Apzinātas ēšanas trenere Zane Krēsliņa: "Ēdienu mīlēt vajag, tomēr dzīvi vajag mīlēt vairāk"

Lietotne telefonā maigā balsī saka: “Pasmaržo ēdienu, pieskaries, ieklausies, vai tas runā ar tevi.” Tāda bija viņas pirmā apzinātas maltītes meditācija. Tā likās dīvaina, bet sieviete bija apņēmības pilna tikt laukā no emocionālās miskastes, kas saucas cīņa ar ēdienu. Tagad Zane Krēsliņa, sertificēta fitnesa un apzināta uztura trenere, palīdz sievietēm veidot garšīgas attiecības ar ēdienu – bez emocionālā izsalkuma remdēšanas pierijoties, bez sevis kritizēšanas un diētām, kas parasti beidzas ar vēl lielāku svara pieaugumu.

Bezjēdzīgais karš ar ķermeni

Varētu domāt – kas gan var būt dabiskāks un vienkāršāks par ēšanu? Kā vispār esam nonākuši tik tālu, ka mums, pieaugušiem cilvēkiem, jāmācās ēst? Lai dzīvotu, ir jāēd! Tomēr mūsdienu civilizētajā pasaulē cilvēku attiecības ar ēdienu bieži vien ir sarežģītākas, nekā tām vajadzētu būt. Pētījumi liecina, ka 82 procenti sieviešu uz stresu reaģē ar emocionālo ēšanu – apēd nogurumu, dusmas, traumas, iekšēju tukšumu.

Zane Krēsliņa bija viena no viņām – pareizāk sakot, mums. Un visu, ko tagad māca citām, ir piedzīvojusi pati – izgājusi septiņus ēšanas elles lokus un zina drēbi līdz kaulam. Toreiz viņa gribēja būt perfekta par katru cenu. Un cena bija augsta – nebeidzamas diētas, pašpārmetumi par katru apēsto kūkas gabalu, pārēšanās, kam sekoja vēl striktāka diēta, bulīmijas epizodes, trauksme. Nelīdzēja pat tas, ka Zane orientējās veselības jomā – Rīgas Stradiņa universitātē bija ieguvusi veselības sporta speciālistes diplomu.

“Aizgāja līdz trauksmei, pazuda mēnešreizes – es biju kārtīgā bedrē,” viņa atceras. Vienlaikus Zane strādāja par fitnesa treneri un redzēja, ka arī citas sievietes ir šajā bezjēdzīgajā, nebeidzamajā karā ar savu ķermeni. Zane bija apņēmības pilna tikt laukā no šā apburtā loka. Tiešsaistē viņa apguva apzinātas ēšanas programmu (mindfulness based eating) un soli pa solim sāka to praktizēt. Klupdama krizdama, kā pa celmiem, Zane sāka sevi pieņemt, un viņas dzīve mainījās. Tagad par to, kā apzinātība un meditācija var palīdzēt sievietēm, Zane runā savā blogā un grāmatā Ēd un baudi.

Ārprāts, tā bija mana dzīve!

Viss sākās, kad Zane mācījās sākumskolā un viņas vecāki izšķīrās. Meitene daudz laika pavadīja tēta mājās, kur viņai patika. “Ar tēti vienmēr kopā gājām iepirkties, un viņš man pirka visu, ko vien gribēju. Jogurtiņus, kuriem iekšā var iebērt mazos šokolādes kraukšķus, dažādus salātus, našķus – visu, ko mana mazā sirds varēja vēlēties. Es tolaik nedomāju par to, kāpēc mani vecāki izšķīrās. Līdz apzinātam vecumam vispār neuzskatīju, ka tas mani ir satraucis.”

Pusaudzes gados Zane pamanīja – lai gan ir paēdusi, tomēr kaut kas liek turpināt ēst. “Gadiem ejot, es sāku niekoties ar bulīmijas ieradumiem, šķita, ka pēc izdzerta kakao ir normāli no tā atvadīties podā,” viņa raksta savā blogā. “Vienu reizi mani gandrīz pieķēra, un, kas savādi, es pat savā ziņā to gaidīju. Tik ļoti šī sāpe gribēja tapt pamanīta. Viss, kas notika pamatskolā, man šķita kā murgs. Domas, ka esmu resna, un diētas cita pēc citas.”

