"Darbinieki uz manu kabinetu nāca ar trīcošām rokām" - Dana Bjorka par teātri un skaisti sarežģīto mīlasstāstu

Dana, kāds ir jūsu parastais garastāvoklis?

Darbīgs, problēmas risinošs.

Turēt rūpi par tik milzīgu māju kā teātris – tas nav viegli. Jūs arī mājās esat par kārtību atbildīgā?

Man mājās patīk radīt omulību, bet tīrīt jau mazāk patīk. Es, protams, daru arī to, tomēr reizi nedēļā man nāk palīgā uzkopt dzīvokli. Bet teātrī – te jau es neesmu viens cilvēks, kas fiziski visu dara. Ir nodaļu vadītāji, kuriem arī ir atbildība un savs stress, savi darba uzdevumi. Es ļoti uzticos katram darbiniekam. Līdz brīdim, kad šī uzticība tiek zaudēta. Bet tādi gadījumi šajos piecos gados ir bijuši tikai divi.

Ko šie cilvēki darīja vai, tieši otrādi, nedarīja?

Es teiktu tā – cilvēciski pavirša un negatīva attieksme pēkšņi bija parādījusies. Pēkšņi cilvēkam darbā bija tikai tiesības, bet nebija pienākumu. Tas ir tāds bīstams stāvoklis. Ja cilvēks negrib to saprast un iet uz cilvēcisku komunikāciju, tad tiešā veidā jāatgādina, ka viņš teātrī arī strādā, nevis var sēdēt mājās un pieprasīt par to algu – bija pat tik brutāli. “Es šodien nevaru atnākt uz darbu…” Ko nozīmē – nevari atnākt uz darbu?! Tādā ābeces līmenī nācās atgādināt, ka teātrī notiek darbs, esi nu tik laipns – atnāc un padarbojies savā sfērā.

Jūs sev gribētu tādu priekšnieci, kā esat jūs?

Jā. Es cenšos veidot cilvēcisko kontaktu ar katru darbinieku. Un man ļoti nepatīk amatu domāšanas sistēma, kad ir komandieris un padotie. Uzskatu, ka mūsdienās visefektīvākā vadības sistēma ir nevis vertikāla, bet horizontāla – kad cilvēki uzticas cits citam un kopīgi risina problēmas. Man ļoti nepatika, ka pirmo gadu darbinieki uz manu kabinetu nāca ar trīcošām rokām. Ar ierasto sajūtu, ka pie direktora tikai tā var nākt. Uzliku pie sava kabineta durvīm uzrakstu: “Don’t panic.”

Un nu, pēc pieciem gadiem, varu teikt, ka ir izdevies salauzt to postpadomju domāšanu mūsu kolektīvā. Teātrī ienāca arī daudz jaunu darbinieku, kas ieradās ar savu dvesmu un iedvesmu, ar savu stilu. Tas ļoti pamainīja to kopējo atmosfēru. No savas puses daru visu, lai cilvēki saprastu, ka pirmajā vietā te ir viņu zināšanas, prasmes, profesionalitāte. Ja esi profesionālis – tu esi ļoti vajadzīgs šeit.

Ja pēkšņi mums ar tevi kā cilvēkiem nesapas – mani tas neuztrauc. Ja savu darbu dari labi, tu esi īstajā vietā. Un būtu ļoti liela liekulība teikt, ka no 136 darbiniekiem ar visiem man sapas cilvēciski. Ja tā būtu, tad man būtu jājautā, pa kuru laiku mēs te vispār strādājam, ja visu laiku jāuztur attiecības, dzerot tēju un patīkami sarunājoties ne par darbu. Pat ģimenes attiecības – pat tās taču dažkārt jāuztver kā darbs.

Pēc pirmizrādēm paliekat kopā ar radošo komandu dzert vīnu?

Vairs ne.

Tāpēc, ka priekšniece?

