ar galvu.)

Nedzirdīgā Māra Lasmane teikusi, ka nedzirdīgie izskatās jaunāki par saviem gadiem, jo viņu sejas muskuļi nemitīgi tiek vingrināti. Ne sejas joga, ne sejas fitness neesot vajadzīga! Ivar, cik tev gadu?

Cik dodat?

Mazliet virs trīsdesmit pieciem.

Četrdesmit pieci! (Uzvaroši smaida.)

Dzirdīgie palika savā pasaulē, es atgriezos nedzirdīgo

Kad pirmo reizi tā īsti, līdz sāpēm saprati – it kā esi tāds pats kā citi un tomēr neesi...

Pusaudža gados. Jutu, ka nu vairs sava Cēsu pievārtes mājas pagalma bērnu barā pilnvērtīgi iekļauties nevaru, jo interesi par dauzīšanos visiem nomainīja vēlme pēc sarunām, jau cita līmeņa komunikācijas. Man nepārtraukti kādam nācās pārprasīt – ko viņš teica? Pārņēma sajūta, ka dzirdīgajiem kļūstu par apgrūtinājumu. Tad arī beidzot nācās pieņemt, ka mana komforta zona ir nedzirdīgo skola un kompānija, zīmju valoda. Kā arī to, ka nedzirdīgo pasaule ir ļoti noslēgta, daļēji izolēta, un ka ir maz iespēju no tās iziet.

Tomēr ar to negribēju samierināties, jo tolaik šo klusuma pasauli vēl līdz galam neizjutu kā savu – man gribējās būt visur, izbaudīt visas iespējas. Teju izmisīgi centos iekļauties dzirdīgo sabiedrībā, metos maksimālos atvērtības meklējumos – sāku staigāt pa naktsklubiem. Jo zināju, ka iedzērušiem cilvēkiem visi ir savi čomi. Tātad arī es iedzēris beigšu kautrēties par savu nedzirdību, alkohols dos drosmi… Tā arī bija, bet, ja kāds pamanīja, ka kaut ko nesaprotu, sparīgi lika lietā žestus vai sakāmo uzrakstīja uz papīra. Un jāatzīst, ka klubu periodā tiešām iepazinos ar daudziem jauniem draugiem. Tikai mūžīgi turpināties tas nevarēja, pamazām atkal nonācu pie sapratnes, ka dzirdīgos apgrūtinu – komunikācijas problēmas tiešām rada šķēršļus. Ja toreiz būtu bijuši mobilie telefoni, man šī sajūta noteikti nebūtu tik nospiedoša, bet – nebija. Un atkal viss nostājās savās vietās – viņi palika savā pasaulē, es atgriezos savā.

Kur mācījies pēc Rīgas nedzirdīgo bērnu internātskolas – tagad Rīgas Ēbelmuižas skolas – beigšanas?

Skolu vesels saraksts! Sociālās integrācijas Valsts aģentūras profesionālajā vidusskolā izmācījos par biroja komercdarbinieku. Pēc tam izdomāju pastudēt ekonomiku, bet ātri sapratu, ka cipari nav mana sirdslieta, un iestājos LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, kur izmācījos par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Pēc bakalaura iegūšanas mācības turpināju RSU maģistros par sociālo darbinieku. Vienu brīdi bija doma kaut kur mācīties doktorantūrā, bet to atmetu, jo bija ļoti daudz darba.

Mācoties LU, surdotulka pakalpojums nedzirdīgajiem vēl nebija valsts apmaksāts, tāpēc pašam nācās maksāt gan par studijām, gan surdotulkam. Lēts šis prieks nebija, jo tulku vajadzēja algot uz visu dienu. Tad Latvijas Nedzirdīgo savienības avīzes "Kopsolī" redaktore mani pieteica Austrālijas latviešu biedrības stipendijai, un finansiālā puse sakārtojās. Maģistrantūras laikā LNS nedzirdīgajiem studentiem jau bija izcīnījusi valsts apmaksātus surdotulkus, tikai ne visi par to bija informēti. Tā kāda LU docente, pamanījusi manu un tulka saziņu, palūdz mūs iziet no auditorijas – te neesot paredzēts plātīties ar rokām! Es uz to nereaģēju, bet tulks, slēpdams sašutumu, docentei paskaidroja, ka tulko nedzirdīgam studentam. Viņa apjuka, nokaunējās un atvainojās.

