Aktrise Maija Doveika: "Teātrī visiem nav jābūt vienādi jūtīgiem"

Kā jums šobrīd klājas?

Nākot uz interviju, domāju, ka nav nekā tik fantastiska, ko pavēstīt par savu dzīvi, lai visi aiz skaudības grauztu nagus. (smejas) Jau teātrī viņai iet labi –  ko, dzīvē arī? Par daudz! Tad pajautāju sev – ko man vajadzētu šodien? Atbilde nāca ātri – nakts redzamību. To, kāda ir tankos. Lai zini, kā ir patiesībā, nevis kā izskatās. Kas neļogās un nemainās, ko neietekmē mana patikšana vai nepatikšana, ne emocijas, ne sarežģītie loki, kādus staigā mans prāts.

Vai jūsu galvā vienmēr griežas zobrati?

Jā un nē. Es spēju arī dabūt brīnišķīgu “neko”; nevis trulu tukšumu, bet vieglumu, kad redzi, kādā krāsā ir debesis un kādus fantastiskus tēlus veido mākoņi. Ja tu spēj to ieraudzīt, tātad spēj arī atvilkt elpu.

Filmā Mātes piens jūsu varones iekšējais stāvoklis ir visai sarežģīts. Vai ar ko tādu vispār iespējams identificēties?

Kino prasa mirkli tīrās vielas – no “Aiziet!” līdz “Stop!”. Bet, lai tu šo mirkli dabūtu, vajag sagatavošanās laiku. Tev jāatlaiž rokas un jāļauj sev grimt bezdibenī, kur kļūst arvien tumšāk un tumšāk; gaisma un skābeklis paliek tur, virs ūdens virsmas. Tā no tevis arvien attālinās, jau ir dūņas, tu grimsti...

Vai spējat izprast šo cilvēku?

Baidos, ka šīs sajūtas pazīstu. Un man ir jautājumi sabiedrībai, kura – un reizēm arī es pati – stipri vīzdegunīgi izturas pret tik jaudīgām parādībām kā depresija. Vai tiešām, liekot roku uz sirds, ikviens var teikt, ka viņa dzīvē nav bijis brīža, kad viņš neredz jēgu dzīvot? Man tādi mirkļi ir bijuši. Un es pazīstu apbrīnojami skaistus, gaišus, iekšēji bagātus cilvēkus ar lielām ģimenēm, kuri saka – es arī zinu, kas tas ir.

Ja vēl iedziļinās detaļās par to laiku un viņas profesiju... Astra strādāja pie patoloģiskām dzemdībām, kontingents – partijas vīri un viņu sievas, kurām bija zaļi augļūdeņi un auglis ar nabassaiti ap kaklu, bet Astrai rādīja kulaku – ja manai sievai vai bērnam kaut kas notiks, tu atbildēsi! Piedevām tu saproti, ka šī vieta ir pārāk niecīgs mērogs tavam talantam. Sapnis par mākslīgo apaugļošanu, Astras atklājumi, kurus nevarēja izmantot – tā bija viņas ikdienas traģēdija. Kādas bija tālaika tehnoloģijas? Nekādas! Neko daudz no lopu daktera aprīkojuma tās neatšķīrās.

Kopumā pēc filmēšanas ir gaiša sajūta?

Re, te ir tas kontrasts – stāsts ir bēdīgs, bet atmiņas – brīnišķīgas (tāpat bija ar Antigoni). Filmēšana noritēja viegli, gaiši, bez domstarpībām. Ināra Kolmane teica, ka tā bijusi viņas sapņu komanda. Es šo darbu uztveru kā Dieva dāvanu – Maija, es tev iedošu kaut ko brīnišķīgu, lūdzu! Gan tēmas ziņā, gan par iespēju nospēlēt ārsti. Esmu ārstu bērns, augusi poliklīnikā. Manuprāt, tā ir augsta profesija. Tas lomu darīja vēl pievilcīgāku. Man Astra zīmējās kā stalta sieviete un vismaz sākotnēji šķita cilvēks ar taisnu stāju un stingru mugurkaulu.

Arī ar filmas bērnu Rūtu Kronbergu bija laba saprašanās?

