Grūts laiks pusaudžu vecākiem: mīļumiņš sāk runāt pretī un aizcērt savas istabas durvis

No bērna par pusaudzi

Pusaudžu vecumā bērns strauji attīstās gan fizioloģiski, gan emocionāli un ļoti bieži ārējās izmaiņas ietekmē to, kā bērns jūtas iekšēji. Cits pusaudzis pārmaiņas gaida, cits mēģina tās slēpt, jo satraucas, kā uz tām reaģēs apkārtējie. Vecākiem ir ļoti svarīgi runāt ar jauniešiem arī par dzimumbriedumu, stāstīt par savu pieredzi, izglītot. Bērns jutīsies labāk, ja zinās, ka tas, kas ar viņu notiek fizioloģiski, ir normāli. Piemēram, meitenēm būs mazāks satraukums, ja mammas ar viņām būs izrunājušas un pastāstījušas par mēnešreizēm.  

Pusaudžu vecumā bērns ļoti strauji attīstās arī emocionāli, kad novērojamas izteiktas garastāvokļa svārstības, kas vecākos rada neizpratni: “Kas notiek ar manu bērnu?” – jo vienā brīdī viņš ir atvērts, sarunājas un viss ir kārtībā, bet jau nākamajā ir par kaut ko aizkaitināts,  dusmīgs un niknumā aizcērt savas istabas durvis. Viens no pusaudžu vecumposma sākotnējiem uzdevumiem ir “atdalīties” no vecākiem. Šajā laikā bērns grib būt neatkarīgs, pats paveikt daudzas lietas un lēmumus pieņemt patstāvīgi. Arī vecākiem ir jāpieņem, ka “atdalīšanās” ir vajadzīga ne tikai jauniešiem, arī pašiem vecākiem ir jāļauj bērniem būt pēc iespējas neatkarīgākiem. Ir jāpieņem, ka pusaudži bieži daudz labprātāk pavada laiku kopā ar draugiem, nevis dodas vecāku izplānotās brīvdienās.

Bieži vien šī “atdalīšanās” notiek ļoti emocionāli, un nereti to pavada dusmas, kas ir pilnīgi normāli. Šeit vecākiem der pievērst uzmanību tam, kā tās tiek izpaustas – ja dusmas pavada agresija, tad ar pusaudzi ir jāizrunā robežas, kuras nevajadzētu pārkāpt. Tāpat nav labi, ja pusaudzis vispār neizrāda savas dusmas, jo ļaut dusmām vaļu šajā vecuma posmā ir veselīgi. Vecākiem neizprotama bērna uzvedība var izraisīt virkni emociju arī vecākos, tāpēc pusaudžu vecums ir sarežģīts ne tikai bērniem, bet arī mammām un tētiem. Viņiem jāmācās pieņemt ne tikai augošās personības rīcība, bet arī jāstrādā pašiem ar sevi, jāmeklē savi iekšējie resursi, aktīvi jāiesaistās, jāmācās atklāti runāt. Ne visiem tas padodas viegli.

Jā – komunikācijai, nē – moralizēšanai

Laba savstarpējā komunikācija ir atslēga, kas palīdzēs pārvarēt šo sarežģīto vecuma posmu gan vecākiem, gan pašam pusaudzim. Ļoti svarīgi ne tikai klausīties savā pusaudzī, bet arī viņu sadzirdēt un vismaz censties izprast to, ko viņš saka. Ja vien ieklausīsies savā bērnā, dzirdēsi, kādas ir viņa vēlmes, vajadzības, idejas un arī viedoklis. Vecākiem ir jāciena pusaudža idejas, jāpiešķir vērtība tam, ko viņš saka, pat tad, ja viedokļi ir krasi atšķirīgi. Ļoti nozīmīgi ir parādīt, ka uzticies tam, ko pusaudzis dara, tam, ka paļaujies uz viņa lēmumiem, tam, ka viņš spēj uzņemties savam vecumam pienācīgu atbildību. Un, ja arī bērns kļūdās, ja kaut kas nesanāk, viņš ir jāatbalsta, jāiedrošina.

Moralizēšana nevienam nepalīdzēs! Iedomājies sevi bērna vietā, kā tu justos, ja tev kāds mācītu dzīvot un salīdzinātu ar citiem – it kā labākiem, veiksmīgākiem, bagātākiem cilvēkiem, bakstītu ar pirkstu tavā dzīvē un meklētu tikai kļūdas. Vai tas tevi motivētu iet un darīt vairāk vai, tieši pretēji, nomāktu vēlmi rīkoties vispār? Tieši tā jūtas pusaudzis, ja vecāki moralizē par to, ko viņi jau darījuši savos pusaudžu gados, kā uzvedušies, cik labi mācījušies, un nepārtraukti salīdzina ar, viņuprāt, veiksmīgiem paziņu bērniem.

Vecākiem nevajadzētu fokusēties uz salīdzināšanu, jo katrs bērns ir citādāks! Jābeidz moralizēt un izcelt to, ko bērns nevar, bet jāpārfokusējas uz iedrošināšanu, uz atzinību, uz uzslavu teikšanu par to, kas viņam padodas lieliski. Tas vecākiem ir grūts uzdevums, jo mūsu sabiedrībā nav pieņemts vienam otru uzslavēt, teikt labus vārdus, iedrošināt, motivēt, pamanīt to, kas bērnam izdodas. Turklāt atzinībai ir jāizskan regulāri, arī par sīkumiem! Bieži vien vecāki domā: “Ko tad es katru dienu bērnam teikšu, ka viņam kaut kas izdevies? Tā viņš tikai izlaidīsies!”