Vēlākajos gados piektdienas Zane gaidīja kā svētkus, jo tas bija laiks, kad viņa pieēdās. “Es gāju uz veikalu pēc našķiem, kurus sāku notiesāt pa ceļam uz mājām. Man bija kauns, ka kāds redzēs, ka ēdu. Man šķita, ka nedrīkstu ēst. Iespējams, jau tolaik zināju – tas nav fizisks izsalkums, ko es baroju. Tas ir mīlestības trūkums.”

Zane bija lieliskā formā, bet tik un tā viņai bijis kauns no sava ķermeņa. Viņa pat kautrējās ķemmēt matus pie spoguļa, ja citi viņu varēja redzēt no aizmugures. Gāja laiks – nedēļas nogales ar pārēšanos, nedēļas sākums ar jaunu apņemšanos. Šķita, ka kaloriju un gramu skaitīšana reiz visu atrisinās un viņa atradīs ideālo diētu.

Lēna atmošanās sākās caur personiskām krīzēm, līdz apzinātība norāva plīvuru no visa, kas ticis paslaucīts zem tepiķa, aizmirsts, noliegts. Tagad viņa saka: “Emocionālā ēšana pie manis atnāca, lai pamācītu, izdziedētu, lai atsvabinātu blokus. Man ir žēl, ka tas prasīja tik ilgu laiku, tomēr esmu tai pateicīga. Es cīnījos pati ar sevi. Un nezināju, kas tieši ir tas, ar ko cīnos, es raku nepareizajā virzienā. Vai jebkad būtu domājusi, ka emocionāla ēšana un ēšana ārpus kontroles attiecas uz mani? Nekad. Bet es to satiku.” Tagad, pēc daudziem gadiem, atskatoties atpakaļ, viņa domā: “Ārprāts, tā bija mana dzīve!”

 Kā garšoja putra?

Samiegojies rīts, tu stāvi virtuvē un skaties pa logu, kā kaimiņš steigšus ielec mašīnā, – viņš atkal kavē. Ar ierastu kustību ieliec šķīvī auzu biezputru, pa virsu augļus, un bāz mutē karoti pēc karotes. “Šodien prezentācija – vai statistikas dati nav pārāk veci? Varbūt labāk vilkt zilo kleitu? Ai, tai taču pleķis uz apkakles!” Domas šaudās pa galvu, kamēr ēdiens bez garšas un sāta pazūd tevī. Cik daudz tu apēdi, kā garšoja putra, tur bija kivi vai tikai banāns? Ne jausmas. Pazīstama aina, vai ne? Tieši tā mēs ēdam. Labākajā gadījumā. Sliktākajā, atnākuši mājās pēc nogurdinošas darba dienas, atkrītam dīvānā pie televizora ar čipsu paku, kas jau pēc brīža ir tukša. Bet kāpēc tu vispār to izēdi? Atbilde, ko atradīsi sevī, pārsteigs un, iespējams, sāpinās.

“Apzināta ēšana noteikti nav jauna diēta vai kārtējā svara samazināšanas programma. Apzināti ēst nozīmē pievērst uzmanību brīdim, kad ēd. Tajā nav nekā sarežģīta vai ezoteriska,” uzmundrinoši saka Zane. Arī viņai pēc gadiem praktizētas apzinātās ēšanas reizēm domas dodas pa saviem ceļiem, tāpēc sev jāatgādina: “Zane, saņemies – kā garšoja putra?” Tomēr viņa ir pārliecinājusies – šī vienkāršā uzmanības pievēršana maltītes brīdim darbojas ļoti spēcīgi. Un ir zinātniski pierādīta.

