14 gadus vecs bērns baidās no bumbas un pat nevar to noķert

Biedrība jau vairākus gadus darbojas, lai iesaistītu bērnus un jauniešus ar veselības problēmām, īpaši kustību traucējumiem, parasporta nodarbībās. Viņiem tiek piedāvāti dažādi treniņi, nometnes un sacensības.

Piemēram, šogad diezgan liela jauno parasportistu komanda 22 cilvēku sastāvā devās uz Čehiju, kur piedalījās Eiropas sporta svētkos. Prieks, ka šajos svētkos latvieši izcīnīja arī vairākas medaļas. “Mēs tur jutāmies kā paraolimpiskās spēlēs!” 

Ne tikai Rīgā, bet arī Ogrē un Jelgavā

Apvienībā regulāri darbojas aptuveni 20 bērni. “Tas ir kodols. Daži nāk biežāk, daži – retāk vai tikai uz pasākumiem.”

Vairums aktivitāšu notiek Rīgā, bet viens no apvienības uzdevumiem un mērķiem ir paplašināt darbības teritoriju. Jau otro gadu strādā pulciņš Ogrē, bet plānots attīstīties arī Jelgavā, kur jau ir atrasts labs treneris.

Vecāki koncentrējas uz rehabilitāciju, nevis sportu

Novikova piekrita, ka Latvijā ir daudz vairāk bērnu ar kustību traucējumiem. Tie noteikti nav tikai daži desmiti cilvēku, kas aktīvi sporto apvienības paspārnē. “Protams. Bet ir dažādas problēmas. Es pati arī esmu ratos, tāpēc šīs problēmas ļoti labi saprotu. To ir daudz. Mēs strādājam pie tā, lai iesaistītu pēc iespējas vairāk bērnu. Bet mēs varam izdarīt tikai to, ko varam. Problēma nav tikai finansējuma trūkums.”

Bieži vien bērnu ar invaliditāti vecāki ir ļoti koncentrējušies uz rehabilitāciju. “Īstenībā bērniem paliek ļoti maz laika hobijiem. Viņi mācās skolā un apmeklē obligāto rehabilitāciju, piemēram, “Vaivaros”, bet viņiem vēl papildus praktiski katru dienu vai katru otro dienu ir kaut kāda fizioterapija vai baseins. Tas vairāk paredzēts, lai palīdzētu viņiem samazināt kustību problēmas un rehabilitēties. Taču tieši sporta nodarbību viņiem trūkst.

Ja sāktu sportot agrāk, būtu labāks rezultāts

Mums ir tādi gadījumi, kad mēs bērnus gadiem saucam [sportot]. Beidzot bērni atnāk, bet viņiem jau ir 14 gadi. Tas ir drusciņ par vēlu. Protams, mēs pieņemam visus un darām visu nepieciešamo, lai dotu viņiem iespēju attīstīties,  bet, ja viņi atnāktu ap 10 gadu vecumu, būtu pavisam cits rezultāts. Mans sapnis ir, lai mums parādītos bērnu grupa, sākot no 4-5 gadiem, daži tik mazi sportisti mums ik pa laiku parādās, bet pagaidām viņi nesporto patstāvīgi.”

Dažādi iemesli, kāpēc neved bērnus sportot

No tā var spriest, ka bērnu ar kustību traucējumiem ir daudz, bet bieži vien vecāki nav psiholoģiski gatavi viņus vest uz nodarbībām. “Otrkārt, ne katrs var fiziski visu pamest un atvest bērnu [uz nodarbībām], jo tas prasa laiku un iespējas. Dažiem pat nav mašīnu, bet ar sabiedrisko transportu ir grūti pārvietoties.”

Tāpat grūtāk uz sporta treniņiem nokļūt bērniem, kuri dzīvo laukos. “Tas ir gan dārgi, gan prasa daudz laika.”

Trūkst arī treneru

Apvienības vadītāja uzsvēra, ka trūkst arī treneru, kas varētu palīdzēt bērniem sportot. Tā ir liela problēma, ko apvienība jau ilgstoši cenšas risināt. Viens no variantiem ir sadarbība ar Latvijas augstskolu studentiem, piesaistot viņus bērnu un jauniešu parasportam.

“Tas ir ļoti nopietns jautājums, mēs jūtam, ka mums nepietiks treneru. Šogad plānojam sākt sadarbību ar Latvijas Universitāti.” Tāpat domāts par sadarbību ar Rīgas Stradiņa universitāti un Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju. 

