Ivetas Trences stāsts ar laimīgām beigām par krūts vēzi: "Skatījos uz to plakātu un domāju: “Tikai pieci gadi? Tiešām?!""

Vai atkāpies no dekoratores darba un uzsāki savu biznesu veselības dēļ?
Tas nebija vienīgais iemesls. Kad cilvēks kļūst vecāks, sāk piekust dauzīties apkārt pa naktīm (uzsmaida), nav vairs tādas jaunības enerģijas. Bet, jā, tas bija 2017. gads, kad saslimu ar vēzi un tas tīši vai netīši lika mainīt domāšanu, izvērtēt, ko es daru, ko vēlos darīt un kā vispār gribētu redzēt savu dzīvi.

Vai sievietes intuīcija tev teica priekšā, ka diagnoze nebūs iepriecinoša?
Intuīcija – jā, bet pašsajūta par to neliecināja, jo man bija ļoti daudz enerģijas, man ļoti labi gāja darbos. Es jutos ļoti radoša, spēka pilna, un nekas neliecināja, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Protams, pirmais zvans ģimenes ārstei. Tomēr intuitīvi jau nojautu, ka tas ir tieši tas, ko mēs vismazāk vēlamies. Iepriekš mans tētis bija slimojis ar cita veida vēzi. Toreiz man tās likās lielas šausmas, bija bail ar kaut ko tādu saskarties.

Tētis teica, ka jādomā labas domas un viss būs kārtībā. Un tā ir patiesība. Kad tas notika ar mani, tās vairs nebija bailes, bet apziņa, ka esmu sarežģītā dzīves posmā, kam vienkārši jāiziet cauri. Pirmajā izmeklējumā – ultrasonogrāfijā – speciālists teica, ka jānovēro, jo neizskatās ne pēc kā slikta, un lai atnāku pēc trīs mēnešiem. Taču ģimenes ārste Ilva Koškina mudināja turpināt pārbaudīties arī pie citiem speciālistiem. Kad nonācu pie ķirurģes Jeļenas Maksimenko, viņa teica, ka var jau trīs mēnešus vērot, bet nezinām, ko vērojam, tāpēc labāk negaidīt un veikt biopsiju. Domāju, ka mani lielā mērā izglāba šo divu ārstu līdzdalība. Tas man ļāva ielēkt pēdējā vilcienā, jo pēc diagnozes saņemšanas operācija bija steidzama. Tā notika tieši pirms Ziemassvētkiem. Vēzis bija otrajā stadijā, kas nozīmē, ka slimībai var iziet cauri vienkāršākā ceļā.

Vai bija lietas, kas tomēr satricināja tavu mieru un pārliecību?

Sākumā viss bija ļoti pozitīvi. Sapratu, kam eju cauri, kas jādara. Bet tomēr, kad, ieejot medicīnas iestādē, priekšā jau kapela vai kaut kāda afiša... Tai bija pozitīvs mērķis – lai sievietes iet pārbaudīties, bet teksts uz tās bija apmēram tāds, ka pēc krūts vēža operācijas slimības pirmajā stadijā garantēti pieci dzīves gadi tik un tik procentiem sieviešu. Otrajā stadijā – pieci gadi garantēti jau mazākam procentam sieviešu, un tā uz leju… Stāvēju rindā pie anesteziologa, skatījos uz to plakātu un domāju: “Tikai pieci gadi? Tiešām?! Es eju visam šim cauri, un man garantē tikai piecus gadus?!” Tad es salūzu! Iegāju pie anesteziologa, sāku raudāt, prasīju, vai tiešām tikai pieci gadi. Viņa bija ļoti laba ārste. Teica, ka, protams, nē. Piecus gadus garantē, bet kopumā gadi iespējami daudzi. Pēc tam, protams, sāku meklēt skaidrojumus tam, kas tur bija rakstīts, un internets nav labākais resurss. Pozitīvu pieredzes stāstu nebija. Nākamais trieciens bija tieši pirms operācijas, kas nu jau ieslēdza īstu paniku. Man lika izvēlēties – vispirms operāciju vai ķīmijterapiju un tad operāciju. Nejauši dzirdēju, kā ārsts telefona sarunā saka: “Nu, aprunājieties un izdomājiet, ko darīt, jo nav jau, ko zaudēt.”