Nesaprašanās bija arī par mācību procesu, man jautāja – kā es, nedzirdīgs būdams, varēšot runāt fonētiku, ja es vispār nevarot runāt? Neatbildēju. Pēc dažiem gadiem Ojāra Vācieša dzejas vakarā mani lūdza nolasīt kādu viņa dzejoli zīmju valodā un, kad redzēja, kā tas notiek, skeptiķu attieksme mainījās.

Un kā tas notiek?

(Kad Brigita jautājumu iztulkojusi zīmju valodā, Ivars nopūšas un paskatās uz viņu jautājošu skatienu – kā lai izskaidro? Tad abi nosmej – aprakstīt to neesot iespējams!) Vienkārši tas nav. Kaut vai tāpēc, ka zīmju valoda ir ļoti lakoniska. Nekādi “es lēnā garā, sapņodams par rītdienu, došos uz māju pusi”, bet viena zīme – “es mājup”. Šā paša iemesla dēļ nedzirdīgie neko nesaka caur puķēm. Tātad, pirms lasīt dzeju, vispirms jau pašam deklamētājam, lai ar pareizo zīmi parādītu, piemēram, par kādu “zāli” – pļavā augošo, aptiekā nopērkamajām zālēm vai sporta zāli –ir runa, jāizprot dzejolī paustā doma. Un lasījums jāpavada ar attiecīgām mīmikā nolasāmām emocijām. Tomēr, neraugoties uz dažādiem apgrūtinājumiem, nedzirdīgie cenšas, mums notiek arī melodeklamācijas – diskā skan dziesmas fonogramma, un nedzirdīgie, iemācījušies vārdus no galvas, ar zīmēm plastiski dzied un rāda dziesmu. Tikai, lai tiešām saprastu, kā tas notiek, tas ir jāredz.

Nevienam negribu parādīt savu bezpalīdzību

Seko ziņām par Latvijā, pasaulē notiekošo?

Protams!

Kā paud prieku, sašutumu, izsaki pretenzijas?

Uzrakstu komentāru! (Smejas.) Nē, nē, ar to neaizraujos! Es vispār neieslīgstu emocijās. Bet, ja rodas neskaidrības par kaut kādiem paziņojumiem no iestādēm, neapmierina pakalpojumu kvalitāte vai tamlīdzīgi, attiecīgajai iestādei uzrakstu e-pastu.

Ej pa ielu, redzi ko tādu, kas liek iejaukties. Teiksim, divi puikas iedunkā vienu mazāku. Kā reaģē?

Savu attieksmi paudīšu ar attiecīgu mīmiku, žestiem. Varbūt pieiešu tuvāk, uzsitīšu uz pleca. Bet neko vairāk, jo dzirdīgie nedzirdīgos, kur nu vēl strīdu situācijā, uztver citādi.

Gadījies, ka kāds, saprotot, ka esi nedzirdīgs un skaļi nevarēsi protestēt, to izmantojis ļaunprātīgi?

Man nē. Vislielākā problēma, kā stāsta citi nedzirdīgie, ir tā, ka pakalpojumu sniedzēji nezina, kā nedzirdīgam cilvēkam nodot plašāku informāciju par kādu preci. Lai tiktu no viņa vaļā, cenšas to iegrūst ātrāk – tikai ejiet prom! Šāda rupja attieksme ir pazemojoša. Es, zinot, ko var gaidīt no apkalpojošā personāla, ar to rēķinos un ar visu cenšos tikt galā pats, vajadzīgo informāciju par preci ievācu, pirms pēc tās dodos. Jo negribu nevienam parādīt savu bezpalīdzību. Tikai kaut kur jau tas nesaprastā, citādākā cilvēka aizvainojums paliek sēžam... Nu jau gan esmu iemācījies par to aizmirst.

Pēdējā laikā uz ielas, transportā nedzirdīgos iznāk satikt retāk nekā agrāk. Vai savās alās salīduši?