Jā. Kad kļuvu teātra direktore, uzreiz jutu tās izmaiņas kolektīvā. Sapratu vienu – nevaru būt draugs visiem un nevaru uzmākties ar prasību būt visiem par draugu. Šajos gados man kļuva daudz vēsākas attiecības ar tiem, ar ko kādreiz kā aktrise biju ļoti čomiskās attiecībās. Cilvēki apzināti izvēlējās – “es ar direktori negribēšu draudzēties”. Bet vairākums tomēr prot atdalīt cilvēcisko no profesionālā.

Jūs esat interesanta direktore, jo pati esat arī aktīvi spēlējoša aktrise. Izrādē Lai dzīvo Karaliene, vivat! esat pat galvenajā lomā. Vai mēdzat atteikt režisoriem?

Es atsaku gandrīz vienmēr. Jo visi režisori, īpaši pirmajos gados, gribēja, lai es spēlēju viņu izrādēs. No sešām pirmizrādēm gadā vismaz četrās joprojām ir aicinājumi man piedalīties kā aktrisei. Bet, kopš esmu direktore, esmu piekritusi spēlēt tikai pie Nastavševa, Ķimeles un Golomazova. Trīs lielie darbi, kam tomēr piekritu.

Jo Ķimele teica, ka redz tajā lomā tieši mani un citādi izrādi šeit nemaz neiestudēs. Zinot Māru – tā arī būtu. Bet es ļoti gribēju viņu uz mūsu skatuves. Es to darīju stratēģiski kā vadītāja. Nastavševs arī… Nu, Nastavševs ir Nastavševs! Grib, un viss! Viņš vienmēr ir ar savu ļoti konkrētu vīziju. Es viņam mēģināju atteikt, mums bija garas sarunas – nē! Vlads uzvarēja.

Bet ar Golomazovu bija citāds stāsts. Viņš sāka gatavot izrādi, kad gandrīz visas aktrises bija aizņemtas citā izrādē. Nāktos aicināt kādu aktrisi no cita teātra. Man tas arī bija īpašs posms, jo karaliene Elizabete tomēr ir liela loma. Piekritu tāpēc, ka šoreiz tas ļoti radoši trāpīja manā personībā. Golomazovs līdz brīdim, kad kļuvu par direktori, vienmēr mani izvēlējās savās izrādēs. Mums ir tāds māksliniecisks tandēms, viens otru labi saprotam. Kad kļuvu direktore, viņš teica: “Nu, viss…” Un es piekritu, ka “viss”. Ka nu ir jāuzliek pauze mūsu skatuves attiecībām. Bet pagāja pieci gadi, un visi apstākļi salikās tā, ka man bija jāpieņem šī loma. Nenožēloju, ka piekritu. Šī loma ļoti sasaucas ar manu direktores pieredzi. Protams, karalienei Elizabetei tas bija daudz lielāks un sarežģītāks darbs – vadīt valsti. Bet psiholoģiskā līnija ļoti sasaucas ar tām grūtībām, ar ko saskaros kā teātra direktore. Tā ir loma, kurā varu izlādēties un pat izpsihot savu iekšējo sāpi. Un es teiktu, ka gatavošanās šai lomai un izrādei nepavisam nelika ciest direktores darbam.

Jums vispār ir lielas darbaspējas?

Ļoti. Es arī, godīgi sakot, esmu darbaholiķe. Tiesa, esmu pamanījusi, ka, piemēram, kaut kādus kinoprojektus gan man ir grūtāk savienot ar teātra darbiem, laikam tāpēc, ka fiziski atrodos citā vietā. Kad notiek jaunas izrādes mēģinājumi, pirmizrāde – tad teātrī tas ir galvenais notikums. Visi cehi strādā uz šo notikumu. Un, piedaloties izrādē, man pat vieglāk saprast visu, kas izrādei nepieciešams. Tas tikai fiziski mani var nogurdināt. Nu, un ģimeniski – mēģinājumu laikā vīram jāuzņemas vairāk. Bet es arī ar viņu konsultējos, vai man pieņemt Golomazova piedāvājumu un iet tādā slodzē. Viņš teica – ej!

Ģimene cieš no jūsu direktores darba?

