"Iziet uz skatuves kailam bija pārbaudījums," atzīst deju šova vadītājs Āmanis
Katram ir sava labestība puķe, bet Jānim Āmanim tā zied ļoti krāšņi. Tikko saņēmis Lielo Kristapu par galveno lomu filmā Sapņu komanda 1935, tagad viņš vada šovu Dejo ar zvaigzni. Nenoliedz, ka ir izlutināts, vārījis ziepes, ar piecpadsmit minūtēm kailuma uz skatuves izsaucis vīriešu simpātijas... Sievu apprecējis otrreiz – šoreiz baznīcā.
Nebijām vēl runājuši, bet man jau radās priekšstats, ka esi ļoti labs cilvēks. Tev ir teikuši, ka tu atstāj tādu iespaidu?
Man jau nav jāatstāj iespaids, es tāds esmu. Protams, katram, arī man, ir savas utis, kas ir tikai normāli, citādi būtu garlaicīgi. Ir dzirdēts: ja abas sejas puses būtu simetriskas, cilvēks būtu nesmuks, tāpēc vajadzīga asimetrija. Dzīvē vajadzīga visa Mendeļejeva tabula – jābūt arī mazam procentiņam dusmu un nenovīdības. Pret ego gan ļoti cīnās, bet to nedrīkst izskaust pavisam, tad nevarēsi par sevi pastāvēt. Jā, man ir teikuši, ka esmu labestīgs cilvēks, bet arī man nāk savas dusmas, ir uzskati, kurus aizstāvu. Ir cilvēki, kam nepatīku, bet to nepārdzīvoju.
Kur ir tavs cīņas lauciņš, kur vari savas dusmas, savu ego izspēlēt?
Nu, mums ir tāda profesija...
Ar režisoru, izrādes tapšanas laikā?
Jā, un pašā izrādē. Mūsu fantastiskais režisors Mihails Kublinskis, analizējot izrādi, bieži vien pasaka atziņas, caur kurām es atrodu atbildes uz saviem dzīves jautājumiem. Tostarp par savu ego. Vistrakāk tas izpaužas ģimenē, tāpēc vēlreiz atvainojos savai mīļotajai sievai.
Piemēram, darīsim tā, nevis citādi?
Kaut vai... Tā ir piekāpšanās māksla. Reizēm piekāpjos es, reizēm – viņa. Bet runa nav tikai par vīru un sievu, arī par mammu un tēti, jo cieš parasti tuvākie. Arī kolēģi. Pie Mika mēģinot, katru reizi apgūstu kaut ko jaunu par savu profesiju. Ienākot teātrī, zaļam gurķim saka – tev jājūt partneris. Bet paiet laiks, līdz sāc saprast, kā tas ir strādāt ar partneri – paļauties, atļauties, atdoties, uzticēties. Brīnišķīga partnere ir Lāsma Kugrēna, kura vairākos iestudējumos spēlē manu mammu. Savā ziņā viņa arī man ir kā otra mamma. Es viņu ļoti cienu, un viņa ciena mani. To pat var nosaukt par sava veida mīlestību. Vienmēr esmu teicis – cilvēki jāmīl. Pat, ja kāds cilvēks ļoti nepatīk, savā ziņā arī viņu tu mīli. Viņš tevi māca. Lāsmu nevar nemīlēt, viņa ir fantastisks cilvēks. Bet par partneri jādomā vienmēr, arī dzīvē, ģimenē. To saprast ir viens, bet izdzīvot – pavisam kas cits. Tad tu šo atziņu izproti pa jaunam.
Saproti, kā tas darbojas dzīvē?
Tieši tā! Ar teātri ir savas grūtības – tu iejūties dažādos tēlos, atnāc mājās, bet galva pilna ar domām par lomu. Tuvais cilvēks to respektē, ļauj nomierināties. Protams, grūti – tagad ir mazais, kas neprot pagaidīt. Ar sievu esam vienojušies – ierodoties mājās, vienmēr pirmais ir bērns. Nav obligāti aiznest iepirkumu maisu uz virtuvi, galvenais – satikt puiku, lai viņš nejustos atstumts.
