Zivrūpniecības magnāts Andris Bite: "Mums ir fantastiska valsts, tikai cilvēkiem trūkst ambīciju"

Jums nu gan ir neparasts ofiss! Te ir kā astoņdesmitajos gados!

Padomju laika rūpnieciskā mantojuma ēka. Šo daļu remontēsim kā pēdējo, cehus jau esam saveduši kārtībā. Patiesībā būtu jau pat interesanti atstāt, kā ir, bet nu strādāt caurvējā ar izpuvušiem logiem… Laikā, kad siltums jātaupa. Labi, ka jūs atbraucāt uz šejieni, man nepatīk braukt uz centru. Man pat tie centra ļaudis īsti nepatīk. Mans centrs ir te, Vecmīlgrāvī.

Jūs esat tik… neformāls.

Tā varētu būt.

Katrs jau sevi veido par tādu, kāds grib būt.

Ko es tur daudz veidoju… Es jau pirms kāda laika sajutu, ka ir baigi forši, ja runā to, ko domā. Pie tā arī pieturos. Ja vari atļauties runāt, ko domā, tad arī daudz mazāk jāsatraucas, ko pirms tam melojot esi pateicis.

Ar kuru cilvēku runājot tomēr piedomājat, kā tas izskan?

Tagad visgrūtāk ir runāt ar politiķiem. Jo tas arī galīgi nav tas, ko man gribētos darīt. Bet jauno pienākumu dēļ nākas. Jādomā līdzi, lai nepateiktu ko rupju.

Jūs taču piekritāt, ka jūs izvirza LDDK prezidenta amatam.

Protams! Neviens jau mani gūstā nesaņēma. Tiesa, zināmā mērā pierunāja. Un iedrošināja. Plus man pašam vēl arī ir ticība, ka kaut ko tomēr var mainīt. Un, kamēr tā iekšējā ticība un aktivitāte ir, tikmēr jādarbojas.

Vēl neesat vīlies?

Tikai daži mēneši pagājuši, mazliet par ātru. Vēl gribas pacīnīties.

Jūs esat ambiciozs cilvēks?

Jā. Ne visās dzīves jomās, bet darbā esmu ambiciozs. Un tā man mūsu cilvēkos, valstī pietrūkst – ambīciju.

Es visu mūžu te esmu pavadījis, no 1996. gada. Kā mamma mani 2. kursā uz šejieni atsūtīja, tā netieku ārā. Sāku kā tirdzniecības aģents.

Kāpēc viņa jūs šurp atsūtīja?

Tolaik Kaija bija Ave Lat grupā. Piederēja Andrim Šķēlem. Bet tā laika direktors bija manas mammas paziņa. Es tolaik, mācoties ekonomistos, papildus nodarbojos ar visādiem “biznesiem”. Ņemot vērā, ka esmu no Bauskas, pierobežas, tā bija mūsdienās ne visai likumīga nodarbošanās. Kontrabanda. Lai es pavisam nenorautos no ķēdes, mamma izlēma mani atsūtīt uz šejieni strādāt normālu darbu. Ekonomiski man tas vispār nebija interesanti – pelnīju 70 latus mēnesī. Bet man diezgan ātri iepatikās. Karjeru te izveidoju strauji. Tā lielākā ambīcija parādījās ap 2002. gadu, kad bruka akciju sabiedrība un iepriekšējie īpašnieki te visu pameta. Man bija jāpieņem lēmums, vai turpinu visu šo sabrukumu atjaunot un celt.

Kaija bankrotēja, pārsaucāt to par Karavelu un sākāt pats savu biznesu?

Jā, mēs sākām daži cilvēki ar vienu mazu ražošanas stūrīti. Bankās, piegādātājos, sabiedrībā bija totāla neticība. Paši bijām, es atvainojos, sūdos līdz ausīm – ar parādiem, dažu dienu pasēdēšanu izolatorā. Bet tas viss jau toreiz piederēja pie lietas. Cīņa ar tā laika maksātnespējas bandītiem, saucot lietas īstajos vārdos. Interesanti bija.

Tad jau tagad jums vairs ne no kā nav bail.

Nu nav jau tā. Tagad citas bailes atrodas.

