Liec mieru dzīvei, ļauj tai būt. Tavs uzdevums – tikt galā ar sevi pašu

Mēs dzīvojam sarežģītā laikā. Pēdējos gados esam piedzīvojuši globālas jukas, kas paredz pārmaiņas un katra cilvēka iekšējo transformāciju. Pandēmija, sabiedrības šķelšanās, karš, ekonomiskā krīze… Viss ir zināms, saprotams, bet paliek jautājums – kā dzīvot tālāk?

Atbilde – ar smaidu. Bez ironijas. Tā apgalvo pētnieki, kas centušies izprast laba garastāvokļa un veselības formulu.

Ir neskaitāmi padomi, kā padarīt dzīvi jaukāku, ko darīt, lai cilvēks justos labi. Tomēr ir divas fundamentālas lietas, kas bremzē šo iecerēto pilnveides ceļu – vientulības izjūta vai bailes palikt vienam un bailes no nāves.

Vientulība

Par 21. gadsimta ligu bieži tiek nominēta mūsdienu cilvēka arvien izteiktākā vientulības izjūta. Tiek meklēti vainīgie un risinājumi, tomēr paliek jautājums, kas tad ir vien­tu­lī­ba – spē­cīgs pār­dzī­vo­jums, mī­les­tī­bas trū­kums, slikta rakstura sekas vai varbūt – lielā izdevība?

Fi­lo­zo­fi un psi­ho­te­ra­pei­ti uz­sver, ka cil­vē­kam ir jā­iz­dzī­vo, jā­ap­zi­nās, ka viņš ir viens. Ti­kai to sa­pra­tis, viņš spēj uz­ņem­ties at­bil­dī­bu par sa­vu dzī­vi. Līdz tam, esot nemitīgā attiecību, komunikāciju, informācijas karuselī, cilvēks visbiežāk ne­uz­tver li­kum­sa­ka­rī­bas, ne­ap­jauš, ku­rā brī­dī dzī­ve at­ka­rī­ga no pa­ša, ne­vis no ārē­jiem ap­stāk­ļiem.

Vien­tu­lī­ba ir ne­pie­cie­ša­ma tā­pat kā gaiss, ūdens, ēdiens, tas ir tikpat sva­rī­gi kā vie­ta dzī­ves tel­pā, kur aiz se­vis aiz­vērt dur­vis, lai ne­viens ne­trau­cē. Dažkārt cilvēks tik ļoti baidās no satikšanās ar sevi, ka jebkurš drauds par vientulību viņam sagādā vislielākās ciešanas. Un cilvēks ir gatavs uz visu, lai tikai nepaliktu viens. Paradoksāli, bet visbiežāk tādā veidā kļūstot iekšēji vēl vientuļāks.

Protams, bai­les no vien­tu­lī­bas ir pa­ma­to­tas, tās  ir ie­ko­dē­tas zem­ap­zi­ņā. At­stāts viens, cil­vēks no­mir­tu, jo vi­ņam nav ne asu na­gu, ne zo­bu, viņš ne­spēj uz­brukt un aiz­stā­vē­ties. No­kļūs­tot bez­pa­lī­dzī­gā si­tu­ā­ci­jā, cil­vēks tā­pat kā no ba­ra pa­dzīts dzīv­nieks ir pa­kļauts nā­vei. Ta­ču, kul­ti­vē­jot do­mu – ja es pa­lik­šu viens, mir­šu –, cil­vēks se­vi ie­slo­ga tā­dā kā pa­ša ra­dī­tā kam­ba­rī. Dzī­vo­jot pā­ra at­tie­cī­bās, viņš bie­ži vien ir ne­lai­mīgs, ga­tavs ciest pa­ze­mo­ju­mus, var­dar­bī­bu, lai ti­kai part­ne­ris vi­ņu ne­pa­mes­tu. Tāds sa­do­ma­zo­hisms – lai arī cieš, cil­vēks prie­cā­jas, ka tomēr kā­dam ir va­ja­dzīgs.  

