“Tu to nevari…” psihoterapeite Inese Putniece par stereotipiskām frāzēm, ko ir dzirdējusi katra sieviete

Daudzie stereotipi veicina to, ka sievietes kļūst kūtrākas nekā vīrieši un nereti baidās iestāties par savām tiesībām, aizstāvēt savas intereses. Balstoties uz 2021. gada “IT Cosmetics” veikto Sieviešu pašpārliecinātības pētījumu 11 pasaules valstīs, kurā piedalījās 11 176 sieviešu, tika secināts, ka sieviešu pašpārliecība pasaulē ir diezgan zema. 67% britu sieviešu domā, ka viņas neatradīs labāku darbu, ja zaudēs esošo, 56% franču sieviešu netic, ka viņu darbs ir viņu patiesais aicinājums, 64% vācu sieviešu uzskata, ka cilvēki, ko viņas satiek, nav pret viņām laipni un neattiecas pret viņām patiesi. Viss kopā ļauj secināt, ka sievietes nav pārliecinātas par sevi, savām spējām, nozīmīgumu un nopelniem.

Īpaši stipri šī situācija saasinājās līdz ar Covid-19 iestāšanos, jo, kā vēsta 2022. gada Eirobarometra Zibensaptauja dati, pandēmijas ierobežojumi negatīvi ietekmēja sieviešu darba un privātās dzīves līdzsvaru (43%), samazināja iespēju strādāt algotu darbu (20%) un skāruši garīgo veselību (vairāk nekā 30%), tomēr vienlaikus jānorāda, ka tas zināmā mērā ietekmēja visus – gan sievietes, gan vīriešus.

Kopumā attālinātais darbs papildus noslogo cilvēka prātu un bieži rada kognitīvu pārslodzi. Tādas kognitīvās funkcijas kā uzmanība, uztvere, domāšana, atmiņa un izziņa, kā arī maņas – redze, dzirde, smarža un pat taktilās sajūtas, kas piedalās apkārt esošās informācijas apstrādē un analīzē, attālinātā darba gadījumā, savā ziņā jāsadala divos virzienos. Smadzenēm vienlaikus jāapstrādā gan tā situācija, kas norisinās cilvēkam apkārt fiziskajā apkārtnē, gan jākoncentrējas uz notiekošo datora ekrānā. Līdz ar to, varētu izdarīt pieņēmumu, ka, tā kā smadzenes neapstājas darboties nekad, arī cilvēkam miegā esot, strādājot attālināti, šī noslodze pieaug, radot minēto kognitīvo pārslodzi.

Ar socioloģiskām aptaujām ir viens sarežģījums – iegūtie dati balstās aptaujāto subjektīvā vērtējumā, ko nevar uzskatīt par zinātniski pamatotiem secinājumiem, tomēr tie parāda zināmas tendences sabiedrībā, cilvēku attieksmē gan pret sevi, gan citiem, gan veicajamiem uzdevumiem kā ikdienas rutīnā un sadzīvē, tā darbā.

Mēs nevaram apšaubīt un ignorēt cilvēku jūtas un emocijas, jo tās rodas neatkarīgi no tā, vai cilvēks to grib, vai nē. Vienīgais kritērijs ir indivīda spēja tās atpazīt, spēt par tām reflektēt un saregulēt to izpausmes ārējā realitātē citiem pieņemamā veidā, tomēr tās ir un paliek subjektīvās realitātes daļa. Tāpēc psihoterapeiti cilvēka dzimumu neliek kā prioritāru, pamatā tiek domāts par cilvēka raksturu un personību, tā īpatnībām un individuālajām atšķirībām. Savukārt dažādas rakstura iezīmes ir iespējamas abiem dzimumiem. Tas, kas nosaka šīs iezīmes un to ārējās izpausmes, ir dažādu bio – psiho – sociālu faktoru kopums – temperaments, audzināšana un vide. Līdz ar to, mēs nevaram uzskatīt, ka katram dzimumam piemistu kādas specifiskas prāta spējas, kas dotu iespējas sasniegt augstākus rezultātus kādā jomā.