Mans vīrs arī ir, kā es saku, darbonis. Nesēž bez darba, bet visu laiku attīstās. Viņam ir sava sporta zāle. Tāpēc savu darba grafiku viņš veido pats. Dēls vēl mazs, tāpēc katru dienu mēs ar vīru dalām uz pusēm, lai viņu pieskatītu. Es nezinu, vai mans darbs ļoti iespaido ģimeni, jo man jau nav, ar ko salīdzināt. Es nekad neesmu bijusi dekrētā. Un nekad neesmu sēdējusi ar mazu bērnu mājās. Es vienmēr esmu strādājusi un bijusi ārpus mājas, tāds ir mans dzīvesstils.

Vīrs to ir pieņēmis. Ceru, ka arī dēls necieš – viņš ir ļoti smaidīgs, komunikabls puisītis, kurš vienmēr ir kopā ar kādu no savējiem. Vai ar mani, vai ar tēti, vai kādu dienu vecmāmiņa atbrauc. Es apzināti nemeklēju aukli, jo negribu, lai mūsu ģimenē ienāk svešs cilvēks un dēlam veidojas tuva saikne ar svešinieku. Man rādītājs, ka viss ir labi: kad es eju prom, viņš neraud un priecīgs paliek kopā ar tēti. Kad iet prom vīrs, dēls priecīgs paliek ar mani. Ceru, ka viņš nejūt mīlestības deficītu, jo vienmēr ir ar kādu savējo.

Bet jūs pati no sava darbaholisma neciešat?

Es gan ciešu, gan man tas patīk. Mazliet tāds mazohisms sanāk. Es sevi nevaru iztēloties bezdarbībā, bet man ir totāli vajadzīga atpūta. Vienīgais atvaļinājums šajos gados man bija 2019. gadā – desmit dienas. Dekrētā es nebiju, pēc dēla piedzimšanas biju mājās divas nedēļas un atkal atgriezos teātrī.  Es vienkārši pēc rakstura esmu tāds cilvēks – kamēr kādu problēmu neesmu atrisinājusi, nevaru apstāties. Un teātrī problēmas nebeidzas nekad. Kā viena atrisināta, tā nākamā klāt.

Ģimenē nolēmām, ka tagad, oktobrī, tomēr paņemšu sev atvaļinājumu – atkal desmit dienas. Plānoju tās pavadīt, kopā ar ģimeni aizlidojot uz Turciju.

Kāpēc Turcija?

Ja vairumam cilvēku Turcija varbūt jau ir līdz kaklam, es tur nekad neesmu bijusi. Bet esmu dzirdējusi, ka tur ir laba atpūta tieši kopā ar bērniem.

Un vēl – man patīk Turcijas ražojuma vakarkleitas. Tā nu man ir mērķis vienu dienu veltīt šopingam.

Es laikam nemaz nezinu, kā izskatās Turcijas ražojuma vakarkleitas.

Molā kādreiz bija neliels veikaliņš ar ļoti skaistām vakarkleitām no Turcijas. Diemžēl vairs nav. Vienīgā vieta, kur man uz manu augumu bija izdevies atrast kleitu līdz grīdai. Tiešām skaistas zīda kleitas.

Jūs esat ļoti krāšņa sieviete. Bet varbūt jaunībā bijāt bikla un gluži vai neredzama?

Es vispār esmu sarežģīts cilvēks. Agrāk domāju, ka esmu viegls cilvēks, bet, gadiem ejot, saprotu, ka nekā tamlīdzīga – sarežģīta personība it visā!

Man ir tāda epizode no bērnības. Mājās bija liels saiets, bet mana ome no ārzemēm bija man atvedusi koši sarkanas zeķbikses. Kā es tās vilku! Ar tādu: “Nu, es jums tagad parādīšu! Nu es iziešu!” Un gāju ar tām sarkanajām zeķbiksēm pie viesiem, lai visi tās redz un novērtē.