Vēl vairāk apstiprinājies tas, ka manas domas par ģimeniskām vērtībām bijušas pareizas. Šajā sezonā iestudējām lugu Pulkstenis ar dzeguzi, pagājušajā – Spokus. Diezgan smaga izrāde, kā jau Ibsenam. Tad arī saproti ģimenes nozīmi. Vēl Ukraina. Jūtot kara draudus, jādomā, kā – ja, nedod Dievs, kaut kas – parūpēties par ģimenes locekļiem.
Tā domājot, var sagumt zem atbildības nastas.
Jā, bet, ņemot vērā, ka esmu jautrs un jauks cilvēks (smejas), es to smagumu kaut kā... Protams, ir traki. Brīžiem aizdomājies tiktāl, ka jau sāc domāt nepareizi. Tā ir nākamā bīstamība.
Tik nokaitētas smadzenes, ka dzimst destruktīvas domas?
Jā, un tu nezini, kā ar to tikt galā. Kaut kā jāatslābinās, tas smagums jānomet.
Un kā to izdarīt?
Fiziskās aktivitātes.
Ko dari tu?
Patlaban viss laiks paiet teātrī, bet, kad tieku, ļoti labprāt braucu makšķerēt.
Tā ir antiaktivitāte.
Nē, nē, tas ir stereotips! Staigāt entos kilometrus gar upi – tas nav sēdēt un lūrēt uz pludiņu. Makšķerēšana ir plezīrs, bet man ļoti patīk spiningot. Tā ir ļoti liela staigāšana. Kamēr gar mazajām upītēm izložņā pa visiem krūmiem, mugura slapja.
Ko tu meklē?
Labāko vietiņu. Kur būtu foreles.
To jūti intuitīvi?
Jā. Nu, arī zināšanai jābūt. Ar draugiem vienu dienu izdomājam – braucam! Un tu pat vari neko nenoķert, bet esi izstaigājies pa mežu, saelpojies svaigu gaisu. Pat pīpēt neatliek laika. Jā, ir man tāds netikums. Tagad sākas gavēnis, šodien Pelnu diena. Atmest pīpēšanu būtu viens no izaicinājumiem. Slavenajā grāmatā Kā atmest smēķēšanu rakstīts, ka nevar mēģināt. Pamēģini man padod tos papīrus – nav tādas darbības! Vai nu tu dari, vai nedari. To cenšos ievērot. Protams, ne vienmēr sanāk.
Esi mēģinājis vairākas reizes?
Tieši mēģinājis. Un tad atkal atsāku. Pats nezinu, kāpēc. Mēs jau attaisnojumus atrodam vienmēr.
Teātrī arī ir apstākļi, kas pamudina paņemt cigareti? Esmu runājusi ar aktieri starpbrīdī un jutusi, ka viņš ir burtiski staigājošs nervs. Varbūt tu dzīvo saudzīgākā režīmā?
Es cenšos – man ir spēcīgs pašsaglabāšanās instinkts. Aktiera profesijā tas ir diezgan slikti, tāpēc ar to dabūju cīnīties. Jo pašsaglabāšanās instinkts liek sevi saudzēt, tik ļoti netērēties, bet vēlāk tomēr nākas piestrādāt, tērēties vairāk – lai uz skatuves tas nāktu ārā.
No tevis to prasa? Režisori ir teikuši – veries vaļā, nesaudzē sevi?
Jā, tas pats Kublinskis ir teicis. Man saka – veries vaļā, atdodies lomai! – domāju – nu, kas tās par kosmiskām frāzēm? Kā vērties vaļā? Kāds es esmu, tāds esmu. Bet – jā, tas ir, kā sportojot – izdari, cik vari, un tad vēl mazliet.
Un tikai tas mazliet var tevi aiznest līdz olimpiskajām spēlēm.
Jā, un tieši tas ir vajadzīgs. Bet katram aktierim jau sava formula.
Esi domājis, kāpēc tevī ielikta tāda pašsaglabāšanās, varbūt ģenētiski?