Mazliet vienmēr ir bailes nepazaudēt to asumu. Nesākt aptaukoties. Ka viss tik forši, tik mierīgi. Tad biznesā viss ātri var aiziet pa pieskari. Tagad, piemēram, man ir grūti savu laiku sabalansēt – mans pamatdarbs un dzīve ir šeit, bet jāatrod laiks arī LDDK sadaļai. Tas rada risku te kaut ko palaist garām. Jo bizness var strādāt, ja tam ikdienā dzīvo līdzi un fiziski ir te. Tāpat jābrauc pa pasauli, jātiekas un viss jāzina labāk par visiem citiem.

Savulaik varējāt aiziet arī kriminālu ceļu?

Ekonomiski kriminālu, nekādi bandīti jau mēs nebijām. Pierobežas “sīkuzņēmējs-kontrabandists”. Spirtiņi, gaļiņas. Viss, ko parasti veda pāri robežai. Vecākiem galvassāpes gan krietni sagādāju. Lai gan citādi es biju apzinīgs, strādīgs, ballējos, bet no rītiem godīgi gāju uz skolu. Bet ar šodienas saprātu nezinu, kā viņi tolaik mani pacieta. Jo nu tur varēja arī uz ilgāku laiku aiz restēm nokļūt.

Ja te sākāt no pašas apakšas, jums noteikti ir labas attiecības ar padotajiem. Neesat no malas par priekšnieku ielikts.

Vadītājam ir grūti pateikt, cik tās attiecības patiesībā ir labas. Es neesmu tāds klasisks priekšnieks, kas no augšas ar citiem runā. Un tiešām vislabāk jūtos cehā. Kas ir pozitīvi – mums te kolēģu aprite ir samērā maza. Ir daudzi, ar ko kopā strādājam no mana sākuma. Daudz vadošo speciālistu man te ir no Bauskas, starp citu. Es nesekoju tam uzskatam, ka biznesā nevajag savilkt ap sevi apkārt savējos.

Sievu arī te esat nodarbinājis?

Nē, sievai pašreiz ir citi pienākumi. Viņa nodarbojas ar savu lietu, viņai ir, ko darīt. Bet radi gan te strādā. Mans tētis ar mammu ir kopā strādājuši, es zinu, ar ko tas beidzas. Beidzās jau labi, bet gāja traki.

Ja toreiz nebūtu ar Kaiju viss izveidojies, kas vēl no jums varēja sanākt?

Tāpat es noteikti ar kādu biznesu nodarbotos. Jo tajā visā ir liela brīvība. Ļoti daudz darba, daudz vairāk, nekā no malas izskatās, bet ir arī brīvība. Un vienlaikus milzīga atbildība – par visu un visiem.

Jūs protat atpūsties no darba?

Nē, vispār neprotu.

 Jums vatsapā ir profila bilde, kur sēžat laivā ar makšķeri rokās.

Tas pie mājas. Pēdējā reize, kad vēl regulāri makšķerēju, pirms gadiem desmit. Es dzīvoju pie Daugavas, bet iebraucu tajā varbūt reizi gadā. Vēl es eju medībās. Nu, kā eju – tēvs liek. Bet kaut ko jau vajag citu ārpus darba darīt. Kādreiz ar autosportu nodarbojos, bet tam gan ir svītra pāri. Riski lieli, un laika arī nav tik daudz.

Bet kā tad jūs tomēr atpūšaties? Iedzerat?

Nedzeru īpaši daudz, bet regulāri. Īstenībā nav jau tā, ka ļoti darbā nogurst. Tagad LDDK es nogurstu vairāk. Tās runāšanas jau nogurdina visvairāk.

Jūs aicina uz TV pārraidēm un diskusijām, jo zina, ka pateiksiet kādu asu vārdu par politiķiem, valdību. Bet, ja es jūs tagad lūgtu pateikt, kas Latvijā ir labs?

Mums ir ļoti daudz laba! Es jau arī kritizēju tās lietas, par ko ir jākritizē.

Mums ir fantastiska valsts. Cilvēkiem pietrūkst ambīciju, bet valstij ir potenciāls. Mums ir daba, kas sniedz lielu ārējo brīvību. Vienkārši sakot, mums ir daudz telpas. Bet ambīciju trūkst… Kā cilvēkiem, kā valstij. Un ir ļoti daudz čīkstuļu.