Es, protams, nevarēju atbildēt uz tādu jautājumu. Aizgāju uz mašīnu un histēriski raudāju. Tā sajūta bija tāda, ka tu vēl esi dzīvs, bet tevi jau liek zārkā. Braucu mājās, zvanīju ģimenes ārstei, bija jau kādi desmit vakarā, stāstīju, kā jūtos, un jautāju, ko man darīt, jo tas bija piektdienas vakars un pirmdien jau nozīmēta plānotā operācija. Ģimenes ārste pateica viennozīmīgi – pirmais ir operācija! Pateicoties ģimenes ārstei, pieņēmu pareizo lēmumu. Pēcoperācijas analīzes atkal apliecināja, ka ielēcu pēdējā vilcienā, jo audzējs bija daudz lielāks, nekā pārbaudēs uzrādīja, – jau tuvu citiem orgāniem. Ziemassvētku priekšvakarā, kad mēs ar bērniem cepām piparkūkas, zvanīja mana ķirurģe un teica, ka operācija esot bijusi ļoti veiksmīga un ka man ir atcelta ķīmijterapija. Tā bija lielākā Ziemassvētku dāvana, jo man jau bija nopirkta cepure, ko es būtu vilkusi, kad izkristu mati. Šī ziņa man atgrieza pozitīvu noskaņojumu, lai gan pēc tam sekoja starošanas un piecus gadus ilga hormonu terapija.

Kā pavadīji pēcoperācijas laiku?

Neatpūtos nevienu brīdi – uzreiz strādāju pie ļoti liela dekorēšanas pasūtījuma. Labi sakrita, ka klients gribēja kaut ko traku, nevis parastos, romantiskos Ziemassvētkus. Pasūtījums bija saistīts ar Alisi Brīnumzemē, un tas patiešām bija traki. (smaida) Viss, ko es radīju, bija manas emocijas. Zinu, ka cilvēki saka – ir jāatpūšas, bet es saku: “Nē, nelieciet atpūsties, jo darbs ir pašaizsardzība. Vajag kaut ko darīt, lai nedomātu tikai par slimību.” Ja kādam tas ir grūti, tad ieteiktu pameklēt kādas radošās nodarbības.

Bet kā starošana un hormonu terapija? Arī tas noteikti atstāj sekas cilvēka organismā.

Atceros, pēc pirmajām starošanas reizēm sarunājos ar cilvēku – viņš man kaut ko stāsta, bet es lasu no lūpām, jo neuztveru stāstīto. Vai arī iepriekšējā dienā biju koncertā, bet nākamajā dienā spēju atcerēties emocijas, ka bija skaisti, bet, kas tas bija par koncertu, atbildēt nevarēju. Tad es sāku visu pierakstīt. Ļoti daudz lasīju internetā, kas notiek organismā hormonu terapijas iespaidā. Visvairāk biedēja iespējamība, ka plaukstām un pirkstiem var salūzt kauli, jo darbu veicu ar rokām. Bet tad es atkal ieslēdzu pozitīvo domāšanu. Okei, tātad, kamēr iespējams, man jānopelna tik daudz, lai es ar rokām varētu arī nestrādāt. (pasmejas) Šīs slimības gaitā nemitīgi rodas šķēršļi un jāmeklē risinājumi.

Vai vari pastāstīt, ar kādām pārmaiņām jārēķinās sievietei, kas piedzīvo krūts audzēja operāciju?

Ir krūts vēža pirmā stadija, kad lielu pārmaiņu ķermenī var arī nebūt, bet vēlākās stadijās lielākajā daļā gadījumu nogriež krūti. Visu, pat ja audzējs ir mazs. To dara, lai vēzis neatkārtotos, kaut gan tas nav garantēti, tomēr risks ir mazāks. Zinu sievietes, kuras, baidoties no slimības atgriešanās, palūdz, lai noņem abas krūtis. Bet mūsdienu medicīna ir tālu tikusi. Tepat, Latvijā, ir kolosāli mikroķirurgi, kas var krūtis atjaunot dabiskā izskatā.

Arī tam esmu gājusi cauri un varu iedrošināt, lai sievietes nebaidās. Atceros – sākumā viena no ārstēm man teica, lai to nekādā gadījumā nedaru, jo tas var izraisīt vēža atgriešanos. Protams, sākumā, kad trīc kājas un tev ir bail, pat nesaprotot, no kā baidies, šādu viedokli pieņem ar pateicību. Tomēr vēlāk, runājot arī ar citiem ārstiem, sapratu, ka tā tomēr nav. Krūtis var un vajag atjaunot. Neviena sieviete nevar mierīgi pieņemt to, ka viņa ir sakropļota. Turklāt Latvijā tas tagad ir apmaksāts.

