Modes mākslinieks Demna Gvasalia: "Karš Ukrainā lika ar jaunu spēku atcerēties visu, kas ar mums notika toreiz"

…Sniegs un vējš. Un neskaitāmu pazoļu iestaigāta taciņa cauri kupenām – kā bērnībā. Ilgs apkārtceļš, kas met cilpu ap milzu lauku, kur glābiņa nudien nebūs. Auksti, baisi. Tomēr viņi iet, cits pēc cita. Bēgļi ar atkritumu maisiem rokās. Katram pa tādam plastmasas maišelim, kur ietilpis viss, ko varēts paņemt līdzi. Trūcīgais patvēruma meklētāja minimums.

No zaudētās greznības un modes pārmērībām – tikvien kā augstpapēžu zābaki pāri celim, līdz pat gurnam. Tādos var šķērsot nedziļāku upi vai sazvejot zivis seklumā. Gulivera zābaki – kaut ar grīļīgu gaitu, tomēr glābiņš visos dzīves gadījumos kā vīriešiem, tā sievietēm. Pat ja šajā nebeidzamajā drūmajā virknē visi ir vienlīdzīgi. Nekādu dzimumatšķirību vai priekšrocību, nekādu izaicinošu paziņojumu un manifestu. Mode tagad spēj manifestēt tikai sāpes, bēdu, vientulību, sēras – tādi bija Balenciaga 2022/2023 ziemas kolekcijas atslēgas vārdi. 

Šie tēli, kuri februāra beigās satricināja Parīzes modes nedēļu, zīmola radošo direktoru Demnu Gvasaliju (41) piemeklēja jau gadu iepriekš. Viņš sāka strādāt pie kolekcijas, domājot par ekoloģisko katastrofu, kas apdraud pasauli. Par to, cik strauji cilvēce tuvojas bīstamajai robežai, aiz kuras plešas tikai ledus tuksnesis un vienmēr snieg. Par to, ka ierastā augstās modes pasaule, kur valdījis roku darba krāšņums un izsmalcināts luksuss, arvien vairāk atgādina pamestu mantu izgāztuvi, no kuras katrs stiepj prom, ko nu spēj.

Vecus džinsus, kas pielāgoti par topu ar kailu, salstošu plecu. No modes izgājušus augstpapēžu zābakus indīgā citronkrāsā, pārtaisītus par plecu somu. Karavīra segu, kur ietīties, – vai pievāktu kaut kur pa ceļam, vai nospertu kazarmās. Sirds vissāpīgāk sažņaudzas, redzot puišus vecmāmuļu vilnas lakatos. Kailas kājas, tievas kā sērkociņi, snīkeros, kas plati kā vīzes: tā izskatās cilvēki, kuri, nakts vidū uzcelti, tikko glābušies no liesmu apņemtas mājas.

Un Demnas ģeniālais izgudrojums – kleita kā otra āda, ar vienu rāvējslēdzēju saturēta. Viņam vispār mīļas ir lietas ar kriminālu pagātni. Viņš notin savus modeļu ķermeņus ar līmlenti, it kā taisītos tos nosūtīt pa pastu ar pēcapmaksu vai nodot bagāžā. Viņš atstāj neiztīrāmus traipus uz kapučjakām un krekliem. Tās ir vai nu iekaltušas, sarecējušas asinis, vai pēdas no kastetes sitiena pa krūtīm. Viņš nikni plosa vakartērpa šleifi tā, ka pāri paliek skrandas, kas vairs nevelkas pa sniegu, bet plīvo gaisā kā melnu sodrēju pulks. Katastrofa, kas izspēlēta Modes defilē formātā, neizskatījās ne pēc sapņa, ne izrādes – tā bija dokumentāla liecība, kuru sniedz elli savām acīm redzējis cilvēks.