Noteikti, ka tas ir ģenētiski. Vecāmāte, vectēvs bija izsūtīts uz Sibīriju, tētis tur piedzima. Mammas vecāmamma atnāca no Sibīrijas kājām. Atceros – viņai bija 93. jubileja, aizbraucām ciemos, es tāds padsmitnieks biju, viņa – tieva, tieva, saspieda mani stingri – nu, čau, Jānīti... Domāju, kur spēks tādā tantukā! Mamma arī vienmēr rūpējusies, lai viss būtu kārtībā. Protams, bērns var sasisties, bet viņam jābūt drošības sajūtai. Arī mēs ar sievu Santu dzīvojam pēc līdzīga modeļa – lai Jēkabs saprot, ka ir drošībā. Un vēl tā jokainā latviešu domāšana... Aina Matīsa man reiz stāstīja, ar ko atšķiras ebrejs no latvieša. Ja uz galda stāv divi āboli, viens – gandrīz jau bojājas, otrs – skaists, latvietis bērnam saka – ņem vispirms bojāto un tikai tad veselo. Bet ebrejs – ņem skaistāko! To esam palaiduši garām. Tāpēc ar Santu vienmēr cenšamies Jēkabam dot labāko, lai zina savu vērtību.
Kad būs brālītis vai māsiņa, nāksies dalīties.
Tfu, tfu, tfu, viņam ļoti patīk dot. Es jau nezinu, pirmais bērns, varbūt ar laiku kas mainīsies. Cik saprotu, ir dažādi posmi, kam jāiet cauri. Pagaidām ir lepnums, ka Jēkabs tomēr dalās.
Kāpēc tāda vārda izvēle?
Mums bija trīs varianti. Bet Ādamu ielika mans draugs, kamaniņbraucējs Juris Šics, Lūkasu – mana čomene no skolas laikiem. Palika Jēkabs.
Visi vārdi no Bībeles.
Tā sanāca netīšām, bet laikam jau kāda zemūdens doma bija. Tāpēc arī salaulājāmies baznīcā. Bijām norunājuši, ka pēc pieciem gadiem salaulāsimies, arī Jēkabs piedalījās.
Pirms tam bijāt sarakstījušies?
Jā, dzimtsarakstu nodaļā. Bet jau tad sapratām, ka vajag arī Dieva priekšā.
Jēkabs smuki uzvedās?
Viņš... bļāva. Laikam nepatika tā atbalss. Bet, ieejot divatā vai trijatā, kad baznīca ir tukša, viņam tur ļoti patīk.
Droši vien kāzu dienā viņam nepatika, ka ejat no viņa prom – pie altāra.
Jā, viņu pieskatīja mana māte, feins laiks – lija lietus. Tas bija Skaistkalnes katoļu baznīcā, ar fantastisku mācītāju – tēvu Jāni. Viņš ir paulīniešu mūks. Vecais klosteris jau sen ir ciet, jo zem tā atklāja kritenes – tur nedrīkst uzturēties, varot sabrukt. Skaistkalnes baznīca bija Latvijas reliģiskais centrs vēl pirms Aglonas.
Tā sajūta ir vēl patiesāka, vēl apstiprinošāka. Tu faktiski jau esi precējies, par sāli taisnība, un tāpēc ej ar vēl lielāku pārliecību...
...ka tas ir tavs cilvēks?
Jā, nu grūti... Negribas, lai par to raksta. Zini, parasti, kad tā pasaki... Cilvēki ir visādi.
Tici, ka var ietekmēt ar sliktām domām?
Savā ziņā ticu. Jo tās domas... Kāpēc sakām, ka labās domas materializējas? Saka – domā labas domas, un viss būs labi. Kāpēc tad lai nevarētu par labo arī runāt? Tomēr, pieļauju, ja pateiksi – redz, cik labi, tevi pārbaudīs. Dievs, protams, nepārbauda, to visi zinām. Bet pārbaudīs kāds cits – liktenis vai zvaigznes, nezinu. Tu sakašķējies ar mīļoto cilvēku un sāc domāt – ā, jā, es uzlielīju, izstāstīju. Vai tā ir enerģija, ko cilvēki sūta ar domām? Viss var būt. Man jau tāpat ienāk atskaites par to, ko kurš par mani teicis, uzrakstījis.