Jūs savulaik augstskolu pabeidzāt?

Jā. Arī maģistrus divreiz sāku, bet nepabeidzu. Un nu tas man vairs nav aktuāli. Īstenībā es mācījos ekonomiku laikā, kad neviens nemācēja to mācīt. Nesaprata, kas tas vispār tāds ir. Teikšu tieši – universitātē neieguvu neko. Ieguvu papīrus, dažus draugus un diezgan jautru naktsdzīvi.

Esat mēģinājis uzsākt citus biznesus?

Mūsu ģimenē viss bizness ir kopīgs. Es no famīlijas neesmu vienīgais biznesā. Bez zivīm mums vēl ir metālapstrāde un nekustamie īpašumi. Un vēl viena liela sadaļa ir lauksaimniecība. Tā izveidojies, ka darām lietas, kam galā var sataustīt rezultātu. Es nevarētu un negribētu bīdīt akcijas. Ar laiku, kad veidojas kaut kāds kapitāls, to piedāvājumu veidot biznesu, protams, ir daudz.

Bet es esmu ļoti konservatīvs – ne no vārda “konservi” – es domāju, ka kaut ko sasniegt var tikai tajā jomā, kurā saproti katru niansi. Šeit es saprotu. Mēs ar kolēģiem, ar komandu, esam izkoduši, kā šī sistēma strādā. Un labi, ka dzīve man savulaik neļāva ielīst, piemēram, nekustamo īpašumu biznesā līdz 2008.gadam. Es arī patiesībā neesmu nemaz tik drosmīgs, lai lēktu iekšā kādā nezināmā jomā.

Kas ražo pasaulē labākos konservus?

Karavela.

Nopietni.

Nu, nopietni! Tāpēc ka mēs esam diezgan unikāls gadījums. Mēs no ļoti vienkāršas un cenā demokrātiskas izejvielas, kā, piemēram, brētliņas, ražojam produktu, kas Francijā maksā 8 eiro par bundžiņu. Citi tās brētliņas samaļ zivju miltos. Bet mēs radām ekskluzīvu preci. Mēs vispār esam eksportētāji. Un vienmēr esam izdzīvojuši pie visām grūtībām – cik reižu Krievijas tirgu vien taisīja ciet, ik pēc četriem gadiem! Tagad mēs tirgojam savu preci uz 46 valstīm pasaulē – gan lētu un vienkāršu produktu, gan ekskluzīvu. Maz tādu uzņēmumu ir, kas tik plašu laukumu paņem. Mūsu konkurenti, kas vēl Eiropā palikuši dzīvi, ir ar ļoti šauru specializāciju.

Kura ir garšīgākā zivs?

Manuprāt, skumbrija ir vislabākā. Apvienojot gan demokrātisku cenu, gan uzturvērtību. Skumbrija arī skaitliski ir mūsu “galvenā zivs”. Gadā saražojam ap 80 miljoniem bundžu.

Jums negribas darboties ar pievienoto vērtību un atjaunot Latvijā zvejniecību?

Zvejniecība Latvijā ir! Un tā ļoti labi dzīvo! Tiesa, tā ir transformējusies. Tāpat kā lauksaimniecība. Ar to ir visvieglāk salīdzināt – kādreiz bija simtiem tūkstošu saimniecību un apsaimniekoja visu Latvijas zemi. Šobrīd saimniecību ir daudz mazāk, bet tās ir lielākas, intensīvākas, vairāk tehnikas, mazāk cilvēku. Ar zvejniecību ir tas pats. Kolhozu laikos bija simtiem kuģu, bet maziņi. Tagad nozvejo to pašu apjomu, bet seši septiņi zvejnieku uzņēmumi.

Jā, gandrīz vairs nav to onkuļu, kas ar savu laiviņu brauc jūrā. Tie, kas ir, vairāk orientēti uz tūrismu. Vai arī tas ir cilvēka dzīvesveids. Jūrā fauna mainās. Labās zivis tiešām palikušas mazāk, toties brētliņas, reņģes ir vairāk. Bet tas notiek dabiski, daba cikliski mainās.

