Jaunākās atziņas par Dievu. Kā ticība un lūgšanas ietekmē cilvēka smadzenes?

Vēsturnieki lēš, ka cilvēki kļuva reliģiozi jau aizvēsturiskos laikos, jo evolucionārā arheoloģija liecina par reliģijas un rituālu iezīmēm uzvedībā no akmens laikmeta apmēram pirms 200 000 gadu. Reliģiju vēsture ir sīki pētīta, taču paša cilvēka reliģiozitāte – ar ko parasti saprot cilvēka uzticību kādai no reliģijām – ir ļoti izplūdis jēdziens. Neraugoties uz to, ka apmēram 80% pasaules iedzīvotāju atzīst, ka ir reliģiozi.

Kāpēc mums ir vajadzība ticēt Dievam? Vai tas ir mums ieaudzināts ģimenē, mantots gēnos vai arī atkarīgs no smadzeņu īpatnībām?

Svētie un fanātiķi – atšķirība dopamīnā?

Reliģija rada gan pašaizliedzīgus svētos, gan slepkavnieciskus fanātiķus. Tā tas ir bijis gadsimtiem, bet tam joprojām nav rasts izskaidrojums. Neirozinātnieki ir pārliecināti, ka atbilde slēpjas cilvēka smadzenēs, un ir izvirzītas daudzas hipotēzes šajā sakarā. Piemēram, viena ir dopamīna teorija, kuru pārstāv amerikāņu neiroloģijas un psihiatrijas profesors Patriks Maknamara no Bostonas Universitātes.

Pēc daudzu gadu pētījumiem Maknamara secināja, ka pareizs neironu shēmu un ķīmijas izvietojums varētu radīt pārsteidzoši radošus un svētus indivīdus – no vienas puses, dziļi maldīgus, vai pat vardarbīgus fanātiķus, no otras puses. Kā liecināja viņa pētījumi: lai pastiprinātu “dieva efektu” cilvēkos, kurus jau piesaista reliģiskās idejas, bija tikai jāpalielina neiromediatora dopamīna – kas ir ļoti svarīgs līdzsvarotām emocijām un domām – aktivitāte smadzeņu labajā pusē. Bet, ja dopamīna līmenis uzskries pārāk augstu, varētu rasties tādi slepkavnieciski impulsi kā terorisms un džihāds.

Maknamara domā, ka neiroloģiskā robeža starp svēto un mežonīgo, radošo un neapzinīgo ir plāna kā žilete. Par to liecina neskaitāmi piemēri, tostarp Al Qaeda fanātiskie teroristi, kuri atdeva dzīvības, lai uzbruktu Ņujorkas Dvīņu torņiem un Pentagonam 2001. gada 11. septembrī. Tieši pēc šā terorakta zinātniekam radās hipotēze, ka dopamīns varētu sniegt vienkāršu izskaidrojumu paradoksālajam ticības efektam. Ja dopamīna līmenis smadzeņu limbiskajā un prefrontālajā apgabalā bija augsts – bet ne pārāk augsts, tas radīja spējas izlolot neparastas idejas un asociācijas, izraisot paaugstinātu radošumu, iedvesmotu vadību un dziļi reliģisku pieredzi. Tomēr, ja dopamīna līmenis bija pārāk augsts, tas izraisītu ģenētiski neaizsargātiem indivīdiem garīgas slimības. Piemēram, primārā patoloģija, kas saistīta ar Pārkinsona slimību, ir dopamīna aktivitātes zudums. Bet tiem, kas agrāk bija reliģiozi, rezultāts varētu būt fanātisms.

Taču dopamīns izrādījās daudz sarežģītāks, nekā sākotnēji domāts. Proti, jaunākie pētījumi liecina, ka dopamīns nav vienkārši baudas molekula, kas rodas, saņemot balvu. Kā tika secināts, tas mūs uzmundrina tikai par negaidītām balvām, turklāt tā līmenis paaugstinās, kad piegādātā balva ievērojami pārsniedz gaidīto rezultātu. Eksperimentā ar pērtiķiem, kurus apbalvoja ar apelsīnu sulu dažādos daudzumos, neironi viņu smadzenēs visintensīvāk šaudījās tad, kad pērtiķis balvā saņēma negaidīti daudz sulas.