Kas tev to atstāsta – kolēģi?
Draugi. Saka – tu jau atkal kaut kur esi nolikts. Cits piebilst – jā, bet tur tevi uzlielīja. Bet es jau to nelasu, man nav vajadzīgas negācijas. Zinu, ir cilvēki, kas sēž pie datora un to vien dara – ka tik kaut ko uzkakāt! Nav viņiem, ko darīt, lai taču izpaužas, lūdzu! Arī par filmu tā bija.
Par lomu Sapņu komandā 1935 dabūji Lielo Kristapu. Nobučoji figūriņu?
Jā, protams – ar asarām apšļakstīju! Kristapu ieguvām visa komanda.
Bet novērtēja tavu aktierdarbu.
Jā, bet manas domas tiešām ir tādas, ka tas ir milzīgs kopdarbs. Basketbolistu un filmēšanas komanda bija fantastiska. Ir arī partnerība, tev jāsastrādājas gan ar operatoru, gan gaismotāju, un, protams, ar aktieriem. Vilis Daudziņš – viņu uzklausīt un vērot bija ko vērts!
Viņš deva tev kādu padomu?
Kādreiz viņš kaut ko pasaka, bet baigi ar padomiem nesvaidās. Viņš ir pieredzējis aktieris, zina, ka entie padomdevēji aktierim var arī nepatikt. Es vairāk no Viļa mācījos, skatoties, ko un kā viņš dara. Viņš visam pieiet ar ļoti lielu pietāti, atbildības izjūtu, ir simtprocentīgi iekšā darbā.
Neizšķaidās?
Jā, es kā jauns un nepieredzējis cilvēks, protams, izšķaidos sīkumos, kas ir tikai normāli. Daudzi varbūt par aktiera darbu domā – nu, kas tur, vai tad baigo izglītību vajag? Bet vajag – dzīves izglītību. Un patiesībā jābūt labam psihologam.
Bet, ja tu esi tik labs un pareizs, kur dabūsi dzīves pieredzi?
Es nesaku, ka esmu labs un pareizs! (Skaļi smejas.) Visādi ir gājis. Kas tik pusaudža gados darīts, savārīts...
Mēģināji provocēt dzīvi?
Arī.
Ogrē bija sava kompānija?
Man bija bērnības draugi – Ģirts, Pēcis, Kārlis – un arī citas kompānijas. Bērnības draugi nezināja, ko daru, kad neesmu ar viņiem kopā.
Un ko tu darīji, pamēģināji?
Visu ko. Kas noticis Ogrē, lai paliek Ogrē.
Vecāki zināja?
Nē... Varbūt tētis kaut ko, zini, kā – daudz draugu, paziņu. Zadzis un laupījis gan neesmu – par to tēvs ar māti var būt mierīgi. Māte vienu brīdi strādāja probācijas dienestā. Domāju, ka tik tur kas neuzpeld, bet mierināju sevi ar domu, ka neko tādu jau neesmu izdarījis. Viss sākās agrā bērnībā, jau maziņš vārīju podus – liku uz sliedēm naglas un akmeņus. Dzelzceļš pie pašas mājas. Mums kaimiņu onkuli nobrauca. Redzēju, kā viņš uz sliedēm patālāk gulēja... Ar puķēm, acīmredzot gājis mājās. Nekāds dzērājs nebija, bet tā sagadījās. Tā visa kopā ir pieredze, kas baro, atmiņas, kas manī dzīvo un nosaka to, kāpēc esmu tāds, kāds esmu. Protams, tas vajadzīgs arī aktiera profesijai. Arī attiecības – kādreiz neveiksmīga mīlestība, zini, kā jaunībā.
Es tieši gribēju jautāt – vai tev sirds ir bijusi salauzta?
(Mirkli vilcinās.) Ja sāku domāt, tātad nav. Ja godīgi, nekad neesmu tiecies būvēt attiecības. Arī tā ir tā sevis sargāšana. Lai gan, nopietni runājot, protams, nezinu, kas jādara, lai nebūtu salauzta sirds. Tas nav iespējams – tad nedrīksti dzīvot, skatīties televizoru, žurnālus vai, nedod Dievs, internetā. Man pat ir bijis tā, ka, ejot pa ielu, ieraugu meiteni un – esmu iemīlējies!