Visi nedzirdīgie ir bagāti – brauc ar mašīnām! (Smejas.) Ja nopietni, tad, kopš ir speciālā autoskola Mobilizing nedzirdīgajiem, daudzi tiešām izmanto iespēju iegūt autovadītāja tiesības, jo negrib braukt ar sabiedrisko transportu. Man jautājuši – ja nedzirdīgais nedzird sirēnas, kā viņam drīkst dot tiesības? Atbildu ar pretjautājumu – ja jūsu mašīnā pilnā skaļumā skan radio, jūs sirēnu dzirdat? Pārējam ir spoguļi.

Tu arī braucat ar mašīnu?

Jā, bet izvēlos pārvietoties ar riteni. Vismaz velosezonas laikā uz darbu braucu. Aukstā laikā gan kāpju autobusā. Jāiet kājām? Varētu jau, bet gribas ilgāk pagulēt. Un visu nedzirdīgo kājāmgājēju vārdā citiem velobraucējiem lūdzu – ja kāds gājējs nereaģē uz zvana signālu vai saucieniem atbrīvot ceļu, uzreiz nekļūstiet agresīvi; nedzirdīgajiem uz muguras nav rakstīts, ka viņi ir nedzirdīgi.

Jums tiešām jābūt divtik uzmanīgiem, jo nedzirdat mašīnu signalizēšanu, bremžu skaņu.

Protams. Bet nav tik traki, jo dzirdes neesamības dēļ mums attīstījusies spēja aptvert lielāku redzes lauku, sajust skaņu un vibrācijas. Arī reakcija mums ir ātrāka.

Kā nedzirdīgie raud?

Asaras mums birst tāpat kā dzirdīgajiem, bet raudu skaņa ir neartikulēta, dobja.

Lai kaimiņi skandalē – man tas netraucē

Dzirdīgie nereti saka, ka grib aizmukt no pilsētas trokšņa, izbaudīt klusumu. Jūs tādā dzīvojat visu laiku. Varbūt savā ziņā tas pat ir ieguvums?

Pats sev arī šo jautājumu esmu uzdevis. Ja dzirdīgajiem klusums ir tad, kad nav trokšņu, tad man – kad nenotiek nekāda darbība. Ne datorā, ne telefonā, ne citur. Teiksim, strādājot ar datoru, es klusumu neizjūtu, jo visa uzmanība koncentrēta darbam. Rakstot uz klaviatūras, sūtot īsziņas telefonā, jūtu vibrācijas, un tas vairs nav klusums. Es to atrodu dabā. Mežā, pie jūras. Ieguvums no nedzirdēšanas – nedzirdu tos trokšņus, kas bieži kaitina dzirdīgos: kaimiņu skandalēšanās, remontdarbi uz ielas vai blakus dzīvokļos, bērnu bļaustīšanās. Esmu laimīgs, man mājās vienmēr ir miera un klusuma oāze.

Esi svešā vietā, kaut ko nesaproti, apmaldies. Kā paprasīsi palīdzību?

Cenšos būt neatkarīgs no citiem un visu atrisināt pats. Pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, tas nenākas grūti. Pirms gadiem desmit, būdams Strasbūrā, tiešām apmaldījos. Panikā gan nekritu – telefonā ierakstīju adresi, kur man jānokļūst, un kāds sētnieks ceļu izskaidroja. Piemēram, ja lidostā parādās ziņojumi par kādām izmaiņām, neskaidro jautājumu uzrakstu uz lapiņas un vēršos pēc palīdzības. Nu jau labu laiku nedzirdīgajiem lidostās piedāvā asistenta pakalpojumu, bet es atsakos – pats taču varu izlasīt, kur man jāiet, cikos ir reiss. Turklāt nedzirdīgajiem piemīt spēja labi orientēties vidē un ir teicama redzes atmiņa. Un ir bijušas situācijas, kad lidostā palīdzēts dzirdīgajiem.

Kā ar citiem sazināties tumsā, kad roku rādītās zīmes nevar redzēt?