Ar Rūtu iepazinos jau filmā Bille, kur Billes mammu atveidoja Elīna Vāne – viņa bija brīnišķīga mamma! Billes definīcija bija ļoti īsa – manai mammai bija nervi. Iepazināmies Rūtas dzīves posmā “es nebūšu aktrise, jūs mani nekad vairs neredzēsiet, jo es aiziešu un nekad vairs neatgriezīšos”. Kad satikāmies Mātes pienā, teicu – drīkst pajautāt, kāpēc tu esi atgriezusies? Rūta atbildēja, ka tad, kad redzējusi rezultātu, kas iznācis no tā čakarīgā, grūtā “atkārtot, atkārtot” darba, bijusi ļoti pārsteigta. Pārsteigti bijuši arī klasesbiedri.

Tad viņa sapratusi – kaut kas tajā ir. Rūta atgriezās jau kā liela, gudra, pret sevi ļoti prasīga meitene, kura pati apdomāja, kas konkrētā ainā vajadzīgs. Piemēram, bija jādzer piens un no tā jāvemj. Rūta apsvēra, kā to paveikt, un darīja, kamēr izdarīja. Viņa uzskatīja to par vienu no uzvarām, kāda tā arī bija. Profesionāls aktieris vienmēr priecājas, ja spēj izdarīt to, ko līdz šim nav varējis.

Jūs atstājat ļoti jūtīga cilvēka iespaidu. Vai varat noformulēt ideālu iekšējo agregātstāvokli, uz kuru vērts tiekties?

Es gribētu būt cilvēks, kurš ir priecīgs un pateicīgs jebkuros apstākļos. Arī Bībelē teikts – esiet priecīgi! Nezinu, kā citi redz, bet pašai šķiet, ka esmu tas trauslais trauks. Nesen dzēru vīnu no ļoti dārgas, ļoti trauslas glāzes. Vīns garšoja brīnišķīgi. Ja tu zini, ka vīns no tādas glāzes garšo tik labi un starp vīnu un plānu, plānu smalku glāzi ir sava veida mijiedarbība, tu varbūt arī sargā to trauku. Un arī citi varētu sargāt. Varētu. Manuprāt, Dievs zina, kāds Viņam ir kurš trauks – māla pods, stikla vāze...

... koka sile.

... arī koka silei ir sava vieta. Diez vai es varētu būt tā tipa aktrise, kāda esmu, ja es nebūtu tāds trauks. Tad tādas vibrācijas nebūtu iespējamas. Arī teātrī visiem nav jābūt vienādi jūtīgiem.

Vai par kādu kolēģi ir nācies arī brīnīties – piemēram, ka viņš neatbilst tam, ko bijāt iedomājusies?

Jā, bet esmu sapratusi, ka augstprātībai “o, tikai tik jūtīgs plānais stikliņš kā es ļauj dabūt ārā tādu skaņu!” nav pamata. Man blakus stāv tikpat plāni un smalki trauki, tikai no titāna. Un no tā var dabūt ārā līdzīgas skaņas manām, tikai tas neplīst. To var tikai iebuktēt. Būs arī salmu groziņš un vēl, un vēl – un tā mēs visi tur tāda galerija stāvam.  

Vai jums ir kāds knifs, kas palīdz, ja izrādes laikā kaut kas nenotiek tā, kā gaidīts?

Kāda aktrise labi pateica – pērc par tik, cik tev ir kabatā šodien, nevis gremzies – viņš šoreiz pateica citādāk, man nebija, kur aizķeksēties, es nevarēju nospēlēt savu. Es mācos ņemt to, kas ir.

Kuri kolēģi jūs spēj pārsteigt ar savu varēšanu?

Nesaprotu, kā Andris Keišs un Kaspars Znotiņš dabū gatavu to, ko viņi dara izrādē Meklējot spēlmani. Savulaik apbrīnoju Lidiju Freimani Gudrītes lomā Ar būdu uz baznīcu. Antru Liedskalniņu, protams. Viņa varēja visu.

No kādu tipāžu atveidošanas jūs labprāt izvairītos?

Nu negribas man spēlēt “laimdotas”. Lai gan es spēlēju un nebija garlaicīgi, jo man ļāva traktēt tā, kā es to redzēju. Pēc tam man tika no kādas kritiķes, ka tā nedrīkstot, bet es varu pierādīt, ka drīkst gan – ka Rainis savā domāšanas un jēdzienu sistēmā pats ir atbalstījis manu Laimdotas traktējumu.

