Žaklīna Cinovska dodas uz karadarbības zonu. Ko viņa tur dara?

Sazvanīta saziņas platformā "WhatsApp", Žaklīna sarunā ar "Kas Jauns" pastāsta, ko piedzīvo Ukrainā. Uz karadarbības plosīto valsti viņa nolēma doties tāpēc, ka lielākoties pašmāju un pasaules mediju ziņu lentēs varam lasīt un iepazīties ar aktuālo informāciju, kas notiek Ukrainā, bet gribētos arī izzināt un uzzināt, kā klājas cilvēkiem un karavīriem, kāda ir viņu ikdiena. “Sazvanījos ar saviem kolēģiem un draugiem Ukrainā, saņēmos drosmi un devos ceļā,” stāsta režisore.

Sprādziens divu kilometru attālumā

Uz Ukrainu viņa brauca kopā ar labdarības organizācijas grupu: “Tā bija desmit automašīnu kolonna. Mašīnas, kuras tika nodotas ukraiņu vajadzībām, bija piepildītas ar humāno palīdzību. Kopā ar mani brauca arī filmēšanas grupa. Taču viņi jau pirms kāda laika atgriezās Latvijā. Es paliku Ukrainā viena un strādāju kopā ar ukraiņu kolēģiem – operatoriem.”

Lai arī ir skaidrs, ko Žaklīna Cinovska dara Ukrainā, īpašas detaļas par savu darbību un apmeklētās pilsētas drošības apsvērumu dēļ viņa nevar atklāt. Vien zināms, ka pabijusi Kijivā un Odesā. Kā pati paskaidro: “Daudzas lietas par piedzīvoto atklāšu vēlāk, kad karš būs beidzies! Varu vien pastāstīt, ka esmu otro reizi Ukrainā. Pirmo reizi te biju 2007. gadā. Toreiz biju arī Odesā, un atpūsties uz Krimu braucām cauri Hersonai.” Pagaidām Hersonā vēl mani nelaiž, bet, kas zina, tūlīt tā tiks atbrīvota, un domāju, būs satraucoši tur atkal nokļūt.

Atbildot uz jautājumu, kādas ir sajūtas, atrodoties Ukrainā, kur notiek Krievijas izraisītā karadarbība, Žaklīna Cinovska stāsta: “Sākumā bija šausmīgi. Kad mana grupa aizbrauca uz Latviju un es devos ar ukraiņiem uz citu lokācijas vietu, un nākamajā naktī divu kilometru rādiusā no mūsu atrašanās vietas nogranda milzu sprādziens, man sāka trīcēt rokas. Izgāju uz balkona daudzdzīvokļu mājā, kur biju apmetusies, un virs galvas lidinājās drons. Tas bija sirreāli. Kopš tās reizes katru vakaru sakrāmēju mazo somu, kurā ir džinsi, džemperis, dators un lādētāji, lai vajadzības gadījumā paķertu un skrietu prom.”

Ikdiena atgriežas ierastajā ritmā

Runājot par sadzīvi un ikdienu Ukrainā, Žaklīna Cinovska pastāsta, ka pilsētās, kurās okupanti nav pabijuši klātienē, dzīve ritot ierastajā ritmā. “Kijivā uz centrālās ielas tikai daži veikali ir ciet, bet tas esot Covid-19 dēļ. Taču lielākoties pilsētās, kurās esmu bijusi, viss ir atvērts un notiek. Restorānos un kafejnīcās var ieturēt maltīti, veikalos ir pieejams viss sadzīvē nepieciešamais. Cilvēki dzīvo tālāk. Un nav tā, ka uz ielām redzamas tikai sievietes un bērni, ir arī stiprais dzimums un gados jauni vīrieši. Vēlāk noskaidroju, ka Ukrainas bruņotie spēki ir gana lieli, viņiem tikai un vienīgi ir nepieciešami ieroči. Taču visi vīrieši ir gatavi doties armijā, ja vien tas būtu nepieciešams. Viņiem piemīt liels patriotisms. Tāpat ir daudz brīvprātīgo no Amerikas, Eiropas Savienības un NATO valstīm, tie apmāca un palīdz armijai un civiliedzīvotājiem.”