“Galvenais ir sākt just savu ķermeni, ko mums neviens neiemāca – ne skolā, ne vecāki. Man mācīja, ka nedrīkst iet prom no galda, ja neesi izēdis šķīvi tukšu. Kā vispār zināt, ka tev gribas ēst? Es to neapzinājos – kad pienāca pusdienu laiks, ēdu. Ja cilvēks prot noteikt sava izsalkuma pakāpi, viņš par 50 procentiem ir nostājies uz normālas ēšanas ceļa. Otri 50  procenti ir emocijas, kas jāsadziedē ar terapiju, meditāciju, garām pastaigām. Galvenais ir nepalikt vienatnē bez palīdzības,” uzsver Zane.

Īstenībā apzināta ēšana ir miera noslēgšana ar ēdienu, kas ļauj atmest raizes par ēdienu un veltīt enerģiju dzīvei. “Kā garšotu tavs mīļākais ēdiens, ja tu atļautu sev baudīt bez vainas izjūtas? Par ko tu domātu, ja beigtu raizēties par ēdienu un svaru? Kādi ir tavi sapņi, kas gaida piepildījumu?”

Ķermenis negrib tik daudz, cik apēdam

“Resnā muļķe, kāpēc atkal pierijies?” tu kārtējo reizi saki, stāvot pie spoguļa un notraušot no lūpām Napoleona drupaču. Bet kā pārtraukt vainot sevi par to, ka našķi atkal pazuduši no šķīvja? “Tas ir ļoti grūti, jo sevis kritizēšana iestrādājas smadzenēs, izveidojot ķīmiskas saites. Bet sevis vainošana provocē pārēšanos. Es teiktu, ka mums nevajag ēdienu, bet vajag mīlestību pret sevi, jo sievietes ienīst sevi.”

No pašpārmetumu apļa ir jātiek ārā, sākumā kaut vai samāksloti sev pasakot – tas nekas, viss ir labi. “Kamēr domājam, ka esam neveiksmīgas, nespējam sevi turēt grožos un uz priekšu netiekam,” skaidro trenere.

Kā noteikt, ka ņemšanās ap ēdienu ir kļuvusi par problēmu? “Ja tu ar lieko svaru cīnies vairāk nekā gadu, visticamāk, problēma nav svarā, bet citur. Vēlme atrast perfektu diētu ir vēlme pēc kaut kā cita. Vai tad cilvēkam visu laiku jāmēģina zaudēt svaru? Tas ir absurds! Es redzu sievietes ar augstāko izglītību, karjeru un ģimeni, kuras visu laiku runā par savu celulītu vai liekajiem pieciem kilogramiem. Ja padomā, tas ir tik dīvaini, vai ne?”

Runā par izskatu, bet ne par pierīšanos, jo tie, kas ar to nav saskārušies, nesaprot. “Nu kam tu stāstīsi, ka atkal apēdi puskilogramu šokolādes? Ja izstāstīsi draudzenei, viņa teiks – nepērc šokolādi! Bet tas taču nav par to! Īstais jautājums ir – kas notiek cilvēkā? Caur meditāciju un būšanu klusumā tu ieraugi, kas ir pamatā tavām attiecībām ar ēdienu. Jo patiesībā ēst veselīgi ir viegli.” Kad caur apzinātību sāk izkristalizēties lietas, kas klusi gruzdēja, nobāztas apziņas dziļākajos nostūros, sastapšanās ar tām nav viegla.

Sievietes domā, ka ir rijīgas

Kāda izskatās apzināta maltīte? Bez milzu piepūles – no rīta vai vakarā pirms maltītes jāaizver acis un desmit minūtes jāpasēž klusumā. Trīs ieelpas, trīs izelpas, pievēršot uzmanību ēdiena smaržai un faktūrai. Bez telefona? “Pētījumi liecina, ka sliktāks par telefonu ir televizors, jo neaizņem rokas,” saka Zane. “Pievērs uzmanību tam, kā garšo ēdiens, kā mazinās izsalkuma sajūta un piepildās vēders.”

Izklausās vienkārši, un tā arī ir, kad sāc iekšēji sakārtoties. “Jābūt reālam. Nevajag sev  solīt– četras reizes dienā ēdīšu superapzināti. Sākumā pietiek ar vienu apzinātu reizi. Pretējā gadījumā viss var izvērsties kārtējā sevis šaustīšanā.” Bet viens no apzinātās ēšanas stūrakmeņiem ir atteikšanās no sevis izdzīšanas un prasības būt perfektai.