Vai vien­tu­lī­bu ra­da mī­les­tī­bas trū­kums? Tas ir jautājums, kurā redzam tikai aisberga virsotni. Jē­dzie­nā ­vien­tu­lī­ba ie­tilpst ve­se­la iz­jū­tu gam­ma: vēl­me būt mī­lē­tam, va­ja­dzī­gam, ne­at­stum­tam... Tālab cilvēkam, kuram uz­nāk vien­tu­lī­bas iz­jū­ta, jā­pa­do­mā, kā­pēc šis jau­tā­jums – būt va­ja­dzī­gam, mī­lē­tam – ak­tu­a­li­zē­jies. Kāpēc tu jūties vientuļš? Kāpēc domā, ka neesi nevienam vajadzīgs? Kāpēc uzskati, ka esi vajadzīgs tikai tādēļ, lai tevi izmantotu vai tad, kad tu spēj kaut ko dot? Patiesībā mēs visi cits ci­tu savā ziņā iz­man­to­jam, un tas ir nor­mā­li. Tā ir brī­vī­bas pa­kā­pe – at­do­ties un ņemt; ap­zi­nā­ties sa­vu vien­tu­lī­bu, savu va­ja­dzī­bu pēc mī­les­tī­bas, zi­not, ka to pa­šu va­ru sniegt ot­ram.

Un kā tad ar tiem, kas vi­ci­na ka­ro­gu un ap­gal­vo – es­mu pil­nī­gi ne­at­ka­rīgs?  Bieži vien  tieši viņi ir ļo­ti vien­tu­ļi. Var­būt vi­ņi reiz ti­ku­ši iz­smie­ti vai pa­ze­mo­ti, varbūt viņi tik ļoti ir vīlušies cilvēkos, dzīvē, ka slēpjas aiz demonstratīvās pašpietiekamības maskas.

Ta­ču ir re­ā­la vien­tu­lī­ba, pie­mē­ram, esot vienam slimnīcas gultā. Ve­cu­ma vien­tu­lī­ba ir si­tu­ā­ci­ja, ku­rā no la­ba prā­ta ne­viens ne­at­ras­tos, jo ve­ciem cil­vē­kiem vie­niem vienkārši reāli ir grū­ti – sli­mī­bas pro­gre­sē, vi­ņi ne­spēj par sevi parūpēties. Ta­ču, aptaujājot vecos vientuļniekus, pārsteidzošs ir secinājums, ka ma­te­ri­ā­lās rū­pes vai bai­les pa­krist bie­ži vien vi­ņus uz­trauc vai­rāk ne­kā vien­tu­lī­ba. Pro­tams, pa­tī­ka­mi ar kā­du pa­ru­nā­ties, ta­ču ve­cie ļau­dis dzī­vo sa­vā pa­sau­lē, at­mi­ņās. Vēl viena nianse – jo labāks materiālais stāvoklis vecumdienās, jo mazāk vientuļš jūtas cilvēks. Iespējams, tāpēc, ka viņš skaidri novērtē katru dienu kā doto iespēju, lieki nefilozofējot, kāpēc ir tā, kā ir.

Vientulībai ir arī savu stereotipi, kas strādā kā pastiprinājuma pogas cilvēka pašsajūtai. Piemēram, vairākumam cilvēku, kuri ir vieni, svēt­kos vien­tu­lī­bas iz­jū­ta pa­stip­ri­nās. Lie­lā­ko­ties svi­na­mās die­nas ir ģi­me­nes svēt­ki, un nu jau sa­bied­ris­kā do­ma vien­tuļ­nie­kiem liek jus­ties ne­rik­tī­giem, apdalītiem. Tomēr te jāatgādina – dažkārt apskaužamajā ģimenē kopā dzīvo divi vientuļi cilvēki, kuriem bailes no savas dzīves ir tik lielas, ka viņi gatavi turpināt tēlot savu lomu, pat ja tāpēc jāupurē sava laime.