“Tikai vietās un pilsētās, kuras orki ir pilnībā iznīcinājuši, nekas nenotiek,” piebilst Žaklīna, sakot, ka, “protams, ir uzlidojumi un sirēnas, bet cilvēki pie tā jau ir tik ļoti pieraduši. Jāteic, arī es esmu pieradusi pie sirēnām un, kad tās sāk skanēt, skaitu sekundes, kad pārstās. Daudz videomateriālu esmu nofilmējusi, kā cilvēki sadzīvo ar šīm sirēnām, ka vairs uz tām pat nereaģē. Kā gan citādi dzīvot?!”

“Pa šīm četrām nedēļām esmu iepazinusi ukraiņus, kas ir unikāla tauta. Kad 2007. gadā te viesojos, nepamanīju, cik ļoti viņi atšķiras no citām slāvu tautām, cik ieturēti un gaumīgi ir it visā, ko dara un runā. Protams, kā jau visur, ir arī izņēmumi, bet lielākoties viņi ir pašpietiekama tauta, ar labu pašnovērtējumu, un tagad tas vēl ir nācis klāt ar tādu kā glanci.

Tāpat arī neviens nevēlas pamest Ukrainu, un pat tie, kas bija devušies prom, sāk atgriezties mājās. Viņi visi tik ļoti lepojas un uzticas savam prezidentam,” novērojumos dalās Cinovska.

Ukraiņi jau ir uzvarējuši!

Kad režisore devās uz Ukrainu, to zināja tikai viņas tuvākie draugi, bet mammu Daci meita nostādīja fakta priekšā. Esot jau Ukrainā, Žaklīna piezvanīja mammai un atzinās, kur atrodas. “Kāpēc vajag satraukt vecākus? Mana mamma ir lieliska. Šodien tieši runājos ar mammu pa telefonu, un viņa saka: “Vispār tev vajadzēja braukt agrāk, jo tūlīt jau karš beigsies!” Kaut nu mammai būtu taisnība! Tagad sazvanāmies katru dienu, bet arī mammai pagaidām drošības nolūkos visu neatklāju,” viņa stāsta.

Režisore pastāsta, ka ļoti iemīlējusi Ukrainu. “Jo ilgāk te palieku, jo arvien jaunas un interesantas lietas notiek. Veidoju dažādus materiālus un intervijas. Jūs jautājat, kad braukšu mājās. Kad nauda beigsies! Īstenībā man te ļoti patīk, jo tik labi esmu sastrādājusies ar ukraiņu kolēģiem. Kas zina, varbūt palikšu šeit?! Ja vien mājās mani negaidītu kaķis, es te paliktu ilgi. Visus nepieciešamos darbus, kas man jādara, varu paveikt no šejienes, un paralēli tam vēl norisinās aktuālās filmēšanas. Reizēm filmēšana tiek atlikta un pārcelta, reizēm paziņo, ka pusstundas laikā jābūt konkrētā vietā. Karadarbības zonā var visādi būt. Nesen devāmies uz vienu filmēšanu, bet mums lika griezties atpakaļ, paziņojot, ka tur nav droši braukt. Ir vietas, kur mūs pavada profesionāli armijas cilvēki, jo ir bīstami,” tā režisore.

Uz jautājumu, kādas ir prognozes, kad beidzot Ukrainas tauta varēs dzīvot mierpilni savā zemē, režisore teic: “Visa pasaule jau zina, ka Ukraina ir uzvarējusi. Tagad viņiem tikai vēl fiziski tas jāpārvar, jo morāli un garīgi viņi ir uzvarējuši.”

Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!