Ēdiena izvēli līdz pat divām trešdaļām ietekmē vide, stāsta trenere. Piemēram, ja kafejnīcā pusdienu piedāvājumā ir deserts, roka pati sniedzas pēc tā, bet, iespējams, mājās saldo neēstu. Zane iesaka: “Uz brīdi aizver acis vai novērsies no galda, ja esi ciemos, un ieklausies, ko īsti vēlies. Sievietes domā, ka ir šausmīgi rijīgas un vispār bezcerīgas, bet īstenībā ķermenis negrib tik daudz, cik liekam tam apēst. Viss ir vienkārši – notiesā kartupeļus ar kotleti un ej tālāk.”

Tomēr ir vēl kāda lieta, kas jāņem vērā. Daži produkti tehnoloģiski radīti tā, ka, tos ēdot, apstāties ir gandrīz neiespējami. “Globālie pārtikas ražotāji produktam pievieno vielas, kas mums liek gribēt vēl un vēl.” Arī ar saldajiem gāzētajiem dzērieniem nevar atdzerties. “Mums jābūt gudrām un iekšējā pasaule jāsavieno ar zināšanām par ārējās pasaules ietekmi,” saka Zane.

Jāmācās no frančiem!

Vai vispār varam tikt galā ar tieksmi pārēsties, ņemot vērā, ka cilvēces vēsturē ēdiena gandrīz vienmēr ir bijis par maz? Biežāki bijuši kara un bada gadi, nevis laiki, kad apcirkņi pilni ar ēdamo. Vēl nesen, padomju laikos, ēdiena sagādāšana bija laikietilpīgs process, kam vajadzēja tādas sociālās iemaņas kā blatu. No ģenētiskās atmiņas nespējam izsvītrot tūkstošgades, kad mūsu senču pirmārais uzdevums bija sagādāt medījumu un to ātri notiesāt. “Tagad karš un neziņa par nākotni izraisa papildu stresu,” piekrīt Zane. “Kādreiz teicu, ka dzīvnieki zina, cik daudz jāēd. Kopš man ir suns, saprotu, ka tā nav. Ēdiens jāsver, lai suns būtu normāls, jo viņš ēd visu.”

Būtiskākais tomēr ir attieksme pret ēdienu. “Mana ome piedzīvoja abus pasaules karus, bet, atnākusi ciemos, uz šķīvja uzlika vienu kartupeli, gaļas šķēlīti un teica, ka pietiek. Lai gan viņai bija visas iespējas uzbaroties, ome nekad neēda daudz.”

Ek, kā atgriezties pie vecmodīgām, rimtām maltītēm un, neapēdot daudz, izbaudīt visu garšas buķeti? “Jāskatās franču filmas,” saka Zane. “Franči jau no mazotnes ēd ilgi – minūtes četrdesmit. Pētījumi rāda, ka pat makdonaldā viņi ēd ilgāk nekā citas tautas. Viņi ēdienu izvēlas nesteidzoties un dod priekšroku īstiem, trekniem sieriem un jogurtiem. Tomēr apēd vienu nelielu porciju, nevis ar kaudzi. Būtiski, ka franči ietur maltīti ēdienreizēs, nevis steigā.”

Saku – gadās, ka, aizbraucot ceļojumā, kur "viss iekļauts", ļaujamies ēšanas baudai, nepārmetot to sev, un tavu brīnumu – svarā nepieņemamies. Zane saminstinās – jā un nē. “Aizliegumi veicina ēstgribu, tomēr esmu racionāla. Ja cilvēkam bijusi diētu pieredze un ir liekais svars, atgriezties pie normālas attieksmes pret ēdienu nav viegli. Reizēm tas prasa gadus.”

