Baiba Broka: "Man bērni bija pietiekami vēlā vecumā, viņi man bija kā dāvana"

Latgale ir vieta, kur kultūru tektoniskās plātnes berzējas, pārslīd un saduras, un šai nemierā dzimst lieli talanti. Baiba ir smalka un vitāla vienlaikus, par savu dzīvi runā aizrautīgi, bet it kā pusvārdos. Viņa ir pieradusi būt ne tikai izpildītāja, bet arī analizētāja – daudz viņas lomu Jaunajā Rīgas teātrī ir smeltas reālajā dzīvē. Viņai liktenis ļoti daudz devis, bet to, ko nav, zina tikai viņa pati. Vērīgāks sarunu biedrs vai vērotājs no malas var nojaust ko sāpīgu vibrējam. Taču bez tā nebūtu mākslinieka.

Es ļautos šim trakumam

Kādas atmiņas un sajūtas tevī uzjundīja darbs pie filmas Janvāris?

Bija ļoti interesanti. Viesturs vienmēr manī izceļ, un es viņā sajūtu latgalisko pusi. Mans tēvs ir no Varakļāniem, mamma no Vidzemes, Madonas, Bērzaunes. Bērnībā vairāk braucu uz mammas dzimtajām vietām, uz Latgali – kapu svētkos reizi gadā. Interesanti, ka darbā ar Janvāri piedzīvoju visīstāko savas latgaliskās puses apzināšanos, lai gan, piemēram, tādās īstās latgaļu bērēs, kā bija filmā, neesmu piedalījusies.

Ar īpašiem dziedājumiem…

Tas bija tik spēcīgi… Filmēšanas laukumā satiku masu skatu dalībniekus, īstus Latgales cilvēkus, un pretī ieraudzīju tādas pašas acis kā man – tās zaļganbrūnās. Skan mazliet patētiski, bet es to asiņu balsi sajutu. Piemēram, astoņos no rīta pirms filmēšanas atnāk temperamentīgs, vitāls vīrs ar šņabja glāzīti un latgaliski saka – nu, lai diena sākas! Es, protams, to neatļāvos, darbā mazliet citi noteikumi, bet sajutu – ja būtu citi apstākļi, es ļautos šim trakumam.

Ja būtu talkā jāiet…

Nešaubīgi. Reiz Viesturs mani uzaicināja piedalīties Annas Rancānes jubilejas koncertā Latgales freska, lasīju viņas dzeju un tekstus, biju kā viņas atspulgs ūdenī, arī vizuāli uztaisīta ļoti līdzīga. Tā bija vienreizīga pieredze koncertzālē Gors – satikšanās ar Radio kori, Sigvardu Kļavu un pašu Annu Rancāni, Latgali. Sigvards bija apvienojis šķietami nesavienojamus mūzikas žanrus un stilus, ar ko Latgale ir tik stipra, daudzveidīga, tajā sadzīvo viss. Tas rada lielo temperamentu, kas, esmu pārliecināta, tur ir izteiktāks, spēcīgāks. Vidzemē tas ir introvertāks, protams, tikpat dziļi jūtošs, bet citādās izpausmēs. Latgalē mūzika ir no cēlas līdz šlāgerim, tur cits no cita barojas un bagātinās.

Cik interesanti! Pirms dažiem gadiem sarunu sākām pavisam citā punktā – ka esi Rīgas meitene.

Un es tā joprojām sevi identificēju. Filmas sakarā notika negaidīta pieslēgšanās, sajūta par to, cik dziļi manī tomēr ir Latgales gēns un cik tas ir spēcīgs. Kad fiziski ieraudzīju tos cilvēkus, pilnīgi viss manī emocionāli atsaucās… Ārēji tās zaļganbrūnās acis un zibīgais skatiens, tāds velniņš, zobgalība, ka visu esi gatavs ieraudzīt mazliet citādi, ne tik ļoti nopietni. Vitalitātes izpausme ir humors, es katru lietu mēģinu ieraudzīt mazliet komisku, paradoksālu. Tā mana domāšana ir veidota. Domāju, tā nav nekāda mistika, bet tīri ģenētiska, fiziska lieta.

