Kaspars Zemītis: dvēseli nevar spodrināt ne ar pievilkšanos desmitreiz dienā, ne ar Bībeles lasīšanu

Ir cilvēki, kuri savu grūtumu prot atstāt aizdurvē. Viņi ienāk telpā ar gaišu oreolu, smaidu un dzīvesprieku – tāds ir Kaspars. Turklāt – tik aizrautīgs, ka uz fotosesiju ir ieradies ar abām ģitārām. Garas vingrinājumu stundas, kuras viņš pavada spēlējot, mūziku dzird vienīgi Visums, bet viņš to nebeigs darīt nekad, lai uz skatuves būtu vēl īstāks, vēl patiesāks. Mēs sēžam saules pielietā telpā augstu virs Vecrīgas bruģa, un sarunas vidū pie loga pielido balodis un kādu brīdi mūsos noraugās. Starp mums uz zemā žurnālgaldiņa ir liels šķīvis ar šokolādes konfektēm. Kaspars nepaņem nevienu.

Bez ventiļa sajūtas

Izskatās, ka tev dzīvē viss notiek viegli – vai tā ir?

Nopietni? Ja tuvplānā tieku filmēts vai fotografēts spēles momentā, tad vienmēr esmu sašķobījies...

Tās ir radošās mokas. Ikdienas saziņā no tevis nāk gaišums.

Godīgi sakot, es tā arī jūtos. Vieglumu, par ko tu runā, es meklēju visur un esmu laimīgs, ja atrodu. Es to saucu par svētību. Daudz kas manā dzīvē notiek paļaujoties. Jāsaka, neesmu dikti bagāts, visu mūžu esmu nodzīvojis dzīvoklī, gribētos māju, bet, vai tas izdosies, nezinu. Taču man ir sajūta, ka esmu bijis ļoti svētīts, laimīgs par to, kas ar mani notiek – ģimenē, mūzikā, darbā, arī atpūtā. Vairāk nekā piecus gadus esmu aizrāvies ar vindsērfingu. Līdz tam man likās, ka mūzika ir mans hobijs, tad sapratu – nē, ir taču vēl kas cits.

Pilnīgi atšķirīgs.

Jā. Ar dēli braucot, reizēm kājas sadauzi, citreiz vēja par maz, pukojies, bet arī tas ir, lai dabūtu to vieglumu, smaidu, svētības sajūtu.

Jaunībā formulēji, ka gribi tā dzīvot?

Nē, es, kā jebkurš jauns cilvēks, visādi dauzījos, tad vieglas dzīves formula ir mazliet cita – tusiņš, forši dzērieni un meitenes. Jā, esmu to baudījis. Jāsaka kā Maestro Raimondam Paulam – man nav ventiļa sajūtas, ka ir pietiekami, tāpēc nedzeru jau vairāk nekā divdesmit gadus.

Kā vispār ej cauri mūziķa dzīvei, gudri nerunājot pie vīna glāzes?

Jēgas nekādas! Daudzi kolēģi var forši iedzert, jo ventilis ir, un viņi bauda dzīvi. Piemēram, ja te uz galda būtu āboli, es pēc stundas attaptos ar sāpošu, uzpūtušos vēderu, un tāpat ir ar šņabi. Zini, visi kāzās iedzer...

Un tu jūties kā nūģis?

Vairs ne. Bet agrāk tā bija.

Daudzi netiek šai stadijai pāri, tev ir kāds padoms?

Es teiktu – palūkojies uz sevi, kāds izskaties skaidrā un kāds pillā. Man sieva saka – Kaspar, būtu tik forši, ja tu kādu vīna glāzi varētu iedzert. Bet es zinu, ka pēc tās man nākamais mirklis būs atģisties tajā riebīgajā stāvoklī... Man nebija baigo aizdzeršanos, bet, ja pats sev nepatīc, kāds esi, glāzi pacilājis, tad priekš kam? Šobrīd esmu ļoti laimīgs un cilvēku ar tādu pašu problēmu varu iedvesmot – pamēģini, un nākamo dienu rīti būs daudz produktīvāki, sāksi sevi daudz vairāk cienīt.

Būs vairāk dienu gadā.

Jā. Zini stāstu par Leonardo da Vinči? Viņš atklāja, kā var darboties, naktī neguļot astoņas stundas, bet ik pēc četrām mazu mirklīti nosnaužoties, un ko tik tas cilvēks mums ir atstājis – mākslā, inženierijā, zinātnē! Daudzi to ir mēģinājuši, bet nav sanācis, jo viņi nesaprata, ko ar to laiku darīt.