Vai apbrīnojat kādu no vecākās paaudzes kolēģiem?

Katru apbrīnoju citā sadaļā, ne tikai uz skatuves. Piemēram, Indru Burkovsku apbrīnoju arī kā sievieti. Cik skaista, pievilcīga, brīva un asprātīga var būt sieviete viņas gados. Vērojot uz skatuves Lāsmu Kugrēnu, domāju – cik precīza, spica (labā nozīmē), spēcīga un iekšēji dinamiska viņa ir. Nesen izrādījās, ka mans kaimiņš ir Ģirts Jakovļevs. Satiekamies Rimi, skaļās balsīs apspriežam visu ko, skatos un domāju – kāds kungs! Kāda humora izjūta. Kā var pats par sevi ar tādu pašironiju, gandrīz ciniski, jokot. Tik viegli.

Kad ieraugi kolēģus ārpus profesionālās dzīves, paveras pavisam citi apvāršņi. Ir arī cilvēki, ar kuriem sākotnēji nav bijušas labas attiecības. Tas nozīmē, ka mani kaitina kāda tēma manī pašā – un, kad tā manī beidzas, mainās arī attieksme pret šiem cilvēkiem. Trijos gadījumos attieksme mainījusies kardināli. Tas sagādā lielu prieku. Zālamans pamācībās saka, ka, ja tam Kungam kāda ceļi labi patīk, tad Viņš liek viņiem izlīdzināties arī ar viņa ienaidniekiem. Tas ir no tās brīnumu sadaļas, par ko mēdz teikt – tā nenotiek! Bet notiek.

Obligātais jautājums aktierim ir par viņa sapņu lomu.

Kāda loma, kas liek asinīm ritēt straujāk, laikam ir katram. Man joprojām gribētos nospēlēt Blanšu (Tenesijs Viljamss Ilgu tramvajs). Ņemot vērā lomas tilpumu, notikumu vēsturi un to, kāds šo notikumu rezultātā kļuvis cilvēks, saproti, ka tas ir neaptverami. Turklāt Viljamsa teksts ir kā apziņas plūsma, domas pārlec tikai sev saprotamā virknītē, tas viss jāizzina, jāatšķetina. No vienas puses, sapņu loma, no otras – kaut kas ļoti bīstams. Ja vēl ir aktieri, kuri to paveikuši ģeniāli... Varbūt labāk par šo lomu aizmirst.

Kurš jums šķiet labs Stenlijs Kovaļskis?

Andris Bulis man likās labs Stenlijs. Gaļina Poļiščuka ir absolūti īpaša režisore, kas var dabūt ārā neticamas lietas. Manuprāt, no katra aktiera. Stenlijam jābūt alfa tēviņam. Bet – ko tad tas nozīmē? Manuprāt, tam jābūt pirmajam vīrietim, nevis alu cilvēkam. Protams, jābūt arī spēcīgai fiziskajai vīrišķībai. Tas nozīmē vīrieti, kāds viņš savulaik ticis iecerēts. Vai tad Blanša ir stulba, ka viņu pievelk vienkārši dzīvnieks? Nē, ir vēl kaut kas. Ticu, ka Jēkabs Reinis varētu būt Stenlijs. Kaspars Dumburs. Arī Dainis Grūbe – viņš šo stāstu spētu ievilkt tādā riktīgā ideju konfliktā. Mēs ar Vladu Nastavševu reiz izdomājām, manuprāt, gandrīz ģeniālu Ilgu tramvaja versiju. Bet... Baidos, ka to nāksies apraust ar smiltīm.

Ko tad, ja ar kādu režisoru ir grūti?

Ir brīnišķīgi režisori – jūs viens otru papildināt, un tu nevari vien sagaidīt nākamo soli. Diemžēl reizēm šķiet, ja spēlēšu tā, kā grib režisors, man būs nenormāls kauns. Tad tu atceries Edgara Liepiņa teikto, ka ik izrādē un ik lomā galvenais ir, lai nebūtu kauns. Nupat filmējos seriālā Tunelis pie lietuviešu režisora, kurš tā arī pateica – Maija, mēģinām visu izdarīt tā, lai nebūtu kauns! Kad jāķeras pie tik trauslas tēmas kā cietuma realitāte, tas kauna moments ir ļoti tuvu.