Mēs arī paši savulaik pamēģinājām ar zvejniecību nodarboties. Bet tas mums ātri bankrotēja. Tur tomēr ir jāmāk tā lieta. Zivi noķert un to pārstrādāt – tās ir divas pilnīgi dažādas lietas.

Esat trešais lielākais zivju konservu ražotājs Eiropā.

Jā, un mūsu ambīcija ir būt par otro lielāko. Pirmo mēs nepieveiksim, tas pieder pasaulē lielākajam koncernam, tas noturēsies. Bet to otro mēs pieveiksim!

Mēs Latvijā varam nopirkt jūsu labāko produkciju vai tā aiziet eksportā?

Daļu var, bet daudz ko nevar. Piemēram, tunči ar caurspīdīgajiem vākiem ir nopērkami arī Latvijā. Mūsu pašu veikalā var nopirkt visu, bet vispār Latvijā paliek maza daļa, mazāk kā 10 % no kopējā apjoma. Un no sortimenta arī droši vien tikai padsmit procenti. Katrai valstij ražojam atšķirīgu produkciju. Mēs negājām to ceļu, kad izdomājam produktu un pēc tam mēģinām pierunāt kādu to nopirkt. Mēs darām otrādi – mēģinām pielāgoties tam, ko viņi jau pieraduši pirkt un ēst. Tālāk jau arī ar jauninājumiem var nodarboties – tagad, piemēram, ražojam vegānos zivju produktus.

Zivis no sojas?

No dzelteno zirņu proteīna. Pilnīgi kreizī pasākums, bet cilvēki pērk, lieto. Nezinu, vai Latvijas veikalos ir, bet Beļģijā, Austrijā, Vācijā, Slovākijā, Čehijā tirgojam. Uztaisījām tam jaunu zīmolu, palaidām jaunu līniju. Ja cilvēki ko tādu grib, mūsu uzdevums ir piepildīt viņu vēlmes.

Teicāt, ka degsme jūs vēl nav pametusi. Bet kā jūs tomēr dzīve ir mainījusi?

Biznesa sadaļā mani pie zemes nebija jāpieliek, es vienmēr esmu staigājis pa zemi. Es arī neuzskatu, ka būtu sasniegti nez kādi panākumi. Bet ir sasniegts tik, ka varu darīt savu darbu un diezgan veiksmīgi.

Realitātes sajūta attiecībās ar valsti un varu, protams, mani ir pielikusi pie zemes. Es arvien labāk saprotu, ka tā sistēma ir tik liela un pašpietiekama, ka ātri tur neko nevar izdarīt un mainīt. Kādreiz man likās: nu, kā var nesaprast?! Var. Un kādreiz man likās, ka viņi nezina, kā darīt. Nezina jau arī, bet pārsvarā negrib. Un arī savas intereses bīda. Un tas, protams, mani ir piezemējis. Tas risks atmest visam ar roku tāpēc ir diezgan liels. Es to redzu kolēģos un saprotu, ka tas draud arī man. Bet pagaidām es vēl neesmu atmetis ar roku.

Kad cilvēkiem ir grūti laiki, tad konserviem sākas labie.

Kovidlaikā mums viss gāja uz augšu. Tiesa, visu to, ko sapirka kovida sākumā, pēc tam ēda un jaunu nepirka. Bet tas rāviens bija liels! Jo vispār jau mēs savā nozarē esam pieraduši pie, teiksim tā, nepatikšanām. Pēdējie gadi ir bijuši salīdzinoši mierīgi, un es pat jūtu, ka sāku pierast pie zināma komforta. Tas man traucē visu laiku būt formā. Nevar tā pierast pie labiem laikiem.

Kad mēs 2011. gadā sākām strādāt Rietumos, atnācām uz turieni kā teroristi – izsalkuši, strādāt griboši, sasolījām visu, ko nevarējām izpildīt, tad mēģinājām to izpildīt. Lielākajā daļā veiksmīgi, šur tur arī neveiksmīgi. Bet tā mēs iekarojām Skandināviju un Centrāleiropu. Taču tagad jau zinu – tiklīdz paliksi apmierināts, var atnāk kāds tāds pats izsalcis un noēst. To nevar aizmirst. Tāpēc ir visu laiku jāieguldās, jāizdomā kaut kas jauns, lai ietu uz priekšu.