Divdesmit skaidrības gadi sakrita ar bērnu audzināšanu – tu biji kā paraugs? Tavi puikas arī ir mākslinieciskas dvēseles.

Cerēju, ka kāds būs ar normālu profesiju, ko jēdzīgu izvēlēsies. Nē, puikas ir malači, esmu par viņiem priecīgs.

Studenti, kuri reizēm pēc ballītēm nav gulējuši, pie tevis ierodas?

Man nekas nav pret. Vienīgais, kas mani var sadusmot, – ja viņiem acis nedeg. Jebkura neveiksme mani tikai iedvesmo palīdzēt, rast risinājumu, bet, ja nedeg acis, tad vispār nekas nesanāk. To ar Aivaru Hermani un Mārci Auziņu runājām – jaunībā mums bija neaizsniedzams sapnis, un mēs uz to rakāmies. Tagad ir grūtāk sevi mobilizēt, lai kļūtu par labāko. Kad vēl saksofonu studēju, mans profesors teica – ja negribi būt labākais, kāpēc vispār sāc? Saprotu – visi nevar būt labākie, bet katrs skolotājs ir laimīgs, ja viņa audzēknis savu vietu meklē un atrod.

Mātes mīlestība nav darījums

Esi stāstījis, ka bērnībā ar brāli diezgan daudz ģitāru esat saplēsuši.

O, jā!

Mamma gāja un pirka jaunu – par 21 vai 26 rubļiem…

Ak Dievs, cik labi tu zini! Cēsīs bija sadzīves tehnikas veikals, tur bija septiņstīgu ģitāras, tās bija jāpārvelk, laikam krievu ražojums. Ar brāli mājās kāvāmies, grūstījāmies, un ģitāras lūza. Reiz uz nometni biju paņēmis līdzi, pirms prombraukšanas bija skriešana, ņemšanās – bladāc! Tā mums gāja... Tagad neatceros, ka es kādu ģitāru būtu pārlauzis.

Mammai būtu piemineklis jāuzceļ – ja bērni kaut ko saplēš, parasti roka neceļas viņiem to pašu pirkt.

Par pieminekli es tev piekrītu. Tētis agri aizgāja mūžībā, un mamma mūs vilka. Es teiktu – tas būtu piemineklis mātes mīlestībai. Visu pārējo pasaulē vari izsvērt – ja tu tā, tad notiek tā, bet mātes mīlestība ir visaptveroša. Tā vienkārši tevi apņem, bez nosacījumiem – tādu to jūti un baudi.

Cēsīs mūzikas skolā netikāt sūtīti? Tu aizgāji uz tehnikumu…

Bērnu mūzikas skolu es pabeidzu, arī brālis...

Ģitāru spēlēji?

Nē, klarneti. Tajā laikā ģitāras spēli varēja apgūt tikai Liepājā, no Cēsīm tur nokļūt nebija variantu.

Mājās ģitāras bija tikai priekam?

Jā. Pirmos akordus brālim parādīja vieglatlētikas treneris Ozols, brālis – man, un tā tas aizgāja. Tā bija liela ņemšanās – viens, otrs akords, trešais... Priekuļu tehnikumā bija ansamblis ar elektriskajām ģitārām, vecu padomju aparatūru, bet bija.

Tu aizgāji nevis lauksaimniecību vai tehniku mācīties, bet uz grupu?

Tā var teikt. Kaut tehnikums bija ārkārtīgi prestižs. Apguvu lauksaimniecības mehanizāciju ar specializāciju darbu vadībā, ieguvu vieglā un kāpurķēžu traktorista tiesības. Šaubos, vai man tagad kāds uzticētu.. varbūt vieglo riteņtraktoru, bet ar jaunu kāpurķēdnieku es netiktu galā. Tā mēs darbojāmies.

Tiki grupā, uzstājāties?

Jā. Iedomājies – tajā laikā braucām uz rokgrupu festivālu Mālpilī, Kaukulis jau Dzelzs vilkā spēlēja, kad es vēl staigāju, džemperīti džinsos sabāzis. Ādažu Zvaigžņu zagļos pie bungām bija Normunds Rutulis, bet ģitāru spēlēja tagadējais Ādažu mērs Māris Sprindžuks (tagad jau 14. Saeimas deputāts – Red.). Tātad – jau tajā brīdī mēs visi tur bijām satikušies, kopā aliņu iedzēruši!