Katrā lielajā pilsētā vajadzētu vismaz divus trenerus

Novikova atzina, ka būtu ļoti labi, ja katrā lielākā pilsētā būtu vairāki parasportistu treneri. “Mums tagad ir daži Rīgā un viena treneri ir Ogrē.” Taču tas nav pietiekami. Piemēram, ja kāds treneris saslimst vai ar viņu notiek kaut kas cits, bērnu treniņi apstājas.

Turklāt darbs ar bērniem un jauniešiem ar veselības problēmām prasa individuālo pieeju, sevišķi sākotnējā stadijā. Tas nozīmē, kā jāstrādā mazās grupās, kas prasa vairāk resursu.

“Katrā lielā pilsētā vajag vismaz divus tādus cilvēkus. Būtu ļoti, ļoti labi, ja viņi būtu.” Diemžēl tā nav šodienas realitāte, bet tikai nākotnes vēlme. Lai situāciju ar treneriem uzlabotu, apvienība raksta vairākus projektus. Tie varētu palīdzēt piesaistīt finansējumu un atbalstītājus.

Ir jau pirmie rezultāti, ar ko var lepoties

Jāpiesaista ne tikai līdzekļi, bet arī vairāk jāstāsta par apvienību un tās rezultātiem. “Manuprāt, pa šiem gadiem jau ir, ar ko lepoties.” Daži bērni jau devušies profesionālo sportistu gaitās, piemēram, ratiņtenisā, galda tenisā, kērlingā, vieglatlētikā, airēšanā.

Galvenais, lai būtu profesionālis

Bērnu un jauniešu parasporta apvienība meklē sporta trenerus, bet nav noteikts, ka viņiem pašiem jābūt ar kustību traucējumiem. “Mums tādu praktiski nav. Pie mums strādā veseli cilvēki.”

Galvenais, lai trenerim būtu profesionāla izglītība, ko apliecina sertifikāts, jo pārējo var iemācīties laika gaitā.

Tikai dažas skolas ir pieejamas

Runājot par vides pieejamību treniņos, Novikova sacīja, ka tajās vietās, kur notiek parasportistu treniņi, piemēram, Olimpiskajā centrā vide ir pieejama arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem, taču citās vietās situācija ir dažāda. Uz pirkstiem var saskaitīt skolas, kurās ir pārdomāta un pieejama vide cilvēkiem ar kustību traucējumiem.

Labi, ka Olimpiskajā centrā “Rimi” ir piemērotas sporta zāles, ģērbtuves, tualetes, baseins, ēdnīca. Tur var arī atstāt parasportistu sporta ratus. “Tur visur var tikt”.

Šoks par skolas infrastruktūru

Diemžēl daudz skolu nav piemērotas cilvēkiem ar kustību traucējumiem. “Piemēram, mana meita pabeidza skolu, bet es tajā skolā nevarēju tikt iekšā.” Runa ir par kādu Rīgas skolu.

Bēdīgā situācija esot arī Rīgas 66.vidusskolā, kurā mācās arī bērni ar kustību traucējumiem. “Mēs ar viņiem sadarbojamies, bet es jau cik gadus skatos uz viņu [sporta] infrastruktūru… Ziniet, es vienkārši esmu šokā! Tā ir skola, kas ir paredzēta bērniem ar kustību traucējumiem un veseliem. Tā ir jaukta skola, viņi tur visi kopā mācās.

Novecojusi sporta zāle

Labi, tur ir lifts, tur var iebraukt, bet kā izskatās sporta zāle! Izskatās, ka no padomju laikiem laikam tikai grīda bija nokrāsota. Parasportisti rudenī daudz trenējas ārā svaigā gaisā, un mēs redzam, ka parasti pie katras skolas ir labs sporta stadions. Tur - nekā! Tur ir tikai laukums, kur pat zāle neaug.”

Nav normāli, ka mūsdienās bērniem jātrenējas sporta zālē, kurā gandrīz nekas nav mainīts kopš padomju laikiem. “Tur pat nav nokrāsotas sienas.” Apvienība ir ļoti ieinteresēta sadarboties ar šo skolu, taču neizprot, kāpēc nav izveidots pat normāls sporta laukums pie skolas. Turklāt tam vajadzētu jumtu, lai varētu sportot arī sliktos laika apstākļos. “Kāpēc valsts par to nerūpējas, nav skaidrs.”