Tas varētu attiekties arī uz reliģiozitāti. Konsekventi reliģiozos indivīdus motivētu tikai tādas lietas, kas izraisa dopamīna pieaugumu, piemēram, kaut kas tāds, kas izraisa bijību, bailes, godbijību vai brīnums. Tas varētu attiekties uz novatoriskajiem māksliniekiem, filozofiem, ikvienu, kurš varētu izjust ekstāzi pasaules skaistumā un dīvainībās. Savukārt ģenētiski neaizsargātiem cilvēkiem būtu nepieciešams tikai nedaudz vairāk “sulas”, lai aktivizētu slepkavnieciskus fanātiķus, piemēram, 11. septembra teroristus.

Maknamara uzskata: kopš paleolīta ēras reliģiskās kultūras ir veidojušas, virzījušas un uzturējušas šīs “negaidītas balvas” meklējumus. Kaut kas tāds, kas “izsit smadzenes”, ko mūsdienās dēvē par insaitu vai apziņas paplašināšanu. Mūsdienās zinātne, māksla, mūzika, literatūra un filozofija var sniegt tādu pašu transcendences sajūtu, kādu reliģija sasniedza pagātnē. Viņaprāt, viss triks ir pieskarties tā sauktajam dieva efektam, izraisot šo izmainīto brīnuma stāvokli un veicot izrāvienu uz diženumu, bet nepārkāpjot robežu.

Dievam nav savas vietas smadzenēs?

Daudzi zinātnieki ir aizrāvušies ar citu teoriju – Dieva vietas meklēšanu smadzenēs, jo, viņuprāt, smadzenēs ir kāds īpašs rajons, kas nosaka mūsu reliģiskumu.

Pirms desmit gadiem Misūri Universitātes zinātnieki publicēja sensacionālu paziņojumu, ka tāda Dieva vieta smadzenēs neeksistē. Pētot cilvēkus ar traumatiskiem smadzeņu ievainojumiem, kas skāra labo paura daivu – smadzeņu apgabalu, kas atrodas dažus centimetrus virs labās auss, zinātnieki atklāja, ka dalībniekiem ar nozīmīgākiem šīs daivas ievainojumiem bija pastiprināta tuvības sajūta ar augstākajiem spēkiem. Tā kā neiropsihologi tika atklājuši, ka smadzeņu labā puse ir saistīta ar fokusēšanos uz sevi, bet kreisā – uz citiem, tad šo dalībnieku paaugstināto garīgumu izskaidroja ar pazeminātu interesi par sevi, sasaistot to ar smadzeņu bojājumiem.

Citi pētījumi par budistu meditētājiem un franciskāņu mūķenēm ar normālu smadzeņu darbību pierādīja, ka var samazināt smadzeņu labās puses darbību, lai meditācijas un lūgšanas laikā pastiprinātu savu garīgo saikni. Pētot dalībnieku reliģiskās prakses biežumu, piemēram, baznīcas apmeklējumus, zinātnieki atklāja aktivitāti arī citās smadzeņu daļās. Tika secināts, ka garīgums ir daudz dinamiskāks jēdziens, kas izmanto daudzas smadzeņu daļas. Dažām smadzeņu daļām ir dominējošāka loma, taču tās visas darbojas kopā, lai sekmētu indivīdu garīgo pieredzi.

Pelēkās vielas garīgums

Taču 2021. gadā nāca klajā ne mazāk sensacionāls atklājums, pētnieku grupai paziņojot, ka viņi atraduši garīguma mājas mūsu smadzenēs, pielietojot “bojājumu tīkla kartēšanu” 193 pacientiem ar smadzeņu bojājumiem. Pašiem par lielu pārsteigumu, viņi atklāja garīguma īpašu smadzeņu ķēdi, kas atrodas smadzeņu stumbra pelēkajā vielā – evolūcijas laikā saglabātajā daļā no mūsu tā sauktajām reptiļa smadzenēm, kas atrodas daudz zemāk par smadzeņu garozas pelēko vielu, ko sarunvalodā nereti dēvējam par “mazajām pelēkajām šūniņām”, kas nodrošina mūsu domāšanas režīmu.