Kā nesafrizēt par daudz

Tu iestājies Mūzikas akadēmijā?

Jā, esmu pabeidzis maģistrantūru un šobrīd arī tur strādāju. Pēc tehnikuma pusgadu pamācījos Lauksaimniecības Universitātē, bet sapratu, ka jāturpina darboties muzikālajos projektos. Ģimene šaubījās – vai tu, Kaspar, tiešām metīsi salto? Kolēģi, ar kuriem spēlējām ballītes, teica – paskaties, vai tas būs droši. Nezināju, vai droši, bet visu liku uz to kārti, jo nebija variantu.

Sāki nopietnāk trenēties spēlēt ģitāru, saprotot, ka jākļūst par profesionāli?

Jā, tolaik es spēlēju nenormālas stundas, no rīta līdz vakaram. Īstenībā tā strādāšana nav mainījusies, arī šobrīd, ja no rītiem nekas nav jādara, es sēžos un spēlēju.

Meistarības attīstībai nekad nav gala?

Nē. Kādam 96 gadus vecam čellistam prasīja, kāpēc viņš joprojām vingrinās, un viņš atbildēja – jo jūtu, ka varu vēl labāk. Formu iegūt ir iespējams, bet to uzturēt – ļoti sarežģīti. Jo vecāks kļūsti, jo grūtāk tas ir. Jauniem studentiem pirksti tehniski skrien, un forma nāk. Reiz Maskatam ieteicu kādu ģitāristu, jo pats netiku. Viņš komentēja – jā, tehniski viņš var daudz, bet emocijas vēl jāsadzīvo. Tātad – tas, ko var pateikt bez notīm. Manuprāt, cilvēkus aizsniedz, uzrunā tas, ko tu patiesībā saki, notis var iemācīties.

Personības spēks?

Domāju, tas ir kas daudz vairāk nekā personība. Jā – arī tās šarms, bet ir kaut kas papildus... To var cilvēki, kuri vēlas būt instruments Visaugstākā rokās. Kad ir noticis brīnums, tu zini – tas bija, īsti vārdā nenosaukt. To piedzīvojot, esam kaifā – gan tie, kuri uz skatuves, gan zālē, bet man nav atbildes, kā to panākt katru reizi, un arī ar mani tā nenotiek. Bet mēs to brīnumu gaidām.

Cilvēkiem patīk, ja viss ir izskaidrojams, bet tieši tas, kas nav, dod pārpasaulības sajūtu. Man arvien biežāk sanāk sēdēt konkursu žūrijās. Varam jau noformulēt, ko gribam, lai jaunieši izdara, bet gaidām to, ko pat nevaram noformulēt, to īpašo, kas nav aprakstāms mācību grāmatās vai metodiskajos materiālos. Ieraugi un saproti – jā, te ir! Šo cilvēku uz skatuves ieraudzīsi pavisam drīz, viņš būs tas, kura vārdu piesauksim ar o!

Un viņš varbūt neatbilst standarta kritērijiem?

Tieši nestandarta. Strādājot ar jaunajiem ģitāristiem akadēmiskajā mūzikā, es arvien vairāk cenšos formulēt, kā nefrizēt, kā savus studentus nepadarīt līdzīgus, piedāvājot, kā tehniski augt, bet... tā joprojām man ir mistērija.

Īstenībā pedagoģija ir saskarsmes māksla.

Un es tajā neesmu pats stiprākais.

Tu vēl esi samērā jauns.

Nu, pateicos par komplimentu.

Neesi sirms večuks.

Sirms esmu, bet profesors vēl ne, tikko par docentu ievēlēja. Šajā mācību gadā varēšu jau citādi... bet tā ir milzīga darbošanās. Nav tā, ka šogad iestādījām un skatāmies – izauga vai ne. Pēkšņi var parādīties tas, ko negaidīji. Citreiz domāji – te nu būs! –, bet kaut kas neaizgāja. Plus vēl jārēķinās ar mūsdienu mūzikas situāciju. Akadēmiskā ir viens lauciņš, bet no industrijas ir atkarīgs, vai cilvēki tevi iemīlēs. Esam saskārušies ar to, ka spēlē super, bet...

... nav kontakta?