Lūdzu, dažus vārdus par Tuneli.

Jaunajā sezonā nāk klāt sieviešu cietums, esmu viens no galvenajiem personāžiem, kurš “trāpa” cietumā. Nevainīgi vainīgs, vainīgi nevainīgs. Jautājums, kā tādi cietuma videi absolūti nepiemēroti cilvēki spēj tur atrasties. Jāsargājas iebraukt pasaku valstībā, rādot, kā viņu nekas neskar, viņam sadod pa zobiem, taču viņš turpina būt tik inteliģents, ka bail, runā garos paplašinātos teikumos... Bieži vien scenārijā tā arī ņem un uzraksta! Priecājos, ka režisoram ir laba sazemētība, man patīk, kā viņš pavērš domāšanu, lai rastos sajūta par cietumu.

Ekskursijā neveda?

Nē, bet masu skatos piedalījās, teiksim tā, profesionāļi. Viņi ir atsaucīgi, dāsni dalās ar to, kā var būt, bet, kā nevar, izskaidro. Režisors teica, ka ar viņiem ir tik viegli, jo viņi tver lietas kā cilvēki, kuri ir daudz domājuši, jo bijis daudz laika.

Jūsu tēls ir baltais zvirbulis, kuru tur iemet, lai kuļas, kā māk?

Jā! Interesanti, ka iepriekšējais seriāls Ketijas jaunā dzīve bija par valdonīgu ģimenes galvu sievieti – arhitekti, kura balansē uz totālas visatļautības robežas. Smējos, ka beigās mani apcietinās un nākamais seriāls varētu būt par to, kā man klājas cietumā. Ilgi nebija jāgaida... Turklāt varone ir arhitekte. Iznāk, ka pravietoju savu nākamo darbu. Pastāstīju arī kolēģiem, mums visiem uzmetās zosāda.

Kad lasu, ka Maija Doveika ir atpazīstama pēc seriāla Ugunsgrēks, kļūst skumji. Ko nu par Antigoni, ja ir Elizabete. Tu vari būt nez cik liels aktieris, bet, ja tante tevi nav redzējusi seriālā, ...

... tevis nav! Zināju, ka seriāls dod atpazīstamību, bet, ka tik lielu... Uz ielas man aiz muguras burtiski spiedza – Elizabete! Positivus festivālā, lai gan biju bez seriāla parūkas, tik un tā viens sareibis vīrietis visā galvā auroja – Elizabet, es tevi mīlu!

Jautrākais bija, kad Zane Daudziņa, Ģirts Ķesteris, Aldis Siliņš un es, praktiski identisks sastāvs Ugunsgrēkam (kas jau sen bija beidzies), lidojām no Īrijas uz Rīgu. Sēdēju blakus Ģirtam, lidmašīnā sākās aktīva rosība, pacēlās pa telefonam, lai mūs nobildētu, beigās viens dūšīgāks cilvēks, sirsnības pārņemts, uzsita man uz pleca, teikdams: “Kāds man prieks, ka jūs tomēr esat kopā!”

Anitai Kvālai aptiekā neesot pārdotas zāles – indētāja taču...

Bija vēl kāda burvīga epizode. Anita Kvāla sēdēja rindā pie daktera, kāda tantīte urbās viņā ar acīm, tāda nemierīga-nemierīga. Kad tantīti jau aicināja iekšā, viņa nenovaldījās, apsviedās riņķī un pietecēja pie Anitas: “Re, citam zālītes-zālītes, tējiņas-tējiņas, bet nu pašai jāiet pie daktera!”

Man pēc Ugunsgrēka uz pieres bija Elizabetes štempelis. Domāju, kā lai tiek vaļā. Un gāju pie Ojāra Rubeņa lūgties – es tiešām reāli lūdzos! Lūdzos arī Džilindžeram, lai ņem mani Dailē, bet viņš neņēma. Tomēr atteikums bija arī svētīgs – jo, lai ko tu par sevi domātu, lai kā tev reizēm aplaudētu, šāds gadījums vienmēr stāv pakausī un saka – tu neesi gana laba. Tikai pēc gadiem, kad Džilindžers atzina, ka tā bijusi kļūda, sajūta, ka neesmu gana laba, atstājās.

Jums ar Džilindžeru bija sarunas arī uzreiz pēc jūsu atgriešanās no Argentīnas.

