Monta izdarījusi to, ko Latvijā nav paveikusi gandrīz neviena sieviete

“Es sevi saucu par aviatoru. Man viss no rīta līdz vakaram ir aviācijā. Pašlaik esmu LGS Mācību nodaļas vadītāja. 11 gadus un 11 mēnešus nostrādāju par gaisa satiksmes vadības dispečeri jeb aviodispečeri. Tas man bija aviācijas sākums.

Studēja aviāciju un biznesa vadību

Paralēli laikā, kad mācījos par dispečeri LGS, kur veiksmīgi izgāju atlasi, mācījos arī akadēmiskajā vidē – Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) par gaisa kuģu tehniskās apkopes avionikas inženieri jeb, vienkāršiem vārdiem sakot, mācījos lidmašīnu tehnisko apkopi, elektroniku un elektronisko sistēmu tehnisko apkopi.

Tāpat paralēli mācījos biznesa vadību, jo tas man bija neliels “back-up plan” (no angļu valodas – rezerves plāns). Man īsti nebija pārliecības, ka aviācijā veiksies. Pirmkārt, aviācija ir ļoti specifiska nozare. Ne visi, kas sāk mācības aviācijā vai kuriem ir sākotnējais mērķis aviācijā kaut ko darīt, nonāk līdz praktiskām darbībām un karjera tiešām notiek aviācijā.”

Sākumā Montas kursā RTU bija 60 studenti. “Mācības pabeidza salīdzinoši daudzi, bet aviācijā reāli strādā ļoti maz cilvēku – noteikti tikai līdz 10 cilvēkiem.” Dzirdēts, ka aviācijā valda princips: visu vai neko, tāpēc uz to ir jābūt gatavam.

Arī stingri reglamentētā nozarē var būt interesanti

“Man vienmēr (arī tad, kad strādāju par dispečeri) interesēja arī biznesa, organizāciju sadarbības puse, lai savu ikdienas dzīvi padarītu interesantāku.” Aviācija ir ļoti stipri reglamentēta nozare, kurā ir daudz dažādu dokumentu un pārbaužu.

Taču Monta uzskata, ka apkārtējā vide ir tieši tāda, kādu mēs to paši redzam un veidojam. Tāpēc viņa arī tagad meklē dažādus veidus, kā padarīt savu ikdienu nedaudz interesantāku, piemēram, rodot jaunus sadarbības projektus ar citām organizācijām.

Par LGS Mācību nodaļas vadītāju Monta strādā pēdējo pusotru gadu. Sākotnēji tas viņai bija ļoti liels izaicinājums. “Tajā pašā laikā bija ļoti liels pārsteigums, ka šo pozīciju piedāvāja man.”

Doktora grāds aviācijā un maģistra grāds biznesā

Aktīvi strādājot aviācijā, Monta turpināja arī studijas. Viņa pabeidza doktorantūru par aviācijas transportu RTU. Savukārt biznesa jomā ieguva maģistra grādu.

Pēc studijām viņa nepameta akadēmisko vidi un sāka strādāt par pasniedzēju TSI. Tagad viņa ir institūta asociētā profesore un Avioinženierijas bakalaura studiju programmas direktore.

Daļa joprojām domā, ka viņa ir studente

“Man viss ir aviācijā. No rīta ir darbs lidostā, tad pēc grafika ir lekcijas ar studentiem. Ir daudz nodarbību ar Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadetiem.” Viņu vidū vairāk ir puišu, un vairums jaunā mācību gada sākumā iedomājas, ka studijas vadīs kāds vecāka gada gājuma profesors. Laika gaitā gan viņi pierod, ka pasniedzēja ir sieviete.

“Es par pasniedzēju strādāju jau 10 gadus, bet joprojām mani bieži vien uztver par studenti.” Par studenti viņu mēdz uzskatīt ne tikai paši jaunieši, bet arī pasniedzēji un citi cilvēki. “Ir bijis tā, ka ieeju kaut ko nokopēt, bet man saka: “Šeit var nokopēt tikai pasniedzēji.” Bet es jau esmu pasniedzēja! Tad sanāk smiekli. Pie tā pierod.”

Meitenei grūtāk pieņemt lēmumu par vīrišķīgu profesiju

Montai ļoti patīk strādāt ar Nacionālās Aizsardzības akadēmijas studentiem, jo viņiem ir stingri iekšējās kārtības noteikumi un vairums no viņiem ir puiši, ar kuriem vieglāk sastrādāties.

Ja grupā ir kāda meitene, Montai šķiet, ka viņai, iespējams, bija grūtāk pārvarēt sevi, iestāties Aizsardzības akadēmijā, izvēlēties Gaisa spēkus un pieņemt galējo lēmumu par savu nākotni.