Nu, es nezinu, kas... Man bija milzīgs prieks būt Jāņa Zaržecka jubilejā, Pauls teica – kad brauksi mājās, aizved mani. Wow! Tagad nevar to mašīnu tīrīt. Viņš stāstīja, kad ar Marisu Jansonu un Nacionālo simfonisko orķestri spēlējuši Gēršvina rapsodiju klavierēm, viņš zinājis, ka aizsmērējis garām. Jansons esot teicis – visi, kurus mīl, smērē garām. No šā viedokļa esmu save, es arī ik pa brīdim smērēju garām (smejas).

Ar visu lielo vingrināšanos?

Jā... tas ir tā interesanti. Es spēlēju daudz nestabilāk par kādu savu studentu, kurš to sācis sešu septiņu gadu vecumā, izgājis labu klasisku skolu. Es nopietni nodarboties sāku stipri vēlāk. Bet neko nevar darīt. Pauls saka – ir daudzi, kuri perfekti spēlē katru noti, un publika saka – paldies, forši... Un viss. To nevar izskaidrot. Un varbūt labi, ka tā.

Bet, ja par personību runājam, tad tieši nepieķemmētās puses dara to interesantu. Bet tu šķieti ļoti godīgs, labs puisis...

Es arī cenšos tāds būt. Nu ko man slēpt? Redzi, es ticu Dievam, sevi uzskatu par kristieti, un atklātība, manuprāt, ir viena no svarīgākajām cilvēka īpašībām... Man patīk vārds “godavīrs”, es gribētu, lai cilvēki mani tādu redz, lai es tā dzīvotu savu dzīvi. Līdz ar to – ko man prasa, to atbildu. Ja nepatīk, tā arī saku. Lai gan arvien biežāk saprotu, ka šad tad karstumā ir labi kaut ko nepateikt. Kopīgi kaut ko veidojot, ātri var pateikt – tu esi muļķis.

Nākamajā rītā par visiem simts neesi pārliecināts?

Nu, protams. Esam emocionāli cilvēki, un es mācos nepateikt. To arī mans profesors mācīja – pedagoģijā pateikt nav nekādu problēmu, bet labāk ir nepateikt.

Esi spējis iziet caur sidraba birzi un ne zariņa nenolauzt?

Vismaz esmu centies. Jo kas ir mūsu sidraba birzs? Kādreiz domāju, ka par katru, kuram patīk ģitārspēle, ir jācīnās, bet skatos – kāds ir piedāvājums? Ko darīs tie jaunieši, kurus aicinu spēlēt? Cik liela ir auditorija? Šorīt Kultūras ministrijā bija sanāksme par populārās mūzikas stratēģiju – tirgus nav pārlieku liels. Vai visus motivēt – nāciet mācīties, spēlēsim ģitāru, būs tik super? Man nav morālu tiesību tā darīt. Ko teikšu, ja viņam neizdosies veiksmīga skatuves karjera? Cik saņem mūzikas skolas skolotājs, vai viņš varēs ģimeni nodrošināt? Negribu teikt, ka skolotāji būtu nevērtīgi, bet mūsu valstī viņiem maksā maz. Tāpēc lepojos, ka esmu ieguvis docenta likmi, tā izskatās kaut nedaudz cilvēcīgāk, bet, protams, nav salīdzināma ar to, ko daru uz skatuves. Varbūt vienā brīdī studentam jāsaka skarbais vārds – klausies, redzot, cik cītīgi tu šobrīd ej un cik kopumā tev ir dots, varbūt apskaties, vai nav labākas alternatīvas.

Esi kādreiz tā pateicis?

Varbūt ne gluži tā, bet par strādāšanu – esmu. Un tajā brīdī saproti, ka sudraba birzī esi saknes nocirtis. Taču – es zinu, ko nozīmē dzīvot savā sapņu profesijā, un esmu laimīgs, ka mani nenolauza. Varbūt man arī to nevajag. Un arī viņš – izmācīsies par ģitāristu, strādās par skolotāju, varbūt būs iespēja nedēļas nogalēs kādu koncertu nospēlēt, izveidosies sadarbība, varēs spēlēt grupā... Tas nav tik vienkārši. Esmu redzējis arī puņķus un asaras, kad spēcīgāk pasaku, ka biju gaidījis kaut ko vairāk.

Pedagoga darbs jau nav vienmēr pa spalvai glaudīt.

