Kā graustu pārvērst par leģendāru piejūras kafejnīcu: Otaņķu ģimenes stāsts

Palīdz arī trešā māsa Inga, kad daudzajos darbos nepieciešamas čaklas rokas.  Viņi atzīst, ka ir laimīgi un šis kļuvis par īpašu dzīvesveidu, kuru nekādā gadījumā nevēlētos mainīt.

Meita skaitīja apmeklētājus

“Mūsu omīte, mana vīramāte, Lauras un Jāņa vecmāmiņa Milija Otaņķe ir dzimusi Bernātos, viņa ir jau tai saulē, bet mums savulaik stāstīja, ka “Dzintariņš” bijis jau agrāk, nekā to rāda inventarizācijas lieta. Iespējams, pati būdiņa tapa pat agrāk, bet tikai pēc tam dokumentēta. Šķiet, tas bija 1967. gads, kad tā inventarizācijas aktā oficiāli atzīta kā būve. Tagad jau ir neliela ēka, bet pašos pirmsākumos bija vēl mazāka. Kad mēs jaucām nost sienas, redzējām, kā tā mājelīte lipināta gan no ķieģeļiem, gan veciem kokmateriāliem un aizmugurē no šūnu blokiem,” “Kas Jauns Avīzei” stāsta  Liene Otaņķe.

No veciem laikiem apkārtnes iedzīvotāji “Dzintariņu” vēl atceras kā leģendāru vietu, lielākoties šurp braukuši liepājnieki. Kad Otaņķu ģimene paši saviem spēkiem to atjaunoja, ilgi domājuši, vai paturēt seno paviljona nosaukumu vai nē.

“Toreiz pētījām, ka nosaukums sevī ietver vairāk vieglas konstrukcijas sezonālu būvi, bet mēs ļoti spītīgi gribējām pierādīt, ka varam darboties visu gadu. Meita Laura toreiz, studējot Liepājas universitātē uzņēmējdarbību, rakstīja pētījumu par kafejnīcu “Dzintariņš”. Viņa pat šeit sēdēja un skaitīja atnākušos arī ārpus sezonas laika, tieši cilvēku plūsmu. Jau toreiz sapratām, ka šī vieta ir dzīva visu gadu, te nav sezonalitātes. Liepājnieki šurp brauc katru nedēļas nogali atpūsties, nobaudīt gardu ēdienu un izvējoties pie Baltijas jūras, pastaigāties mežā un saelpoties svaigo gaisu,” teic Liene.

“Laura ļoti mērķtiecīgi ir gājusi uz šo darbu, un mēs kā vecāki atjaunošanā esam piedalījušies ar savu artavu un zināšanām, bet bez meitas tas nekad nebūtu tapis. Laurā mīt uzņēmēja gēns. Manī tā vispār nav. Es esmu radoša plīvotāja, bet, ja es būtu uzņēmuma vadītāja, tad jau pirmajā vasarā tas būtu bankrotējis,”  atklāta ir Liene. Viņa agrāk strādājusi par sabiedrisko attiecību speciālisti, un arī tagad Lienes ziņā ir publicitāte, bet otra galvenā nodarbe ir konditoreja. Pašā sākumā arī vadījusi projektu, piesaistot Eiropas naudu, kamēr Laura ir uzņēmumā galvenais šefs.

Nauda būs, ja dara no sirds

Kad Otaņķi iegādājās šo īpašumu, tas bijis īsts grausts. Ģimenei bijis nedaudz naudas, bērni vēl mācījušies vidusskolā, nopirkuši teju vai joka pēc. “Dzintariņš” atkal atvērās 2017. gada nogalē, SIA nodibināta gadu iepriekš, sākumā bez savas materiāltehniskās bāzes. “Grāmatvediski tas, protams, bija paveicams, bet izjūta bija diezgan bailīga. Tomēr mums nebija bail, ka varētu neizdoties. Un vīrs Jānis pat iedrošināja – ir jābūt pēdējam mērglim, lai te neizdotos!” pasmaida Liene.