Vissvarīgākais ir būt go­dī­gam pret se­vi, lai atzītos, ko es gri­bē­tu mai­nīt, bet ne­va­ru. Un kā­pēc nevaru. Vai tiešām nevari? Pat ja cilvēks atbildēs, ka dzīve nodzīvota, tagad viņš ir slims un vecs, tas ne vienmēr tas paredz, ka šis cilvēks nevar neko mainīt uz labu. Kāpēc nepriecājies par saviem bērniem, mazbērniem, sauli aiz loga, bet tupi savā negatīvismā kā tumšā cietumā? Kāpēc nelaid nevienu pie sevis, lai gan kliedz, ka neesi nevienam vajadzīgs? Varbūt kāds cits teiks – man vairs nav ne spēka, ne ticības, esmu darījis visu iespējamo, bet nekas nav sanācis. Tiešām?  Var­būt jā­pār­dzī­vo kā­da krī­ze, bet tāda, lai slik­ti ir pa īs­tam? Var­būt pēc tās tu būsi ga­tavs tie­šām kaut ko mai­nīt.

Mēdz arī teikt – jo vai­rāk cil­vēks se­vi piln­vei­do, jo viņš kļūst vien­tu­ļāks. Tas ir neizbēgami – jo cil­vēks vai­rāk sāk iz­prast se­vi, dzī­vi un pro­ce­sus, jo lie­lā­kas skum­jas vi­ņu pār­ņem. Viņš ne par ko vairs ne­brī­nās, zau­dē sa­vu bēr­niš­ķī­bu. Vai­rāk sa­prot, vai­rāk redz. Ar­vien vai­rāk at­tā­li­nās, dis­tan­cē­jas no ie­ras­tās dzī­ves, jo viss jau vi­ņam ir zi­nāms, pa­re­dzams, ko­pā ar drau­giem ir gar­lai­cī­gi un ne­in­te­re­san­ti. Bet tad nāk nākamais līmenis. Un nā­ka­mais lī­me­nis ga­rī­ga­jā iz­aug­smē ir cil­vē­ku mī­les­tī­ba citā kvalitātē, kas atdod spē­ju prie­cā­ties, brī­nī­ties, pie­ņemt. Dzīves laikā mēs regulāri pietuvināmies kādai izskaņai – kādu ilūziju, sapņu, iedomu, zināšanu, attiecību, ierastās dzīves, apstākļu. Turpmākais ir pašu rokās. Iesi vai neiesi tālāk. Cik liela ir tava vēl­me būt lai­mī­gam.

Kā­pēc ša­jā pa­sau­lē esam nā­ku­ši un kurp ejam – tas ir jau­tā­jums, uz ku­ru cil­vēks mek­lē at­bil­di vi­su mū­žu. Viens pats.

Bailes no nāves

Nāve nav anomālija vai visbaisākais notikums, kā mūsdienu pasaules kultūra liek cilvēkiem ticēt, bet gan visdabīgākā lieta pasaulē, neatdalāma no sava pretstata – dzimšanas – un tikpat dabīga kā tā. Nāve nav dzīvības pretstats. Dzīvībai nav pretstata. Nāves pretstats ir dzimšana. Dzīvība ir mūžīga.

Kas ir pamatā bailēm no nāves? Ka viss beigsies ar nāvi. Nāve kā lielais nezināmais, kas ļoti biedē.  Un visvairāk biedē tos, kas saka – visu mūžu esmu cīnījies, bet tā arī neesmu kļuvis laimīgs. Lūk, atbilde uz šo jautājumu! Kā tu jūties savā dzīvē, savā ādā. Tagad. Daudz ciešanu, daudz negatīvu izjūtu rodas, pieņemot katru prātā ienākušo domu par patiesību. Apstākļi nepadara tevi nelaimīgu. Tie var nodarīt tev fiziskas sāpes, bet nevar padarīt nelaimīgu. Nelaimīgu tevi padara tavas domas. Arī pieņēmums vai pārliecība par pārdzimšanu nepalīdz, ja pašreizējā inkarnācijā tu joprojām nezini, kas tu esi. Tev vajag laiku, lai saprastu, ka tev nevajag laiku, lai būtu tas, kas esi.

