Viesuļvētra, vārdā Bils Marejs: maz bija Holivudā cilvēku, kuri viņu uzskatītu par jauku un saticīgu

Viņš ir viens no tiem nedaudzajiem aktieriem – viņa vārdu ieraugot filmas anotācijā, tu uzreiz nodomā: ahā, šo te gan vajadzētu noskatīties, varētu būt interesanti! Un parasti tā arī ir.

Bila Mareja vārds ir zināma garantija tam, ka, pat ja filma nebūs ģeniāla, tad diezgan droši – vismaz veselīgas pašironijas tajā būs papilnam. Katrā ziņā garlaicīgi noteikti nebūs, jo pilnīgos štruntos viņš parasti nefilmējas. Viņa ekrāna lomu saraksts nu jau ir pārsniedzis simta robežu, un izteikti sliktu filmu tajā ir maz. Pilnīgi noteikti mazāk nekā Brūsam Vilisam un Robertam de Niro. Taču atšķirībā no abiem pieminētajiem un lielākās daļas pārējo Holivudas kolēģu Bilam Marejam ir izcils talants uz iekulšanos skandālos.

20. gadsimta joki 21. gadsimtā

Pēdējie jaunumi par Bilu Mareju diemžēl kā reiz ir saistīti ar kārtējo skandālu. Strādājot pie filmas Būt mirstīgam, kas vēsta par tik smagu tēmu kā nedziedināmi slimu cilvēku mūža pēdējās dienas, Marejs, kuram pašam ir jau 71, pamanījās izraisīt nopietnu konfliktu ar kādu sieviešu kārtas kolēģi. Nekādas detaļas netiek atklātas, vien tas, ka aktieris tiek vainots “nepiedienīgā uzvedībā”. Mūsdienās šāda apsūdzība ir teju vai nāves spriedums jebkura aktiera karjerai – par to daudz varētu pastāstīt divkārt oskarotais Kevins Speisijs, kuru pēc apsūdzībām par uzmākšanos vairākiem puišiem bez vārda runas izlidināja no tobrīd reitingu augšējās ailēs esošā seriāla Kāršu nams uzņemšanas komandas, un kopš tā laika viņš ir praktiski bez darba; piedevām tiesa viņam piesprieda kompensēt kompānijai Netflix zaudējumus 31 miljona dolāru apmērā par Kāršu nama priekšlaicīgu slēgšanu.

Cik var noprast, Bila Mareja gadījums nav tik smags, jo tiešā uzmācībā viņš netiek vainots. Pēc visa spriežot, te runa drīzāk varētu būt par slideniem jociņiem un mutes palaišanu, sliktākajā gadījumā – par kniebšanu dibenā vai kaut ko tādā garā. To var nojaust no paša Mareja atvainošanās runas, kuras laikā viņš, tēlaini izsakoties, uzbēra sev uz galvas pāris sauju pelnu, atvainojās par savu uzvedību un piebilda, ka šis nepatīkamais incidents viņam licis saprast, ka jociņi, kas bija pieņemami viņa jaunības gados, tagad tiek uzskatīti par politnekorektiem un visādi citādi aizskarošiem.

Tā nu tas tiešām ir, jo mūsdienu neatkarīgās sievietes ne vienmēr ir sajūsmā par vīriešu frivoli familiārām izdarībām. Būtu tikai ļoti žēl, ja šādi muļķīgi joki pieliktu punktu Bila Mareja kinokarjerai – lai arī viņš ir jau cienījamos gados, ar vēl dažām spīdošām lomām tomēr varētu skatītājus iepriecināt. Taču pagaidām Būt mirstīgam projekts skandāla dēļ ir apturēts un nav zināms, kas ar to tālāk notiks.

Četri kilogrami marihuānas

Taisnību sakot, kārtējais skandāls bija tikai laika jautājums, jo tādus Bils Marejs ir lieliski pratis noorganizēt jau no laika gala. Ar tādām manierēm un uzvedību viņš drīzāk ierakstītos kādā nevaldāmā astoņdesmito gadu rokgrupā, nevis Holivudas slavas alejā. Starp citu, jaunībā Bils patiešām kādu brīdi ir darbojies rokgrupā un reiz pat uzstājies uz vienas skatuves ar Ēriku Kleptonu – tas gan notika jau tad, kad Marejs bija kļuvis par slavenu aktieri.