Kad Laura beidza vidusskolu, viņa izlēma, ka loģiski ir studēt tieši uzņēmējdarbību: “Kad pabeidzu augstskolu, vēl dažus gadus pastrādāju loģistikā, biju arī ārzemēs, sezonālos darbos, jo tolaik Latvijā bija ekonomiskā krīze un vēl neredzējām iespēju attīstībai mūsu “Dzintariņam”, gandrīz pat rokas nolaidām.”

Pēdējais grūdiens bijis, kad Laura aizbraukusi uz Norvēģiju un ļoti izjutusi, ka vēlas būt tomēr Latvijā, te dzīvot un strādāt. “Kad atgriezos, bija tieši tas brīdis, kad sākās Eiropas projektu programma, kurā mēs atbildām visām prasībām,” atceras Laura.

Liene piebilst: “Tagadējo novadu bijušo rajonu ietvaros izveidoja partnerības grupas, ko Liepājas pusē vada Inita Ate, kura ļoti smalki juta pašu cilvēku vajadzības.” Vērtēšanas kritērijos toreiz vēl plusiņi bija atbalsts jauniešiem līdz 26 gadu vecumam, un Laurai bija nedaudz pāri divdesmit. Protams, bija nelielas bailes, jo vajadzēja arī līdzfinansējumu –cik ģimenē bijis naudas uzkrājums, tik arī bijis.

“Mērķtiecīgi rakstījām projektu, bet pēc tam, kad to īstenojām, man šķita, ka vajadzēja būt drosmīgākiem – ja no visas sirds kaut ko dari un ļoti vēlies, nauda rodas pilnīgi no nekurienes. Protams, “Dzintariņu” varējām izveidot arī vienkāršāku, bet vēlējāmies, lai ir skaisti, lai cilvēkiem patīk un ir kā konfekte, ir īpaši mājīga gaisotne. Mums nebija domu par biznesu klasiskā izpratnē, tas vairāk bija ģimenes sapnis,” pauž Liene. Ģimenē visi bija gatavi strādāt ar melnu muti, jo sapratuši, ka uzreiz nebūs nezin kādas gaisa pilis.

Un skaistā vieta ar priežu mežu jūras krastā ģimenei ir vissvarīgākā. “Darbā mēs pavadām lielu daļu sava laika, un mums ir ļoti ekskluzīvi apstākļi – dzīvojam dabas parkā, priežu mežā. Mūsu moto ir dzejnieces Skaidrītes Kaldupes vārdi: tikai skudru nesamin, šo pamācošo dziesmu izpilda grupa “Dālderi”.  Mums jābūt dabas draugiem, jādzīvo ar to ciešā saskaņā,” aicina māte ar meitu.

Ēdienkarte bez pārgudrībām

Par kafejnīcas interjera izveidi uzņēmējas ir pateicīgas, ka liktenis savedis kopā ar Mārtiņu Sīli, kurš labu laiku bijis nīcenieks, bet dzimis kuldīdznieks un tagad mīt Liepājā. Vietējie viņu pazīst kā Olimpiskā centra mārketinga nodaļas vadītāju un arī kā fotogrāfu.

“Mārtiņš ir mākslinieks gēnu līmenī – viņa tētis ir gleznotājs, mamma – keramiķe, un viņā ir iedzimta stila izjūta, arī profesionāli apgūst dizainu. Viņa darbs ieguldīts arī Bernātu viesu namā “Sīpoli MARE” un Liepājas restorānā “Spīķeris 93”,” uzteic Laura.

Tomēr kafejnīcā ar interjeru vien nepietiek, tam pārlaiduši skatu, viesi sāk lūkoties ēdienkartē. Liene uzskata: “Manuprāt, mūsu atslēga ir, ka nesarežģījam lietas, kaut abas ar Lauru esam ļoti prasīgas produktu izvēlē. Mums ēdienkartē nav sarežģītu ēdienu, bet vienkārši un pazīstami. Gan pasaules, gan vietējā klasika, redzam, ka nav vajadzības mainīt, lai citu acīs izskatītos glaunāk un prestižāk. Mums ir jāstrādā klientam, un nav arī ko slēpt, uzņēmējam jāstrādā, lai viņš pelnītu.”

Liene smej, ka vienmēr jānovērtē konkrētā darbības vieta un meža malā nevar pasniegt peļu akniņas spinātu putu mērcē – te cilvēki vēlas sātīgi paēst.

