Viņa bija neatkārtojama. Karalienes Elizabetes II dzīve un stils

Viņas Majestāte karaliene Elizabete II Lielbritānijā un Sadraudzības valstīs valdīja 70 gadus, kļūstot par visilgāk valdošo Lielbritānijas monarhu un piekto ilgāk valdījušo monarhu pasaules vēsturē. Viņas valdnieces un valsts vadītājas nelokāmā pienākuma apziņa un uzticība karalienes lomai izpelnījās milzīgu cieņu visā pasaulē.

Nodošanās Karalienes pienākumu pildīšanai mūža garumā nozīmēja oficiālo pienākumu pildīšanu arī pēc 90 gadu vecuma sasniegšanas, sākot ar diplomātu, vēstnieku un valstu vadītāju vizīšu uzņemšanu, jauno parlamenta sesiju pārraudzīšanu, apbalvojumu piešķiršanu un labdarības atbalstīšanu, beidzot ar uzrunām tautai koronavīrusa pandēmijas laikā. Viņa iemiesoja augstas morālās vērtības, stabilitāti un tradīcijas, un viņas ietekme tika uzskatīta par stabilu vērtību Lielbritānijā un Sadraudzības valstīs augošo sociālo pārmaiņu laikā.

Karaliene ieguva troni 1952. gadā tikai 25 gadu vecumā pēc sava tēva – karaļa Džordža VI nāves, kurš mira 56 gadu vecumā no plaušu vēža. Ziņu par tēva nāvi Elizabete saņēma Kenijā oficiālās tūres laikā. Lai gan tobrīd Elizabete bija otrā rindā uz troni, tēvoča Edvarda VIII negaidītā atteikšanās no karalisko pienākumu pildīšanas, lai varētu apprecēties ar amerikāņu sabiedrības dāmu Volisu Simpsoni, situāciju negaidīti mainīja.

Elizabetes II kronēšana notika 1953. gada 2. jūnijā Londonas Vestminsteras abatijā vairāk nekā 8000 viesu klātbūtnē. Galvaspilsētas ielās drūzmējās trīs miljoni cilvēku, lai kaut ar acs kaktiņu ieraudzītu savu jauno monarhu, un vēl 27 miljoni skatītāju kronēšanu pirmo reizi vēsturē vēroja televīzijas translācijā.

Ceremoniju vadīja Kenterberijas arhibīskaps Džefrijs Fišers, un tā sastāvēja no sešām daļām: atzīšana, zvērests, iesvaidīšana, titula piešķiršana, celšana tronī un godināšana. Karaliene bija ģērbusies Normana Hartnela šūtā, brīnišķīgā balta satīna kleitā, kas bija izšūta ar Apvienotās Karalistes un Sadraudzības valstu emblēmām ar zelta un sudraba pavedieniem. Viņas kronī, Džordža IV valsts diadēmā, bija 1333 dimanti un 169 pērles.

Savā koronācijas runā karaliene sacīja: “Es esmu patiesi apņēmusies kalpot jums, tāpat kā daudzi no jums ir apņēmušies būt uzticīgi man. Visu savu dzīvi un no visas sirds es centīšos būt jūsu uzticības cienīga.” Šo solījumu viņa vēlāk atkārtoja tā paša gada Ziemassvētkos savā pirmajā pārraidē: “Es vēlos parādīt, ka kronis nav tikai abstrakts mūsu vienotības simbols, bet gan personīga un dzīva saikne starp jums un mani.”

Dzīve strauji mainījās. Edinburgas hercoga sieva un prinča Čārlza un princeses Annas māte nu bija arī karaliene, kam bija jāpilda karaliskie pienākumi. Drīz pēc kronēšanas Elizabete II devās sešus mēnešus ilgā tūrē pa Sadraudzības valstīm, četrus un divus gadus vecos bērnus atstājot mājās Karalienes Mātes uzraudzībā. Viņas vēlmi kalpot savai valstij par katru cenu 2015. gadā, rakstot vecmāmiņas biogrāfiju, nodefinējis princis Viljams. “Es domāju, ka runāju savas paaudzes vārdā, sakot, ka karalienes sniegtais piemērs un nepārtrauktība ir ne tikai ļoti reti sastopama līderu vidū, bet arī lielisks lepnuma un pārliecības avots.”