Pirmā mīla pie barikādēm

Ja par Atmodu un barikādēm – kādu atceries to laiku?

Es to piedzīvoju kā septiņpadsmitgadīga pusaudze un atceros ļoti pastarpināti. Man tolaik bija pirmie mīlas pārdzīvojumi, kas, protams, pārņēma visu pasauli, pārējais palika fonā, šajā gadījumā – ļoti nesaprotamā. Un man arī nebija vēlmes vai iespējas tajā iedziļināties, es tikai redzēju, ka notiek kaut kas liels. Taču, cik liels process norisinās, cik milzīgi, mūsu valstij svarīgi notikumi, to es neaptvēru. Gāju pāri Doma laukumam cauri barikādēm, ugunskuriem, termosiem un maizītēm ļoti mērķtiecīgi klubā satikt puisi.

Barikāžu dienās klubi darbojās?

Kā visas vietas, kur varēja sasildīties, iedzert tēju, uzēst maizītes.

Domāju, ar mūziku un dejām.

Ai, nē, es negāju dejot, bet satikties. Atceros melnbaltu televizoru mums mājās, mamma un paps skatījās Lietuvas notikumus, kā cilvēki krita zem tankiem, vecākiem bija izmisuma pilnas sejas. Tik daudz man sajēgas bija, ka tās nav kādas spēles vai mierīga demonstrācija. Ar cilvēku nāvi sākas pilnīgi cita atskaite.

Tāpēc tavs partneris filmā, Jaža tēvs, beidzot maina savu pārliecību, līdz tam viņš ir bijis komunists. Režisors Viesturs Kairišs ir iezīmējis interesantu aspektu – bija tādas ģimenes, kurās cilvēki ar dažādu politisko pārliecību tāpat mīlēja viens otru un dzīvoja kopā. Esi sev uzdevusi jautājumu – vai tu varētu dzīvot ar cilvēku, kuram ir pretēja politiska pārliecība?

Pirmajā brīdī gribēju teikt, ka tuvākais cilvēks ir tuvākais, kad esat blakus gultā zem segas, tā pārliecība paliek ārpusē, taču tik liktenīgos brīžos, kad mainās tik lielas lietas… Nevaru pateikt, jo attiecībās tas vienmēr ir tikai viens no aspektiem, un tas atkarīgs arī no tā, cik sakārtotas ir citas šā pāra lietas. To var pārvarēt, viens vai otrs savu nostāju var mainīt, ja vien tie nav spītīgākie cilvēki pasaulē.

Droši vien būtiski, vai cilvēks ir pārliecināts čekists vai komunists-ideālists, kurš cer uz labāku nākotni un tirgo Straumes dzirnaviņas.

Tieši tā! Varbūt mazliet naivs, lētticīgs ideālists. Domāju, runa ir par šādu gadījumu, viņš nebija rīkotājs. Cita runa būtu par čekistu, kurš iesaistīts noteiktos procesos, pats tos organizē.

Starp diviem ledus gabaliem

Filmā Janvāris ir parādīti Kultūras akadēmijas pirmsākumi.

Jā, tas ir tieši mans laiks, un Viesturs, mācoties kinorežisoros, bija mans kursabiedrs. Pusotru gadu mācījos tajā kursā pie Anša Epnera.

Pieļauju, ka filma lielā mērā ir autobiogrāfiska un ir parādīts tavs kurss.

Tā varētu būt, bet Viesturs man nav teicis, ka es būtu kāda no tām varonēm.

Kāpēc tur nepaliki? Kas tevi aizvilināja?