Aktiera karjeru Marejs izvēlējās lielā mērā tādēļ, ka visus plānus kļūt par mediķi pats savas muļķības dēļ noraka. Proti, viņš bija uzsācis mācības medicīnas skolā Denverā, kur gan mācījās pa roku galam, taču gan jau kaut kā to būtu pabeidzis, ja vien neiekultos nepatikšanās ar policiju. Kaut kāda prāta aptumsuma brīdī Bils, stāvot rindā Čikāgas lidostā, bija sācis dzīt jokus par to, ka viņa bagāžā esot bumba. Līdz 11. septembra traģēdijai, kas būtiski mainīja avioindustriju, tobrīd vēl bija vairāk nekā 20 gadu, taču jokus par spridzekļiem jau tajos laikos likuma sargi uztvēra bez vismazākās humora dzirksts. Mareja soma nekavējoties tika pārmeklēta, un tajā atrada... nē, ne jau bumbu, bet četrus kilogramus marihuānu. Ar to pietika, lai  Marejs izlidotu no skolas un tiktu pie nosacīta soda un policijas uzraudzības uz pieciem gadiem.

Nākamos mēnešus Bils piestrādāja dažādus gadījuma darbus, līdz nolēma pamēģināt spēkus aktiera arodā. Pa daļai tas notika brāļu ietekmē – trīs no viņiem (pavisam Mareju ģimenē bija deviņi (!) bērni, Bils pēc vecuma bija piektais no viņiem) arī ir aktieri. Tiesa, ne tuvu nav sasnieguši tādus slavas augstumus kā Bils, lielākoties spēlēja teātros vai arī parādījās epizodiskās lomās kino vai seriālos. Taču arī pats Bils jau bērnībā bija darbojies skolas teātrī, un tas viņam itin labi bija paticis. Čikāgā viņš izdomāja pievērsties komēdijas žanram un tika uzņemts vienā no pilsētas zināmākajām komiķu trupām. Taču īstā veiksme pienāca brīdī, kad Marejam piedāvāja vietu telekompānijas NBC šovā Saturday Night Live – vēlāk pēc tā parauga dzima desmitiem līdzīgu šovu dažādās valstīs, ieskaitot arī Latviju. Čikāgā viņš iepazinās ar vairākiem kolēģiem, ar kuriem kopā sāka ceļu pretī slavai, – Džonu Beluši, Denu Ekroidu, Haroldu Ramisu.

Televīzija kļuva par pakāpienu ceļā uz Holivudu. Pirmās lomas gan grandiozus panākumus nesolīja – tās bija epizodiskas un ne pārāk labās filmās. Pirmā lielā loma bija jauniešu auditorijai domātajā, viegli pamuļķīgajā 1979. gada komēdijā Gaļas bumbiņas. Tā ir par bērnu vasaras nometni, kur sapulcējušies visādi lūzeri, bet vasaras izskaņas sporta spēlēs viņiem jāsacenšas ar ezera otrā krastā izvietotās bagāto bērnu nometnes dalībniekiem. Marejs tēloja lūzeru nometnes vadītāju, kurš ar jokiem atrod veidus, kā motivēt sīkos tā, lai viņi paveiktu neiespējamo un uzvarētu. Sižets naivs no sākuma līdz beigām, taču skatītājiem patika itin labi, un filma piedzīvoja vairākus turpinājumus, kuros Bils gan uzskatīja zem sava goda filmēties.

Turpmākajos gados sekoja vēl dažas lomas, kas nostiprināja Mareja komiķa slavu, līdz 1982. gadā par visā pasaulē, ne tikai Amerikā vien atpazīstamu aktieri viņu padarīja komēdija Tootsie, kas Latvijā pazīstama ar nosaukumu Sirdspuķīte. Galveno lomu – aktieri, kurš, lai tiktu pie lomas seriālā, izliekas par sievieti, – tēloja Dastins Hofmans, bet Marejam tika viņa labākā čoma Džefa loma. Taču lielākie panākumi vēl bija tikai priekšā.

Spoku mednieki

Spoku mednieki ir viena no tām filmām, kas neizbēgami asociējas ar Bilu Mareju, taču sākumā viņam vieta tajā nemaz nebija paredzēta. Bila Čikāgas laika draugi – Dens Ekroids un Harolds Ramiss – bija ieskicējuši scenāriju filmai par brigādi, kas cīnās ar paranormālām parādībām, taču par lomu Marejam viņi nebija pat domājuši. Jau sākumā bija skaidrs, ka viens no spoku medniekiem būs Ekroids, bet otrā lomu negribīgi uzņēmās Ramiss pēc tam, kad provēs kurvīti bija saņēmuši tādi kandidāti kā Kristofers Volkens un Džefs Goldblūms.