Ķīmija?
Kaut kas tāds tur ir... Viņa aiziet, es turpinu ceļu uz skolu – viss, dzīvoju tālāk. Bet tajā dienā esmu bišķi tādā dūmakā. Varbūt tāpēc arī esmu aktieris, jo spēju pamanīt kaut ko skaistu, pēkšņi iemīlēties un – apstāties. Iemīlēšanās – tas ir tas, kas tevi savā laikā ir barojis. Iemīlējies un salauzi sirdi. Tas ir skaisti!
Sievietes ir pārsteigtas, uzzinot, ka vīrieši pārdzīvo daudz smagāk.
Jā, sēž un vaino visu pasauli. Bet ne tikai vīrieši, arī sievietes. Tagad tas ir izlīdzinājies – vīrieši kļuvuši ļoti jūtīgi, un viņu izpausmes patiesībā ļoti līdzinās sieviešu izpausmēm. Varbūt kļūdos, tas ir mans subjektīvais viedoklis, bet, manuprāt, tas ir izveidojies līdz ar seksuālo minoritāšu popularizēšanu, visām tām tiesībām. Lai man piedod tie cilvēki, bet tam ir pūstošs efekts. Pareizāk, pūstošs defekts. Mani uz ielas netīši iesaistīja sarunā. Gaidīju tramvaju un blakus puišeļi diezgan skaļi runāja, ka tā tagad esot modes lieta. Es iejaucos – jūs vispār domājat, ko runājat? Vienam tā varbūt ir mīlestība. Citam varbūt nelaime, viņš ar to cīnās, cik pašnāvību tā dēļ ir izdarīts. Bet jūs runājat, ka tā ir modes lieta?! Saprotat, ko gvelžat?! Tas aiziet līdz absurdam. Es saprotu, ka tie cilvēki cīnās par vienlīdzību.
Tu pats spēlēji Jūdas skūpstā. Redzēji to problemātiku, kaismi, domāji par Oskara Vailda likteni?
Jā, tā ir kaisme, protams. Mīlestība starp diviem vīriešiem var pastāvēt, arī starp divām sievietēm. Bet, būsim atklāti, dabā ir paredzēts – mātīte un tēviņš.
Bet tu saproti, ka cilvēki mēdz būt dažādi?
Jā, un es arī cenšos to pieņemt ar izpratni. Bet, ja man ar putām uz lūpām visos kaktos skandina, ka tas ir pareizi, tā vajag, tad sāku domāt, ka tur kaut kas nav kārtībā. Saprotu, ka tiem cilvēkiem ir grūtības ar mantas pārrakstīšanu. Tas arī ir traki – cilvēks mīl otru, grib visu atstāt viņam, bet pēkšņi atrodas attāli radinieki, kas dabū visu, bet partneris, kas par viņu rūpējies visu mūžu, paliek bez nekā.
Pēc tam, kad Jūdas skūpstā 15 minūtes kails staigāji pa skatuvi, tev rakstīja arī vīrieši. Izteica komplimentus?
Jā, ka ļoti jauka izrāde.
Un ka grib satikties?
Tik tālu neatļāvu rakstīt. Izdzēsos no portāla... Precīzāk, tagad slēpjos zem sveša vārda.
Kā bija uziet uz skatuves, ja zini – kāds no zāles tevi vēro tādām acīm?
Ha, uziet uz skatuves kailam jau tā bija pārbaudījums! Pēkšņi enerģija – vuf! – kā vilnis – uzreiz viss pievērsts tev. To vibrāciju jūt ļoti, ļoti – ārprātīgi!
Tas tev uzaudzēja bruņas, muskuļus?
Savā ziņā...
Tā nebija milzīga sevis laušana, lai sevi uz to piespiestu?
Ja teikšu, ka galīgi nebija, tad būšu jokains. Piecpadsmit minūtes kailam uz skatuves... Godīgi sakot... pirmā reize bija grūtāka, bet pēc tam – noliec ceturto sienu, un skatītāju nav. Esi tikai tu un partneri.