Svarīgākais ir nebaidīties. Ja kaut ko jūti, jāiet pārbaudīties. Jābaidās to uzzināt par vēlu. Otrs, ja uzzini kaut ko tādu, tas nenozīmē, ka viss ir beidzies. Vienkārši jānoskaņojas, ka būs jāiet cauri sarežģītam posmam. Pozitīvu iznākumu ir ļoti daudz. Šodien tā nav diagnoze, ar kuru sev jāuzliek krusts. Un jāpadomā – varbūt dzīvē kaut kas jāmaina.

Bieži sakām, ka arī veselam cilvēkam nav garantēts ilgs mūžs, jo var notikt jebkas. Kaut arī tā ir taisnība, tavā gadījumā tas diez vai mierina.

Tas nav mierinājums, nē. Ar šo diagnozi esmu ieguvusi arī klaustrofobiju, bet tagad jau daudz kam esmu tikusi pāri. Jau varu lidot ar lidmašīnu, tikko bijām Norvēģijā, braucām ar metro. Tas jau ir mega daudz. Jā, es gāju pie psihoterapeita, lai tiktu vaļā no šīm bailēm, jo tās ietekmē manu dzīvi un darbu. Un tad viņa man uzdeva šo jautājumu: “Klausies, tava diagnoze, kas saka, ka kaut kad būs jāmirst, ir daudz mokošāka nekā tas, ja tu lido lidmašīnā un kaut kas notiek. Tas taču būtu ātri!” Bet arī tas nemierina absolūti nemaz.

Kādēļ tieši klaustrofobija? Pie vainas izmeklējumu aparatūra?

Jā, varbūt kas tāds manī bija jau iepriekš, kādas neizprovocētas bailes. To izraisīja magnētiskā rezonanse. Mamma pirms pārbaudes teica, lai nebaidos, jo viens gals esot vaļā. Aizgāju uz magnētisko rezonansi un speciālistei, kas strādā ar šo aparātu, sāku stāstīt, ka man ir bail no slēgtām telpām, bet viņa nebija laipna pret mani, neiedziļinājās. Kad mani ielaida tajā aparātā, es domāju, ka jāpaskatās uz augšu, vai tiešām tas gals ir vaļā.

Un to nevajadzēja darīt. Tad es pirmo reizi izbaudīju, kas ir panika. Tu sāc smakt no bailēm, sajūtās vienkārši mirsti, jo smoc. Tad tu pats psiholoģiski meklē izeju. Es iztēlojos, ka klejoju pa lielveikalu, pielaikojot kleitas. (iesmejas) Tas ir darbs ar sevi, jo, tiklīdz es no šīs fantāzijas atgāju, atkal sāku smakt. Vēlāk man stāstīja, ka pirms magnētiskās rezonanses parasti iedod pogu, kuru var piespiest, ja paliek slikti. Man neko tādu neiedeva. Es vēl tagad nevaru braukt ar liftu. Stikla liftā – jā, bet slēgtā iekāpt nevaru.

Pie kādiem svarīgiem secinājumiem nonāci, ejot šo ceļu?

Kad uzzināju diagnozi, neskaitot to, ka jutu, ka tā apstiprināsies, man līdzās bija divi ļoti racionāli domājoši cilvēki, kuri nešausminājās, bet teica, ka viss būs kārtībā, ka tikšu ar to galā. Žēlošana, manuprāt, iegrūž dziļāk drūmajās domās. Man ieteica iet pie psihologa, bet man pret to bija kaut kāds protests, jo negribēju, lai mani uztver kā slimnieku. Zinu, ka ir arī atbalsta grupas, kur tiekas cilvēki ar līdzīgām diagnozēm. Es negāju. Vienkārši negribēju redzēt vēl arī citus cilvēkus, kam ir slikti, jo man pašai jau bija pietiekami slikti.

Tev ir četri bērni. Tā noteikti bija papildu motivācija neslīgt fatālās domās.  

Pirmajos lūzuma brīžos – jā. Atceros, ka sēdēju dīvānā, vēroju, kā bērni spēlējas, un domāju – ārprāts! Skaitīju, cik kuram būs gadi pēc plakātā solītajiem pieciem gadiem. Tas bija pats sāpīgākais. Bet man nebija nekādas īpašas motivācijas ar lozungu, ka jāizārstējas. Vienkārši dzīvoju tālāk un pieņēmu dzīvi nedaudz citādāku.

Kā bērni uztvēra nepatīkamās ziņas?

