Mācītājs Jānis Uplejs: "Esmu guvis pārliecību, ka mana biseksualitāte ir Dieva griba"

Mācītājs Jānis Uplejs studēja Baltijas Pastorālajā institūtā, kalpoja Rīgas Vīlandes draudzē. Viss šķita brīnišķīgi, viņš sekoja savam sirds aicinājumam, turklāt to varēja apvienot ar savu otru lielo mīlestību – mūziku. Un tā līdz brīdim, kad Jānis, apzinoties, ka ir biseksuāls, un meklēdams izeju no savu iekšējo cīņu labirintiem, gribēdams būt godīgs pret sevi un Dievu, publiski pauda atbalstu LGBTQ+ kopienai. Draudzei bija cits viedoklis, diezgan nepārprotami tika doti vairāki mājieni no draudzes attālināties, un Jānis saprata, ka labāk būtu no amata aiziet pašam. Tobrīd viņš jau bija saderinājies ar Kaivu. Pēc laika pasaulē nāca abu dēls Kristiāns Brents.

Gribēju otru cilvēku sev blakus

Ar šādu attieksmi no draudzes un kolēģu puses tev tika dots mājiens, ka esi dabas kļūda?

Kā visā sabiedrībā, tā arī Dievam kalpojošo vidē par seksuālajām minoritātēm tiek izteikti dažādi viedokļi. Vieni uzskata, ka tā ir slimība, cits, ka dabas kļūda, kāds atzīst, ka ir tādi cilvēki, tomēr, balstoties Rakstos, paliek pie tā, ka viendzimuma attiecības, tāpat arī biseksuālas, nav pieņemamas, ka šādiem cilvēkiem jādzīvo vieniem. Baptistu draudzēs iepriekš tiku dzirdējis viedokli – kamēr nepraktizē, uz citādo seksualitāti var pievērt acis.

Tad kas tev lika atzīt savu citādību? Uz ko tu cerēji?

Kad jau bijām saderinājušies ar Kaivu, viens no draudzes vadības cilvēkiem apjautājās, vai kaut kas neesot kārtībā, es esot kļuvis tāds kā depresīvs, varbūt man vajadzētu ar kādu aprunāties... Jā, tas tiešām bija depresīvs posms, jo jutos pamatīgi apmaldījies – gan pats sev šķitu nepareizs, gan tas, ko daru. Prātā šaudījās domas, ka esmu liels grēcinieks, ka, neraugoties uz biseksualitāti, tomēr neesmu radīts celibātam; es gribu to otru cilvēku sev blakus! Un tad, cerēdams uz sapratni, es ar kolēģi arī atklāti aprunājos – pastāstīju par sevi un savām izjūtām. Ar ko tas beidzās, jau zināms.

Kur iepazinies ar Kaivu?

Mateja baptistu draudzes dievnamā. Arī Kaiva muzicē un tobrīd meklēja ģitāristu. Sākām muzicēt kopā, kļuvām par labiem draugiem. Abi bijām uz viena viļņa, varējām runāt stundām ilgi. Un kādā sarunā es iznācu no skapja – pateicu, ka esmu gejs. Jo tobrīd, apzinoties savu citādo seksuālo orientāciju, bet vēl nesaprazdams, pie kā īsti piederos, gejiem vai biseksuāļiem, tiešām tā domāju. Kaivas reakcija uz to bija – tas ir liels zaudējums meitenēm! (Smaida). Bet kā nu esot, tā esot.

Man šī pieņemošā sapratne bija milzīgs atvieglojums, pēkšņi sagruva visas robežas, un mēs trīs dienas pavadījām divatā. Tad arī sapratām, ka gejs neesmu – esmu biseksuālis. Un kādā vakarā pārspriedām – kādēļ gan mēs, ja abi to vēlamies, nevarētu mēģināt būt kopā? Ir taču arī geji, kas dzīvo pārī ar sievieti. Protams, tas ir atšķirīgs attiecību modelis, vairāk kā draudzība, kā darījums, jo seksuālo attiecību starp viņiem nav. Bet mums viss bija un ir lieliski, līdz ar to mūsu attiecību modelis tomēr ir daudz klasiskāks. Tā nu Kaiva dabūja sev ģitāristu uz visu mūžu.