Ne visi tic pārdzimšanai, vairums uzskata to par pasaku, prasot – kur pierādījumi? Vai kāds no tās pasaules ir atgriezies? Galu galā, ja pieņemam, ka dvēsele pēc nāves dodas uz debesīm, kā var izskaidrot faktu, ka pirms 200 gadiem uz Zemes dzīvoja miljards cilvēku, bet tagad vairāk nekā septiņi miljardi? Vai tur augšā ir fabrika, kur uz konveijera milzīgā tempā tiek štancētas dvēseles?

Reanimatologs Pēteris Kļava  uz šādu jautājumu atbild – nevajag ierobežot dvēseļu skaitu ar zemeslodi un šo galaktiku. Mēs nezinām, no kurienes tās ierodas. Ir naivi skaitīt dvēseles pēc fiziskajiem ķermeņiem, jo mēs tiešām nenieka nezinām par visuma spēkiem, to vajadzībām, likumiem, spēlēm, kā arī to, no kuras planētas un visuma nostūra katrs no mums ir ieradies. Dainās un ticējumos ir vieta, kurp dodas dvēsele pēc nāves, kas tiek dēvēta par viņsauli un aizsauli. Šie divi vārdi nav sinonīmi, bet atšķirīgi jēdzieni. Aizsaule ir neierobežota telpa aiz šīs saules, bet viņsaule – konkrēta zvaigzne. Daži pētnieki uzskata, ka tas Sīriuss.

Cik dzīvju mēs dzīvojam? Arī te versijas ir dažādas – daži domā, ka piecsimt, citi, ka tūkstoti. Un kāda tam galu galā ir nozīme?  Informācija par iepriekšējām dzīvēm nepalīdzēs, jo neatkarīgi no tā, tici pārdzimšanai vai netici,  katrs no mums dzīvo savu dzīvi tādu, kāda tā ir. Mūsu pašreizējā dzīve ir iepriekšējo dzīvju summa, rezultāts. Tāpēc nekādā gadījumā nevajag mēģināt pārliecināt par pretējo tos,  kuri saka – tās ir blēņas! Nekādas pēcnāves dzīves nav! Labi!  Tev ir viena dzīve. Viena. Ko tu ar to darīsi? 

Tieši bailes no nāves dzen cilvēkus pa cilvēcības ceļu. Kā uzskata viedie prāti, par cilvēku nepiedzimst, par cilvēku kļūst. Bail no nāves ir arī tiem, kuri jūtas visspēcīgi, kuriem ir nauda, vara, laime, un arī tiem, kas netic ne Dievam, ne velnam. Arī viņiem ir bailes no nāves. Un, jo tuvāk ir nāve, jo lielākas ir nāves bailes. Un mokošākas. Nevajag nekādus draudus par elli,  jo šāds cilvēks jau ir ellē – savās atmiņās par bezjēdzīgo vai ļauno dzīvi, savas nīcīgās miesas šausmās, ka visam pienācis gals.