Tas ir pilnīgi aplami. Droši saki labu, pasaki paldies, ka viņš ir paveicis kādu mājas darbu, saki, ka lepojies, kad viņš ir izdarījis ko labu, uzslavē savu bērnu, izcel viņa idejas un iedrošini! Tā tu viņam liksi saprast, ka seko līdzi tam, ko viņš dara, un vairosi viņā aizrautību un vēlmi darboties. Turklāt šādi pateikti vārdi pauž labvēlību un cieņu un pusaudzis gribēs vairāk komunicēt ar vecākiem. Tas ļaus arī pusaudzim novērtēt savu sniegumu – to, ka viņam kaut kas ir izdevies.

Pīrsings mēlē un grebene

Caur dažādām izpausmēm – ģērbšanās stilu, pīrsingiem, tetovējumiem, frizūru, mūziku, draugu grupām, sociālo mediju zvaigznēm – jaunietis mēģina atrast savu identitāti. Ja vecāki pavēros savu pusaudzi, viņi redzēs, ka bieži vien šīs te izvēles nav noturīgas – te jaunietis vēlas sarkanus matus, te zaļus, vēl pēc kāda laika ir jauna frizūra. Tā viņš meklē savu identitāti, iziet cauri dažādām pieredzēm. Vecākiem ir jāļauj bērniem izpausties, bet, protams, saprāta robežās. Ja to iespaidā krasi mainās bērna personība un uzvedība, vecākiem jābūt ļoti uzmanīgiem. Te gan jāpiebilst jau iepriekš minētais, ka laba savstarpējā komunikācija pasargās vecākus no negaidītiem pārsteigumiem, jo bērns vispirms apspriedīsies ar viņiem.

Esi klātesošs

Vecākiem ir ļoti sāpīgi redzēt, ka viņš ir palaidis garām to mirkli, kad bērns jau ir pārkāpis ģimenē pieņemtās robežas… Daudzi sevi vaino, ka nav pamanījuši, ka viņu bērnam ir bijušas kādas grūtības, nav laikus sapratuši, ka bērns ir novērsies no ģimenes un tagad viņa tuvākie cilvēki ir draugi. Tā notiek… Pusaudžu vecumā vecāki krīt no autoritāšu postamenta un viņu vietu ieņem citi elki. Bieži vien paši pusaudži izvairās no sarunām, un vecākiem ir jāmācās atrast pareizā pieeja savam bērnam. Ja tomēr izdodas izrunāties, sarunas laikā klausies, nepārtrauc, ja dzirdi kaut ko tādu, kas tev nepatīk. Vecākiem ir jāiemācās turēt mēli aiz zobiem, tikai tad pusaudzis atklās, ko domā.

Noklausīties, sadzirdēt, tad uzdot jautājumus un pārrunāt, nevis uzreiz pateikt – nē, man tas nav pieņemami! Ja pusaudzis nevēlas, vecākiem nav jāuzbāžas ar ilgām sarunām, ar izplānotu kopīgi pavadītu laiku tikai tāpēc, ka tā tagad visi dara. Pats svarīgākais vecāku uzdevums ir būt klātesošiem, redzēt savu pusaudzi no vērotāja skatpunkta un ik pa laikam “iečekoties” viņa dzīvē, piemēram, katru dienu pajautāt, kā viņam iet. Ja viņš ir iebarikādējies savā istabā, var uzsaukt pa durvju spraugu – vai viss ir kārtībā? Svarīgi ir likt pusaudzim saprast, ka esi tepat blakus, lai viņš zina,  ja viņam būs vajadzīga palīdzība, vienmēr būsi tuvumā un viņu atbalstīsi.

Signāli, ko nevar atstāt bez ievērības

* Bērnu vairs neinteresē lietas, kas agrāk viņu aizrāva un sagādāja prieku. Piemēram, ļoti aktīvais un sabiedriskais pusaudzis tagad laiku pavada viens pats un nevēlas tikties pat ar saviem tuvākajiem draugiem.

* Pusaudzis ir ļoti emocionāls, bieži aizkaitināms, agresīvi reaģē uz daudzām lietām vai arī bieži raud.

* Krasi pasliktinās sekmes. Emocionālās grūtības ietekmē arī kognitīvās spējas – ir grūti sakoncentrēties, fokusēt uzmanību uz darbu veikšanu, pasliktinās atmiņa, līdz ar to cieš arī mācības.

* Mūsdienās vecāki nevar izsekot līdzi bērna miega režīmam, bet ir vērts noskaidrot, kāpēc tavs jaunietis ilgstoši ir neizgulējies, naktī ceļas un nevar aizmigt vai arī vienmēr guļ.   

* Pievērs uzmanību pusaudža ēšanas paradumiem – gan pārmērīga ēšana, gan atteikšanās no ēdiena, badošanās var būt pamats satraukumam.

* Nekad neatstāj bez ievērības, ja pamani paškaitējumu, panikas lēkmes, paaugstinātu trauksmi! Pievērs uzmanību arī tam, ja bērns ļoti nervozē ikreiz, kad jāiet uz skolu, ja viņš saka, ka uz skolu neies, jo ļoti nepatīk kāds priekšmets, skolotājs vai skolasbiedri. Tam bieži vien ir kāds ļoti pamatots iemesls.