Malacis! Nevajag baidīties no grūta ceļa

Viņa atminējās savus skolas gadus, kad izvēlējās mācības aviācijas jomā, bet vienlaikus apzināti nolēma studēt arī biznesa vadību, jo tas bija kā rezerves variants. “Iedomājos, kādas ir iekšējās bailes meitenei, kura aiziet uz armiju un izvēlas Gaisa spēkus. Tāpēc vienmēr, kad ieraugu kādu dāmu studentu vidū, gribas viņai teikt: “Malacis! Nevajag baidīties no grūta ceļa.””

Monta ir ļoti apmierināta ar savu izvēli saistīt dzīvi ar aviāciju. “Viennozīmīgi - jā! Ja runājam godīgi, es nevarētu iedomāties sevi citā sfērā. Vienīgi aviācijā. Man citreiz patīk padarboties informāciju tehnoloģijās, vairāk grafiskajā dizainā, bet vienalga tas ir komplementāri.”

Iedvesmojās no “National Geographic” pārraidēm

Kad un kā Montai radās interese tieši par aviāciju? “Patiesībā pirms aviācijas man bija ļoti liela vēlme studēt politiku un kļūt par diplomāti. Bet vidusskolā es sāku skatīties “National Geographic” pārraides par aviokatastrofu izmeklēšanu.

Tas bija galvenais veids, no kurienes es ieguvu informāciju, ka aviodispečera pozīcija vispār eksistē. Pārsvarā sabiedrībai liekas, ka aviācijā ir piloti, dispečeri, varbūt vēl tehniskais personāls un aviokompāniju vadītāji.” Jau skatoties pārraides, viņai aviodispečera profesija likās ļoti saistoša un interesanta.

Lidosta šķita pavisam cita telpa un realitāte

Otrs faktors, kas veicināja meitenes interesi par aviāciju, bija biežie lidojumi. “Skolas laikā mans tētis dzīvoja ASV un bieži vajadzēja lidot. Vienmēr, kad aizbraucām uz lidostu viņu sagaidīt vai pavadīt, man likās, ka tā ir pavisam cita telpa, varbūt pavisam cita realitāte.”

Jau tad Montu aizrāva starptautiskas lietas: “Gribēju darīt kaut ko starptautisku, lai būtu dažādi cilvēki, mentalitātes un citas lietas.” Taču laika gaitā meitenes interesi par politiku aizēnoja aviācija. “Pie tās es arī paliku.”

Tiesa, Saeimas vēlēšanas un citi svarīgākie politiskie notikumi viņu saista joprojām. Piemēram, 14.Saeimas vēlēšanu naktī viņa aktīvi sekoja līdzi notikumu attīstībai. “Es ļoti sekoju līdzi politikai joprojām.. Ja no skolas laikiem ir bijusi interese par politiku, tad tā arī paliek. Vēlēšanu naktī sekoju līdzi visam.”

Nestāv uz skrejceļa un neregulē satiksmi

Lai gan aviācija ir ļoti tehniska nozare, Montas darba ikdienas lielākā daļa paiet pie datora. Patlaban viņas galvenais uzdevums ir atbildēt par LGS mācību organizēšanu. Viņa plāno dažādas mācības, veido to grafikus, izstrādā jaunus apmācību kursus un veic citus darbus. “Es strādāju tikai ar papīriem.. Praktiski uz skrejceļa es nestāvu.

Es biju tā saucamā tranzīta sektora dispečere. Mans galvenais uzdevums bija izdarīt visu iespējamo, lai lidmašīnas drošā veidā nonāk no punkta A līdz punktam B, izlido cauri Latvijas gaisa telpai, lai neviens nesaskrietos, lai lidmašīnas droši nosēstos Rīgas lidostā vai paceltos no tās.”

Tendence izvēlēties grūtāko ceļu

Monta piekrita, ka darba bija ļoti atbildīgs. “Man vienmēr iekšā ir bijis mazais dzinējiņš, neliela tendence izvēlēties grūtāko ceļu. Man patīk “challenges” (no angļu valodas – izaicinājumi). Man patīk izaicināt tieši pašai sevi. Nevis kādu citu, bet pašai sevi. Tāpēc man ļoti tuvs ir sports. Vasarā man patīk skriešana, maratoni u.tml. Tur es izaicinu tieši sevi. Ir tikai starts, finišs un es.

Arī darbā man patīk iet grūtāko ceļu. Protams, nav tā, ka es apzināti ņemšu grūtāko ceļu, kas neinteresē. Man liekas, ka visbiežāk cilvēkiem ir tā: tas, ko patiesībā vēlas dzīvē darīt, ir grūti sasniedzams. Tāpēc daudzi atsakās no saviem patiesajiem sapņiem, patiesajām vēlmēm, kur viņi gribētu būt. Tikai tāpēc, ka ceļš ir grūts.