Iestājos dokumentālā kino režisoros, jo tajā gadā nebija uzņemšanas aktieros. Pēc gada iestājos aktieros un kādu brīdi domāju, ka spēšu mācīties paralēli. Pusgadu tas izdevās, bet tad sapratu, ka nevienā no kursiem mani neuztver līdz galam nopietni. Pie režisoriem saka – ai, tā jau būs aktrise, pie aktieriem – ai, tā jau būs režisore. Sapratu, ka esmu ūdenī starp diviem ledus gabaliem, bija jāsaprot, ko īsti gribu.

Aktieros bija ļoti grūti tikt, tas bija Pētera Krilova kurss, man bija pilnīgi skaidrs, ka jāmācās tur. Ne brīdi neesmu to nožēlojusi. Vēl biju ļoti jauna, ja arī pabeigtu dokumentālistus, tik agrā vecumā būtu ļoti sarežģīti sākt režisora ceļu, tas ne katram ir piemērots, pat tiem, kuri uzrāda zināmas kvalitātes. Es zinu, ka man tās joprojām piemīt, tās lieku lietā gan savā darbā, gan citiem palīdzot.

Tev ir interesanti vērot kolēģi aktrisi Elitu Kļaviņu, kurai jau tapušas divas lielas dokumentālās filmas?

Jā, es viņu tiešām apbrīnoju. Elita nāk no žurnālistikas, viņa ir cilvēks, kurš meklē atbildes, nopietni iedziļinās; to indevi es viņā vienmēr esmu jutusi. Un to Ansis Epners arī manī redzēja. Elita filmā par Iļģuciema māsām raugās caur teātra prizmu, tas ir tik īpatnējs skats, kas kinorežisoriem nepiemīt. Viņa caur aktiera pieredzi spēj ieraudzīt absolūti citu leņķi nekā dokumentālists. Abas Elitas filmas ir ļoti veiksmīgas un spēcīgas, emocionālas, satricinošas. Ar to mēs teātrī visu laiku strādājam – ar izjūtu par dramatismu.

Pieļauju, ka tu uz latviešu dokumentālo kino skaties ar citām acīm.

Man ir spēcīga interese par to. Dokumentālajā kino man ļoti vajag patiesīgumu. Kaut ko sagribētu, samākslotu, sabūvētu vai nelielu didaktiku pamanu uzreiz. Mūsu dokumentālais kino ir ļoti spēcīgs. Ivara Selecka Turpinājums ir tik gudrs, viņš kā režisors ir tik emocionāls, patiess, uzmanīgs pret saviem varoņiem. Bez uzstādījuma – ar šo gribu jums pateikt, ka tas ir labi un tas slikti. Tas man liekas ārkārtīgi skaisti un vērtīgi. Kultūrā katrs ir unikāls un sniedz to, ko var tikai viņš. Tādā ziņā mūsu mazais zemes stūrītis, mūsu Latvija, ir apdāvināts ar talantiem, arī citās jomās.

Tad droši vien nevari nedomāt, kādu nospiedumu pati atstāj šajā kultūrtelpā.

Šajā brīdī nodzīvotais nogrieznis sāk izskatīties garāks, ir pusmūžs vai pāri vidum, tas liek aptvert, kas notiek un ko vēl varētu iespēt, zinot, ka viss ir galīgs, ne bezgalīgs. Par savu darbu man labāk patīk uzklausīt kāda cita novērtējumu. Tas iekšējais man visu laiku ir, un tam tur arī jāpaliek. Nesen, saņemot Žaņa Katlapa balvu, teicu, ka neesmu tā pieradusi, ka nekas nav jādara, vienkārši jāsaņem izteiktā pateicība. Šī balva nav sacensība par vienu lomu vai rezultātu, bet par kopējo veikumu. Taču man ir tāds raksturs, ka vēl negribas apstāties, briesmīgi skatīties atpakaļ un vērtēt.

Un briesmīgi uz to balvu koncentrēties?