Trešā mednieka loma bija rezervēta Džonam Beluši, taču viņš 1982. gadā neveiksmīgi paniekojās ar narkotikām un nomira. Tādēļ vietā nācās uzaicināt Mareju. Vēl bija paredzēta vieta arī ceturtajam spoku medniekam, kurš būtu tumšādains. Protams, tas bija Edijs Mērfijs, taču tobrīd viņš bija aizņemts citā projektā un tika aizstāts ar diezgan neizteiksmīgo Ērniju Hadsonu, kurš beigu beigās palika kaut kur otrajā plānā.

Filma izrādījās necerēti veiksmīga – perfekts mistikas, piedzīvojumu, komēdijas un romantikas kokteilis. Tā piedzīvoja nomināciju 1984. gada Oskara balvai un vairākus turpinājumus, no kuriem veiksmīgākais bija pēc pieciem gadiem uzņemtā otrā daļa. Trešajā Marejs kategoristi atteicās piedalīties, nosaucot to par murgu un paziņojot, ka varētu piekrist tikai tad, ja viņa tēlotais varonis jau filmas sākumā nomirtu. Lai uzsvērtu savu vārdu nopietnību, scenārija eksemplāru, ko bija atsūtījis draugs Dens Ekroids, Bils aizsūtīja viņam atpakaļ, sagrieztu sīkās strēmelēs. Tādēļ Spoku mednieku trešajai daļai nācās iztikt bez Bila Mareja, toties viņš šajā spoku sāgā atgriezās jau 21. gadsimtā uzņemtajos turpinājumos, kas gan ne tuvu neguva tādus panākumus kā pirmās divas filmas.

Murkšķa diena

Šķiet, vispopulārākā no Mareja filmām varētu būt 1993. gadā uzņemtā Murkšķa diena. Tās tapšanas laikā Bils, pateicoties Spoku medniekiem, jau bija neapstrīdama zvaigzne, kuras honorāri sasniedza piecu miljonu robežu un kura var atļauties vētīt filmēšanās piedāvājumus. Interesanti, ka filmas režisors bija Bilam jau labi pazīstamais Harolds Ramiss, kurš sākotnēji galvenā varoņa Fila lomai bija iecerējis Tomu Henksu, taču tas piedāvājumu noraidīja. Jau pēc filmas iznākšanas Henkss bija paskaidrojis savu lēmumu: “Mans jaukā puiša ampluā īsti neatbilda šai lomai. Visi uzreiz nojaustu, kā filma beigsies. Bet ar Bilu Mareju nekad nevar zināt, kas tālāk notiks.”

Zinot Bila smago raksturu, režisors pat īsti necerēja saņemt atbildi, nosūtot aktierim filmas scenāriju. Starp citu, Marejs jau sen iztiek bez aģenta, kurš izskatītu visus filmēšanas, reklāmu un PR piedāvājumus, un šo darbiņu dara pats – kad nu atliek tam brīvs brīdis. Visi interesenti var atstāt ziņojumus aktiera telefona automātiskajā atbildētājā, un viņš pēc tam vai nu atbildēs, vai neatbildēs.

Biežāk gan otrais variants. Pats viņš par to izteicies tā: “Lēmums atteikties no aģenta bija pats labākais manā karjerā. Jūs pat nevarat iedomāties, kā viņi apgrūtina dzīvi, mēģinot tevi piedabūt darīt lietas, kas tevi pašu neinteresē. Un vēl viņi ir sasodīti neorganizēti. Es pats esmu neorganizēts un tādēļ nejūtu ne mazāko vēlēšanos maksāt kādam no malas par manas jau tā haotiskās dzīves dezorganizāciju. Es pats pļauju savu piemājas zālāju, un man tam nav vajadzīgs ainavu arhitekts. Ja cilvēki grib ar mani strādāt, tad viņi mani atradīs.” Tiesa, šādi uzvedoties, Bils ir palaidis garām arī vienu otru labu piedāvājumu, ieskaitot galveno lomu filmā Forests Gamps, ko sākumā piedāvāja viņam un tikai pēc tam Tomam Henksam. Beigās iznāca savdabīga rokāde – Forests Gamps pret Murkšķa dienu.

Taču atgriezīsimies pie Murkšķa dienas. Ramisam par lielu pārsteigumu Marejs jau pavisam drīz piezvanīja, lai uzslavētu scenāriju un piekristu piedāvājumam. Tiesa, scenāriju gan vēl diezgan pamatīgi nācās pilnveidot, un tur roku pielika arī Bils.