Pirms tam tev bija citu seksuālo attiecību pieredze?

Reiz mēģināju pārgulēt ar vienu meiteni, bet... Lai tas notiktu, tomēr ir vajadzīgs kaut kas vairāk par gribu pamēģināt. Arī attiecības ar puišiem man nebija izveidojušās. Tāpēc arī pēc neveiksmīgā mēģinājuma aizdomājos, vai tikai neesmu gejs. (Jānis pasmaida, tad nopietni piebilst, ka nez vai to vajagot rakstīt, jo kāds jautājumos par gejiem, lesbietēm neizglītots cilvēks vēl sākšot domāt – aha, tātad gejs tomēr spēj iemīlēties sievietē! Ja kāds tiešām tā domā, tad atslābstiet – gejs nevar. Savukārt biseksuālis var.)

Man vienmēr patikuši un arī tagad patīk abu dzimumu cilvēki, bet mīlu es Kaivu. Protams, pirms izlēmām precēties, mēs pārspriedām arī to, kā būs ar manu biseksualitāti. Teicu – ja heteroseksuāls cilvēks, dzīvodams normālā, veselīgā laulībā, savu sievu nekrāpj ne ar vienu citu pretējā dzimuma pārstāvi, tad es savu sievu nekrāpšu ne ar kāda dzimuma cilvēku. Tieši tik vienkārši.

Esi pārliecināts, ka to nekad nedarīsi?

Pilnīgi pārliecināts. Ir, kas saka – nu, nu, biseksuāļi nevar ilgstoši būt tradicionālās attiecībās, biseksuāļiem tomēr vajag abus dzimumus! Nu nevajag! Vismaz man.

Kā tu to vari apgalvot, ja vēl neesi pārgulējis ar vīrieti!

Ja nu tiešām tas notiktu, Kaiva par to uzzinātu nekavējoties. Arī šādu situāciju esam pārrunājuši, abi esam par atklātību, lai kāda tā būtu. Un, tā kā man no Kaivas nekas nav jāslēpj – skatoties kādu filmu, mierīgi varam apspriest, ka viens aktieris ir riktīgi smuks –, tad tas mūsu savienību dara vēl stiprāku.

Kāpēc gan lai to ar sievu vai draugiem neapspriestu heteroseksuāls vīrietis? Sievietes savā starpā taču apspriež citas sievietes!

Heteroseksuāliem vīriešiem nav pieņemts atzīt, novērtēt citu vīriešu izskatīgumu, vīrišķīgumu. Teikt – o, tas tik ir vecis, es arī gribētu tāds būt! Jo, ja kāds izdzirdēs, padomās vēl, ka esi gejs! Smieklīgi. Bet, ja nopietni, tad vai tikai tās nav bailes atzīt, ka ir gana daudz ar viņu konkurētspējīgu vīriešu, pat tāda kā pašam pret sevi vērsta homofobija. Toties sievas klātbūtnē apspriest citas sievietes dotumus, seksīgumu – to gan viņi atļaujas.  

Jaunizveidotā draudze Patvērums – visus iekļaujoša

Labi, bet atgriežamies pie tavas iespējas paklupt, sapīties ar vīrieti.

Sapīties ar kādu vai nesapīties – tā vienmēr ir izvēle. Mans un Kaivas mērķis ir monogāmas attiecības. Nu jau laulībā esam nodzīvojuši sešus gadus, un es stabili palieku pie savas izvēles – nesapīties.

Pazīstu arī viendzimuma pārus, no kuriem viens/-a ir biseksuāls, bet arī viņiem nav problēmu būt uzticīgiem saviem partneriem. Jo viņi par to ir vienojušies. Un viņu kopdzīves – diemžēl Latvijā vēl nevaram teikt laulības – pieredze ir krietni lielāka nekā mums.

Man ļoti patīk kāds dzirdēts stāsts. Bērns atnāk no skolas un sāk ar mammu dalīties savos novērojumos – viņam esot aizdomas, ka viens skolotājs ir gejs. Mamma atbild – bet kāda tev starpība? Iemesls zināt cita seksualitāti ir tikai tad, ja tu ar viņu gribi gulēt – lai noskaidrotu, vai arī viņu tas varētu interesēt. Citādi tas neietekmē neko. Jo jebkurās attiecībās galvenais ir Cilvēks. Dzimumam ir pakārtota nozīme.