Ja mēs permanenti pieņemam cilvēka psihes topogrāfisko modeli, kas paredz to, ka ikviena cilvēka dzīvi vada un nosaka divas pamatdziņas vai pamatinstinkti – agresīvais un libido, kas ir visu jūtu un emociju avots, tāpat tajā ietilpst arī psihes aizsargmehānismi, mazliet vieglāk izprast cilvēku personību atšķirības. Viss šis kopums nosaka to, ko mēs ikdienas valodā saucam par raksturu un temperamentu.

Divas pamatdziņas, jeb agresīvais un libido instinkts, piemīt visiem cilvēkiem, neatkarīgi no dzimuma. Agresīvais instinkts ir tas, kas primāri nosaka pirmatnējās emocijas, kas ir vitāli nepieciešamas, lai izdzīvotu – bailes un trauksmi, bet tā ir arī spēja konkurēt, pieņemt izaicinājumus un pārvarēt krīzes, savā ziņā pārvarēt arī sevi, bet tajā noteikti nav vienādības zīmes ar agresīvu uzvedību. Savukārt libido ir ne tikai par seksualitāti, bet arī par spēju mīlēt, empatizēt, rūpēties, būt ieinteresētam un iejūtīgam. Abu šo komponenšu kopums nosaka vai un cik lielā mērā cilvēks būs enerģisks un aktīvs gan ikdienā, gan kā indivīds kopumā. Svarīgi saprast, ka katras dziņas galvenais mērķis ir tapt apmierinātam, bet indivīda uzdevums – spēt šīs dziņas saregulēt tiktāl, ka izlāde notiek citiem akceptējamā veidā.

Līdz ar to, dažādi personības tipi var būt kā vīriešiem, tā sievietēm, jo emocijas ir universālas, tās rodas visiem, bet no personības atšķirībām un īpatnībām, personības brieduma būs atkarīgs, cik cilvēks spēs sevi novērot, lai tās atpazītu un saregulētu to izlādi citiem pieņemamā veidā. Par pretējo liecina tikai mīti, kas balstās stereotipos un pieņēmumos par to, ka sievietes vai vīrieši vienu vai otru lietu spēj vai nespēj izdarīt.

Mītos un stereotipos balstīti pieņēmumi rada sekas ne tikai cilvēku sajūtās, bet arī praktiskās izpausmēs, veidojot noteiktus nosacījumus attiecībā pret kādu no dzimumiem – rada ierobežojumus profesijas izvēlē, darba vidē, algas apmērā u.c. objektīvi vērtējamos faktoros. Pašpārliecinātība ir apziņa, kas pastāv starp personu un tās rīcību. Jo persona ir pārliecinātāka, jo tai ir vieglāk rīkoties – jo persona ir mazāk par sevi pārliecināta, jo vairāk stereotipu un mītu ietekmēs tās apziņu un spēju rīkoties. Rezultātā, ja cilvēkam ir pašpārliecinātības trūkums, tad daudzu stereotipu ietekmē tam rodas grūtības veidot attiecības ar cilvēkiem, rodas nedrošība, bailes, grūtības izturēt kritiku, vajadzība pēc citu uzslavām un novērtējuma.

Savukārt tas nav saistīts ar cilvēka dzimumu tiešā veidā, tikai pastarpināti, ņemot vērā stereotipus un to daudzumu par katru dzimumu. Rezultātā sievietes pašapziņa, iespējams, ir zemāka par vīrieša pašapziņu, nevis tāpēc, ka viņa ir sieviete, bet gan tāpēc, ka pašapziņa lielā mērā tiek ietekmēta ar stereotipiem, savukārt par sievietēm to ir vairāk, nekā par vīriešiem.

Dzimumu diskriminācijas problēmu risināšana ir ļoti sarežģīts uzdevums, jo mēs nevaram absolutizēt un visu norakstīt uz diskrimināciju, tādējādi, iespējams, noslēpjot infantilitāti zem ārēji leģitīmiem iemesliem, taču tajā pašā laikā mēs nevaram ignorēt tās pastāvēšanu un ietekmi uz cilvēku dzīvi. Mums ir jāturpina runāt un izglītot sabiedrību par šo jautājumu, taču jāmācās arī tolerēt tos, kuri turpina domāt stereotipos un dzīvot pēc sevis pieņemtiem standartiem.