Brīžam gan detaļu apspriešana norisinājās augstos toņos. Piemēram, par to, kā filmas galvenajiem varoņiem, pēc romantiska vakara nonākot gultā, vajadzētu pamosties nākamajā rītā – kailiem vai pidžamā? Vai arī par to, cik tad ilgu laiku Fils īsti ir pavadījis vienā un tajā pašā dienā – vienā no scenārija versijām figurēja pat 10 000 gadi. Šajā versijā Fils ik rītu izlasīja vienu lappusi kādā grāmatā un pēc tam vienā no ainām piemin, ka ir šeit izlasījis jau vairāk nekā simts grāmatu, pilsētas telefonu abonentu sarakstu un automašīnas Ford remonta rokasgrāmatu.

Lielākajai daļai filmēšanas grupas likās, ka nav nepieciešams norādīt precīzu laiku, taču kinostudijas bosi uzskatīja, ka vajag gan. Par laimi, jau filmēšanas laikā nomainījās galvenais priekšnieks, un jaunā bosa attieksme par precīza laika norādīšanu bija vienkārša – priekš kam? Pie tā arī palika – filmā mēs neredzam norādes uz pilsētiņā pavadīto laiku, taču gluži labi saprotam, ka tas nav mazs. Tāpat nav arī norādes par cēloni, kādēļ tad Filam gadījusies tāda ķibele, kaut gan sākotnēji esot bijusi versija atsaukties uz aizvainotas čigānietes uzliktu lāstu.

Strīdu netrūka arī par sīkumiem, jo Marejs bieži vien uzskatīja, ka labāk par režisoru zina, ko un kā vajag darīt, piedevām vēl laiku pa laikam nodemonstrēja zvaigžņu slimības simptomus, kavējot filmēšanu un ar visiem kašķējoties. Beigās attiecības starp aktieri un režisoru saasinājās tiktāl, ka viņi pārstāja viens ar otru sarunāties. Lai kaut kāds kopdarbs vispār varētu notikt, abi vienojās, ka sarunas varētu norisināties caur starpnieku – Mareja paša izvēlētu asistenti. To Bils izvēlējās īsteni savā stilā, otrā rītā aizsūtot pie režisora meiteni, kura izrādījās pilnīgi kurla... Mareja un Ramisa attiecības pēc Murkšķa dienas bija sabojātas ļoti ilgu laiku, un abi ilgus gadus vispār nekontaktējās. Mieru viņi salīga tikai neilgi pirms Ramisa nāves – 2014. gadā.

Lai vai cik smagi noritēja filmēšana, tomēr rezultāts bija izcils – Murkšķa diena kļuva par vienu no 1993. gada ienesīgākajām filmām, ar 14,5 miljonu dolāru budžetu nopelnot vairāk nekā 70 miljonus. Par peļņu vēl būtiskāk ir tas, ka Murkšķa diena kļuva arī par vienu no visu laiku ikoniskākajām filmām – 30 gadu laikā pēc tās iznākšanas vismaz pussimtā citu filmu ir apspēlēta tēma par vienas un tās pašas dienas izdzīvošanu vēl un vēl.

Nevaldāmais ekscentriķis

Jau astoņdesmitajos gados Bils Marejs visā Holivudā bija slavens ar saviem ekscentriskajiem izgājieniem un neprognozējamo rīcību. Ne velti Dens Ekroids viņu iesauca par The Murricane, tā trāpīgi apvienojot Bila uzvārdu Murray un vārdu hurricane (viesuļvētra). Strīdēties ar režisoriem un citiem aktieriem, kā arī kavēt filmēšanu – tā Marejam bija ikdiena. Kādas filmas uzņemšanas laikā viņš sastrīdējās ar producenti un iegrūda viņu ezerā, bet dažas dienas vēlāk salauza viņai saulesbrilles. Aktierim Ričardam Dreifūsam kāda strīda laikā Marejs bija metis ar pelnutrauku. Čārlija eņģeļu uzņemšanas laukumā (tas gan jau bija labu laiku vēlāk) Bils savai ekrāna partnerei Lūsijai Liu bez aplinkiem pavēstīja, ka viņa ir diezgan draņķīga aktrise. Vārdu sakot, maz bija Holivudā cilvēku, kuri Bilu Mareju uzskatītu par jauku un saticīgu.