Tu ar kādu savu kolēģi mācītāju par šo tēmu esi runājis?

Tieši par to tikko gribēju pastāstīt. Stāstīju viņam par jauno draudzi Patvērums, kuru esmu izveidojis pēc aiziešanas no darba Rīgas Vīlandes draudzē. Ka arī mēs sludinām Evaņģēliju, esam uzticīgi Svētajiem Rakstiem, bet mūsu draudze ir visus iekļaujoša, pie mums atnākušais droši var pateikt, ka ir gejs, lesbiete, biseksuālis, transpersona. Kāpēc tā? – viņš prasa. Jo man tas šķiet aktuāli – pats esmu biseksuāls, tāpēc biju spiests aiziet no baptistu draudzes. Tad sekoja aizdomu pilns jautājums, vai es tiešām mīlot Kaivu un esot viņai uzticīgs. Mani tas pārsteidza. Tikpat labi jau arī es viņam varēju jautāt, vai viņš ir uzticīgs sievai, jo apkārt taču ir citas sievietes.

 Un zini, man šķiet, ka dziļākajā būtībā visi cilvēki ir biseksuāli, jo visi atrodas uz spektra līnijas – vienā pusē sievietes, otrā vīrieši. Tad kuru cilvēku izvēlēties? Protams, izvēlas to, kurš vislabāk patīk, ar kuru vislabāk saskan, un tad arī dzīvo šajās attiecībās.

Visos cilvēkos jau ir gan sievišķā, gan vīrišķā enerģija, tās līdzsvars ir harmonijas pamats.

Ir arī viena herētiska jeb maldu mācība par Dieva dzimumu, kas izriet no tā, ka Dievs cilvēku – gan sievieti, gan vīrieti – radījis pēc savas līdzības, bet Dievs taču nav ne sieviete, ne vīrietis. Tāpēc atvērtākās draudzēs lūgšanās ļoti bieži saka – Dievs, Tu esi mūsu Tēvs un mūsu Māte. Viņa mīlestība ir ļoti liela, visu un visus aptveroša. Viņš nevienu nešķiro, Viņam visi bērni ir vienlīdz mīļi. Un Dieva līdzība ir viena no reliģijas pamatdogmām, tieši tāpēc katrs cilvēks ir īpašs un tāds viņš arī jāpieņem.

Un tikai Viņam kā Radītājam vienīgajam ir tiesības kādu nosodīt, sodīt. Ne cilvēkiem citam citu.

Man patīk domāt, ka soda uzdevums nav iznīcināt (tieši tā mēs to bieži saprotam – pārdzīvojumus, zaudējumus), bet mācīt, likt mainīties, un to redzu arī Bībelē. Pieņemu, ka mana šķiršanās no iepriekšējās draudzes arī bija šāda mācība. Jau attīstot domu par Patvēruma izveidošanu, lūdzu Dievu – esmu pārliecināts, ka Tava griba ir, lai es izveidoju atvērtu, visus iekļaujošu un pieņemošu draudzi. Bet, ja tādai nav jāpastāv, tad arī lai notiek Tava griba! Bet draudze ir, augustā nosvinējām gada jubileju.

Kristietībā ļoti svarīgs ir aicinājums – saprast, kāpēc Dievs tevi vispār sūtījis uz Zemi. Cilvēks it kā atradis savas dzīves jēgu, bet viņa iekšējie meklējumi turpinās, jo patiesais aicinājums līdz galam tomēr vēl nav atklāts. Biju dzirdējis par mācītājiem gejiem, biseksuāļiem, kuri kā aicinājumu uztver dzīvošanu celibātā, lai varētu nodoties tikai kalpošanai Dievam. Tas, kā jau runājām, nebija domāts man, bet darbs Patvērumā ir mans aicinājums. Kad par jaunās draudzes izveidošanu pastāstīju arī baptistu bīskapam Kasparam Šternam, saņēmu atbildi, ka aizliegt viņš neko nevarot, bet pa ceļam mums nebūšot. Laime, ka baptistu draudzēm nav obligāti būt savienībā, mēs varam darboties autonomi.