Bet vispār es bērnībā biju tāda puiciska. Man bija ļoti īsi matiņi, un mani bieži noturēja par puisi. Autobusā teica: “Puisīt, nokompostrē biļetīti!” Biju ļoti sportiska, skrēju ātrāk par citiem. Staigāju tikai biksēs, svārki un kleitas man vispār neeksistēja. Ap gadiem četrpadsmit tas mainījās uz sievišķīgo pusi. Tad bija tikai svārki, gari mati. Tagad, pateicoties skrienošajam un darbīgajam dzīvesstilam plus mazajam bērnam, jūtu, ka man totāli nav laika sev. Tas nav pareizi, es zinu. Bet darba dienās es vispār nepiedomāju par to, kā izskatos. Ikdienā nemaz nekrāsojos, esmu brillēs. Darbs, darbs, darbs… Vai mājās ar mazo. Tikai tad, kad man ir paredzēta kāda publiska uzstāšanās, veltu laiku savam izskatam. Lai pārstāvētu teātri godam. Tā nu man ir divi krasi atšķirīgi tēli.

Un ko vīrs saka par jūsu ikdienas “pelēko” tēlu?

Viņam tas nepatīk. Pats viņš ir kopts. Un ļoti gaida, kad es beidzot saņemšos un pieķeršos savai formai. Jo viņam tas ir svarīgi. Gaida, kad es atgriezīšos pie pareizā, veselīgā un skaistā dzīvesstila. Bet, kamēr bērns nepaaugsies līdz bērnudārzam un gadiem trim, es nez vai mainīšos. Ir ļoti grūti savienot tiešām intensīvu darbu ar mājas darbiem un vēl arī nesteidzīgi iet pa ielu pilnā krāsojumā vai baudīt kafiju, klausoties ielu vijolnieku.

Bet tad jūs esat par sevi ļoti pārliecināta sieviete, ja jūs neuztrauc, ka vīram kas nepatīk.

Mums ir tāda vienošanās: šis ir tāds dzīves posms. Viņš to saprot. Ir vajadzīgs laiks. Un tā šobrīd nav.

Bet tagad jau ir vieglāk, nekā bija. Puisītis pats jau staigā, pats var ko mutē ielikt ar karoti. Ar viņu jau var parunāt. Es viņu dažreiz paņemu līdzi uz teātri. Bieži ar vīru iet uz sporta zāli. Klientus dresēt.

Es esmu pārliecināta par mūsu attiecībām. Esmu pārliecināta savā vīrā. Un jūtu, ka viņš ir pārliecināts manī. Mums ar viņu ir sapratne – ja reiz tu esi kopā ar kādu, tad tiešām arī esi kopā. Un, ja tu nevēlies būt kopā, tad mēs nebūsim kopā. Kaut kā tā. Tik vienkārši un laikam arī tik sarežģīti.

Man ir paveicies – mans vīrs ir ļoti gudrs cilvēks. Viņš visu saprot. Un vēl viņš ir ļoti pacietīgs. Kad redz, ka es jau esmu vismaz sākusi domāt par to, kā sevi sakārtot, viņam ar to pietiek. Viņš man tic.

Bet nu man jau pašai ļoti patīk, ka viņš ir tāds sportisks un kopts. Tāpēc es saprotu arī viņu, ka viņam sāp, ka neesmu tajā sportiskajā formā, kādā biju agrāk un kas viņam patika. Bet viņš ļoti pacietīgi gaida, kad es savākšos. Taču šobrīd man reāli nav laika divas stundas pavadīt sporta zālē. Esmu sākusi pamazām kaut ko lietas labā darīt mājās. Bet tās divas stundas man ir vajadzīgas, lai spētu apvienot darbu ar dēla pieskatīšanu.

Pārdzīvojat par to sportiskās formas zudumu?

Ziniet, ar mani notika kaut kas jocīgs. Pirms pati kļuvu grūtniece, man ļoti nepatika vēderi. Tā, ka līdz riebumam. Tiklīdz spogulī saskatīju sev vēderiņu, uzreiz bija diēta un stingri soļi sporta zālē. Bet, kad biju stāvoklī, es tā pieradu, ka esmu liela, ka man vēderā ir bērns – un man psiholoģiski izstrādājās tāda patika, mīlestība un maigums pret to savu vēderu. Tiesa, man bija grūti un sāpīgi restaurēties pēc dzemdībām. Pirmie trīs mēneši bija ļoti mokoši.