Jā, katru dienu atskatīties un nopūsties – vai cik skaisti… Es tā nedzīvoju. Sāku novērtēt – ir labi, ka ir nofilmētas izrādes, filmas, tās paliks. Skaidrs, ka katru vakaru gūstu baudu uz skatuves, taču tā ir gaisīga. Kad kādā brīdī to vairs nevarēšu, varbūt vēl vairāk sapratīšu, cik labi, ka ir kaut kas fiksēts. Skaidrs, ka gadi dara savu. Selecka pēdējās filmas Zemnieki varoņi bija atbraukuši uz pirmizrādi, pagājuši nieka trīs gadi, bet bērni jau izauguši, un tie ir jau citi cilvēki nekā uz ekrāna. Un tas ir tik savādi. Viņi skatās uz sevi, dzīve ir gājusi kur citur...

Kā labai mammai būt

Filmā Janvāris esi mamma, kurai daudz jāsatraucas, jābaidās. Tavi pašas bērni vēl pusaudži, tev tas vēl priekšā…

Jā, un emocionāli tam nevar sagatavoties. Arī tādai pieredzei būs jāiet cauri un jāpārdzīvo, kamēr viņi atradīs sev svarīgos cilvēkus, aplauzīsies un attapsies.

Esi morāli gatava?

No vienas puses, esmu, no otras, nē, no trešās – to tāpat nevar izlaist. Man nav izvēles – esmu vai neesmu gatava, tas notiks.

Pati diezgan pabojāji nervus vecākiem?

Nu… Man likās, ka ne, bet nesen parunājām ar manu tā laika draugu, un viņš teica, ka man tomēr bija ļoti atvērti vecāki. Viņi man ļoti uzticējās, tāpēc es atbildību kaut kā turēju sevī. Nebiju traks pusaudzis, kurš vecākus sauc par idiotiem un bēg no mājām. Viņi mums visu ļāva darīt mājās. Un, ja tev ļauj, nav vajadzības darīt kaut ko tik neatļautu, lai pierādītu, ka tā vari.

Tādā ziņā gudri vecāki.

Es no viņiem varētu tikai mācīties. Vai man tas izdosies, cits jautājums. Tas atkarīgs no katra brīža situācijas, nervu sistēmas, notiekošā personīgajā, arī teātra dzīvē. Jā, man gribētos būt tādam viedam vecākam.

Tev sanāk būt labai mammai?

Manuprāt, laba mamma ir tā, kura bērniem neizdabā, bet arī saprot, kad jāpažēlo, ne jābar, pat ja izdarītas kādas sliktas lietas. Pareizā laikā izteikta uzslava vai mierinošs vārds, atbalsts nozīmē vairāk nekā stāstīt, ka kaut kas ir slikti.

Filmā Mamma vēl smaida esi meita.

Bet arī mamma diviem puikām, no trim māsām vienīgā mamma. Domājām, ka aizvainojums māsu starpā ir arī no tā, ka mamma ir izvēlējusies palikt ar vecāko meitu, nevis pieskatīt bērnus. Savus bērnus viņa ir izaudzinājusi, un vēlreiz kļūt par auklīti? Nē, viņai ir sava dzīve. Bet no meitas puses ir pārmetums par egoismu, neupurēšanos, un tas ir paštaisns – es gribu, lai mums ir aukle mājās.

Tas mūsdienās notiek bieži, jo vecāsmammas ir vēl samērā jaunas, strādājošas.

Jā, lai gan mūsu ģimenē tā nav. Mana mamma ir gan maniem bērniem palīdzējusi, gan māsas bērniem uzņēmusies būt par pilna laika vecmāmiņu. Un tieši tā – tas nav tipiski. Kādreiz tā bija izdzīvošanas shēma, kā cilvēki dzīvoja dzimtās un paaudzēs. Tagad ir citādi un materiāli pamatoti. Kā sieviete darba vecumā var ziedoties mazbērniem? Pat bez īpašām karjeras ambīcijām pensijā nevar iet agrāk.

Vai esi jutusi, ka tevī berzējas mammas un sievietes loma? Tā ka vairāk esi bijusi spiesta būt ģimenē, pie mājas, bet vēlētos personisko brīvību?