Sāpīgi arī redzēt, ka viendzimuma ģimenēm, pāriem dievkalpojumus apmeklēt atļauj, bet iesaistīties draudžu darbā, vadīt kalpošanas aizliedz. Draudzēs jau vispār sekss neeksistē. Sabiedrībā lielā mērā arī. Tāda sajūta, ka visi baigie puritāņi, bet, kad ierauga viendzimuma pāri, tad seksu vien apspriež!

Bez mūsu draudzes visus iekļaujoši ir anglikāņi, arī dažas luterāņu draudzes, kuras nav Jāņa Vanaga vadītajā LELB, bet LELBP (Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca pasaulē). Bet mēs noteikti neesam konkurenti anglikāņiem, kuriem vajag liturģiju, šāda veida garīgo piedzīvojumu. Mēs esam ļoti brīvi, dievkalpojumos sēžam nojumītē, padziedam, parunājamies. Dažādībai jābūt. Vēl no tradicionālām draudzēm atšķiramies ar to, ka sludināt drīkst arī sievietes.

Kā tu tulko Bībeli?

Vienmēr esmu iestājies par to, ka Bībeles teksti ir jāizpēta vēsturiskā kontekstā. Kāpēc autors lietojis tieši tos vārdus, ko tie nozīmē grieķu vai kurā tur valodā. Un tieši tā, pētot tekstus, nonācu pie pārliecības, ka Dievs neiebilst pret viendzimuma pāriem. Visas tās rakstvietas, ar kurām nāk virsū to noliedzēji, arī visbiežāk citētā apustuļa Pāvila vēstulē romiešiem, ir vai nu rakstvietas par pārmērībām, vai par elkdievības rituāliem, kuros bijušas iesaistītas arī seksuālas darbības. Pāvils min vīriešu piegulētājus. Tā, piekritīšu, ir pārmērība. Bet tai – uzsveru – nav nekāda sakara ar divu mīlošu cilvēku attiecībām. Turklāt lai atceramies, ka Dievs savu ziņu cilvēkiem nodod caur cilvēkiem, un katrs tajā ieliek arī kaut ko no sevis. Cilvēciskais aspekts nekur nepazūd. Ja Dievs būtu citēts vārds vārdā, tad visos Evaņģēlijos būtu pilnīgi vienāda teikumu struktūra utt.

Mammai ožamo spirtu nevajadzēja

Tiem daudzajiem seksuāli netradicionāli orientētajiem, kuri nekur nejūtas piederīgi, kuriem nav, ar ko dalīties savās izjūtās, pārdzīvojumos, jūsu draudze tiešām varētu būt gandrīz vai vienīgais patvērums. Arī tavā dzīvē bijis tāds neziņas, apjukuma posms. Kā pats ar to tiki galā? Esi uzaudzis bez tēva, mammai pastāstīt neuzdrošinājies?

Ģimenē bija arī oma un vecākais brālis. Mamma un oma uzzināja pirmās – pateicoties Latvijas Radio podkāstam Miers ar tevi, kuru veidoja Marta Herca un Justīne Savicka. Marta, tagad laba mūsu draudzene, draudzes dibināšanas brīdī visu ierakstīja diktofonā, arī mani nointervēja.

Pēc tam, montējot materiālu, viņa man zvana un saka – ir kaut kas jāpasaka par manu biseksualitāti, citādi izklausoties jocīgi, jo runā tikai homoseksuāļi un es, bet man taču esot sieva un bērns. Ko klausītāji padomāšot? Konsultējos ar Kaivu – vai esam gatavi manai publiskai izkāpšanai no skapja, ja pat mamma un oma par to vēl nezina? Un izlēmām – aiziet! Īpaši, ja tas var palīdzēt vēl daudziem citiem.

Kā reaģēja mamma? Ožamo spirtu nevajadzēja?

Nē! Mammas reakcija bija: “Ā... Nu labi. Cik interesanti!” Jau vēlāk, kad palikām divatā, viņa klusi pajautāja, vai man ir bijis puisis, kurš dikti patiktu. Interesēja viņu tas! Un zinu, ka mamma ar omu savā starpā spriedušas, kāpēc tad īsti esmu es tāds.

Un kā tu pats domā – kāpēc daļa piedzimst tādi?