Lai gan politiskos jautājumos karalienei bija jāietur stingra, neitrāla pozīcija, savas valdīšanas laikā viņa nodibināja un uzturēja attiecības ar 15 premjeriem, spītējot sociālo, ekonomisko un kultūras satricinājumu fonam, kas ietvēra Lielbritānijas atgūšanos no kara, svingojošos sešdesmitos, ekonomikas lejupslīdi septiņdesmitajos, ogļraču streiku astoņdesmito gadu vidū, Persijas līča karu deviņdesmito gadu sākumā, Ziemeļīrijas miera procesu, pievienošanos un izstāšanos no Eiropas Savienības, globālo pandēmiju un terorisma draudus. 

Atzīstot, ka nepārtrauktība ir veiksmīgas monarhijas atslēga, karaliene arī pavēra ceļu nākamajiem karaliskās ģimenes locekļiem un viņu mainīgajām lomām. Viņa veicināja ievērojamas izmaiņas protokolā, lai palīdzētu karaliskajai ģimenei izskatīties pieejamākai, un pati rādīja priekšzīmi. 1970. gadā tūres laikā pa Austrāliju un Jaunzēlandi viņa pirmo reizi iznāca pie cilvēkiem un tikās ar tiem aci pret aci. 2011. gadā, apmeklējot Īriju, Elizabete II runāja gēlu valodā. Viņa pastāvīgi pielāgojās savas publikas vajadzībām, un tas vairoja karalienes popularitāti. Apzinoties, ka jāiet vienā solī ar laiku, 1997. gadā tīmeklī nonāca Bakingemas pils mājaslapa. 

Karalienes ciešā saikne ar nāciju bija skaidri redzama 1977. gada jūnijā, kad viņa atzīmēja sudraba jubileju pēc 25 tronī pavadītiem gadiem, – televīzijas tiešraidei par dienas notikumiem Sadraudzības valstīs sekoja līdzi 500 miljoni cilvēku, un visā Lielbritānijā norisinājās aptuveni 12 000 ielu ballītes. Togad, atceroties svinības savā Ziemassvētku runā, viņa teica šādi: “Ielu ballītes un ciemu svētki, dāvanas, ziedi no bērniem, jūdzēm izrotātu ielu un māju – šīs lietas liek domāt, ka svētku patiesā vērtība un prieks bija tas, ka mēs visi tajos dalījāmies kopā.”

Taču Elizabetes II valdīšanas laikā bija arī tumšāki brīži. Atzīmējot 40. gadadienu kopš kāpšanas tronī, karaliene izteicās, ka īpaši nelāgs bijis 1992. gads. Proti, divpadsmit mēnešu periodā izšķīrās Velsas princis Čārlzs un Velsas princese Diāna, Jorkas hercogiene Sāra Fērgusone pēc atsvešināšanās no vīra, Jorkas hercoga, iekļuva tabloīdu skandālā, un princese Anna šķīra laulību ar pirmo vīru Marku Filipsu. Un ar to nekas nebeidzās – 20. novembrī Vindzoras pils gandrīz nodega līdz pamatiem, liekot karalienei atzīt: “Tas ir izrādījies patiesi briesmīgs gads...”

Tomēr visneiedomājamākā traģēdija notika pēc pieciem gadiem, kad 1997. gada 31. augustā tikai 36 gadu vecumā autoavārijā Parīzē gāja bojā Velsas princese Diāna. Karalieni sāpināja karaliskajai ģimenei veltītā skaļā publiskā kritika par sākotnēji piezemēto reakciju uz Diānas nāvi. Atgriežoties Bakingemas pilī no sava īpašuma Balmorālā, Skotijā, viņa mēģināja visu vērst par labu, uzstājoties televīzijas tiešraidē. Elizabete II godināja savu bijušo vedeklu, sakot: “Viņa bija izcils un apdāvināts cilvēks.” Vēlāk viņa kopā ar Edinburgas hercogu aplūkoja tūkstošiem ziedu un veltījumu princesei Diānai, kas tika nolikti pie Bakingemas pils teritorijas, un aprunājās ar sērojošo sabiedrību.