Ko jūs esat atļāvies sev nopirkt?

Māju beidzot uzcēlu līdz galam. Vairāk gan ģimenes spiediena rezultātā. Bet tā… vairs īpaši neko.

Pats varētu dzīvoklī dzīvot?

Dzīvoklī nē, man tomēr patīk mājā. Bet vairāk ambīciju šajā ziņā man nav nekādu. Esmu pieticīgs. Nekā cita man patiesībā arī nav kā tikai tā māja.

Mašīna taču ir.

Mašīna, protams, ir, pat vairākas. Meža mašīna, pilsētas mašīna. Bet arī tas bez pretenzijām – kolēģis nopirka jaunu mašīnu, es paņēmu viņa veco. Smalkas mašīnas man neder, es pret tām izturos diezgan nežēlīgi. Nobraucu līdz galam un izmetu.

Un pret ko jūs izturaties gādīgi un ar mīlestību?

Gādīgi es izturos pret ģimeni. Arī pret darba ģimeni.

Darbā balsi kādreiz paceļat?

Gadās. Bet arvien retāk. Esmu sapratis, ka ar runāšanu arī kaut ko var panākt. Bet kādreiz bļaustīšanās kārtīgi gāja vaļā.

Katrs jau ar vārdu “gādīgi” saprot ko savu. Ar ģimeni es arī saprotu ne tikai savu sievu un bērnus, bet arī savus vecākus, brāļus un viņu ģimenes. Mums biznesi arī ir kopīgi. No rīta līdz vakaram nečupojamies, bet turam viens par otru rūpi. Ja man vai kādam citam no mums kaut kas atgadās, visi pārējie metas atrisināt problēmu. Katrs no brāļiem atbild par savu sadaļu.

Tiešām esat bez hobija?

Vairs jau palikuši tikai tie nepiepildītie sapņi. Autosacīkstes. Un lidošana – to varbūt kādreiz. Mans kolēģis no Gammas būvē lidmašīnas, tas mani ievilka lidošanā. Bet tiesības vēl nenokārtoju, tikai iemācījos lidot. Tam varētu vēl kādreiz pievērsties.

Kāpēc jūs konkurentu saucat par kolēģi?

Mums “zivīs” tā iegājies. Konkurenti mums ir ārpus Latvijas, šeit mums ir kolēģi. Mēs esam ļoti īpatnēja nozare, jau ilgus gadus braucam, piemēram, kopā uz izstādēm. Pat ar sievām maināmies. (smejas) Ļoti draudzīgi. Pārsvarā visi strādājam uz eksportu un sanāk, ka vairāk konkurē mūsu klienti, nevis mēs savā starpā. Varam arī ar klientiem padalīties.

Par tām sievām nopietni?

Jā, bet ne es.

Žēl, būtu stāsts. Labus darbiniekus var atrast?

Tā vienmēr ir bijusi un būs problēma Latvijā. Mēs šajā teritorijā esam pārāk maz cilvēku, lai veiksmīgi uzturētu infrastruktūru, lai uzturētu valsti. Cilvēku nepietiek. Ja skatās vēsturē, ekonomiski labos laikos Latvijā nekad nav pieticis darbaspēka. Ne 30. gados, ne 80., ne arī  tagad. Mēs jau sen izmantojam ārzemju darbaspēku. Ukraiņus, tad vjetnamiešus, tagad arī indiešus. Un nākotnē tas būs aizvien vairāk, gribam to vai negribam – viņi būs. Viens no maniem uzdevumiem LDDK ir panākt strādājošu, legālu un kontrolētu sistēmu, lai viņi var braukt strādāt un pēc tam atgriezties mājās, nepaliekot te.

Tas trūkums izteikti ir speciālistos. Un parasti jau tas notiek tā, ka paņemam cilvēku ar uguntiņu acīs un iemācām visu no nulles. Bet gatavus speciālistus neatrast. Nav jau arī uzņēmumu, kam tādus atņemt, – jāizveido pašiem. Tehniskajā sadaļā ir daudz grūtāk, jo pēdējo desmitgažu laikā augstskolās saražoti tādi puskoka lēcēji kā es pats. Un mehāniķi es no nulles neapmācīšu.