Bet tad es sevi pieķēru pie tā, ka man vairs nav riebuma pret apaļumiem. Man vairs nešķita, ka tie jāmetas likvidēt ar drastiskām diētām. Tas gan ir bīstami, jo tādas domas var aizvest arī līdz galējībām, kas galīgi nebūtu labi. Par formu tomēr ir jādomā. Bet nu es tiešām nedomāju, ka atgriezīšos pie zaudētās formas ātrāk nekā pēc gada. Esmu šajā ziņā reāliste. Man arī nav iekšēji nekāda stresa vai panikas šajā sakarā, es saprotu, ka tam vienkārši vajadzīgs laiks.

Esmu dzirdējusi, ka jūsu nonākšana direktores krēslā nebija nemaz tik gluda, bija opozīcija, zemūdens akmeņi, bija arī citi, kas gribēja šo amatu…

Cik interesanti – par to tiešām “pilsētā runāja”? Ko lai saku… Man ļoti gribētos visu izstāstīt godīgi, lai cilvēki uzzina, kam man nācās iet cauri. Bet es saprotu, ka to nevajag darīt, jo teātris tomēr, pirmkārt, ir stāsts par skaisto, radošo, iedvesmojošo. Aizkulisēm jāpaliek aizkulisēs. Tāda ir mana nostāja, un, man liekas, tā ir pareiza. Kaut gan cilvēciski man varbūt gribētos visai pasaulei izkliegt savas sāpes, pārdzīvojumus un izstāstīt to, ko pārējie neredz un pat neizprot. Nē, to nevajag darīt. Tas nenāktu par labu ne teātrim, ne man.

Vēl viens sāpīgais jautājums. Kā tālāk būt krievu teātrim Latvijā. Esat vecākais krievu teātris ārpus Krievijas robežām.

Ir tā – savs darbs ir jādara godīgi un atklāti. Mēs savu teātra pozīciju esam postulējuši un darām to joprojām. Mēs tagad nomainījām teātra nosaukumu uz ēkas fasādes, bet tas nav saistīts ar pēdējā laika notikumiem un karu. Šo procesu uzsākām jau pirms pāris gadiem, tad kovids to apturēja. Uz teātra fasādes tagad ir saīsināts latviešu nosaukums – Mihaila Čehova teātris  – un pilnais krievu valodā. Jau kopš 2006. gada esam Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, bet sabiedrībā mūs joprojām sauc par “krievu drāmu”. Gribam iet no tā prom. Mēs neesam vairs tā laika “krievu drāma”, esam teātris ar citu domāšanas stilu, citu vīziju, uzdevumiem un citām izrādēm.

Bet par tām bažām. Veselīgām bažām ir jābūt vienmēr. Ja esi pārāk pašpārliecināts, vari sev iešaut abās kājās. Tās veselīgās bažas mudina vienmēr izdarīt pareizo izvēli.

Viena no mūsu galvenajām misijām ir aizstāvēt krievu kultūru, literatūru un klasiķus, kas gadsimtiem ilgi runājuši pret imperiālistisko domāšanu. Kas runāja par mīlestību un, piedodiet par banalitāti, par draudzību. Dostojevskis, Tolstojs, Ļermontovs bija ne visai ieredzēti no cara puses, kad rakstīja savus darbus. Tagad mums ir jāatgādina sabiedrībai, ka viena vai dažu cilvēku slimas darbības rezultātā nedrīkst vainot krievu kultūru un jo īpaši – valodu. Jo tas ir… tikpat slimi. Mēs atbalstām Ukrainu, bet nesodīsim par to krievu kultūru. Es to pat uzskatu par mūsu misiju.

Kāda vispār ir jūsu vīzija par teātra nākotni?

Pirmkārt, lai teātris turpina būt. Otrkārt, lai turpina radīt spēcīgas, sabiedrībai vajadzīgas izrādes. Treškārt, lai uz tām turpina nākt latvieši tikpat kuplā skaitā. Un vēl vairāk. Apmēram 45 % mūsu auditorijas ir latvieši. Visbeidzot, lai mūsu teātris turpina krievu kultūras tradīcijas, bet ir arī integrēts teātris, kas spēj saliedēt sabiedrību. Es pati ļoti ticu tai plašajai krievu dvēselei, kas runā par mīlestību un garīgām vērtībām. Un es arī jūtu to krievu temperamentu, kas atšķiras no citām tautām. Un man no visas sirds šķiet, ka Latvijai tāda daudzveidība ir tikai ieguvums.