“Es māju ar ziediem, un viņa (Elizabete II) man jautāja, vai vēlos, lai viņa tos noliek zemē pie pārējiem. Es atbildēju – nē, tie ir domāti jums, kundze. Viņa trīcēdama satvēra manu roku un jautāja – vai jūs esat pārliecināta?” Šī karaliskās ģimenes atbalstītājas Keitijas Džounsas saruna ar emocionālo karalieni tiek uzskatīta par pagrieziena punktu sabiedrības attieksmē pret monarhi.

Pēc smagas desmitgades karalienes vieta tautas sirdī tika atjaunota 2002. gadā, kad tika svinēta viņas Zelta jubileja, atzīmējot 50 tronī pavadītos gadus. Svinības sakrita ar FIFA Pasaules kausu futbolā, kas notika Dienvidkorejā un Japānā, un karaliene, uzrunājot tautu, bija asprātīga. “Mans jubilejas gads ir aptuveni pusē, un, lai gan šī jubileja tiek atzīmēta tieši tagad, tai nav nekāda sakara ar atpūtu puslaikā, ” viņa jokoja. “Tomēr esmu priecīga, ka mana 50. gadadiena  sniedz ieganstu tik daudziem cilvēkiem šajā valstī un Sadraudzības valstīs svinēt un priecāties.” Viņa arī sirsnīgi runāja par saviem “lojālajiem pavalstniekiem”, sakot: “Pateicība, cieņa un lepnums – šie vārdi apkopo to, ko es jūtu pret šīs valsts un Sadraudzības valstu iedzīvotājiem un ko man nozīmē šī zelta jubileja.”

Pēc desmit gadiem karaliene sasniedza vēl vienu lielisku robežšķirtni – savu Dimanta jubileju. Uzrunājot parlamenta palātu deputātus 2012. gadā, viņa godināja britu tikumus – “noturību, atjautību un toleranci” –, kā arī pateicās princim Filipam par atbalstu viņas 60 valdīšanas gados. Parlamentu pāršalca smiekli, kad viņa ironizēja: “Princis Filips ir labi pazīstams ar atteikšanos izteikt jebkāda veida komplimentus, taču, neraugoties uz to, viņš ir bijis pastāvīga spēka avots un pavadonis.”

2012. gada Londonas Olimpisko spēļu lieliskā atklāšanas ceremonija palikusi atmiņā daudziem – karaliene kopā ar Džeimsa Bonda sāgas zvaigzni Danielu Kreigu piedalījās  sešu minūšu filmiņā. Viņa kopā ar 007 uzsāka slepenu misiju, kuras kulminācija bija “lēciens ar izpletni” Olimpiskajā stadionā, par ko priecājās miljoniem skatītāju visā pasaulē.

Sabiedrības siltās jūtas pret karalieni saglabājās, un viņas 90. dzimšanas diena 2016. gadā tika plaši atzīmēta. Oficiālajā dzimšanas dienas nedēļas nogalē, 10. jūnijā, norisinājās vairāki pasākumi, tostarp gadskārtējā Trooping The Colour parāde, uz kuru karaliene, tērpusies košā laima zaļā mētelī un cepurē, tika nogādāta zirga pajūgā. Tā brīža premjerministrs Deivids Kamerons uzteica viņas “nesatricināmo pienākuma izjūtu”, savukārt bijušais ASV prezidents Baraks Obama pat ieradās Apvienotajā Karalistē, lai apsveiktu viņu dzimšanas dienā, sakot: “Karaliene man, tāpat kā daudziem citiem cilvēkiem visā pasaulē, ir bijusi iedvesmas avots. Viņa patiešām ir viens no maniem mīļākajiem cilvēkiem. Viņa ir pārsteidzoša persona un īsts dārgakmens pasaulei, ne tikai Apvienotajai Karalistei.”