Tu to darīji arī aktieru dieva vārdā?
Jā, visu aktieru vārdā – lai vairs nevienam tā nebūtu jādara! Ja tas jau vienreiz bijis, viss – otrreiz vairs nebūs.
Jā, kā bērns runā ar eņģelīšiem! Sīks, maziņš, skatās griestos un runājas. Stāsta. Reiz Jēkabs briesmīgi bļāva, kašķējās, es teicu – jāiziet ārā. Piezvanu mammai, viņa braukšot uz kapiem vectēvam un vecmāmiņai nolikt svecītes. Aizbraucam, un – viss, it kā nebūtu bļāvis! Tik labi jūtas. Aizejam pie kapa, saku – te guļ vectēvs, viņš uzkāpj uz kapa – čau! Saku – tur nedrīkst kāpt, dēliņ! Viņš – jā, jā, norāpjas blakus un turpina runāties. Gan Lāčplēša dienā, gan svecīšu vakarā gājām ne tikai pie Pirmā pasaules karā kritušajiem strēlniekiem, bet arī pie Sarkanarmijas strēlniekiem – tāpat cieņa jāizrāda. Prasu Jēkabam – zini, kas te ir? Viņš – jā, te onkuļi guļ. Bet viņam neviens to nebija teicis. Un viņš tiem strēlniekiem saka – sveiki, sveiki, runā ar viņiem, noliek akmentiņu, otru. Kaut ko tie bērni redz. Man pašam ir bijis tā – braucu ar mašīnu, un negaidīti kaut kas auksts – uh! – pārskrien pāri. Nodrebinies, atžirgsti, un pēkšņi – situācija, no kuras jāizvairās. Tātad tevi pabrīdināja. Kaut kas jau tajā ir – enerģija, domas. Kā jau teicu, tāpēc arī nemīlu runāt par attiecībām. Viss ir labi! Protams, nav jau tikai gaišās dienas. Kā visi normāli pāri – kašķējamies! Ir lielāki, mazāki strīdi. Vajag runāties, runāties un runāties.
Pēc kašķiem nav klusuma periodi?
Ir, pusstunda. Man tā vajadzīga, lai nomierinātos, apdomātu un no jauna, jau mierīgāk, izteiktu savu viedokli. Un tad vai nu viens piekāpjas, vai arī nemaz nav jāpiekāpjas, jo saprotam, ka patiesībā esam runājuši par vienu un to pašu. Brīžiem, kad kašķus patin atpakaļ, ir smieklīgi. Šorīt pat sākām kaut ko purpināt, bet nekas – viss atkal kārtībā, ķiķinām. Ko tur ilgi turēsi? Abi gan esam diezgan emocionāli.
Esi teicis, ka jums katram esot savi lielie sapņi. Santa savus nolikusi malā līdz ar Jēkaba dzimšanu?
Jā, neiznāca pabeigt studijas, bet viss ir procesā. Viņa studēja japāņu un turku valodu.
Tad var uz tevi pabārties japāniski, un tu neko nesapratīsi?
Nē, japāņu lamuvārdus es zinu. Viņi daudz nelamājas.
Santa vai japāņi?
Japāņi. Un arī Santa (smejas). Japāņi klanās, un patiesībā tu nevari saprast, ko viņi domā – varbūt (smalkā balstiņā) tu esi idiots, tu esi idiots. Man vienmēr ir sajūta, ka tieši tā viņi arī domā. Un tik klanās. Santa gadu nodzīvoja Japānā – nu, dīvaini tie cilvēki uz savas salas. Bet arī sava burvība viņiem ir.
Augi starp divām meitenēm.
Jā. Piedzīvoju diezgan daudzveidīgu audzināšanu. Ar vienu vectēvu braucām makšķerēt. Otrs mācīja, ka vienmēr jābūt solīdam, matiem jābūt uz vienu pusi. Viņam vienmēr ķemme bija līdzi. Iespļauj saujā, novelk man pa matiem – vē! Māsas – viena lielāka, otra mazāka, katra ar savu raksturu, untumiem. Viņas saka – es esot lutināts, vienīgais dēls. Savā ziņā esmu, bet to jau pamani tikai tagad. Palīdz draugi, arī viņi izmāca.