Tā ir. Esmu vīrieša cilvēks un diezgan pragmatisks, zinu, ka audzēkņi, studenti mani respektē, varbūt pat nedaudz raustās, tā kā baidās. No vienas puses, tas ir labi, jo disciplinē, no otras – manā dzīvē mūzika ir nesusi laimi. Ir bijušas visādas situācijas, bet tieši mūzika manu dzīvi ir darījusi laimīgu, un es būtu tikai priecīgs, ja tā būtu jebkura cilvēka dzīvē, un ne tikai tā, kurš izvēlējies mūziķa profesiju, bet arī to dzīvē, kuri, lai baudītu, nāk uz koncertiem.

Mana mājas maģija

Tev ir izdevies arī cilvēciskās attiecībās nelauzt zarus, jo laimējās Andu satikt? Vai jūsos bija tāds viedums, ka mācējāt to birzi kopt?

Nekāda vieduma nav. Satikāmies divdesmit gadu vecumā, apprecējāmies. Grūti teikt, bet liekas, tas nav mans panākums. Ir stāsts par Obamu pāri, kuri ieiet krodziņā, un Mišela sāk sarunāties ar īpašnieku, tā mīļi, draudzīgi, Baraks prasa, kas viņš tāds ir, un Mišela atbild – kopā gājām skolā, bijām iemīlējušies. Baraks saka – o, ja tu būtu palikusi ar viņu, tad būtu šā krodziņa saimniece. Mišela atbild – nē, ja es būtu palikusi ar viņu, tad viņš būtu Amerikas prezidents. Īstenībā tas, cik sieviete spēj savu vīru atbalstīt, viņu mīlot... domāju, līdzīgi kā mamma. Gan Anda, gan mamma ir manu dzīvi padarījušas tādu... foršu.

Veiksmīgu?

Jā, arī veiksmīgu. Tas ir nemanāms atbalsts. Kādreiz Anda ārzemju komandējumos brauca biežāk nekā es, un tikai tad sapratu... Ne jau par kādām neaplietām puķēm vai kaut ko nenovāktu ir stāsts, i-robotu es pats varu ieslēgt... bet tas, kā viņa iedod māju sajūtu; tā ir vieta, kurā man ir labi. Un, kad tā ir, es varu rakt. Jā, varu arī paslinkot, atzīšos, bet varu arī baigi maukt.

Tevī ir Vērsis?

Jā. Un domāju, viņa ir tā, kura to nodrošina. Kad viņa ir ko vairāk nopirkusi, skatos ledusskapī un saku – nepērc tik daudz... bet tas ir veids, kā viņa dod savu mīlestību... Man ir brīnumu vieta, kur pēc basketbola nolieku somu ar smirdīgām, sasvīdušām drēbēm. Pēc divām dienām tās visas ir manā skapī tīras un sakoptas. Nezinu izskaidrojuma, man ir aizdomas, ka tas saistīts ar Andu.

Un tā viņa visu mūžu?

Gribu teikt, ka tā nav tikai tāda apkalpošana. Varu Andai piezvanīt jebkurā brīdī, ja mani kaut kas uztrauc, un parunāt. Mēs esam arī draugi – nezinu gan, vai tā var teikt par laulātiem cilvēkiem. Es viņai varu stāstīt visu, un tas mani dara laimīgu. Man ir daži draugi un brālis, ar kuru mēdzam aprunāties, bet vienalga pirmais zvans ir Andai. Esam kopā jau 28 gadus, sudrabkāzas jau garām.

Tik, cik lielajam puikam?

Bišķi vairāk. Tā jau saka – kad iekrīt, ko tad vairs... Tobrīd domāju – ko es, tik jauns, bet tagad, vēl nenovecojis, varu redzēt, kā mani dēli izaug. Viņi ir prātīgāki.

Par tevi?

Nuja, 40 gadu vecumā nepataisa mani par vectēvu. Viņi šancē, atrod savu vietu dzīvē.

Viņus velk mūzika?

Vecākais dēls grupā Pirmais kurss spēlē roku, izstudējis filmēšanu, strādā arī tādos projektos. Vidējais jurjāņos satika kolēģus, ar kuriem ir grupā Sudden Lights, ar prieku skatos, kā viņi attīstās. Agrāk likās, ka vajag ko piepalīdzēt, bet viņiem manu padomu nevajag, esmu vecs muļķis. Redzu, cik labi viņi atrod paši savu ceļu, realizē savas kļūdas, un tas ir pareizi, jo tikai tā var atrast savu risinājumu. Jaunākais ir pabeidzis domeni, studē IT, ceru, ka uzčibinās kompāniju kā Stīvs Džobss un fāteram būs...