Profesionālā izglītība ir jāveido daudz spēcīgāka un jāpopularizē daudz vairāk, ja mēs gribam labi dzīvot arī vēl pēc desmit gadiem. Citādi puse mums ir ekonomisti un otra puse – juristi, kas ir maksātnespējas administratori un cīnās ar tiem ekonomistiem.

Jūs esot darbā astoņos no rīta un mājās arī nereti dodoties ap astoņiem vakarā. Ģimene neiebilst?

Iebilst, bet arī nu jau ir pieraduši. Kā ar valdību – pie visa pierod. Brīvdienās gan cenšos vairs nestrādāt. Bet gadās.

Cik jums bērni lieli?

No pieciem līdz astoņpadsmit gadiem.

Un cik?

Pieci.

Jums ir pieci bērni?!

Jā, bet viņi tādā specifiskā formā atnākuši.

No vairākām sievām?

Nē, sieva man ir viena un būs. Četras manas meitas ir pieņemtas. Pēc tam piedzima vēl meitenīte, viņa mums tagad mājās karaliene. Bet es nezinu, vai par to vajag runāt…

Vajag, protams!

Vienas ģimenes bērni, bāreņi. Turpat, Bauskā. Man ir sarežģīta dzīve – mājās sešas sievietes un es viens.

Kā jūs bērnus audzināt?

Ja es teiktu, ka es piedomāju pie audzināšanas kā procesa, tā būtu melošana. Bet es maksimāli cenšos, cik vien iespējams, bērnus visur ņemt līdzi. Vienalga, vai tas ir darbs, vai medības, vai kādas tikšanās. Es tā pats esmu audzināts – esmu dzīvojis vecākiem līdzi pa viņu darbu un arī sabiedrisko dzīvi. Man liekas, tas iedod bērnam plašāku dzīves redzējumu. Protams, nav viegli, piecas meitenes nevaru visu laiku vadāt līdzi. Bet tāda ikdienas audzināšana jau pie manis nemaz nenonāk. Pie manis atnāk tie lielākie jautājumi.

Es gan uzskatu, ka atšķirībā no manas bērnības tagad bērni par maz strādā. Manā bērnībā mums bija saimniecība, govis un katram bērnam bija pienākumi, kas jāizdara. Tagad maniem bērniem tā visa nav un es redzu, ka tur ir problēmas. Bet savu darba pieredzi es cenšos nodot, ņemot bērnus līdzi, nevis nolasot lekciju. Dzīvojot kopā un rādot, kā viss dzīvē notiek.

Adopcija ir grūts lēmums?

Droši vien tas arī ir iemesls, kāpēc es vispār piekrītu par to runāt. Tur jau tā lieta, ka tas vispār nav grūti! Gribētos iedrošināt citus. Jo īstenībā tas ir pat ļoti viegli. Mēs ar sievu to izlēmām piecās minūtēs un rīkojāmies. Bet varbūt man tas liekas viegli tāpēc, ka man bija zināma pieredze manu vecāku ģimenē.

Es tiešām neredzu problēmas adopcijā. To var atļauties ļoti daudzi Latvijā. Taču baidās. Es varētu ilgi stāstīt, lai iedrošinātu nebaidīties. Bet es jau arī nezinu, kā ir citādāk. Man liekas, vispār nav problēmu. Varbūt mana sieva teiktu citādāk, bet es neredzu neko grūtu. Mēs šo soli spērām pirms deviņiem gadiem.

Ja jums ļautu pasapņot, par ko jūs gribētu būt?

Es gribētu būt fermeris! Tiešām. Pēteris, mans brālis, strādā ar mūsu lauksaimniecības daļu, un es ar tādu baltu skaudību skatos – tas man patiktu. Tikai galīgi nav piemērots, jo neesmu tehnisks cilvēks. Nesaprotu sarežģītos kombainus. Bet kaut kāds tāds pamatīgums ir tajā darbā.

Tad jau jums patīk arī kovboju filmas?