Dzīves dalīšana pagātnē, tagadnē un nākotnē ir prāta radīta un pilnīgi maldīga. Pagātne un nākotne ir domu veidoli, prāta abstrakcijas. Lielākā daļa cilvēku visu savu dzīvi pavada, ieslodzīti savu domu robežās. Viņi nekad neaiziet aiz prāta veidotas šauras un sevī vērstas pašapziņas, kuru nosaka pagātne. Tā kā prāts pastāv nepietiekamības stāvoklī, tam vienmēr tam vajag kaut ko vairāk. Pieķeroties prātam, cilvēks viegli kļūst garlaikots, nemierīgs, neapmierināts, nelaimīgs, agresīvs. Cilvēka prātam ir ārkārtīga vajadzība zināt, izprast un kontrolēt, bet, tā kā prāts darbojas tikai ar zināmo un pieredzēto informāciju un ir cieši sasaistīts ar cilvēka ego, tas jauc priekšstatus un viedokli ar patiesību. Cilvēkam ir jābūt plašākam par domām, lai aptvertu – lai kā arī tu skatītos uz savu vai kāda cita dzīvi vai uzvedību, lai kā vērtētu jebkuru situāciju, tas ir tikai skatu punkts, viena no daudzajām iespējamajām perspektīvām.

Un tagad iedomājieties – mūsu ir vairāk nekā septiņi miljardi. Katrs ar savu patiesību. Visu veidu aizspriedumi netieši norāda, ka cilvēks ir pieķēries domājošajam prātam. Arī attiecībās cilvēks parasti  redz nevis otru cilvēku, bet tikai savu priekšstatu par viņu. Bet cita cilvēka esības samazināšana līdz priekšstatam, tavai iedomai  jau ir vardarbības izpausme.

Tad kā dzīvot bez problēmām?

Vienkārši. Jo problēmas neeksistē. Ir tikai situācijas, ar ko vai nu tūlīt jātiek galā, vai arī jāatstāj tās mierā un jāpieņem kā pašreizējā brīža sastāvdaļa, līdz tās pazūd pašas no sevis vai kļūst atrisināmas. Problēmas ir prāta radītas, un, lai tās pastāvētu, ir nepieciešams laiks. Tās nespēj izdzīvot tagadnes realitātē. Ja cilvēks ir visā pilnībā nodevies tagadnei, nav iespējams būt problēmu nomāktam. Viss ļaunums ir neapzināšanās sekas.

Tu vari atvieglot neapzināšanās sekas, taču nav iespējams no tām atbrīvoties, kamēr neesi atbrīvojies no to cēloņa. Patiesās pārmaiņas notiek iekšienē, nevis ārpusē. Sajūtu, ka esi nelaimīgs, nosaka nevis tavas dzīves apstākļi, bet gan tas, kā ierīkots tavs prāts. Domāšanas straumei ir milzīga inerce, kas var viegli aizvilkt tevi līdzi. Ikkatra doma grib būt vissvarīgākā. Tā vēlas paņemt visu tavu uzmanību. Lūk,  garīgs vingrinājums – neuztvert savas domas pārāk nopietni.

Labs padoms. Bet, kā saka, viegli pateikt, grūti izdarīt. “Man nepatīk jēdziens pozitīvā domāšana,” savulaik Patiesajai Dzīvei atzinās Andžejs Reiters, personības izaugsmes treneris un bioenerģētiķis. “Tas, ka cilvēki kladzinot un pieprasot mēģina tikt pie lietām, kas neatbilst viņu sirds izmēram, viņiem var tikai kaitēt. Tu kārtoto dabūsi pēc kāda laika, ja būsi izaudzis gan ar sirdi, gan apziņu.”

Ko tas nozīmē? Liec mieru dzīvei, ļauj tai būt. Tavs uzdevums – tikt galā ar sevi pašu. Un, jo vairāk tu pasmiesies par sevi, jo vieglāk tas būs izdarāms.

Pētnieki ir atklājuši, ka smiekli rada apjausmu un atmiņas aktivizēšanos.

Pēkšņa domu skaidrība un zināšanas tūlīt pēc smiešanās varētu būt izskaidrojamas ar palielinātu aktivitāti par emocijām atbildīgajā smadzeņu reģionā amigdalā, kas saistīts ar smadzeņu garozas virsējo slāni. Šis smadzeņu reģions nosaka problēmu risināšanas spējas. Pētnieki noskaidrojuši, ka negatīvu ziņu lasīšana,  drūmu filmu skatīšanās, vispār negatīvas domas samazina aktivitāti šajos smadzeņu reģionos, bet tie, kas daudz smejas, ir gudrāki par nopietnajiem un drūmajiem.