Mūsdienās skaistuma kults paslēpies zem veselīga dzīvesveida izkārtnes – ķermeņa nepārtrauktas monitorēšanas, fokusēšanos uz sportošanu, pareizu ēšanu, sevis pilnveidošanu. Un tam ir nosaukums – helsisms. Ja trīs reizes nedēļā neapmeklē sporta zāli, neskulpturē savu ķermeni, līdz vēdera muskulīši līdzinās jūrai bezvēja dienā, nestiprini dziļo muskulatūru, neatbrīvo prātu, nesavienojies ar dabu un neēd saskaņotas krāsas augļus, tu šajā pasaulē esi zaudētājs. Speciālisti atzīst, ka helsisms ir 21. gadsimta fenomens, sava veida sektantisms, kas nereti noved līdz atkarībai. Jo perfekcijas standarti nav sasniedzami.

“Mēs to it kā saprotam, bet neielaist apziņā ir tik grūti. Un, ja godīgi, kura bilde mums patīk instagramā? Tā, kurā ir slaids, veselīgs ķermenis.” Zane skaidro, ka ķermeņa uztvere nāk no bērnības, arī no tā, ko mamma domājusi par sevi un teikusi bērniem. “Atceros, kā mamma stāvēja pie spoguļa un šausminājās, cik viņai resns vēders. Tā sajūta ir palikusi manī, un ar to jāstrādā.”

Nedabiski skaisti, uzbudinoši ēdiena attēli, receptes, kurās ēdiens aprakstīts kā maigs, sulīgs, tvirts, piebriedis, kulinārijas šovi, ko vada žilbinoši smaidoši šefpavāri – tas viss veicina sajūtu, ka ēdiens ir jutekliskās baudas virsotne. Un mēs ļaujamies šim food porno.

Tieši apzinātība var palīdzēt saprast, cik daudz un kāpēc skatāmies kulinārijas šovus, vienlaikus nebēgot no ēdiena, bet veidojot ar to pozitīvas attiecības, saka Zane. “Ēdiens ir universāls kods, un mūsu mīlestība pret to ir dzīvnieciska. Tas, ko varam – nevis kā angļi vai amerikāņi ēst daudz, bet kvalitatīvi un ar mēru. Un mums šāda iespēja ir, jo Latvijā pieejams labs ēdiens. Ēdienu mīlēt vajag, tomēr dzīvi vajag mīlēt vairāk.”

Kusties, ēd, izgulies!

Kad intensīvi jādomā – ne jau par jaunām kurpēm vai flīzēm vannasistabā, bet strādājot pie kursa darba vai projekta –, roka stiepjas pēc našķiem, un tam ir fizioloģisks skaidrojums. Smadzenes patērē 65 procentus no visas enerģijas, un ķermenis domā, ka šis mazais orgāns to apdala, tāpēc tiecas uzņemt rezerves. “Smadzenēm nepieciešama glikoze un ogļhidrāti, bet rokas stiepšana ir ieradums,” paskaidro Zane. Tāpēc noder skala, kurā 1 ir man negribas ēst, bet 10 nozīmē – esmu ļoti izsalkusi. “Kad pārliecinies, ka fiziski tev ēst nemaz negribas, tu spēj izdarīt izvēli.”

Bet ir taču produkti, kurus košļājot patērē vairāk kaloriju, nekā uzņem apēdot! Piemēram, spinātu lapas. Vai tās var ēst, cik lien? “Mani vairāk uztrauktu jautājums, kāpēc es gribu košļāt. Var jau vakarā pie televizora grauzt dārzeņus, bet tas nemaina ieradumu – tu tik un tā ēd. Šodien tas ir burkāns, rīt čipsi.” Tāpēc ar paradumu maiņu vien nav gana. “Man gribas uzsvērt emocionālo pusi. Bez meditācijas prakses sakārtot attiecības ar ēdienu ir grūti.”

Ko Zane domā par fastingu jeb intervālo ēšanu, ko pēdējos gados izmēģinājušas vairākas manas draudzenes. Trenere nopūšas: “Viss, ko izvēlies no ārējās pasaules, var derēt, ja ir saskaņā ar tevi. Es intervālo diētu izmēģināju, kad tā vēl nebija stilīga, un atceros kā murgu. Devos gulēt ar bada sajūtu un no rīta pierijos. Es teiktu, ka man tā nebija veselīga.”