Padziļināti nestāstīju, ko tas nozīmē. Zinu, ka meitas pārdzīvoja, bet man ļoti labs piemērs bija tētis. Kad viņš slimoja, es aizbraucu pie viņa un ļoti raudāju. Viņš paskatījās uz mani un teica: “Kāpēc tu raudi? Ar mani viss ir kārtībā!” Tas man bija tāds – hops! Ja jau viņam viss ir kārtībā, ko tad es raudu? Mana attieksme slimošanas laikā bija ļoti līdzīga. Ja būtu bijusi ķīmijterapija, slimība noteikti būtu acīmredzama, bet bez tās to īpaši nevarēja pamanīt.

Ir taču gadījumi, kad aiziet absolūti saulaini cilvēki, kas nevienam nav nodarījuši pāri un slimo ar smaidu uz lūpām pārliecībā par labu iznākumu līdz pēdējai dienai.

Stipri cilvēki nekad neteiks, ka viņiem klājas slikti, un tie smaidīgie, visticamāk, arī nav depresīvi, bet kaut kādi dzīves notikumi un pārdzīvojumi krājas un nāk ārā šādā formā. Nav jābūt depresīvam, lai saslimtu ar vēzi. Manai vecmāmiņai ir vairāk nekā 80 gadu. Viņa knapi iet, bet viņas dārzā Ķīšezera krastā nav nevienas nezālītes. Es nezinu, kā viņu to dabū gatavu, bet es nekad neesmu dzirdējusi, ka viņai ietu slikti, ka viņa kādam lūgtu palīdzību vai ka viņa kaut ko nevar. Viņa vienmēr ir dzīvespriecīga.

Starp citu, kopš tavas operācijas jau pagājuši bēdīgi slavenajā plakātā apsolītie pieci gadi.

(iesmejas) Jā! Īstenībā es baidījos no tā brīža, kad man būs jāpārtrauc lietot zāles, kas zināmā mērā ir drošības garants, ka neatkritīšu atpakaļ. Ir tāds teiciens – laiks dziedē visas rētas. Ja atceros tās pirmās bailes, ko man tagad atgādināja pazīstams cilvēks, kas šobrīd slimo ar vēzi, tad es domāju – ahh! Tajā brīdī, kad viss vēl ir ļoti slikti, liekas, ka tas nekad mūžā nebeigsies, arī tās bailes. Tu naktī neguli, jo tev no kaut kā ir bail. Nevar taču mūžīgi turpināt dzīvot tādās bailēs! Bet tad kaut kādā brīdī tas paliek aiz muguras. Tāpat kā tie pieci gadi.

Kad tu atsāki normāli gulēt? Varbūt pēc starošanām nogurums tomēr piespieda?

Pēc starošanām ir ļoti liels nogurums, jā. Toreiz arī es ieritinājos dīvānā, skatījos vienu romantisko filmu pēc otras, šķirstīju interjera dizaina žurnālus un stāstīju sev, ka es drīkstu tā neko nedarīt, jo ir jābūt nogurušam un var dienām neko nedarīt. Bet no vietas, kur gulēju, bija redzama istaba, kurā bija tumši brūnas tapetes, kas man ļoti nepatika. Tā istaba vienkārši visu laiku kliedza: “Izdari kaut ko ar mani!” Un es neizturēju. Tajā pat dienā noplēsu tapetes, aizbraucu, nopirku krāsu un istaba tapa par tādu, kādu es to sen biju izsapņojusi. Tas nogurums ir tik, cik mums galvā.

Nesen mainīji nodarbošanos, kas ir papildu stress, pārmaiņas. Vai tu vari justies droša par savu veselību?

Nevarētu teikt, ka man nav vispār bail, bet pēc slimības manī noteikti ir vairāk cīņas spara un daudz lielāka drosme. Vēl nesen braucu pāri Lielupes tiltam un domāju, ka, ņemot vērā, ko tagad daru, kādas bijušas pārmaiņas, ir ļoti daudz risku. Tad es domāju – nu, ar ko es tagad riskēju? Padomāju un secināju, ka tomēr ne ar ko, jo dzīve ir tik īsa! Tu vari riskēt un neko nedarīt, un dzīve būs garlaicīga, vai arī iet uz pilnu klapi un krāt pieredzi. Jo jebkurš zaudējums ir arī ieguvums.

Tātad savam biznesam nobriedi salīdzinoši nesen?