2016. gada aprīlī karaliene vēlreiz pierādīja savu lielisko humora izjūtu, kopā ar Baraku un Mišelu Obamām, piedaloties īsos, smieklīgos video, lai reklamētu prinča Harija organizāciju Invictus Games, kas palīdz un motivē kara veterānus, kā arī ievainotos bijušos militārā dienesta kareivjus pievērsties dalībai sporta spēlēs.

Nākamajā gadā Elizabete II un viņas vīrs Filips atzīmēja 70. kāzu gadadienu, un vēl pēc gada princis Harijs apprecējās ar amerikāņu aktrisi Meganu Mārklu, šķietami ievadot vēl vienu modernu pavērsienu Lielbritānijas monarhijas vēsturē. Karaliene pārim piešķīra Saseksas hercoga un hercogienes titulu un izrādīja sapratni, kad pāris nolēma atteikties no karaliskās ģimenes pienākumu pildīšanas un pārcelties uz Kaliforniju.

Tajā pašā gadā karaliene tikās pirmajā oficiālajā vizītē ar toreizējo ASV prezidentu Donaldu Trampu un viņa sievu Melāniju. 2021. gada jūnijā Vindzoras pilī oficiālā vizītē pie karalienes ieradās prezidents Džo Baidens. Viņa vienmēr ļoti laipni uzņēma ASV delegācijas un tikās ar 12 no 13 prezidentiem, kas ieņēma amatu viņas valdīšanas laikā. Vienīgais, kuru viņa nesatika, bija Lindons B. Džonsons.

Covid-19 pandēmija, kas izmainīja pasaules kārtību līdz nepazīšanai, ietekmēja miljoniem cilvēku visā pasaulē un arī karalieni un viņas ģimeni.

2020. gada 5. aprīlī viņa pieņēma lēmumu uzrunāt tautu no Vindzoras pils, lai pateiktos tiem, kas pret pandēmiju cīnījās pirmajās rindās. Mierinot sabiedrību un atsaucoties uz Veras Linnas slaveno Otrā pasaules kara dziesmu We’ll Meet Again, viņa teica: “Labākas dienas atgriezīsies. Mēs atkal būsim kopā ar draugiem; mēs atkal būsim kopā ar savām ģimenēm; mēs vēl tiksimies.”

Diemžēl nākamajā gadā karaliene saskārās ar dziļām sērām, kad 99 gadu vecumā aizsaulē aizgāja viņas vīrs Filips. Pāris bija precējies 73 gadus.

Arī sērās viņa bija apņēmības pilna turpināt pildīt savus pienākumus un palika sabiedrības redzeslokā. Vizīte uz Ziemeļīriju 2021. gada oktobrī gan tika atcelta, kad pēc slimnīcā pavadītas nakts, ārsti lika karalienei atpūsties. Tomēr pēc nedēļas viņa atgriezās darbā un vadīja virtuālās audiences no Vindzoras pils, sveicot  Dienvidkorejas vēstnieku Gunnu Kimu un Šveices vēstnieku Markusu Leitneru, kuri atradās Bakingemas pilī.

Kaut kas tāds karalienes valdīšanas sākumā nebūtu iedomājams – toreiz televizori bija retums un automašīnas piederēja tikai turīgajiem. Septiņdesmit valdīšanas gadu laikā karaliene Elizabete II piedzīvoja neskaitāmas pāmaiņas sabiedrībā un satika teju visas ievērojamākās figūras pasaules politikā. Viņa gāja vienā solī ar laiku un vienmēr dedzīgi vēlējās aprunāties ar ikvienu cilvēku, neraugoties uz viņa statusu sabiedrībā.

Līdz ar Elizabetes II aiziešanu mūžībā par Lielbritānijas valdnieku kļuvis viņas vecākais dēls – 73 gadus vecais princis Čārlzs. Viņš būs pazīstams kā karalis Čārlzs III.