14 gadus vecs bērns baidās no bumbas

“Uzskatu, ka bērnus ar veselības problēmām vajag iesaistīt sporta nodarbībās ļoti nopietni. To vajag skaidrot vecākiem, un mēs tik daudz to darām, arī Latvijas Paralimpiskā komiteja to dara, bet vienalga attīstības procesam ir ļoti liela inerce! Taču bērni, kas nāk sportot, jūtas priecīgi, laimīgi!

Nezinu, kāpēc vēl joprojām uzskata, ka sporta nodarbības bērniem ar invaliditāti nav obligātas, bieži vien tās aizvieto rehabilitācija. Tā ir ļoti nopietna lieta! Atceros, ka pie mums atnāca 14 gadus vecs bērns un baidījās no bumbas. Viņš bija diezgan spēcīgs, bet viņš baidījās no bumbas. Kad viņam bumbu pameta, viņš nevarēja to noķert. Neko. Tas jau ir ārprāts! Vajag dot bērniem iespēju spēlēt un spēlēties. Ļoti augsti novērtēju jebkuras spēles ar bumbām – padomājiet, cik daudz dažādu lietu tās attīsta!

Pareizas sporta nodarbības ir tik pat svarīgas kā rehabilitācija un fizioterapija. Es tagad nekādā gadījumā negribu sacensties ar rehabilitāciju. Tā ir pavisam cita lieta, un, protams, tā ir ļoti nepieciešama, bet tomēr kaut kādu līdzsvaru vajag atrast.”

Vecāki dara visu, lai bērnam palīdzētu

Kāpēc vecāki joprojām tik maz ved bērnus ar īpašām vajadzībām uz sporta treniņiem? Novikova izteica viedokli, ka “tur viss ir nepareizi jau no paša sākuma”. Parasti, kad vecāki uzzina par bērna veselības problēmām, viņi ir lielā šokā un cenšas darīt visu iespējamo, lai bērnam palīdzētu un viņš apmeklētu rehabilitāciju un fizioterapiju.

Bieži vien kā rezultāts ir tas, ka bērni ir pārāk aprūpēti, pieraduši pie atkarīga stāvokļa un necenšas kļūt patstāvīgi. Sports pieradina pie disciplīnas, attīsta fiziski un nostiprina psihiski. Un to vajag sākt pēc iespējas agrāk. Par to vajag stāstīt vecākiem jau kopš bērna dzimšanas, izglītot viņus un, protams, saskaņot ar ārstiem un nodrošināt sportošanas vietas pēc iespējas tuvāk dzīves vietai, speciāliste teica.

Vajadzētu pārliecināt vecākus nedarīt pārāk daudz, lai bērnam palīdzētu visu paveikt, bet jāapzinās, ka sports dod brīvību, pašpārliecinātību un sajūtu, ka bērns pats var par sevi cīnīties un rūpēties. Lai gan bērni ar kustību traucējumiem nesporto tāpat, kā to dara pilnīgi veseli cilvēki, tomēr arī viņi var veiksmīgi nodarboties ar sportu. Piemēram, viņi var skaisti spēlēt tenisu vai arī izvēlēties citu sporta veidu, kas ir mierīgāks.

Ne visi būs čempioni

Apvienībai nav mērķa no katra bērna, kas pie viņiem atnāk, izveidot paraolimpisko čempionu. “Galīgi nav! Ja izdosies, tad super!” Apvienības ideja un mērķis ir realizēt vienlīdzīgu iespēju principu.

Patlaban tiek veidota programma bērnu ar veselības problēmām vispārējās fiziskās sagatavotības stiprināšanai. “Nedrīkst laist nesagatavotu bērnu pie specifiskiem treniņiem. Vispirms viņam vajag fiziski sagatavoties, nostiprināt muskuļus, pierast pie disciplīnas un atbildības.”

Aicina sportot kaut vai tikai vienu reizi nedēļā!

Rezumējumā Novikova uzsvēra: bērniem ar īpašām vajadzībām nepieciešama gan rehabilitācija un fizioterapija, gan sports. Pat tad, ja vecāku iespējas ir ierobežotas, viņi var vest bērnu sportot kaut vai tikai vienu reizi nedēļā. Regulāri sportojot, kā arī piedaloties dažādās sporta nometnēs un svētkos, bērni ar kustību traucējumiem iegūst ļoti daudz vērtīga. 

“Ierosinu vecākiem meklēt iespējas savās pilsētās, griezties pie mums, Paralimpiskā komitejā, kopā mēs visi noteikti atradīsim visiem piemērotu variantu.”