Kad tikko biju pārbraukusi no Argentīnas, četrus gadus nebiju pat redzējusi nevienu izrādi un jutos pilnīgi nevarīga, tāpēc pirmajā brīdī Džilindžeram atteicu iet štatā. Gribēju atsevišķas lomas, lai ar mani cackājas un ņemas, jo zināju, ka uzreiz repertuāra mašinēriju ilgi neizturēšu. Man to savu mehānismu vajadzēja iedarbināt.

Džilis mani nedzirdēja, bet Dievs sadzirdēja. Dabūju cilvēku, kurš ar mani strādāja līdz sviedriem, piesienoties, neatlaidīgi. Gaļina Poļiščuka pavēra tādus sajēgas apvāršņus, kādu man pirms tam nebija. Ja kāds mani grib redzēt kino, tad tieši –pateicoties Gaļinai. Viņa atslēdza vaļā domāšanu, kas arī ir kino centrālā darbība, – lai doma top redzama. Viņa arī iemācīja, ka domai var regulēt skaļumu – tu to vari pagriezt tik skaļi, ka arī tad, ja stāvēsi astoņsimt skatītāju priekšā, viņi sajutīs tās spēku.

Jūs pieņēma Nacionālajā teātrī.

Kad pēc Ugunsgrēka tiku Nacionālajā teātrī, pateicu sev – tagad, mīļā, tev jāpieliek visas pūles, lai maksimāli lielai auditorijai parādītu, ka tu spēj spēlēt arī sačervelējušās mantrausīgas vecenes, vīrišķīgus sievišķus, gopņikus, ielas bērnus, cilvēkus ar īpašām vajadzībām, izteiktus ļaundarus – visu, kas nāk prātā, tikai ne tādas meitenes kā Elizabete. Tāpēc, mīļā, kapā – plēs savu amplitūdu ar visu spēku uz visām malām. Un es to darīju.

Nacionālajam teātrim īsti nebija skaidrs, kas es esmu par fruktu. Pirmajās lomās man bija jāaizvieto citas aktrises. Vispirms bija Sieviete, kura nav uzmanības vērta, tad nāca Titāniks. Ja par kādu izrādi varētu teikt I miss you!, man tāda ir Titāniks. Neaprakstāmi interesants kabatas izmēra mūzikls Jaunajā zālē ar dullu scenogrāfiju – neprātīgi, bet skaisti! Regnārs Vaivars pats to uzskatīja par savu sliktāko izrādi. Kad citi slavēja, viņš tikai aizkapa balsī noteica – jā, paldies. Kad pēc vasaras pārtraukuma jautāju, vai viņš joprojām domā, ka tā ir sliktākā izrāde, viņš atbildēja – nē, esmu uztaisījis nākamo, vēl sliktāku.

Vai jūs savā apkārtnē esat novērojusi arī kādu aizkustinošu zvaigžņu slimības gadījumu?

Jā, sevī! (smejas) Ja Dievs devis vērīgu aci, jāspēj novērot arī sevi. Tad tu kādā brīdī pieķer sevi pie domām – “mani nepamanīs, cits kolēģis ieņems vairāk vietas, skatītājs nesapratīs, ka galvenais varonis esmu es...” Kas cits tas ir, ja ne bailes?

Esmu apjautusi, ka reizēm pakausī ieslēdzas: tā, tagad es te izplāšos pa visu kvadratūru! Savā ziņā tas nav slikti, ja esi galvenais varonis, tev tas centrs jātur. Bet... Reiz, kad biju šausmīgi satraukusies un to vien kladzināju – ak, cik traki es uztraucos, vai, vai! –, mans lieliskais kolēģis Kaspars Dumburs teica: “Varbūt nevajag vienmēr gribēt būt vislabākajai, tad tu arī mazāk satrauksies!” Mana pirmā doma bija: “Nu kāpēc vajadzēja tā atmaskot... Vai nu tas bija jāsaka skaļi.” (smejas)

Vai spēlēt mazas lomas ir vieglāk?