Rau, kā to atminas Demna Gvasalija pats: “Es to visu jau reiz pieredzēju, kad 1993. gadā kopā ar ģimeni biju spiests bēgt no Suhumi, mūsu dzimtajām mājām. Karš Ukrainā lika ar jaunu spēku atcerēties visu, kas ar mums notika toreiz, Abhāzijas kara laikā. Šajās dienās atgriezos 30 gadus senā pagātnē, pie sevis – pusaugu zēna, kurš nezina, vai nākamajā brīdī pār viņu nenogrūs mājas griesti. Es redzēju nogalināto līķus – skatu, ko nenovēlētu nevienam, kur nu vēl bērnam. Ja tik agrā vecumā ir nācies saskarties ar nāvi, slavai, naudai un modei nav īpašas nozīmes. Tad man patiešām bija, ko zaudēt, – mana dzīve.”    

21 gada vecumā, jau ar ekonomista diplomu kabatā, viņš kopā ar vecākiem pārcelsies no Tbilisi uz Diseldorfu. Bet, uzklausījis sirdsbalsi, pabeidzis Antverpenes Karalisko mākslas akadēmiju, 2006. gadā četrus gadus aizvadīs Maison Margiela dizianeru komandā un vairāk nekā gadu nostrādās Louis Vuitton modes namā.

“Es visur jutos svešs. Visur kopš 12 gadu vecuma jutos kā bēglis. Sākumā savā valstī, vēlāk Vācijā un Beļģijā, kur neviens nezināja, kur ir mana Gruzija. Tā sajūta, kad saproti, ka esi dzimis zemē, kuru ļaudis nevar pat kartē atrast, nav ne ar ko salīdzināma. Pēc tam bija Parīze, kur svešiniekus necieš. Tas draudēja izvērsties par pilnīgu identitātes krīzi. Es vienkārši nezināju, kur ir mana vieta, – un tas turēja mani melnā depresijas un pastāvīga niknuma bedrē. Neieredzēju visus, taču visvairāk droši vien pats sevi.”

Demna neslēpj, ka agrāk ļoti ilgojies pēc Tbilisi un būtu gribējis atgriezties tur, taču tēvocis, pārliecināts homofobs, draudējis viņu nogalināt, ja spers kāju uz dzimtās zemes. “Esmu savai ģimenei par kaunu. Vajadzēja paiet gadiem, līdz samierinājos ar to, kas esmu, un ar domu, ka man nav un nekad vairs nebūs dzimtenes.” Varbūt tieši tāpēc viņš grib, lai viņu sauc vienkārši par Demnu.

2022. gada sākumā augstās modes nams Balenciaga oficiāli paziņoja: “Kopš šā brīža savas kolekcijas Demna prezentē tikai ar savu vārdu. Tādējādi viņš nošķir radošo darbu no personīgās dzīves.” 

Taču 2014. gadā, kad kopā ar brāli Guramu Gvasaliju un vēl dažiem entuziastiem iecerēja un dibināja zīmolu Vetements (franciski – Drēbes), viņš savu dzīvi no daiļrades vēl nenošķīra. Pat pretēji – ierastā ikdiena baroja viņa iztēli, deva jaunu spēku. Tad viņš bezbailīgi pārrakstīja visus modes kodus, sajauca visus spēles noteikumus un… iekaroja Parīzi. Vēl vairāk – pasauli. Tieši viņš modē no jauna ieviesa bezstilīgos astoņdesmitos un deviņdesmitos. Legalizēja savas bērnības tirgus modi: kantainos plecus, trenūzenes ar lampasiem, kapučjakas ar Titānika bildi uz muguras, tīkliņrakstā stepētas klačsomas, neglītās botes ar trīskāršo zoli, uzpūstās bezizmēra vējjakas… Pārlielais apģērbs ir viena no Demnas iecienītajām teritorijām. Arī tas ir padomju pagātnes mantojums – drēbes “uz izaugšanu”. Dzīve, kas atlikta uz “pēc tam”.   