Jums plānos ir izrādes arī latviski?

Mēs jau atradām telpu ārpus šīs teātra ēkas, kur veidot jauniešu platformu. Tur mēs gribētu izrādes veidot trīs valodās: krievu, latviešu un angļu. Tāds plāns mums ir, bet šajā energokrīzē man nācās tam uzlikt “stop” zīmi. Šobrīd mums nav iespēju uzkraut sev vēl lielāku finansiālo slogu un domāt vēl par jauniem rēķiniem. Bet tas paliek nākotnes nodomos. Jo gribētos aktīvāk strādāt ar jauniešu auditoriju. Diemžēl jaunieši joprojām negrib nākt uz tādām lielām, greznām ēkām, viņiem gribas džinsos un varbūt pat ar popkornu. Tāpēc gribētos radīt tādu underground tipa skatuvi.

Aizmirsu precizēt – kāpēc jūs domājat, ka jums ir sarežģīts raksturs?

Tāpēc, ka manī ir daudz pretrunīgu rakstura īpašību. Es esmu maiga, bet vienlaikus varu būt arī ļoti stingra, pat skarba. Es esmu ļoti labsirdīga, bet arī tam paralēli varu būt ļoti stingra – tajā nozīmē, ka neizdarības nepiedošu. Darbā neviens neredzēs manas asaras, bet mājās es varu izraudāties kā maza meitene. Psiholoģijā esot stadijas: bērns, vecāki un skolotājs. Lūk, manī noteikti izteikti dominē bērns. Es jūtos kā bērns, es ļoti labi atceros savu bērnību. Joprojām visu mēģinu darīt pareizi, it kā lai izdabātu kādam. Un tajā pašā mirklī saprotu: es vadu lielu iestādi. Izlemju lielus jautājumus un pieņemu lēmumus. Es virzu darbību. Un teātrim ir arī panākumi šajos piecos gados – ir izdevies iziet no lielas finansiālās bedres, kurā es teātri pārņēmu.

Bet tādas diametrāli pretējas īpašības rada neizpratni, kāda tad es esmu patiesībā –  cīnītāja vai maiga, ievainojama meitene. Jo tas viss manī ir un man ar to jāsadzīvo.

Izrādēs, zālē sēžot, mēdzat arī apraudāties?

Jā, protams! Un, filmas skatoties, mūždien raudu. Kur nu filmas, es mēdzu raudāt, skatoties to ukraiņu raidījumu, kur mamma aizbrauc un tētis paliek mājās par galveno. Nav bijis neviena raidījuma, kurā es neraudātu! Un par ko es raudu? Par to, cik viņi sirsnīgi atkal satiekas pēc atšķirtības laika! Vīrs jau pieradis, ka es pie televizora vienmēr raudu.

Atceros izrādi Pārītis uz divriteņa, tajā brīnišķīgi spēlēja Esmeralda Ermale. Kā es toreiz raudāju! Bet beidzamā izrāde, kurā raudāju, biju mūsu Dakteris Aikāsāp. Izrāde, kuru rīkojām bērniem un jauniešiem, kas atbrauca bez vecākiem no Ukrainas. Nevarēju neraudāt, skatoties, kā viņi uztvēra izrādi. Bērni ar ļoti skumjām acīm. Sešpadsmitgadīgi džeki, kuri beidzot atslēgušies no mobilajiem, kuros visu laiku skrullē jaunākās ziņas par notikumiem dzimtenē, – viņi sēdēja un uzmanīgi sekoja līdzi izrādei. Nevarēju neraudāt, redzot bērnus, kas tādos sarežģītos apstākļos beidzot spēja atslēgties. Protams, raudāja arī visi aktieri aizkulisēs.