Tagad telefonos ir lukturītis, agrāk tam izmantoju šķiltavas. Vispār jau nedzirdīgie savā starpā tumsā nerunā. Tāpēc Jāņos, lai varētu dalīties domās, sajūtās, visi sēžam pēc iespējas tuvāk ugunskuram. Mūsu lūgums visiem, pie kā aizbraucam ciemos – vakaros nesteidzieties izslēgt gaismu, jo arī nedzirdīgie grib izbaudīt vakara sarunas.

Varbūt naktsklubu periodā gadījās sastapt mīlestību?

Galvenais bija iedzert, saņemt drosmi, un tad varēju komunicēt ar visiem. Gadījās arī, ka, nezinādams kā īsti ar acīs iekritušo cilvēku sākt komunicēt, skatījos uz viņu tik ilgi un cieši, līdz viņš manu skatienu nofiksēja, un pēc brīža jau mēģinājām atrast kopīgu valodu. Skatienā var sakoncentrēt milzu enerģiju. Te vietā būtu arī jautājums – kā jums notiek sekss, ja jūs nerunājat? Bet vai tad seksa laikā obligāti jārunā? Viss notiek galvā un ķermeņa valodā.

Bez mūzikas badā nemirst, bet izbaudīt gribas

Jūties apdalīts, nedzirdot filmās runāto, koncertus?

Tagad gandrīz visām filmām ir titri. Nedzirdīgie par to tiešām priecājas, jo ir kinomīļi. Runājot pa kultūras jomu kopumā, man kā literatūras skolotājam ļoti saistošs ir teātris, bet latviešu teātros par titriem nav padomāts. Tāpēc eju uz Rīgas Krievu teātri, kur aktieri runā krieviski, bet ir titri latviešu valodā. Tie ir arī Nacionālajā operā, kur izrādes notiek svešvalodās. Labprāt izvēlos sēdēt 6., 7. rindā, jo tad varu gan titrus redzēt, gan labi apskatīt tērpus un izsekot ķermeņu valodai, mīmikai, jo man ir svarīgi visu sasaistīt kopā. Toties baletu varu skatīties, kaut pēdējā rindā sēžot. Mūzika, koncerti mums izpaliek visvairāk. Tikai, kad dzirdīgie jautā, kā var iztikt bez mūzikas, atbildu, ka bez tās jau badā nemirst. Bet, protams, gribas to izbaudīt, un, kad koncertu organizētāji tiek mudināti parūpēties par nedzirdīgajiem klausītājiem, viņi to arī izdara. Kad pie Kongresu nama notika koncerts Ukrainas atbalstam, es organizētājiem darīju zināmu, ka arī mēs kā klausītāji, gribam tajā piedalīties. Un koncertā bija pieci surdotulki, kuri dziedāja, un mēs varējām izbaudīt pasākumu. Tā ka viss ir iespējams. Lai visi seko LTV dziesmu konkursa Supernova piemēram – tajā ir zīmju tulks. Žēl tikai, ka šis konkurss ir reizi gadā.

Nākamgad būs Dziesmu svētki, kas mums diemžēl ir svešs pasākums, bet ceru, ka ne ilgi. Kora Balsis diriģentam Intam Teterovskim ir brīnišķīgas idejas, un, ja tās tiks īstenotas, nedzirdīgajiem un cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem varēs nodot mūzikas valodu. Ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu Inta vadītais koris sagatavoja arī vienpadsmit kormūzikas skaņdarbu vizualizācijas, kas pielāgotas cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem. Cepuri nost viņa priekšā arī par to, ka dziesmu Guli, guli, mazais šmuli koris iemācījās dziedāt zīmju valodā. Un vēl arī par to, ka Ints mums devis iespēju piedalīties koncertā, kurā, izmantojot projekcijas, iesaistot zīmju tulku un tamlīdzīgi, nedzirdīgajiem bija iespēja tuvplānā iepazīt diriģenta valodu, diriģenta un kora dialogu. Fantastiski! Jo dziesma mums nav sveša – es jau minēju par melodeklamācijām. Pagājušo Dziesmu svētku sadziedāšanās koncertā, kuru translēja televīzija, bija titri, un es dziedāju visiem līdzi.