Reiz kāds aktieris teica, ka spēlēt maziņas lomiņas ir super grūti. Tā ir arogance, ja tu domā – kas tad tur... Bet pamēģini! Necilā kostīmiņā, necilu izskatu, tu jau kompozicionāli esi izveidots tā, ka necik lielu uzmanību tev principā nevar pievērst un tev ir tik maz laika nenozīmīgā lomiņā, kuru varētu arī izsvītrot... Ir autordarbi, piemēram, Čehovam, kur mazās lomiņas ir tik skaisti uzrakstītas, ka tajās iekšā ir vesels cilvēks. Un ir tik štruntīga dramaturģija, kad jādomā – ko lai te izspiež?

Vai ir grāmatas un filmas, kuras palīdz dzīvot vai atstāj vērā ņemamu nospiedumu?

Man ir tuvs autors, kristīgs skolotājs, amerikānis Maikls Velss. Kad viņu lasu, man gribas palēkties un nospiegties. (smejas) Viņš pateica tā, ka man iekšā notika mazs salūts. Ja vārdam Āmen, kas nozīmē “patiesi, patiesi”, ir jēga, tajā brīdī tu to saki. Kļūst tik viegli, uzzinot, ka kāds jau tur ir pabijis – ilgi un mokoši, bet ticis ārā un tagad pasaka esenci, vienkāršu kā divkapeika no Sibīrijas.

Gadās arī tādas filmas, uzreiz nāk prātā Neaizskaramie. Brīnišķīga! Nesen kopā ar dēlu kārtējo reizi noskatījos Forestu Gampu. Cik skaista... Ja filmām ir virsuzdevums, tad – Kauja par Heksoridžu. Tur ir kaut kas par to nakts redzamību. Nopietnā Eiropas filma ir 45 gadi, tā burtiski plēš iekšas.

Runājot par dzīvi un mīlestību, ir nodrāzta klišeja, ka sievietes pievelkot “sliktie puiši”. Vai jums tas ir pazīstams?

Manuprāt, katram dzīvē ir īpašā zona, kaut kāda viņa izredzētība. Un šodien man šķiet, ka tieši tajā zonā tev ies tik ekstrēmi, tik raibi rūtaini, lai tu iepazītu šo tēmu visā dziļumā, kāds tev ir dots un cik tu spēj turēt, plašumā, cik tu spēj turēt, un augstumā, cik tu spēj turēt...  Ticu, ka mēs te esam, lai viens otram palīdzētu, kalpotu un mīlētu. Mīlēt reizēm nozīmē padot roku, bet reizēm tas nozīmē arī nespēt neko palīdzēt, bet varbūt kopā smieties un raudāt.

Vai pat pagrūst dziļāk zem ūdens?

Citreiz tā ir vienīgā palīdzība – atstāt cilvēku vienu ar Dievu. Tāds laiks pienāk katram. Īpaši tiem, kuri neprot būt vieni un otrā redz palīgu, atspaidu, risinājumu – vārdu sakot, štociņu, uz kura balstīties. Tad vienā brīdī nākas palikt aci pret aci ar savu Radītāju, kurš vienīgais var palīdzēt. Ja vēl cilvēks negrib klausīt, kad viņam saka – ja tu iesi šo ceļu, tas beigsies slikti –, tad Viņš tev ļauj iet šo ceļu, saēsties pilnām mutēm, izbaudīt un tad pašam izdarīt secinājumus.

Jūs esat kristīgs cilvēks?

Mana dzīve dalās divos posmos: pirms es atzinu, ka Dievs ir, un pēc es atzinu, ka Dievs ir. Pēc tam nāca, ja tā var teikt, manas dzīves asiņainākais gads – viss bruka, šķīda, zuda. Tas nebija sen. Ja dzīvi iedomājas kā picu, kura sadalīta šķēlēs – “karjera, attiecības, mīlestība, ģimene, tuvinieki, materiālā pasaule, mammas pienākumi utt.” –, tad visas šķēles bija sabirzušas. Griezies no centra, uz kuru pusi gribi, tu redzi tikai kaut ko brūkošu vai jau sabrukušu. Krāsmatas.

Tieši togad izjutu, cik reāls un cik tuvu ir mans Glābējs. Viņš ir ķērājs, caur kura rokām tu nekad neizkritīsi un neatsitīsies pret zemi, pat ja zeme jau ir tuvu. Kad tev ir vissliktāk, kad tu esi pilnīgi viens, jāatceras, ka tu neesi viens. Vēl vairāk – tieši vislielākajā tumsā Viņš ir neizsakāmi tuvāk, ciešāk un tveramāk.