Viņi tā skaidri un gaiši pasaka, ka kaut ko dari ne tā?
Patiesībā draugi neko nepārmet. Reizēm kāds pasaka – zini, Jančuk, ir tā... Un tu sāc domāt – paldies, ka pateici. Bet pārsvarā draugi liek manīt caur rīcību. Tā ir ļoti smalka padarīšana, nav kā vīram ar sievu.
Tev teātra krusttēvs ir tāds jauns – Mārtiņš Egliens.
Jā, un arī dzīvespriecīgs!
Vadi šovu Dejo ar zvaigzni. Pats esi dejotājs?
Tagad vairs nedejoju. Man ļoti patīk dejot ar sievu. Medusmēnesī Maurīcijā katru vakaru gājām uz vietējām kafejnīcām, tēmas visu laiku mainījās. Dzīvojām pieczvaigžnu viesnīcā.
Atvēzējāties?
Kad vēl to izbaudīsi?! Atceros – dejojam, tevi neviens nepazīst, vari darīt, kā gribi! Bet tagad ar dejām... laikam vecs kļūstu... Nē, tā tomēr nav. Zini, man galīgi nepatīk Vecrīga. Labāk ar sievu aizbraucam uz Ogri, ir tāds klubiņš Hauze. Vecrīgā visi sadzērušies. Nesen biju izgājis ar draugiem, it kā viss forši, bet – šķērma pēcgarša. Varbūt tāpēc, ka citas prioritātes, citas vērtības, vēlmes. Protams, kādreiz gribas iziet, un nav tā, ka gribas pensionāru ballītes, labprāt aizeju uz normālu klubu, uz tiem pašiem Omes briljantiem. Bet nu, nav... Un runa nav par klubiem, noteikti kaut kas ir mainījies manī. Ar to dejošanu – ko Alberts Kivlenieks man liek, to daru. Man ritma izjūta ir ļoti švaka, ar to ļoti cīnos, vienmēr pussekundi nokavēju.
Labi, ka šovā tev nevajag dejot, stāvi blakus smukajai Maijai Silovai.
Simpātiskajai, skaistajai, pievilcīgajai. Smuki ir zirgi. Es arī par sievu nesaku, ka viņa ir smuka. Viņa ir skaista. Mamma arī ir skaista. Māsa ir skaista. Visas sievietes ir skaistas. Smuki var būt vīrieši. Tā saka – smuks kā vells!
Zirgi un vīrieši?
Zirgvīrieši! (Smejas.) Alfa tēviņi.
Tu esi Alfa tēviņš?
Priekš sevis – jā!
Un sievas.
Un sievas. Katrs jau savā būtībā ir Alfa tēviņš.
Bet šeit – teātrī? Ir daži mačo.
Te visi ir mačo!
Santa nav uz skaisto Silovu greizsirdīga?
Nē, man sieva tāda nav. Tas ir mans darbs. Bet Maijai vajag medaļu – viņa pret savu darbu izturas ar milzīgu nopietnību. Viņa nāk strādāt, nevis izklaidēties.
Neraugoties uz Bārbijas imidžu.
Jā, bet viņa seko kanoniem. Ļoti labi, iztur stilu. Mēs, aktieri, varam aizpeldēt, bet viņa māk uziet uz tām sliedēm atpakaļ.
Sarunu sākām ar to, ka cilvēka svītru kodā jābūt visai Mendeļejeva tabulai – melnajam jodam un radioaktīvajam urānam..
Tur jau tā lieta! Un niķelis pāri visam. (Smejas.) Arī plumbum – svina – manī ir daudz. Piezemējumam. Sevišķi dejošanā – ritma dēļ.
Un skābekļa deva, lidojot kosmosā (atsauce uz šova reklāmu televīzijā – OK!)...
Protams. Es jau par batutiem nedrīkstu stāstīt, lai visi domā, ka viss tiešām notiek brīvajā kritienā!
Sandra Landorfa, žurnāls „OK!” / Foto: Oļegs Zernovs