Labā ziņa ir tā, ka mūsdienu pētījumi liecina – pašsajūtu, dzīves kvalitāti un ilgumu par 50–70 procentiem ietekmē dzīvesveids. Kusties, pareizi ēd, izgulies un esi laimīgs! Tieši tik vienkārši, ja vien paši visu nesabojātu. “Lieko svaru tikai par pieciem procentiem nosaka ģenētika. To veicina depresija, medikamenti, hormonālais fons, tas, kā izguļamies,” apstiprina Zane. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc nakts darbs tiek uzskatīts par kaitīgu. “Tā ir, paši sev bojājam dzīvi, bet es ticu, ka mēs ārkārtīgi cenšamies, un mums nav vienalga. Ir tikai jāatrod līdzsvara punkts starp sevis ierobežošanu un normālu ēšanu.”

Vai Zanes cīņa ar emocionālo ēšanu ir beigusies ar nepārprotamu uzvaru? “Es atbildēšu tā – cīņa ar sevi ir kaut kas, ko nav vērts sākt. Tas nav auglīgi. Pieņemt savu emocionālo ēšanu ir daudz patiesāk. Tu esi tas, kas tu esi. Tā vienmēr būs daļa no manis. Bet tikai mūsu rokās ir izlemt, kuru pusi barojam ikdienā – savas ēnas vai gaismas.

Ēnas ir jāsatiek, jāsamīļo, jāpačubina, tās dod spēku, tās nevajag noliegt. Bet atceries par savu gaismu, dvēseli un mīlestību! Atceries, ka tavi ieradumi neesi tu pats. Kad es no sirds pieņēmu – jā, tā ir mana brūce, manas sāpes, un es mēdzu ēst emocionāli –, kad beidzu vēlēties salabot sevi un sapratu, ka esmu laba jau tagad – tāda, kas pārēdas, kas ēd emocionāli –, man kļuva viegli. Aplis noslēdzās, un atbrīvojās ļoti daudz enerģijas. Mēs esam mīlami arī tad, ja neesam perfekti.”

Apzinātas ēšanas pieturas punkti

1. Pirms maltītes ieturi ieturu mazu pauzi, ieelpo un ievēro, kādas ir tavas domas un sajūtas šajā brīdī. Pievērs uzmanību tām, kas saistītas ar ēdienu. Vai šīs domas var palīdzēt saprast tavas izvēles – cik daudz, ko un kad ēd? Varbūt tās satur informāciju par tavām ēdienkārēm.

2. Novērtē ēdienu ar visām maņām. Kādas formas tas ir, cik liela ir ēdienu dažādība, kādā traukā tas atrodas, vai ēdiens ir vēss vai silts, vai tas izdod kādas skaņas? Pieskaries ēdienam – izpēti, kāda ir tā struktūra. Un pasmaržo.

3. Ieliec kumosu mutē, bet vēl nesāc košļāt. Sajūti ēdienu uz mēles – vai tam ir garša, tekstūra? Kad esi gatava, kārtīgi sakošļā. Pievērs uzmanību brīdim, kad garša ir intensīva, kad samazinās.

4. Pieņem apzinātu lēmumu norīt kumosu, kad jūti – esi to pilnībā izgaršojusi. Kad esi norijusi kumosu, uz mirkli noliec instrumentus, lai sajustu ķermeņa atbildes reakciju un pēcgaršu.

5. Turpini baudīt maltīti šādā veidā, ieklausoties savā ķermenī un sajūtās, ko ēšanas brīdis sniedz. Apmēram maltītes vidū uz mirkli apstājies un sajūti, vai vēl esi izsalkusi. Pieņem lēmumu, cik daudz no tā, kas ir uz šķīvja, vēl vēlies.

6. Pasaki paldies gan ēdienam, gan ķermenim. Velti mazu brīdi pārdomām, kā ēdiens pie tevis nonāca. Kas iesaistīts tā pagatavošanā, cik daudz laika tas prasīja, kādus resursus – sauli, ūdeni, zemi? Kā tas nonāca līdz veikala plauktam?

7. Praktizē! Sākotnēji process var šķist savāds un lēns, taču ar laiku ēšanas tempu pielāgosi situācijai un saglabāsi apzinātību, gan ēdot vienatnē, gan kopā ar kolēģiem.

Labu apetīti!