Kā nedzirdīgais dejo – šīs kustības taču ir cieši saistītas ar mūziku?

Nedzirdīgajiem ļoti patīk dejot. Nesen 70 gadu jubileju nosvinēja LNS vidējās paaudzes deju kolektīvs, kas divas reizes piedalījies Dziesmu un deju svētkos. Soļus, ritmu dejotāji iekaļ no galvas un uzmanīgi seko līdzi apkārt notiekošajam. Bet naktsklubos mūzika ir tik skaļa, ka tās vibrācijas un ritmu var just caur ķermeni, un tas pats kustas.

Kā latviešu valodas skolotājam tev noteikti ir arī īpašas attiecības ar grāmatām.

Tādas tās izveidojās jau bērnībā. Mamma kādu brīdi strādāja bibliotēkā, un arī es tur daudz laika pavadīju. Atceros, ka, skatoties uz grāmatu plauktiem, domāju – gribu izlasīt visas! Sāku, protams, ar bērnu grāmatām, un kopš tā laika grāmatas kļuva par daļu manas pasaules. Citiem nedzirdīgajiem lasīšana nav ļoti tuva, jo viņu dzimtā valoda ir zīmju valoda, bet latviešu valoda ir kā svešvaloda un mākslinieciski tēlainie izteicieni, kā jau runājām, vispār ir sveši. Bēdīgi atzīt, bet pēdējā laikā darba apjoma dēļ arī pats lasu mazāk. Kura grāmata man devusi iedvesmu dzīvei? Vienu tādu nosaukt nevaru, tas atkarīgs no tā brīža noskaņojuma, interesēm. Ļoti mani uzrunā Zentas Mauriņas darbi, īpaši rakstu izlase Uzdrīkstēšanās. Ilgi domāju par izlasīto, par ratiņkrēslam piekalta cilvēka cīņu ar sevi.

Nedzirdīgajiem ļoti pa prātam varētu būt interneta valoda, kurā viss tiek rakstīts ļoti īsi, sausi.

Protams! Bet es to uzskatu par ļoti švaku, tajā uzkrītoši klibo gan latviešu valoda, gan gramatika. Ar laiku tas ietekmē arī domāšanu, analītiskās spējas, emocionālo pasauli, spēju izteikties, pasaules redzējumu.

Strādājot par literatūras skolotāju, man ir grūti uzdot mājasdarbus, jo skolēniem slinkums lasīt, viņi grib, lai es grāmatas saturu izstāstu zīmju valodā. Es šo vēlmi saprotu, bet mans uzdevums ir attīstīt viņu lasītprasmi, kas ir ļoti svarīga. Tad talkā ņemu viltību – izstāstu pusi grāmatas, bet, ja kāds grib zināt, kas notiks tālāk, tad otra puse jāizlasa pašiem. Ir, kas grib un cenšas, bet nereti atzīstas – nez cik reizes pārlasu vienu teikumu, bet tāpat nesaprotu, kas tajā pateikts. Jo ir par daudz nedzirdīgajiem neizprotamo tēlainu izteicienu, vārdu spēļu, un viņi apjūk.

Darbu gūzmā kādam vaļaspriekam arī atliek laiks?

Viens darbs vēl palika neminēts – Sociālās integrācijas valsts aģentūras koledžā topošajiem tulkiem mācu zīmju valodas terminoloģiju. Brīvā laika gandrīz nav vispār! Kur nu vēl manam lielajam vaļaspriekam – ceļošanai. Agrāk kaut kur devos piecas sešas reizes gadā. Eiropa gandrīz izceļota, esmu bijis arī Amerikā, Japānā, Indijā, Šrilankā, Tanzānijā, Kenijā un citur, bet kovids uzlika uz pauzes. Tomēr septembrī pēdējā brīdī aizlidoju uz Grieķiju, vismaz kādu brīdi uzelpoju brīvi no visiem darbiem.

Visi cilvēki sapņo par mīlestību, ģimeni, bērniem. Tev kādu no šiem sapņiem izdevies piepildīt?

Uz šo jautājumu atļaušos neatbildēt.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Mūsējie saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.