Kamēr citi dizaineri pirms skatēm plūcās par slaidām un izskatīgām supermodelēm, Demna vispār atteicās no kastingiem, lai savus modeļus atrastu Instagram tīklā. Tieši viņam pieder 2021. gada modes jaunā galvenā tēze: “Modē ir tas, kas labi izskatās Instagramā.”

“Neesmu Versaļā dzimis, zinu, ka skaistums jāmeklē visur. Un jāteic, ka tā darīja arī mans dižais priekšgājējs Kristovals Balensjaga: kad visi šuva piegulošās kleitas “uz vidukli”, viņš demonstrēja siluetu, kas tika iesaukts par kartupeļu maisu. Visminimālistiskāko apģērbu. Balensjaga ir minimālisma tēvs. Ja gribi izdarīt kaut ko jaunu, tev jābūt gatavam ciest par to. Ja arī tiksi saprasts, tad ne uzreiz. Es arī esmu gājis tam cauri.”

Kopš 2018. gada Demna ir visrafinētākā Parīzes modes nama Balenciaga radošais direktors un galvenais dizainers. Iedziļinās tā arhīvos, ir kļuvis par diženā modes mākslinieka mantojuma galveno ekspertu. Arī Balensjaga, dzimis Francijas dienvidu provincē, basks pēc izcelsmes, Parīzē bija svešinieks, iebraucējs, lauķis. Un tomēr prata iekarot modes galvaspilsētu! Turklāt bez pieglaimīga smaidiņa, bez vēlmes iepatikties, apburt, izdabāt. Stingrs kungs melnā uzvalkā ar baltu lakatiņu krūšu kabatiņā. Viņam Demna, protams, nelīdzinās nemaz. Vienmēr saplēstās džinsenēs, hūdijā, ar beisbola cepuri. Skatiens zem tās naga – domīgs un skumjš.

Savu pirmo Balenciaga kolekciju Demna veltīja ANO atbalstam – pasaules bada apkarošanas programmai. Vēlāk bija kolekcijas videospēles formātā ar mājienu par drūmo nākotni, kas mūs visus sagaida. 2022. gada pavasarī – kolekcija kā veltījums Ukrainai, tās cīņai par brīvību un neatkarību. Viņš vienmēr ir pirmais. Viņš gandrīz nekad nesniedz intervijas. Un viņa skati redzēt klātienē ir īpaša privilēģija. Zīmola pielūdzēju pulkā ir Kanje Vests, Džareds Leto, Izabella Ipēra, Zemfira. Arī viņa šovos piedalās zvaigznes: Nikola Kidmena, Selīna Diona, Kima Kardašjana…

Mīļa draudzība Demnu saista arī ar Krievijas aktrisi un režisori Renātu Ļitvinovu. Viņas jaunajai izrādei Kaktuss, kura plānota viesizrāde Rīgā, modes mākslinieks radījis apbrīnojami skaistu tērpu kolekciju. Un, starp citu, skarbā vēja tēmu skates noformējumam Demna palienējis tieši no viņas – Renātas filmas Ziemeļvējš, kam bija kostīmu mākslinieks. Pirms skates viņš teicis: “Renatočka, es darīju tā kā tu Ziemeļvējā – noīrēju sniegu. Tūlīt tu to visu redzēsi.”

…Parīzes skates beigās savu apli lēni izgāja un miglā pagaisa divi: viņš un viņa. Viņam mugurā bija spilgti dzeltena lakota vējjaka, viņai – gara zila kleita, kailu muguru, ar teju nebeidzami garu velci. Protams, tas bija tikai audums, krāsots Ukrainas debesu krāsā. Tomēr pēc skates tumsas, pēc visām skrandām un kankariem šis bezrūpīgais zilums šķita dzerams ar acīm kā dzīvības ūdens, kā svaiga gaisa malks, kā cerība.