Dievs mūs tādus radījis. Tāpēc arī tik ļoti piekrītu idejai, ka seksualitāte ir spektrs, uz kura atrodas katrs cilvēks. Lielākā daļa ir vienā vai otrā pusē, bet daļa, arī es – tam pa vidu.

Ir mammas, kuras vainu meklē sevī. Zinu vienu, kura grūtniecības laikā ar bērniņu bija runājusi kā ar meitenīti. Piedzima puika. Kad viņš jau padsmitnieka gados atklāja, ka ir gejs, sievietei mieru nelika doma, ka to ietekmējusi viņas lielā vēlme pēc meitas. Jo domām ir milzu spēks. Dēls par to tikai iesmējis – beidz sevi šaustīt,  esmu tāds, kāds esmu, un viss ir labi!  

Nu skaisti! Mana mamma atcerējās, ka, man vēl esot viņas vēderā, redzējusi sapni – garām skrien bariņš bērnu, daļai mugurā zili, daļai rozā krekliņi. Un tad skrienu es – man ir zaļš. Zīmīgi, vai ne?

Arī Kaivas vecāki zina, ka esi biseksuāls?

Pats līdz šim brīdim par to neesmu pateicis. Pēc Kaivas tēva izteikumiem gan noprotu, ka viņš ir dzirdējis podkāstu, bet komentāri nav sekojuši. Tagad izlasīs rakstu – tā būs mana kārtējā izkāpšana no skapja.

Cenšoties glābt no elles, visu dzīvi var padarīt par elli

Jūs ar Kaivu vieno arī mīlestība pret mūziku. Kādu instrumentu spēlē viņa?

Mums ir grupa Riverfall, Kaiva spēlē taustiņus un dzied. Esam izdevuši četras dziesmas, piedalījāmies 2021. gada X faktorā. Bija vērtīgi, žūrija palīdzēja saprast, ka savā mūzikā tik ļoti cenšamies viens otram pielāgoties, ka beigās vairs neizceļas ne viens, ne otrs. Tāpēc tagad paralēli visam taisām katrs savu solo projektu, es savā Jannsi jau esmu izdevis piecas dziesmas. Tiešām esam laimīgi, ka mūsu intereses sakrīt teju it visā. Pie lēmumiem gan nonākam katrs pa savam, bet reizē.

Kāda tev bija sajūta, kad piedzima jūsu dēls Kristiāns Brents?

Tas bija tik interesants brīdis... Tā kā pats uzaugu bez tēva, pirms tam neizpalika satraukums par tēva lomu ģimenē – kā man ar to būs? Tam klāt vēl jaucās tipiskais kristīgais skatījums uz tēva un mātes lomu, kas pauž, ka tās ir ļoti dažādas. Bet, kad dēls piedzima, sapratu – jā, es kā vīrietis nevaru bērnu piedzemdēt, barot ar krūti, bet visu pārējo es varu. Līdz ar to mēs ar Kaivu pienākumus nedalām, vienkārši esam vecāki. Mani uzaudzināja brīnišķīga mamma, brīnišķīga oma, un es zinu, kādam jābūt vecākam. Tātad viss kārtībā. Tomēr brīdis, kad Kristiānu Brentu pirmo reizi turēju rokās, rētu par tēva nebūšanu mana paša dzīvē uzplēsa...

Tu vismaz zini, kas viņš ir?

Reiz arī satiku. Tikai mūsu starpā nekas neveidojās. Man viņš ir svešs cilvēks. Bet kopumā šī pieredze attieksmi pret paša dēlu sakoncentrē. Kā katrā ģimenē, arī mums ar Kaivu šad tad sanāk pastrīdēties, bet ģimene ir prioritāte. Mēs gribam būt kopā un gribam, lai dēls mūs kopā redz esam laimīgus.

Ko tad, ja dēls no tevis būs mantojis citādības gēnu?

Neatkarīgi no tā, kāda būs dēla seksuālā orientācija, ceru, ka tajā laikā, kad viņš būs pusaudzis, sabiedrība Latvijā būs pieņemošāka, iekļaujošāka un seksuālajai orientācijai neviens vairs nepievērsīs uzmanību. Jo to noskaidrot tiešām svarīgi ir tikai tad, ja gribi ar šo cilvēku gulēt. Citādi… Man galvenais ir, lai dēls būtu labs un laimīgs cilvēks.