Man bērni bija pietiekami vēlā vecumā, kad es kā sieviete pilnībā biju sevi izpaudusi, realizējusies dzīvē un uz skatuves. Par laiku, ko bez brīvdienām nācās atvēlēt bērniem, man nebija žēl nevienas stundas, ne dienas. Viņi man neko neatņēma, bet bija kā dāvana. Ilgi gaidīta, lolota, cerēta izdošanās – tas, ka bērni atnāca.

Ja iztēlojos, kā būtu, ja man bērns būtu jaunos gados… Nedomāju, ka labi. Jo es tomēr biju diezgan egoistisks radījums. Arī tādēļ, ka mani šī profesija tiešām saista, joprojām patīk viss teātra process, citas pasaules radīšana, konstruēšana, pēc tam spēlēšana, enerģijas apmaiņa. Un tas galīgi nav tas, kas bērna pasauli padara drošāku.

Un tomēr tavā dzīvē tā ir.

Jā, bet, kad saproti proporcijas, vari tās dozēt. Kad man bērni atnāca, es pilnībā sapratu, kur ir smaguma centrs manā dzīvē. Tagad tikai jānodod komandas, Teodoram un Barbarai ir jau 12 un 14 gadu.

Gaida mājās ar sviestmaizēm?

To vēl varētu uzlabot… bet ir jau pavisam labi. Ja no kādas izrādes pārnāku agrāk, nevis parunājos ar kolēģiem, tad – kā, tu jau mājās? Prasu – vai es jums traucēju? (Smejas.)

Pieņemu spēles noteikumus

Biju uz jūsu teātra jauno izrādi Runāšanās par seksu. Esi teikusi, ka tā vairāk ir pa horizontāli, šķiet – ļoti precīzi.

Jā, neko daudz vairāk nevaru piebilst.

Tev bija viegli tajā lomā, procesā?

Nē, bet esmu aktrise, kurai jāpieņem spēles noteikumi.

Kā tev liekas, kāpēc vajadzētu redzēt šo darbu?

Es laikam nebūšu izrādes reklāmas seja. Jā, protams, par šīm tēmām, intīmās dzīves jomām ir jārunā. Es mēģinu izdarīt labāko – vienmēr.

Vai vari uzburt domu, ka tiecies ar kādiem cilvēkiem, diezgan pavirši zināmiem, un runā ar viņiem par tik intīmām lietām?

Es – noteikti nē, bet ne vienmēr visu vajag attiecināt uz sevi. Es jau arī esmu tikai mazs kosmoss, mani ir veidojušas noteiktas satikšanās, seksuālās dzīves pieredzes. Ne viss, kas pasaulē notiek, attiecas uz mani un man der. Jo būsim tolerantāki un pieņemošāki pret citādo, jo labāk. No otras puses, jo savas robežas sargājošāki, jo labāk. Tāda izrāde var izaicināt, bet arī pavērt apvāršņus – cik labi, ka runā par to, ko es neuzdrīkstētos. Jā, tā izraisa ļoti pretrunīgas reakcijas.

Esi bijusi situācijās, kad pārkāp kādas robežas un dari citādi, nekā esi pieradusi?

Nezinu… Man grūti fokusēties, jo ar šo izrādi esmu pavadījusi ļoti ilgu laiku, un par seksu, seksualitāti, pieredzēm esam daudz tajā procesā runājuši, esmu mazliet piekususi. Turklāt mēs to turpinām spēlēt. Vajag distanci, lai varu saprast, kur ir mana interese. Tikāmies ar seksologu, lai saprastu, kas tas vispār par lauku. Katram sava pieredze, bet kāda ir Latvijas… no dažādiem aspektiem.

Tas bija interesanti un vērtīgi?