Man šķiet, ka meitenēm ir lielāka tendence atteikties no saviem patiesajiem sapņiem un vēlmēm, bet aiziet pa vieglāko ceļu – kļūt par kosmetologu, manikīra speciālisti u.tml.” Viņa aicināja meitenes cīnīties par savām iespējām darīt kaut ko citādāku, kas dažkārt ir arī grūtāks.

Grafiks bija diezgan drakonisks

Monta pastāstīja arī par savām lielākajām grūtībām, ejot aviācijas ceļu. “Kas man bija grūtākais? Pirmkārt, pastāvīgi turēt sevi rāmjos. Grafiks bija diezgan drakonisks.”

Vajadzēja apvienot mācības ar stresa pilnu darbu lidostā. Vajadzēja pierast sevi organizēt un audzināt raksturu. “Nevarēju pateikt, ka šodien kaut ko neizdarīšu tāpēc, ka man gribas skatīties, piemēram, “Dejo ar zvaigzni” u.tml. Vajadzēja turēties pie grafika.”

Divreiz gribēja pamest universitāti

Viņa neslēpa, ka divreiz nonāca situācijā, kad nopietni gribēja pamest studijas RTU. “Vakarā biju izdomājusi: viss, nevaru vairs izturēt, viss ir par daudz. Bet abas divas reizes no rīta saņēmu zvanu no tēta: “Varbūt tomēr neiesi prom?”

Protams, no rīta situācijas vairs neizskatījās tik drūmas un viņa neaizbrauca uz RTU izņemt dokumentus. “Protams, tas viss bija smagi un grūti. Ja man uzdotu jautājumu, vai ietu tam cauri vēlreiz, es padomātu. Bet tas bija to vērts! Pirmkārt, doktora grāds izskatās smuki CV,” Monta caur smaidu teica. Doktorantūras procesā piedzīvotais arī dod ļoti plašu redzesloku, kas ir svarīgs un ko viņa uzsver, mācot savus studentus.

Vecāki iemācīja izdarīt pašai

Runājot par ģimenes atbalstu viņas izvēlētajam netradicionālajam ceļam, Monta atzina, ka viņas vecāki bērnībā bija ļoti prasīgi. Saistībā ar skolas atzīmēm īpaši stingra bija mamma.

“Tas man laikam iemācīja strādāt ar savām rokām. Ja dara, tad dara pati, nevis paļaujas uz to, ka nošpikos vai kaut kā izbrauks. Tāpēc varu viennozīmīgi pateikt vecākiem, ka viņi man iemācīja pašai visu darīt. Kaut vai nakti sēdēt un negulēt, bet izdarīt līdz galam to, kas bija jādara.”

No skepses līdz atbalstam

Par meitas aviācijas izvēli vecāki sākotnēji bija ļoti skeptiski, īpaši tētis. Kad Monta piedalījās LGS dispečeru atlasē, pēc pēdējās kārtas viņai ilgi nezvanīja un viņa jau nosprieda, ka nav izturējusi konkursu. Tad tētis teica: “Nevajag tev to aviāciju! Kam tev, meitenei, vajag?! Labāk ej politikā!”

“Viņš bija iedomājies mani kā diplomāti,” Monta teica un atklāja, ka viņas vecāki paši nebija saistīti ar politiku, diplomātiju un aviāciju.

Bet, kad Montu beidzot uzņēma LGS dispečeru apmācību grupā, vecāki atbalstīja viņas ceļu. Vienlaikus vecākiem šķita, ka meitas atbildība darbā bija ļoti liela un tāpēc izturējās ar līdzjūtību pret viņas darbu. Tagad vecāki ir priecīgāki, ka Monta ir LGS Mācību nodaļas vadītāja, jo šis darbs viņiem šķiet drošāks.

Kuriozi ar vecmāmiņu

“Vecmāmiņa īsti neizprot, ko es darīju aviodispečera lomā. Reiz biju aizbraukusi ciemos pie vecmāmiņas pirms maiņas. Tā kā ārā lija lietus, viņa man piedāvāja uzvilkt lietusmētelīti, jo man esot jābrauc uz darbu lidmašīnas kontrolēt… Viņa domāja, ka es esmu tā, kas uz perona koordinē satiksmi, lai cik reizes stāstītu, ka es sēžu pie radara, man iekšā ir silti un nelīst lietus uz galvas,” viņa atcerējās kuriozu ar vecmāmiņu.

Pēc tā var secināt, ka daļā sabiedrības trūkst pilnīgas izpratnes par to, ko dara aviodispečeri. Lai to mainītu, Monta savā darbā TSI dara visu, lai vismaz saviem studentiem piedāvātu pēc iespējas plašāku skatu par iespējamiem darbiem lidostā.