Šajā pētījumā piedalījās 88 pacienti, kuriem tika veikta neiroķirurģiska operācija, lai izņemtu smadzeņu audzējus. Pēc operācijas 30 no šiem pacientiem uzrādīja garīgās ticības samazināšanos, 29 novēroja pieaugumu, 29 neuzrādīja nekādas izmaiņas. Pētnieki kartēja smadzenēs šo pašnovērtēto garīgumu un atklāja, ka reliģiozitāte ir tieši saistīta ar konkrētām smadzeņu ķēdēm, kuru centrā ir smadzeņu stumbra pelēkā viela.

Šī ķēde ietver “pozitīvos” un “negatīvos” mezglus. Smadzeņu bojājumi, kas izjauca noteiktus mezglus, gandrīz kā “ieslēgts/izslēgts” slēdzis, palielināja vai samazināja pašnovērtētos reliģiskos un garīgos uzskatus. Cilvēka garīgā pārliecība vai nu pieauga, vai samazinājās atkarībā no tā, kuru mezglu pārtrauca smadzeņu bojājums. To apstiprināja arī gadījumu ziņojumi par pacientiem, kuri kļuva hiperreliģiozi, kad viņiem bija bojājumi, kas ietekmēja viņu ierosinātās ķēdes “negatīvos mezglus”.

Pelēkā viela ir interesants izpētes materiāls garīguma ķēdei, jo tā iepriekš ir bijusi saistīta ar plašu funkciju klāstu: baiļu kondicionēšanu, sāpju modulāciju, altruistisku uzvedību un beznosacījuma mīlestību. Tāpēc tiek pieļauts, ka hiperreliģiozi uzskati vai garīguma trūkums var būt saistīti ar specifiskām nervu ķēdēm, kas sakņojas mūsu reptiļa smadzeņu subkortikālajās (zem galvas smadzeņu garozas), “nedomājošajās” daļās. Un garīgumam var būt evolucionāra vērtība, bet loģisks jautājums – kāpēc tas ir bijis vajadzīgs? Teorijas ir vairākas. Pirmkārt, reliģiskā pārliecība mierina grūtībās nonākušos, ļauj viņiem izdzīvot. Otrkārt, garīgums kopumā un jo īpaši reliģiozitāte ir mūsu smadzeņu galvenās funkcijas – jēgas radīšanas – atvase. Ja jēga nav skaidra, smadzenes veido savu stāstu.

Dieva gēns VMAT2

Aizraujošs reliģiozitātes izskaidrojums ir teorija par Dieva gēnu, ko 2004. gadā savā grāmatā izklāstīja amerikāņu ģenētiķis Dīns Heimers. Saskaņā ar viņa hipotēzi cilvēka garīgumu ietekmē iedzimtība, un īpašs gēns, ko sauc par vezikulāro monoamīna transportētāju 2 (VMAT2), predisponē cilvēkus uz garīgiem vai mistiskiem pārdzīvojumiem, piemēram, sajust Dieva klātbūtni vai saikni ar plašāku pasauli.

Savos pētījumos Heimers izmantoja paštranscendences skalu – tā ir personības iezīme, kas ietver personīgo robežu paplašināšanu, tostarp garīgu ideju piedzīvošanu, piemēram, uzskatot sevi par neatņemamu Visuma sastāvdaļu. Psihologi ar to saprot arī individuālā Es un tā vēlmju robežu pārvarēšanu garīgās pārdomās un realizācijā. Klasiskajos pētījumos ar dvīņiem pierādīts, ka aptuveni 40% no paštranscendences variācijām nosaka gēni, turpretim īpašiem reliģiskiem uzskatiem (piemēram, ticībai noteiktai dievībai) nav ģenētiska pamata, tās ir kultūras vienības.