Kā jums pašai šķiet – kāda līdz šim bijusi jūsu dzīve?

Kā tāda kalnā kāpšana. Visu laiku kaut kādas grūtības, kas jāpārvar. Viena no manām mīļākajām dziesmām ir krievu džeza dziedātājas Larisas Doļinas dziesma Un atkal manā priekšā siena. Un atkal manā priekšā siena, atkal man tai jātiek pāri, atkal siena, atkal jātiek pāri… Kulminācijā viņa beidzot ir tajā kalna virsotnē un visi viņai aplaudē. Pauze – un viņa kliedz: bet kur tad ir tā nākamā siena?! Uzbūvējiet to, man jāiet tālāk! Un ar mani ir tāpat. Ja viss notiek labi un mierīgi, mani tas dara bažīgu. Šķiet, ka tādā brīdī es neredzu kaut ko svarīgu. Dodiet man to nākamo izaicinājumu!

Kādas jums ir attiecības ar savu aktrises talantu?

Es esmu ļoti, ļoti paškritiska. Neviens kritiķis mani nespēs nokritizēt vairāk kā es pati sevi. Ir cilvēki, kuriem es ļoti patīku kā aktrise. Bet man ir arī centīgi nelabvēļi, kas asi kritizē. Taču viņu centieni ir veltīgi, jo es sevi kritizēju vēl vairāk. Izdosies vai neizdosies – es vienmēr sevi kritizēšu. Un mani var slavēt un par mani sajūsmināties – es vienalga turpināšu sevi kritizēt.

Bjorka ir visai neparasts uzvārds.

Vīra uzvārds. No norvēģiem, Igora vecvectēvs bija norvēģis. Uzvārds tulkojumā nozīmē “bērzs”. Norvēģijā Bjorku ir ļoti daudz, tāpat kā pie mums Bērziņu.

Pati esat bijusi Norvēģijā?

Jā, mans vīrs tur pāris gadus dzīvoja, viņam tur bija bizness. Tad viņš manis dēļ visu pārdeva un atbrauca atpakaļ uz Latviju.

Jums ir skaists mīlasstāsts?

Skaisti sarežģīts. Mēs iepazināmies 2008. gadā. Es biju citās attiecībās, Igors bija precējies. Mēs iepazināmies sporta nometnē. Pēc tam pāris reizes sporta zālē kopā trenējāmies. Bijām vienkārši paziņas. Tad viņš aizbrauca dzīvot uz Norvēģiju ar savu sievu. 2010. gadā es mācījos Kultūras akadēmijā menedžmentu un mēs ar kursabiedreni Montu taisījām lielu projektu, tas arī dabūja Spēlmaņu nakts balvu. Mums vajadzēja sadarbību ar Norvēģiju, gribējām projektā viņu mūziķus. Devāmies mūziķu meklējumos uz Oslo Mūzikas akadēmiju.

Toreiz bijām studentes, naudas mums nebija, bet Oslo ir dārga pilsēta ar dārgām viesnīcām. Sākām domāt, vai Norvēģijā nedzīvo kāds paziņa. Un es atcerējos, ka ir taču tāds Igors. Viņš toreiz bija šķiršanās procesā, sieva jau bija atgriezusies Latvijā. Sākām komunicēt un diezgan ātri attapāmies jau attiecībās. Divus gadus braukājām viens pie otra. Viņam Norvēģijā bija bizness, jau atvērts veikals. Bet es Norvēģijā noteikti negribēju dzīvot, tā nav mana valsts. Un tā viņš manis dēļ atgriezās Latvijā. 2015. gadā viņš mani bildināja, 2017. gadā apprecējāmies. Un 2021. gadā mums piedzima dēls.

Viņš jums mājās ļauj būt direktorei?

Nē, viņš tā arī saka: “Izslēdz direktori!” Mājās direktors ir viņš. Un man tas ļoti patīk. Man ļoti patīk būt vājai, pat tādai kā nemākulīgai. Patīk, ka vīrietis ir vīrietis. Un patīk, ka man neļauj būt attiecībās līderei. Es taču saku – manī joprojām dzīvo maza meitene. (smejas)