Jā, protams, ļoti. Seksuālā ir vitalitātes enerģija, ļoti svarīga, par zemu to nedrīkst novērtēt. Bet mēs par to varam runāt dažādos līmeņos – no ķermeniskā līdz intelektuālajam. Tā ir enerģija, kas piesaista. Vai tā ir radāma vai Dieva dota…

Mazliet baisi un maģiski

Arī režisoriem piemīt harisma, varbūt ne aktieriskais šarms, bet kā personības viņi ir ārkārtīgi pievilcīgi, uz viņiem gribas skatīties, klausīties, dzirdēt viedokli. Kaut sākot ar Ansi Epneru.

Jā, un Kairišs pats.

Un Pēteris Krilovs.

O, jā. Tajā ziņā man ir ļoti veicies, ka draugu, paziņu lokā ir cilvēki, kuru viedokļi ir lieli, spēcīgi, pamatoti, pie kuriem varu vērsties apmulsuma brīžos.

Tā arī dari?

Jā, un saņemu morālu atbalstu. Kad man ir visgrūtāk, zvana cilvēks, kurš man to var sniegt. Varu izstāstīt savu bēdu… Tādā ziņā tiešām jūtos lutināta. Ar uzmanību, ar to, ka šie cilvēki manā dzīvē ir doti, uz kuriem varu paļauties.

Tiešām ir tā, ka cilvēks pats piezvana, kad tev to vajag?

Man tikko tā bija.

Esi teikusi, ka aktiera profesija ir maģiska un mazliet baisa, jūs mākat manipulēt ar publiku, spēlēties ar enerģijām. Vai tev šķiet, ka tāpēc tu labāk pazīsti jūtu dabu un vispār cilvēku kā tādu?

Katrai profesijai ir noteikts personisko īpašību kopums, kas liek to izvēlēties: mediķa, žurnālista, aktiera, zinātnieka… Tu pats it kā virzies uz to. Uz aktieriem iet cilvēki ar jūtīgāku pasaules uztveri. Lai gan arī aktieri ir ļoti dažādi, arī tos, kuri dejo, dzied, uzstājas mūziklos un smuki izskatās, mēs tā saucam. Es runāju par tiem, kuriem gribētu piederēt, kuri ir vērīgāki, jūtīgāki pret detaļām, ar interesi par psihi, cilvēka dabu. Mēs gribam atminēt, kādi procesi slēpjas aiz noteiktām darbībām, kurus cilvēks izpauž, vēl nesācis runāt. Kāpēc viņš ieņem to pozu, kas liek tā sarauties, kas ir sāpju vieta viņa ķermenī un prātā, viņš ir racionāls vai emocionāls. Pamatā ir interese par cilvēku – par citu, ne tikai sevi. Narcismam nevajadzētu būt vienīgajam, ko uz skatuves apmierini, tomēr vēlmei citiem kaut ko parādīt ir jābūt.

Vakar dēls man prasīja – ja tu nebūtu aktrise, kas tad? Es aizdomājos – laikam būtu psihoterapeite. Psiholoģijas studijas deviņdesmito gadu sākumā nāca kā atklājums, un visi metās turp. Es arī, bet ne tāpēc, ka visi tā darīja. Man tiešām bija interese saprast cilvēku. Tas, protams, ir ļoti grūts darbs, ir jābūt spējai to norobežot no sevis – tā varētu būt mana problēma. Dažkārt es pārāk empātiski visā iesaistos. Tas palīdz skatuves darbā, pilnībā atdodos lomai, ar to uz brīdi savienojoties, bet kā psihologam analizēt citu dzīves un tomēr palikt distancē ir jāprot.

Tu būtu ļoti vientuļa tajā kabinetā.

Jā, un tā būtu liela problēma, jo neesmu cilvēks-vienpatis. Man nevajag daudz, bet dažus domubiedrus, ar kuriem dalīties savos vērojumos, atklājumos. Tāpēc man patīk radīt teātrī, jo tas nav individuāls darbs. Man tajā enerģijas apmaiņā rodas radošo ideju pieplūdums, tāpēc varu teikt, ka esmu īstajā vietā.