Vai esat šādu tuvumu piedzīvojusi?

Jā. Kad man vajadzēja mierinājumu, es to saņēmu. Pārdabisku mierinājumu. Tu sēdi mājās un raudi, tev liekas – viss, nekas nemainās, neviens nepiezvana, lai pavēstītu kādus brīnumainus jaunumus, – bet tad vienā brīdī tevī ieplūst miers – miers tādā pakāpē, ka jau līdzinās nedabīgam priekam, kas iet pāri cilvēka saprašanai. Ar prātu tu saproti, ka šobrīd nekāds prieks nav iespējams, tomēr tas ir – tieši šajā mirklī, nevis kā nākotnes cerība. Tas tevī vienkārši iestājas. Tu esi pilns līdz malām, un, ja pretim nāks kāds, kuram vajadzēs, tu varēsi vēl arī viņam iedot.

Šis gads beidzās tajā pašā datumā, kad bija sācies. Jutu, kā laiks, kad bija jāsaņem sitieni un jānoskatās, kā viss grūst, pārtop citā – jaunā laikā. Līdzībās varētu teikt tā: ienaidnieks gadiem ilgi ir ārdījis tavu zemes pleķīti, bet nu viņš ir prom, un tu iebaksti vienu redīsa sēkliņu un mazu ābelīti. Vēl nezeļ, neplaukst; vēl tu neēd pilnām mutēm saldus persikus, tomēr –  ir jau cits laiks.

Vai jums ir arī sava mierinājuma recepte?

Jā, citāts no Bībeles – spieķis visiem dzīves gadījumiem. Pāvila 1. vēstule korintiešiem: “Bet, kas ģeķīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā gudros; un, kas nespēcīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā stipros; un, kas pasaulē zems un nicināts un nav nekas, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas.” Tas ir mierinājums – es varu būt vāja.

Jums ir ļoti dzīvas attiecības ar Bībeli.

Bībeli lasu katru dienu, man ir sistēma. Lasu Veco Derību no sākuma līdz beigām – un tad atkal no jauna, tad Evaņģēliju līdz Apustuļu darbu beigām un vēstules līdz Jāņa Atklāsmes grāmatai – un atkal no jauna. No rīta – paralēli visas trīs. Kad lasi, šķiet – kāpēc tu lasi tik daudz, varēji izlasīt trīs pantus, un jau būtu tik daudz, ko domāt.

Noprotams, ka jūsu draugu loks nav plašs.

Loks ir ļoti šaurs, konsekventi un nemainīgi. Daži pat ir ne tikai draugi, bet viss vienā personā. Un tajā, kāpēc man ir piešķirts tieši šis cilvēks, es redzu Dieva gudrību. Interesanti, ka visi tavi radari uztver – tas ir īpašs cilvēks. Tu vēl neko nezini, bet jau ir intuitīvs respekts un padziļināta uzmanība. No kolēģiem draugs un domubiedrs ir, piemēram, Dita Lūriņa. Es viņu no sirds apbrīnoju un augstu vērtēju. Gan Ditas cilvēcisko, gan profesionālo lojalitāti, krietnumu. Reiz dzirdēju, kā Indra Burkovska kādu nosauc par krietnu. Sen nebiju šo vārdu dzirdējusi. Domāju – kāds kompliments! Sāku skatīties, vai ap sevi un sevī saskatu kaut ko krietnu.

Vai spējat atzīt savu kļūdīšanos?

Kādā zonā man to ir atzīt vieglāk, citā – grūtāk. Parasti tajā, kur jau tā jūtos vāja, jo gribas saglabāt kaut jel kādu spēku. Taču man nācās mācīties par savām kļūdām runāt skaļi, kad sapratu, ka citādi pagātnes parādsaistības neļauj virzīties uz priekšu. Manuprāt, Dievs ieslēdz sarkanu lampiņu, norādot uz tēmu, kura jārisina. Ja to nedari, vari palikt un kulties uz vietas.

Reiz gulēju ar augstu temperatūru un, pārdomājot kādu dzīves posmu, atzinu sev, ka šo cīņu esmu zaudējusi. Atļāvos vēl stiprāku teikumu – esmu zaudētāja (konkrētajā situācijā), un ļāvu šai apziņai nostiprināties. Kļuva tik viegli! Tādu vieglumu var dabūt tikai zaudētājs, jo viņam vairs nav, ko zaudēt. Viņš kļūst neuzvarams. Pat slimība pārgāja.