“Piemēram, deserti mums jau no paša sākuma aizgāja no vecmāmiņas receptēm – maizes zupa, auzu pārslu ķīselis, šokolādes cepumu desa, ko cilvēki no bērnības atceras ar sentimentu. To visu gatavojam no īstiem lauku produktiem, daudz sadarbojamies ar vietējiem zemniekiem,” skaidro Laura. Cenšoties pieturēties pie sezonālā, lai būtu konkrētā brīža izejvielas, ēdienkartē būtu augļi un ogas. Rudenī, piemēram, vairs nepiedāvā saldējuma kokteili, tad uzsvars likts uz karstajiem dzērieniem, tējām, karstvīnu. Firmas ēdiens noteikti ir Nīcas ceptais siers, pasniegts ar tā brīža sezonālām ogām, sēkliņām un zaptīti.

“Mēs arī suņus un kaķus draudzīgi ielaižam savās telpās. Arī pašu ģimenē mums allaž bijuši suņi, un šķita loģiski, atrodoties mežā, četrkājaiņus pacienāt ar ūdeni, kādu suņu cepumu. Gadījies šeit arī pa kaķim un trusim. Pārsvarā šurp arī brauc cilvēki ar suņiem izstaigāties pa plašumiem, un kāpēc lai savu mīluli atstātu automašīnā, kamēr pats saimnieks mielojas?” vaicā Laura, un Liene palepojas, ka viņu kafejnīca pērn aptaujā ieguva pirmo vietu kā suņiem draudzīgākā sabiedriskās ēdināšanas vieta.

Priedes koks no vectēva mājām

Tētis Jānis ir meitas vietnieks saimnieciskajos jautājumos un no paša sākuma tehniskais, stiprais plecs un finansiālais padomdevējs. Visa interjera koka apdare un plaukti ir Lienes brāļa Jāņa dizainēti, viņš gan pēc specialitātes ir mašīnbūves inženieris. Viņa sieva Ilze ir kokapstrādes skolotāja, viņas roku darbs ir gaismekļi un galda piederumu kastītes.

“Koka detaļas mums ir ļoti īpašas. Oranžais dzintara krāsas priedes koks nācis no mūsu opīša dzimtajām mājām, netālajiem Otaņķu “Raiļiem”, kuras bija sabrukušas un nojaucamas. Tur dzimis Lauras vectēvs un viņa pati dzīvojusi savas dzīves pirmajos astoņos mēnešos. Mēs izlēmām, ka šie kokmateriāli turpinās savu otro dzīvi “Dzintariņa” interjerā. Domājam, ka tas dod kādu savu enerģētiku,” uzņēmējas rāda senās durvis no ēdamzāles uz virtuvi.

“Šis koks ir nācis no istabiņas, kurā mans tētis piedzima, jo tolaik sievietes nebrauca uz dzemdību namiem. Tādēļ arī Laurai šīs senās durvis ir tik sentimentāli svarīgas,” atklāj Liene. Divas koka figūriņas, sieviņu un vīriņu, kafejnīcai uzdāvinājusi kāda vietējā iedzīvotāja, viņai jau pāri sešdesmit, bet bērnībā ar tām spēlējusies. Tualeti izdaiļo senas slēpes, jo Bernāti ir brīnišķīgs ziemas kūrorts. Šīs slēpes arī uzdāvinājusi kāda apmeklētāja, tās ar rokām darinājis viņas vectēvs.

“Liela vērtība ir pie mūsu ārdurvīm augošā lielā priede, vienīgais dižkoks šeit. Mēs domājam, ka tai ir vairāk nekā simt gadu. Mēs savu koku ļoti mīlam un lutinām, esam pat frizējuši un ļoti baidāmies tam nodarīt pāri. Tam ir līks zars, kurš izskatās pēc šūpolēm, bet mēs bērniem neļaujam tam kāpt virsū,” piebilst Laura.