Vai tāpēc, ka pazīsti cilvēka dabu, esi laimīgāks cilvēks?

Nebūt ne. Es neesmu laimīgāka ar to, ka zinu. Varbūt daudzkārt pat esmu gribējusi neredzēt visu to, kam redzu cauri vai ko paredzu, dažkārt es gribētu neapzināties to, ko apzinos. Nē, nē… Tas manī rada tādu… ne vientulības izjūtu, bet apziņu, ka ir ļoti maz cilvēku, ar kuriem es pa īstam varu sarunāties. Saprotu, ka es vairs tā neiekļaujos, ir grūti visā, kas saistīts ar televīzijas šoviem, tie mani neinteresē. Tas ir par dzīves uztveri, kurā neredzi visu to sarežģītību, tur tavi mērķi kļūst piezemēti, sāc dzīvot tikai materiālās pasaules līmenī, sacensībā par tās vērtībām.

Tu apzināti turi sevi pie vērtībām – ko lasi, baudi, skaties? Apkārt ir daudz košļeņu, kas atņem mūsu laiku, varbūt pat prātu.

Neesmu labākais piemērs, jo tāpat iekrītu feisbuka slazdos. Taču esmu jau tajā līmenī, ka apzinos – tas nav labi – un ar gribasspēku mēģinu sevi atturēt. Pavisam dziļā nogurumā sev to atļauju – labi, kā bērni saldumus vai čipsus esi nopelnījis.

Kad nav spēka cīnīties tam pretī?

Tieši tā. Bet laba sajūta pēc tam nav. (Smejas.) To arī zinu. Kaut gan viss ir tik viltīgi sabūvēts, pa vidu gadās arī vērtīga informācija. Tur lasu Satori rakstus, tad uznirst kādas filosofijas, psiholoģijas lekcijas – tajā ļaunajā feisbukā tas viss ir.

Atzīšanās kūtiņā

Vai esi domājusi par dzimtas sieviešu spēku, gudrību, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē?

Domāju, ka esmu no spēcīgu sieviešu dzimtas, mamma ir spēcīga, arī vecāmamma no mammas puses. No tēva puses es nesatiku, viņa jau bija mirusi. Bet man gribas pretoties tādai plūsmai, ka sadalām – spēcīgās sievietes ārpus vīriešiem. Man ir, ko teikt par sieviešu spēku, bet arī sajūta, ka šobrīd tas tiek par daudz akcentēts. Man gribas pretoties un teikt – jā, bet kopā ar vīrišķo. Man aug dēls, un es domāju, kā viņu neizaudzināt stiprās sievietes ēnā kaut kādu… Kā viņam ļaut būt stipram vīrietim.

Es pasauli redzu harmonisku. Ir vīrišķais, sievišķais, cilvēki, kuri apzinās, ko viens otram var dot un ko sagaidīt – tieši to unikālo, tomēr atšķirīgo. Man aug meita un dēls, un es to varu novērtēt no pašas bērnības. Puika pie rūcoša putekļu sūcēja aizmieg, aplicis tam roku, bet meita sāk brēkt, viņai tehnika nepatīk. Jau dzīvnieciņa, instinktu līmenī tās atšķirības ir ieliktas. Man var stāstīt par gender sajukumiem, var prasīt toleranci, bet ne to, lai akceptēju, ka viss ir izplūdis, neko nevar saprast par dzimumiem, lomām. Nu, var visu saprast!

Es drīzāk domāju par kluso spēku, ko tikai pa diedziņam varam nodot savām meitām un sajust no mammām, iespējams, vien tad, kad pašas jau esam pieaugušas vai pusmūžā.

Man atnāca atmiņā – esmu pusaudze, un mana vecāmamma laukos slauc govi, es vienmēr gāju līdzi. Atceros kūtiņu, un viņa tā viegli man apjautājās – kā tad tev ar to… Un es viņai izstāstu par savām pirmajām mīlestības jūtām, par visu. Sajutos tik mierīga un harmoniska. Jā, tā tam jābūt, viņa nodeva tieši to labo – jā, dari tā, ej tālāk.