Smiešanās jogas pamatlicējs medicīnas doktors Madans Kataria uzskata, ka, sirsnīgi smejoties, ķermenis tiek piepildīts ar pārsteidzoši spēcīgu dabisku enerģiju. Priecājoties vitāli svarīgie orgāni tiek piepildīti ar skābekli, stresa līmenis krītas par 75 %, samazinās sāpju sajūta, palielinās pašapziņa, komunicēšanās spējas un radošums, pastiprinās imunitāte, uzlabojas gremošanas sistēmas darbība un seksuālās spējas.

Smiešanās cilvēku padara laimīgu. Palielinās antivielu daudzums deguna gļotādā un elpceļos, pasargājot no vīrusiem, baktērijām un mikroorganismiem. Pētnieki apgalvo, ka smiešanās palīdz izvairīties no vēža un AIDS. Aptuveni desmit minūšu ilga izsmiešanās pazemina asinsspiedienu, kas nokrītas par desmit vienībām. Smejoties palielinās endorfīnu līmenis, kas ir dabisks sāpju samazinātājs, tāpēc atvieglo dzīvi tiem, kam ir artrīts vai sāp mugura. Smiešanās tāpat kā vingrošana stimulē asinsriti un sirdsdarbību. Sešas minūtes ilga smiešanās pielīdzināma 30 minūšu ilgai sejas atjaunošanas procedūrai. Piecpadsmit minūtes smieklu ir līdzvērtīgas divām laba miega stundām, kad organisms atpūšas.

Turklāt jāņem vērā, ka dopamīnu (t. s. gandarījuma hormonu) mēs pamazām sākam zaudēt jau pusaudžu gados. Vēl viens aizdomāšanās vērts fakts – laimes izjūta daļēji ir iedzimta. To, vai cilvēks ir laimīgs, par 50 % nosaka ģenētika. Četrdesmit procentus no kopējā laimes līmeņa nosaka cilvēka izvēle, ko viņš pats – tikai pats – var darīt, lai justos laimīgs.  

Zinātnieki ir izstrādājuši regulējošo novecošanas teoriju, pēc kuras secina, ka visas dzīvības funkcijas regulē divas sistēmas – endokrīnā (atbild par hormonu izstrādi) un nervu sistēma. Turklāt abas sistēmas ir cieši saistītas. To uzdevums ir uzkrāt vielas, kas aizkavē novecošanu, bet šo vielu izstrāde ir atkarīga no nervu sistēmas līdzsvara stāvokļa, kas savukārt iespaido cilvēka hormonālo fonu. Tādējādi arvien atgriežamies pie tā, ka novecošanu palēnina labs garastāvoklis. Pētnieki apgalvo, ka vislaimīgākie cilvēki ir jaunībā un lielā vecumā, mazāk laimīgi – pa vidu.

Ir teikts – ej, kurp iedams, tu tik un tā esi, kur esi. Proti, tu esi šeit. Vienmēr.  Sakot jā tam, kas ir, un pārstājot cīnīties ar notiekošo, tu kļūsti vienots ar Dzīves saprātu un spēku un sajūti dziļu mieru. Tikai tā tu vari kļūt par pozitīvu pārmaiņu nesēju.

Pieņemt nepieņemamo – tas ir šīs pasaules neizsmeļamais žēlsirdības avots. Aiz visiem apstākļiem, cilvēkiem un notikumiem, kas šķiet slikti vai ļauni, slēpjas dziļāks labums. Jebkas, ko tu pieņem visā pilnībā, aizved tevi uz mieru –arī pieņemšana, ka tu nespēj to pieņemt, ka pretojies.