Savu biznesu es uzsāku pagājušā gada rudenī.  Bet tieši to, ko tagad var redzēt manos soctīklos, uzsāku šogad – februāra sākumā. Līdz tam strādāju pasākumu noformēšanā, teātra rekvizītu izgatavošanā, skatlogu dekorēšanā. Nāca pandēmija, kas nobloķēja visus pasākumus. Pirmais mēnesis bija absolūts klusums, un tas bija ļoti vērtīgi. Tad es pakāpeniski sāku domāt par kaut ko jaunu, bet nevarēju uzreiz atrast. Pie manis nāca modes mākslinieces, nesa man tekstila atgriezumus – ādu, audumus. Teica: “Izgatavo mums septiņus paraugus somām no atgriezumiem!”  Strādājot pie paraugiem, sapratu, ka man šī ideja patīk. Ka caur to, kas jau ir saražots un palicis pāri, izgatavo kaut ko jaunu. Tad tas pamazām sākās. Sākām ar metāla lampām, tad – tekstila tepiķiem un eksperimentējām arī ar makulatūras masu.

Un tu apstājies pie makulatūras?

Jā, metāls un tekstils man patika, bet es nesaredzēju to kā savu. Gribējās kaut ko tādu, ko tu radi un tas saistās ar tevi. Tad, kad sapratu, ka no makulatūras varu iegūt kādas formas, kādu reljefu, vienkārši iemīlējos!

Vai šī biznesa sākums bija tāds pats, kā bieži dzirdēts – mājas garāžā vai virtuvē?

Viss sākās tieši tā, kā tu saki, – mājās. Bērni gāja garām un jautāja: “Mammu, kas tagad atkal būs?!” Sākums bija smieklīgs. Papīru malām ar virtuves blenderi. Tagad jau sadarbojos ar biedrību Rīgas pilsētas Rūpju bērns, kur strādā ar cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem un viņiem ir lielā aparatūra, kas maļ makulatūru jau spaiņiem. Mēs savukārt uz turieni braucam ar spaiņiem pakaļ makulatūrai un vedam to mājās. Var teikt, ka mēs samaļam makulatūru un izgatavojam skaistas dizaina lampas. Mēs kaut ko paņemam no dabas un ar ļoti lielu cieņu turpinām to izmantot.

Kas bija pirmais 0 design lampas pircējs?

Pirmā lampa aizceļoja uz Ņujorku. Vecākā meita strādā ar soctīkliem, viņa man zvana un saka, ka mūsu pirmā lampa ir nopirkta. Es, protams, ļoti priecājos un prasu, uz kurieni jāsūta. Viņa saka – uz Ņujorku! Es domāju: “Ak, šausmas! Tur taču elektrības kontakti pavisam citādāki, un kā iepakot?!” Zvanīju uz mūsu asociāciju, tur iedeva kontaktus cilvēkiem, kas ir sūtījuši tik tālu. Ieteica sapakot kārtīgi putuplastā ar rīģipša skrūvēm, lai pa ceļam nekas nenotiktu. Tā arī izdarīju, aiznesu uz pārvadājumu firmu, kur paziņoja, ka sūtīšana izmaksās 700 eiro, (iesmejas) bet lampa nopirkta par 400 eiro. Es domāju – nu nē! Kaut kādam risinājumam jābūt.

Noņēmu kartona kasti, saskrūvēju mazliet citādāk un satinu plēvē. Tādā iepakojumā sūtīšana maksāja jau 600 eiro. Aizvedu atkal mājās. Līdz tam brīdim jau bija izgatavotas dabiska materiāla kastes. Kaste lampai bija perfekti piemērota. Nu tikai bija jāizvērtē – atgriežam naudu vai par lampas cenu tomēr nosūtām. Mēs izvēlējāmies nosūtīt un ar pirmo lampu “izgājām pa nullēm”. Ļoti labi, ka tā notika. Jo kā gan tas būtu, ja mēs tādu pārstrādes produktu ar domu par bezatkritumu dzīvesveidu aizsūtītu, satītu putuplastos un saskrūvētu ar plastmasas skrūvēm? (iesmejas) Tādas mazās pieredzes, kas nāk uz katra soļa, summējas un dod aizvien vairāk spēka un pārliecības.

Pieļauju arī, ka gandarījumu.

Jā, ir ļoti liels gandarījums. Tas laiks, kad sāku just nogurumu, ko pieminēju sākumā, drīzāk bija no rutīnas, nevis no slimības un zālēm. Tagad, kad ir kaut kas jauns, rutīna vairs nav iespējama. Tas iedod spēku. Daudz jādara, jādomā pozitīvi. Katrs solis, kad kaut ko mazu paveicam, ir svinēšanas vērts.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Mūsējie saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.