... sava mājiņa?

Jā, jā.

Vai varat pusstopu izdziedāt?

Par projektu ar Rēziju – Brīdis pēc vakariņām – vai no tā kāda sajūta vai doma tevī ir iekritusi?

Rēzijā ir jūtams Kalniņu gēns, radošais un pašpietiekamais. Viņa piezvanīja, ka esot tāda doma – nu, labi. Jau kādu laiku pie tā projekta strādājam, un tas katru reizi uz skatuves ir citāds. Rēzija saka – man ir jauns dzejolis, es – re, man ir jauna mūzika, tad viņa iesaka – paņemsim kaut ko no papa, Imkas... Sākām ar Rudītes Losānes dzeju, ļoti interesanta personība, kapelāne sieviešu cietumā, garīgi piesātināti, sievišķīgi teksti. Biju uzrakstījis vienu dziesmu, pēc koncerta Liepājā pienāca Imants Kalniņš – Kaspar, nav labi tikai vienu dziesmu, ir jābūt vēl... Pa ceļam uz Daugavpili tapa vēl viena dziesma, biju laimīgs. Dziesmas esmu apkopojis albumā, laba dzeja vienmēr dod impulsu mūzikai.

Tā vajadzētu būt.

Lielākā daļa mūsu koncertu apmeklētāju ir sievietes, un es sajūtu, kā atvērties emocijā. Redz, neviens vecis tā neteiks, bet es saprotu, cik forši tas ir, ka varam novibrēt uz viena viļņa un to brīnumu just. Reizēm koncertos pastāstu kādu frivolu joku – lai jautrāk, viņa saka – tas nav mans, bet tu vari. Viņa visu laiku tur ēterisko līmeni, par to neķiķina un tur to...

... kā uz altāra?

Jā! Esmu par to ļoti pateicīgs.

Liekas, pēc dabas esi emocionāli inteliģents cilvēks, bet Rēzija tevī ir to vēl vairāk izkopusi, spodrinājusi?

Redz, kā pie mums atlaidās balodis... zini, ko tas nozīmē?

Nē.

Pēc lielajiem grēku plūdiem Noass no šķirsta laida citus putnus, tie atgriezās, bet balodis...

... atnesa olīvu zaru.

Jā, tā bija skaista zīme par glābiņu. Mums nav no kā glābties, paskaties, vēl visas konfektes neesam apēduši... Domāju – jā, Rēzija ir palīdzējusi to izkopt. Kādā pasākumā pamanīju vēl kaut ko. Rēzija ar savu aktrises, varbūt jau režisores, harismu aktieriem teica – varbūt izdarām tā... Cilvēki ar lielu cieņu viņu uzklausīja, un pēkšņi viss sāka kļūt par notikumu. Tā nebija inženierija – izdomāju tā, būs šitā, viņa sievišķīgi saprata, kā visam plūst, un tas aizgāja. Rēzijai dikti nepatīk, ka viņu dēvē par dīvu, un tomēr viņā kaut kas no tā ir – ar sievišķīgu, reizēm naivu “es jau nezinu” viņa sakārto lietas, tās sāk notikt tāpēc, ka īstais cilvēks bijis īstajā vietā. Tā vienmēr ir milzīga laime.

Kāds parasti ir tavs brīdis pēc vakariņām – krēslas zona, ko piemin Rēzija, vai kas cits?

Man tas ir daudz pragmatiskāks, ne tik poētisks. Rēzijai tā ir tradīcija – cilvēki sapulcējas, paēd vakariņas, pļāpā, varbūt uzdzied. Svētkos es ar milzīgu prieku ņemu ģitāru, cilvēki saka – nu, Kaspar, uzspēlē. Labi, vienu gabalu varu, bet labāk dziedam. Ja jūs dziedāsiet, es ar prieku spēlēšu, pat vienkāršāko dziesmu.

Arī šlāgeri?

Protams. Mani iepriecina cilvēku vēlme radīt īstu, dzīvu mūziku. Var ieslēgt radio, tur ir kvalitatīvi ierakstīta, super, bet mēs taču paši varam uzdziedāt.