Lai identificētu dažus no specifiskajiem gēniem, kas iesaistīti paštranscendencē, Heimers analizēja DNS un personības rādītāju datus vairāk nekā 1000 indivīdiem un identificēja vienu konkrētu – VMAT2, ar nozīmīgu korelāciju. VMAT2 kodē vezikulāro monoamīna transportētāju, kam ir galvenā loma smadzeņu ķīmisko vielu serotonīna, dopamīna un norepinefrīna līmeņa regulēšanā. Šie monoamīna mediatori tiek uzskatīti par nozīmīgiem smadzeņu darbību regulēšanā, kas saistītas ar mistiskiem uzskatiem.

Heimers izvirzīja hipotēzi, ka paštranscendence varētu sniegt evolucionāras priekšrocības, nodrošinot cilvēkiem iedzimtu optimisma sajūtu, kas dod vēlmi turpināt dzīvot un vairoties, neraugoties uz nāves neizbēgamību, un veicinot labāku veselību un atveseļošanos no slimībām.

Lai gan daudzi zinātnieki ir kritizējuši autoru par Dieva gēna nozīmes pārspīlēšanu, Heimers atzīmē – VMAT2 atklājuma nozīme nav tā, ka tas izskaidro visas garīgās vai reliģiskās jūtas, bet tas norāda uz vienu neirobioloģisko ceļu, kas var būt svarīgs. Galu galā viņa tēma ir – vai eksistē Dieva gēns, nevis pats Dievs. Kaut gan, kā piebilst zinātnieks, šāda gēna esamība nebūtu nesavienojama arī ar personiskā Dieva esamību.

 Dieva modulis epileptiķiem un reliģiozajiem

Daudzi citi pētījumi arī liecina, ka garīgums un reliģiozitāte sakņojas ne tikai vienā no evolucionāri visvairāk saglabātajām struktūrām smadzenēs, bet arī fundamentālā neirobioloģiskā dinamikā un ir dziļi ieausti mūsu neiroaudumā. Piemēram, Kalifornijas Universitātes neirozinātnieku grupa, pētot noteiktu epilepsijas slimnieku smadzeņu viļņus, nejauši identificēja cilvēka smadzeņu reģionu, kas, šķiet, ir saistīts ar domām par garīgumu un lūgšanām.

Jau vairāk nekā gadsimtu psihologi ir dokumentējuši epilepsijas gadījumus, kad pēc noteikta veida lēkmes pacienti bieži vien kļuva ļoti reliģiozi, ziņojot par garīgi orientētām vīzijām un atklāsmēm. Nesen zinātne beidzot tika pie tehnoloģijas, lai praktiski novērotu un izmērītu smadzeņu elektrisko aktivitāti šo cilvēku smadzenēs šādu epizožu laikā. Zinātnieki atklāja, ka konkrēts neironu centrs deniņu daivā aktivizējas, kad subjekta domas pievēršas Dievam; tā ir tā pati zona, kas tiek pārslogota ar elektrisko izlādi viņu epilepsijas lēkmju laikā. Zinātnieki, nodēvējuši to par Dieva moduli un domā, ka šī smadzeņu zona patiesībā varētu būt sava veida reliģiskās pārliecības fizioloģiskais centrs.

Pārbaudot tālāk Dieva moduļa teoriju, pētnieki analizēja Dieva “vārda” ietekmi trijās grupās: epileptiķos, ne-epileptiķos un cilvēkos, kas sevi raksturoja kā ārkārtīgi reliģiozus. Pētniekiem par pārsteigumu, epilepsijas slimnieku un arī reliģiskās grupas Dieva moduļi uzrādīja līdzīgu reakciju uz vārdiem, kas saistīti ar Dievu un ticību. Kad testa grupām tika parādīti ar garīgumu nesaistītu vārdu saraksti, šajā konkrētajā smadzeņu apgabalā bija tikai normāls elektriskās aktivitātes līmenis.