Reizēm ar pusvārdu var ļoti daudz.

Tas manī radīja dziļu uzticēšanos, ka neviens nenāk un nepratina, man pašai gribas izstāstīt – vecomamm, zini, kā bija… Jā, tāda sievietes klusā spēka sajūta manī, protams, ir. Tagad man tāda ir ar mammu. Ļoti sarežģītā brīdī nesen, kad bija jāsavācas un jāpārvar, mamma piezvana, mēs parunājamies, un saprotu – jā, es to izdarīšu, viss būs labi.

Dod paļaušanos pašai uz sevi?

Jā. Tādu akcentu, ka tu zināsi, kā vispareizāk izdarīt. Un es zinu, ka tā būs, jo man uzticas.

Ļauties ballītei

Esi cilvēks, kurš diezgan sausām kājām iet cauri krīzēm?

Nē! Ū, nē, nē, nē. Nu… ārēji, jā, to noteikti neviens lieks neredzēs.

Bet draugi, tuvākie?

Nesen raudāju divas stundas. Saku to, lai raksturotu… Pavelkot svītru – es viegli netieku cauri krīzēm, bet arvien labāk saprotu, kā tikt galā. Tas, ka dzīve mani visu laiku pārbauda ar krīzēm, tā ir. Ļoti pārbauda. Bet tas ir labi.

Vēl esi skaista un stipra, bet vai domā, kā to noturēt, kā skaisti dzīvot?

Arvien vairāk novērtēju to, ka jūtos fiziski labi, un saprotu –lai tā būtu, man jādara konkrētas lietas: jāvingro, jādomā, ko ēdu un ko nedarīt. Jauns cilvēks var atļauties visu, daudzmaz var eksistēt, un neviens tavus ļaunos ieradumus pat nepamana. Es arvien vairāk apzinos, ka man ļoti patīk pamosties spēka pilnai un priecīgai, un zinu, kas man jādara vai ko es nedrīkstu darīt, jo tad tā nebūs. Es pamodīšos neizgulējusies, nomākta, depresīva. Nu jau sāku lietot arī galvu (smejas) – tādā ziņā, ka cēloņus ar sekām salieku. Tas nav pēdējā laika atklājums, vienkārši nākas izvēlēties daudz skarbāk nekā pirms tam. Tās izvēles ir daudz fiziskākas.

Vai tev ir brīvdienas, kad atļaujies visu un baudi?

Jā... Nu jā. Tas pat nav tā, ka ņemu brīvdienu un atļaujos visu. Es kaut kā noraujos – eh, tagad man ir tā, pēc tam domāšu, kā tikt galā.

Kas ir tavas baudas?

Bauda ir atļauties kādu ballīti, ilgi, ar visu no tā izrietošo. Nerēķinot, nedomājot, vai varu to šajā situācijā atļauties, domāšu rīt, kā to visu savākt. Tas nenotiek bieži, bet, ja tā ir, tātad tam jānotiek.

Kāds ir tavs pirmsziemassvētku laiks?

Tie man ir visīstākie ģimenes svētki – pie mammas, papa, māsas Lielvārdē, visi tur braucam. Man šis laiks nāk caur bērniem, tas sākas caur viņu prieku un manu vēlmi viņus iepriecināt, tad arī tie sāk notikt – caur dzejolīšiem, priekšnesumiem, dāvaniņām. Nu, kaut kā tā.

Ko gaidi no jaunā gada? Ir lieli plāni vai nenoskārsta vēlēšanās?

Es gribētu nopietnu lomu kādā kinofilmā. Nekad vēl tā neesmu teikusi. Pandēmijas laikā sajutu, cik ļoti man tas patīk.

Un tīri cilvēciski?

Lai Dievs dod man pacietību…