Tā ir īpaša jutoņa.

Jā. Man patīk Imanta Ziedoņa jautājums – jūs varat pusstopu izdzert, bet vai jūs varat pusstopu izdziedāt? Svinībās paceļot glāzi, arī izdziedi to. Rēzija viesiem saka – es jums pagatavošu vakariņas, bet jums būs jāklausās, kā es lasu dzeju. Viņa dzīvo tajā. Es – mūzikā. Tāpēc man patīk, ja kāds klausās, kā es dzīvoju mūzikā. Man brīdis pēc vakariņām, ja diena bijusi smagāka, ir tāda – iegāžos dīvānā, noskatos ziņas un kādu Netflix sēriju, apēdu vienu klasisko Polu. Rēzija to ir labi uztrāpījusi, var teikt, ka visi esam nodokļu maksātāji, tiesību objekti, bet pirmām kārtām dzīvi cilvēki, un dvēsele ir jāpabaro. Kāds ir teicis – ja neesam kopā paklusējuši, tad dvēseles nav sarunājušās. Tā ir jāpabaro ar dzeju, mūziku, var noskatīties labu filmu televīzijā un izlasīt labu grāmatu. Tā jau ir – pēc vakariņām ir iespēja baudīt, jo pēc brokastīm un pusdienām metamies darbos. Liekas, Rēzija šo uzdevumu realizē – mierīgi, klusām, kā piederas ēteriskai personībai.

Būtībā ieaicina savā svētnīcā.

Es kā kristīgs cilvēks tās baznīcas lietas nodalu, bet neapšaubu, ka svētuma jēdziens ir katram savs, arī mamma, tēvzeme, mākslas altāris, ja tajā nespļaujam. Liekas, katra lieta iegūst savu svētību, ja mēs pret to izturamies...  ar godbijīgu attieksmi vismaz.

Kura grāmata, filma ir iekustinājusi tavu dvēseli?

Noteikti Ingas Ābeles Klūgu mūks – par ticību, nodošanos savai pārliecībai, tēvzemes mīlestībai, kas mūsdienās nav tik populāri. Tā ir ļoti mana grāmata. No filmām... (domā) protams, Neaizskaramie – it kā viegla, bet tik ļoti iemāca, ka, ieraugot kādu problēmu, nav uzreiz jāsaliec mugura. Pirms pāris vakariem noskatījos Forestu Gampu un sapratu Bībeles vārdus – lai svētīti garā vājie, jo tiem pieder debesu valstība. Nav runa par neveseliem cilvēkiem, bet drīzāk naiviem ideālistiem kā es. Gudrība, merkantila pieeja, protams, ir vajadzīga, lai naudu nopelnītu, bet tam ir robežas. Taču mūsu sapņiem, spējai radīt to nav. Tāpēc Forests Gamps ar ierobežotību, kāda viņam bija, mūžu nodzīvoja tā, kā dažs labs varētu sapņot – būt par svētību citiem cilvēkiem. Mēs bieži vien gribam dabūt svētību, bet – kam svētība esi tu? Man par šo jautājumu būtu diezgan daudz jādomā – kam par svētību varu būt es.

Liekas, ka esi.

Ir mirkļi, kad sajūtu – jā. Protams, tā svētība caur mani var plūst. Kā saka – dvēsele jānospodrina, lai Dieva gaisma var tajā atspoguļoties. Ja tā ir blāva, tad tā īsti neatspīd. Pati zini – ir cilvēki, kurus satiekot redzi, ka viņos šī gaisma atspīd, tas nozīmē, ka viņš savu dvēseli ir spodrinājis. To nevar ar pievilkšanos desmit reizes, tas ir citādi.

Kā?

Katrs savā dzīvē to meklē, un arī ar Bībeles lasīšanu to nevar izdarīt. Domāju – drīzāk ar meditāciju vai vienkārši labiem darbiem. Tas nav izplānojams, ceļš ir tas, kas tevi tādu veido. Linards Rozentāls šosvētdien runāja, ka Jēzus ir teicis – viņš esot ceļš. Ne ceļa gals, kur jāaiziet, tas mums visiem ir kapiņi (smejas) – oi, cik kreņķīgi! Nē – kāds ir tavs ceļš? Vai varēsi nosvinēt labi nodzīvotu dzīvi? Tie, kuri tevi izvadīs, vai viņi varēs? Es būtu laimīgs, ja tā.