Par ko tas liecina? Sociālie zinātnieki un filozofi jau sen ir apgalvojuši, ka Dievs nav nekas cits kā primitīva cilvēka prāta konstrukcija, kas izriet no fundamentālās nepieciešamības izskaidrot neizskaidrojamo, un ka reliģija varētu būt attīstījusies kā pašregulējošs mehānisms, lai veicinātu sociāli kulturālu sadarbību ar citiem. Taču zinātnieku atrastais Dieva modulis varētu būt vēl viens pierādījums tam, ka reliģiskās ticības un ticības Dievam fenomens patiesībā ir stingri iekļauts mūsu veidolā – kā evolūcijas adaptīvā stratēģija, kas tagad ir daļa no mūsu izdzīvošanas mehānismiem.

Neiroteoloģija – 21. gadsimta virtuālā reliģija?

Jautājums par reliģiju un smadzenēm ir kļuvis tik saistošs, ka radies unikāls neirozinātnes novirziens – neiroteoloģija jeb reliģijas neirozinātne. Pirmo reizi šis jaunvārds parādījās 1962. gadā britu ievērojamā rakstnieka Oldesa Hakslija utopiskajā romānā Sala, kur tas lietots filozofiskā kontekstā. Taču mūsdienās neiroteoloģija jau ir kļuvusi par zinātniski plaši lietotu jēdzienu zinātniskajās publikācijās.

Šī zinātnes joma mēģina izskaidrot reliģisko pieredzi un uzvedību neirozinātnes terminos atšķirībā no citas nozares – reliģijas psiholoģijas, kas pēta vairāk garīgus, nevis neiroloģiskus stāvokļus. Neiroteologus jo īpaši interesē tāda garīgā bijība, vienotība ar Visumu, ekstātisks transs, pēkšņa apgaismība, izmainīti apziņas stāvokļi, kā arī uztvere, kad laiks, bailes vai pašapziņa ir atslēgta vai izzudusi.

Šos un citus jautājumus zinātnieki pēta ar visiem pieejamajiem paņēmieniem, tostarp radot arī jaunas metodes, kā, piemēram, par kuriozitāti kļuvušo Dieva ķiveri. Tas bija aparāts, ko 80. gados izmantoja neirozinātnes profesors Maikls Persingers, lai, uzliekot to galvā, tas ar ļoti vāju magnētisko lauku stimulētu cilvēka smadzeņu deniņu daivas. Vairāki eksperimenta dalībnieki ziņoja par “sajustu augstāko spēku klātbūtni”, “mistisku sajūtu” un izmainītu apziņas stāvokli. Taču to pašu sajuta arī dalībnieki ar viltotu ķiveri vai neieslēgtu Dieva ķiveri galvā. Lai gan pētījums tolaik izraisīja plašu ažiotāžu, vairums zinātnieku nosprieda, ka šīs neparastās izjūtas un pieredze izskaidrojama ar dalībnieku personību atšķirībām.

Jaunākajā pārskatā par neiroteoloģijas pētījumiem secināts, ka Dieva vietas izpēte ir gatava pāriet no novērošanas uz pārbaudīšanu ar jauna veida smadzeņu skenēšanas pētījumiem. No šā pārskata izriet deviņas turpmāko pētījumu kategorijas, kas varētu balstīties uz iepriekšējiem atklājumiem. Tie ir maz (vai nemaz) aplūkoti jautājumi, uz kuriem nav rastas atbildes: neironu tīklu darbības, lūgšanas kognitīvā neirozinātne, ticības bioloģija, reliģiozitātes mēri, Es loma, mācīšanās un atmiņa, reliģiskās un laicīgās kognitīvi kopīgās iezīmes, statiskā un funkcionālā anatomija un neironu apstrādes shēmu piesaiste.