Patīk. Es to iedomāto vīziju arī redzu kā no Amerikas, kur jāju uz zirga pa prēriju. (smejas) Bet arī tas paliks laikam tāds nepiepildīts sapnis. To var piepildīt tikai, ja es pārdodu šo biznesu, bet šo ceļu es nedomāju iet. Es būtu priecīgs atstāt savu darbu nākamajai paaudzei. Un gan jau kāds no visas dzimtas arī gribēs.

Esmu šo visu no bedres izvilcis, protams, ka mana sirds tagad ir te. Esmu tā saistīts ar šo uzņēmumu, ka nemaz nespētu to pārdot.

Jūs uzvalku arī kādreiz uzvelkat?

Kādreiz jau uzvelku. Ja uz operu jāaiziet, piemēram. Dažreiz uzaicina.

Un pasākumi, ko pats gribat apmeklēt?

Man rokkoncerti patīk. Cik varu, tik aizeju, aizbraucu. Uz autosacīkstēm vairs neeju, tur man paliek skumji un miklas acis.

Kāpēc vakar uz Niku Keivu nebijāt?

Nezināju, ka ir! Bet es divreiz esmu bijis uz Keiva koncertiem, ļoti patika. Uz U2 biju Londonā. Positivus iepazinos ar Manic Street Preachers, kaut kā pirms tam biju palaidis šo grupu garām, ļoti iepatikās. Šogad ar sīkajām biju Positivus uz abiem reperiem un arī biju kaifā! Uz Meganu gan vairāk varēja paskatīties, ne klausīties. Bet A$AP Rocky bija labs.

Uz Coldplay koncertu gribētos. Šogad taisījos, taisījos un tā arī neaizbraucu.

Kā jūs ar sievu iepazināties?

Viņas brālis ir mans viens no labākajiem draugiem.

Un viņa bija jaunākā māsiņa?

Vecākā. Turpat, Bauskā. Es neesmu gājis tālos meklējumos. Mēs arī ilgu laiku bijām draugi, beigās kaut kā… Apvienojām saimniecības.

Laulība jums ir darbs vai viss pats no sevis notiek? Uz pāru terapiju esat bijuši?

Vienkārši notiek. Uz pāru terapiju vienreiz sen bijām gan! Bet nepatika. Es necenšos šīs lietas analizēt. Es tās pieņemu.

Esat vienmīlis?

Visādi ir bijis. Bet ar gadiem sāc nomierināties. No sākuma rīcību piebremzē. Tad arī domas piebremzē. Es nezinu, ko nozīmē mīlestība no pirmā acu skatiena, man tas vispār tā aizdomīgi šķiet. Manā gadījumā tā pamazām, pamazām... Ar gadiem un pieaugšanu tas viss nāk.

Kas jums pašam sevī traucē?

Lai cik dīvaini tas tagad neliktos – pašpārliecinātības trūkums. Es pats zinu, kā man ar to sevī bijis jācīnās. Sākumā ar meitenēm, vēlāk ar citām lietām. Bet paliek jau arvien labāk.

Par darbu jums tomēr vieglāk runājas.

Ja darbs patīk, tad tas jau ir ļoti daudz.

Kas ir jūsu panākumu pamatā – veiksme, sakritība?

Pamatā ir darbs. Smags, pacietīgs darbs. Ar veiksmi te vispār nav nekāda sakara.

Vai es gribētu tādu dzīvi līdz beigām? Es pat arvien vairāk sāku domāt, ka jā. Man bija konkurents Dānijā, aizgāja aizsaulē pirms diviem gadiem. Viņš līdz 84 gadiem katru dienu gāja uz darbu. Iespējams, ir nozares, kurās var palaist uzņēmumu bez pieskatīšanas. Es skatos, ir uzņēmēji, kas var pusgadu dzīvot ārzemēs, daudz ceļot, darīt ko citu. Bet mūsu nozarē tas nestrādā. Te ir darbs katru dienu. Man vispār beidzamajā laikā daudz jādomā un jārunā par to, ko nozīmē darbs. Es kaut kā esmu iedomājies, ka cilvēka pamatfunkcija tomēr ir darbs. Un strādāšana. Nevis būšana kaut kur un kaut kā. Tāda nu man ir tā pārliecība.