No kvalitātes atteikties nedrīkst

Liene teic, ka tas izklausās nedaudz banāli, bet šis ir ģimenes dzīvesveids. “Ja man savos piecdesmit gados jāpasaka, kā es tagad jūtos, nekad neesmu jutusies tik laimīga kā tagad. Nekad dzīvē nebiju iedomājusies, ka kādreiz katru dienu cepšu kūkas, pat padsmit. Un arī kūkās mēs neejam sarežģītībās, gribam, lai tas ir baudījums, gatavots no īstiem lauku produktiem. Saprotam, ka ekonomiskās situācijas dēļ daudzi spiesti lietot lētākus produktus, bet mēs nevaram iedomāties, ka varētu tā darīt. Protams, saprotam, ka neesam ļoti lētais gals, bet gribam piedāvāt to, kas ir patiešām labs, ko mēs bez sirdsapziņas pārmetumiem varam celt cilvēkiem galdā un viņi to novērtēs,” uzsver Liene. Kūku cepšanas prasmi viņa apguvusi no “YouTube” un citiem interneta resursiem.

Šobrīd “Dzintariņa” kolektīvs ir pozitīvi noskaņots un atjaunojuši darbalaiku, kāds bija pirms pandēmijas, paši tikai pirmdienās atpūšas. Tādā veidā var noturēt arī visu komandu. “Šobrīd mums pat kauns sūdzēties par apmeklējumu, protams, darbdienas noteikti ir rāmākas nekā bija vasarā. Paši smejamies – ja būs kā tagad, dzīvosim! Nedēļu nogales ir ļoti darbīgas, un nekas diži nav mainījies,” saka Liene.

Protams, produktu un enerģijas cenas ir ļoti kāpušas, bet viņi nevar visu milzu sadārdzinājumu pievienot ēdienu izmaksām tikai uz patērētāju rēķina. Pakāpeniski gan cena tiek celta, bet arī saprotot, ko klients spēj atļauties. Turklāt no savas kvalitātes nīcenieki nekādā ziņā negrib atkāpties un izmanto joprojām augstvērtīgus lauku labumus.

“Šķiet, ja cilvēki atļaujas ēst ārpus mājām, tie ir kā mazi svētki. Tad nevaram iesmērēt kaut ko ne tik augstas kvalitātes. Ziemā arī darbosimies, tādu mēs sev latiņu bijām jau uzstādījuši, tikko atvērāmies – būsim piejūras kafejnīca, kura strādā visu gadu. Kovids gan šo lēmumu nedaudz pajauca,” piebilst Laura.

Karogs plīvos par spīti grūtībām

Liene atzīst, ka, protams, jūtams, pirktspējas kritums. “Ēdinātājiem šobrīd nav viegli laiki. Kopš mēs strādājam, visu laiku ir runas par pievienotās vērtības nodokļa samazināšanu ēdinātājiem un pārtikas produktiem. Būtu ideāli, ja šajā kara krīzes laikā to samazinātu, vismaz nesezonas laikā, lai mazie uzņēmēji spētu izdzīvot un noturēt arī darbiniekus, nesamazinot štatu. Mums ir tik laba komanda, bet tādu ir grūti dabūt,” savējos paliela Liene.

Starp citu, “Dzintariņā” trīs mēnešus palīgstrādnieces darbu strādāja arī ukrainiete, dzīvojot pusgadu Otaņķu ģimenes dzīvoklī Nīcas pagastā. Tā īsti neesot bijis vajadzīgs papildu darbinieks, bet ģimene ļoti vēlējusies palīdzēt. Savā medicīnas māsas profesijā viņa darbu šaipusē neesot atradusi. Tagad ukrainiete devusies atpakaļ uz savu dzimto Dnipro, un Otaņķi ar viņu ik pa laikam sazinās.

Šā gada nogalē “Dzintariņš” svinēs savu piecu gadu atkaldzimšanas  jubileju. Novembrī, patriotu nedēļā, mastā lepni plīvos sarkanbaltsarkanais karogs kā priecīgs sveiciens Latvijai un Jānim Čakstem, kurš teju pirms simt gadiem par Bernātiem teicis leģendāros vārdus: “Te ir jābūt kūrortam!” “Mēs “Dzintariņā” šo aicinājumu allaž atceramies un darām visu, kas mūsu spēkos, lai Latvijas pirmās brīvvalsts prezidenta vēlējums piepildītos,” uz patriotiskas nots sarunu noslēdz Liene Otaņķe.