TikTok uztaisīju video, kurā pateicu savu nostāju jautājumā par seksuālajām minoritātēm. Skatījumu bija daudz. Un kā tik komentāros netieku saukts  – par maldu mācītāju, sātanistu un tamlīdzīgi. Arī privāti esmu saņēmis ziņas ar mērķi mani vest atpakaļ uz pareizā ceļa, jo ir, kas uzskata, ka eju uz elli un vedu turp citus cilvēkus. Un trakākais, ko tajā redzu – šie cilvēki domā, ka viņi dara labu, mīlestībā.

Bet, ja viņi vērīgi palasītu tās rakstvietas, kuras man sūta, izpētītu to kontekstu, tad nonāktu pie līdzīgiem secinājumiem kā es – ka Dievs neiebilst pret viendzimuma pāriem, citādo. Tomēr labāk, lai viņi raksta man, nevis tiem, kas nāk manā draudzē meklēt patvērumu, jo es ar to tikšu galā. Kaut tāpēc, ka esmu guvis pārliecību – mana biseksualitāte ir Dieva griba. Būtībā tieši šīs pārliecības meklējumi bija viens no iemesliem, kāpēc aizgāju studēt teoloģiju. Kaut gan visu studiju laiku vēl domāju, ka nebūšu mācītājs. Jo kā tad es, tāds būdams, darbošos tradicionālajās draudzēs, kā ievērošu celibātu? Bet tagad man ir ģimene, ir draudze, kur varu sludināt to, kam patiesi ticu. Tagad man patīk būt mācītājam.

Vienas manas dziesmas nosaukums ir Atbalss kambarī, un tajā ir vārdi – glābjot no pekles, padari visu dzīvi par elli. Tieši tā es redzu rīkojamies tos cilvēkus, kuri citādos cenšas no tās glābt. Jūtūbā ir labs video, kurā šāda situācija parādīta apgriezti – sabiedrības pieņemtais standarts ir homoseksualitāte. Baznīcā, kas stingri aizstāv šādu uzskatu, ieved heteroseksuālu bērnu un saka – viņš drīkst būt kopā tikai ar sava dzimuma cilvēku. Un bez ierunām! Esmu to parādījis arī dažiem fundamentāliem kristiešiem un pamanījis – tas liek aizdomāties par to, ka varbūt tomēr nevajag tik daudziem cilvēkiem čakarēt visu dzīvi. Jā, dziedot Atbalss kambarī, es vietām arī palamājos, mazliet repoju. Es esmu tāds mācītājs!

Jānis Uplejs: Pēc raksta publicēšanas Jauns.lv saņemu pārmetumus no Vīlandes draudzes par faktu neprecizitāti un draudzes nomelnošanu, ka no teksta varot saprast, ka viss rakstītais ir attiecināms uz Vīlandes draudzi. Bet - tā nav un nebija domāts.

Precizitātei: no šīs draudzes aizgāju 2016. gada beigās, iepriekš tur biju jauniešu vadītājs, par manu seksualitāti tur neviens neko nezināja. Līdz 2018. gadam savus uzskatus īpaši skaļi nepaudu, bet, kad uzliku Facebook profila bildei rāmi, ka balsošu par kādu Dzīvesbiedru likumu atbalstošu partiju, kādas citas draudzes sludinātājs man teica, ka uz viņa draudzi vairs netikšu aicināts sludināt un muzicēt netikšu. Aicinājumi apsīka arī no citām draudzēm. Latvijas Baptistu draudžu savienībā man nevienā draudzē nebija sludinātāja vai mācītāja licence. Protams, visās draudzēs manā dzīvē ir bijušas arī ļoti pozitīvas pieredzes - īpaši novērtēju to, ka studiju laikā Vīlandes mācītāja ģimene Amerikā mani uzņēma savās mājās.

Šīs intervijas vēsts nav uzbrukums konservatīvajām draudzēm, ar kurām mani uzskati reizēm nesakrīt, bet gan aicinājums katram uz savu attieksmi un draudzi paskatīties no cita skatupunkta.

"Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Mūsējie" saturu atbild SIA "Izdevniecība "Rīgas Viļņi""