Zinātnei noteikti ir galvenā loma reliģiozitātes izpratnē. Mūsdienu laikmetā neirozinātne nodrošina lielu nozīmi kognitīvajā bioloģijā, un tas drīzumā varētu attiekties arī uz teoloģisko domāšanu. Tas nozīmē, ka neirozinātne kādu dienu mums varētu zinātniski izskaidrot dažādus reliģiozitātes aspektus un mistisko pieredzi, kā arī palīdzēt zinātniski pielietot reliģiju cilvēka veselības uzlabošanā un ārstēšanā. Gan tautas pieredze, gan zinātnieku eksperimenti apliecina, ka reliģijai tāds spēks piemīt. Un šajā sakarā senais Bībeles teiciens “Dievs mājo mūsos” iegūst gluži jaunu jēgu.

Kā ticība un lūgšanas ietekmē smadzenes?

Reliģijas neiropsiholoģijas vadošais neirozinātnieks Endrjū Ņūbergs, kurš pats nav pārliecināts, vai Dievs eksistē, tomēr atzīst, ka ticēt Dievam un lūgties ir veselīgi cilvēka smadzenēm. Garīgā prakse – vai tā būtu ateista apzinātības meditācija vai katoļa rožukroņa lūgšana – sniegs diezgan līdzīgu efektu smadzenēm. Tā ir vispārēja svarīgu smadzeņu reģionu, piemēram, uzmanības un emocionālā regulējuma, nostiprināšana, kas var palīdzēt citiem kognitīviem procesiem, jo tiem visiem ir vienādi smadzeņu tīkli.

* Stiprina sociālo saikni. Iesaistīšanās 12 minūšu ilgās personīgās pārdomās un lūgšanās katru dienu būtiski ietekmē mūsu smadzenes. Tas stiprina unikālu nervu ķēdi, kas īpaši uzlabo mūsu sociālo izpratni un empātiju un palīdz mums mīlēt savu tuvāko, attīstot paaugstinātu līdzjūtības sajūtu un apvaldot negatīvās emocijas. Kāda ir viena no postošākajām sajūtām? Dusmas. Ko dara dusmas? Tās mūs izolē no citiem cilvēkiem. Tās mūs nošķir, iznīcinot kopienu.

* Veicina neiroplasticitāti. Mūsu smadzenes nav nemainīgas kā kāda cieta veidne, tās savā darbībā ir elastīgas. Zinātnieki agrāk domāja, ka mūsu smadzenes aug un attīstās vairākus gadus, pēc tam sasniedz punktu, kurā tās sāk nolietoties un lēnām sabrukt. Tagad mēs zinām, ka smadzenes turpina attīstīties ikdienas pieredzes un uzvedības iespaidā visu mūžu. Piemēram, mums var būt atmiņas, kas turpina iegūt jaunas formas, kad domās atgriežamies pagātnē. Tad tās (atmiņas) faktiski kļūst neatkarīgas no tā, ko mēs atceramies.

* Ļauj apzināt savu attīstību. Tā kā mūsu smadzenes pastāvīgi mainās, mums jāņem vērā, vai attīstāmies labā vai destruktīvā veidā. Tas, ar ko nodarbojamies katru dienu, katru nedēļu, katru gadu, būtiski veido mūsu dzīves kvalitāti, tāpēc ir jāapzinās, cik lielā mērā mūsu uzvedība ietekmē mūsu smadzenes.

* Palīdz saglabāt veselīgu līdzsvaru dzīvē. Ņūbergs uzskata, ka ikvienam no mums katru dienu jāvelta neliels laiks lūgšanām un pārdomām. Mums ir jāatrod vieta un laiks, lai apzinātu savas prioritātes un vērtības un varētu novērtēt, cik labi tām atbilstam. Pētījumi ar depresijas pacientiem, kuri vairākas nedēļas nodevās lūgšanām, liecināja, ka lūgšanas nodrošināja viņiem labāku kognitīvo kontroli pār savām emocijām. Pirmkārt, reliģiskā pārliecība mierina grūtībās nonākušos, ļauj viņiem izdzīvot. Otrkārt, garīgums kopumā un jo īpaši reliģiozitāte ir mūsu smadzeņu galvenās funkcijas – jēgas radīšanas – atvase. Ja jēga nav skaidra, smadzenes veido savu stāstu.