Piebildīšu, ka viens no briesmīgākajiem stāvokļiem ir būt upurim. Nabadziņam. Arī no visviltīgākajiem, jo objektīvi tev tiešām darīja pāri – jā, jā, tā ir!

Vainas novelšana uz citiem jums acīmredzot nav raksturīga. 

Kā – nav? Ir! Tā ir ābece. Ja grib runāt par kaut ko vairāk, vispirms jāiziet cauri tam. Tu esi bijis upuris? Esmu! Tu esi izmantojis upura varu? Esmu! Tu esi vainojis visu pasauli? Esmu! Tu zini, ka pats esi vainīgs? Zinu!

Kas jūs satrauc piezemēti cilvēciskā jomā?

Saprotu, ka tūlīt kādu nokaitināšu, bet mani satrauc mans svars. Varu ēst visu, garšo saldumi, bet svars tikai krītas, dabūt klāt neizdodas. Biju tik uztraukusies, ka palūdzu ģimenes ārstam nosūtījumus uz visneiedomājamākajām pārbaudēm, izvirzīju arī dažādus pieņēmumus, kas ar mani varētu būt, pārliecinot dakeri, ka kaut kas noteikti nav labi. Kad atnācu pārrunāt rezultātus, ārsts, var teikt, mani izmeta ārā: “Pazūdiet un nevienam nestāstiet, ka jums ir problēmas – jūs esat veselākais cilvēks, kādu es pēdējā laikā esmu redzējis!” 

Labā ziņa – varu paņemt veikalā standarta izmēru, un man derēs. Ja draudzene saka: “Tev gan labi, velc, ko gribi, labi izskatās!” – laikam tomēr nevajadzētu attraukt: toties man slikti ir šis, tas un vēl kaut kas… bet aizvērt muti un pateikt paldies Dievam.

Kas noder, lai atslēgtos no visām rūpēm un raizēm?

Masāža. Masiere saka, ka esmu apskaužama, jo spēju ļauties. To nosaka arī profesija – man jāļaujas visam kam. Izcila atpūta ir kopābūšana vienā telpā ar patīkamiem cilvēkiem. Mums pat nav jārunā. Krāsniņa kuras, viņi ir te, darbojas... Tas rada mājīgumu un mieru. Savukārt brauciens uz ārzemēm dabiski atsijā visas rūpes un raizes, neviens mani nevar trobelēt. Vērot citu kultūru un cilvēkus, brīnīties – tas man ir piedzīvojums.

Fantastisku sajūtu var radīt arī spontāni, negaidīti notikumi. Piemērs. Ejam ar puiku pa ielu, viņam ļoti sagribas japāņu saldumus no tādas kā rīsu želejas masas. Par katru cenu! Ieejam veikalā, bet tie izrādās neadekvāti dārgi. Nu labi, lai vienreiz tiek. Izejam ārā, sākam ēst... un nākas atzīt, ka sapņu saldumi ir šausmīgi negaršīgi – nu, šausmīgi! Sākumā – hm, interesanti, jocīgi, tad – fui, nē! Mums uznāca tāda smieklu lēkme, ka esam atlaiduši rokas bremzi un iztērējušies par kaut kādiem neiespējamiem draņķiem. Smējāmies līdz asarām, komentējām, viens otru papildinājām.

Manai vecaimātei par negaršīgu ēdienu bija teiciens – jānomoka. Locīdamies apcerējām dārgo draņķi un paši sevi – kā aiz apzinīguma cenšamies to nomocīt. Spriedām, ka cilvēki otrā pasaules malā izprātojuši, kā atbrīvoties no saviem ķīmiskajiem atkritumiem un vēl labi nopelnīt. Sākumā gan šķitis, ka plāns ir neticams, bet, re,  izdevās!  

Tajā brīdī tas ir nepastarpināti un pa īstam, reizē jautri un stulbi – un rada pēkšņu laimes sajūtu. Mirklis kā ekspresbrīvdiena. Lielas cerības un gaidas nereti vainagojas ar lielu vilšanos. Savukārt gluži nejauši, pa kriksītim vien, var notikt kaut kas brīnišķīgs. Bez nekā īpaša.