Viņš pats gan kādā intervijā šim uzskatam oponēja, sakot: “Atceros, ka viens mans draugs teica – tev ir slikta reputācija; cilvēkiem ar tevi ir grūti sastrādāties. Taču šāda reputācija man ir tikai starp tiem cilvēkiem, kuri neprot vai negrib strādāt. Tādi režisori kā Džims Džarmušs, Vess Andersons un Sofija Kopola zina, kā ir jāstrādā, un zina, kā jāsadarbojas ar cilvēkiem. Reizēm cilvēki iedomājas, ka, ja ir nolīguši mani, tad var attiekties pret mani kā diktatori vai vēl sliktāk. Tā man vienmēr ir bijusi problēma.” Pats viņš pret darbu attiecas ļoti nopietni; piemēram, gatavojoties filmēties Ūdensdzīve ar Stīvu Zisū, viņš izgāja 40 stundas ilgu niršanas kursu, par ko saņēma attiecīgu sertifikātu.

Holivudas viedoklis Marejam nekad nav licies īpaši svarīgs. Pēc Spoku mednieku pirmās daļas, kad liktos – nu gan taču dzelzs jākaļ, kamēr tā karsta! – Bils vispār paņēma tādu kā radošo atvaļinājumu un aizbrauca uz Franciju, kur četrus gadus Sorbonnas universitātē studēja filozofiju un vēsturi. Pa daļai pie šādas izvēles viņš nonāca arī tādēļ, ka pārdzīvoja filmas Naža asmens neveiksmi – šajā pēc Somerseta Moema darbu motīviem veidotajā filmā Marejs bija ne tikai aktieris, bet arī scenārija autors un ar to ļoti lepojās. Taču iznāca tā, ka Spoku mednieki, ko uzņēma apmēram tajā pat laikā, aizgāja “uz urrā”, bet Bila lolojums no kases viedokļa piedzīvoja izgāšanos. Tādēļ Marejs nolēma paņemt izglītojošo pauzi, kuras laikā apguva franču valodu un šo to no filozofijas – pateicoties Spoku mednieku honorāram, viņš varēja to atļauties.

Ne tikai to vien – Marejs varēja atļauties uzturēt arī četras zemāko līgu beisbola komandas. Jaunībā viņš bija aizrāvies ar šo sporta veidu, un, kaut gan nekādus izcilus rezultātus nesasniedza, kaislība saglabājās arī vēlākajos gados, kad viņš iegādājās kapitāldaļas vairākos beisbola klubos. Vēl viņš var atļauties filmēties tikai tajos projektos, kas viņam patīk, reizēm pat būtībā par velti.

Tā tas bija gadījumā ar režisora Vesa Andersona 1998. gada filmu Rašmora, kurā par dalību Bils saņēma smieklīgu 9000 dolāru honorāru. Patiesībā jau viņš būtu filmējies arī par velti, vienkārši Amerikas Kinoaktieru ģilde ir noteikusi honorāru zemāko robežu, ko nedrīkst pārkāpt. Ņemot vērā, ka, lai nonāktu filmēšanas laukumā, Marejs regulāri no savas kabatas apmaksāja helikopteru, var diezgan droši teikt, ka par dalību šajā filmā viņa “ienākumi” bija ar mīnusa zīmi. Kādēļ šāds dāsnums? Vienkārši Bilam patīk Vesa Andersona filmas, un tajās viņš vienmēr ir gatavs piedalīties. Tas pats attiecas uz otru viņa iecienīto režisoru Džimu Džarmušu.

Vismaz vienu reizi Marejs ir aizšāvis greizi, izrādot simpātijas kādam režisoram. Tas notika dienā, kad aktieris saņēma filmas Garfīlds scenāriju – stāstu par resno kaķi taču visi zina, vai ne? Scenāriju Bils nemaz neizlasīja, jo viņam pietika ar to, ka uz titullapas bija norādīts režisora vārds – Džoels Koens. Marejs nosprieda, ka tas ir viens no slavenajiem brāļiem Koeniem, kuru filmas viņam patika, un bez vilcināšanās piekrita. Kad atklājās, ka tā ir tikai vārda un uzvārda sakritība, kas turklāt rakstībā atšķiras par vienu burtu (brāļu – Džoela un Ītana – uzvārds ir Coen, bet Garfīlda režisora – Cohen), bija jau par vēlu – nācās vien ierunāt kaķa lomas tekstu. Marejs par to varbūt arī nebija sajūsmā, taču vairums filmas skatītāju gan.

Paretam Bils piekrīt piedalīties arī viņam it kā galīgi netipiskās filmās, kā tas bija ar Laipni lūgti Zombijzemē! Tā ir komēdijas stilā veidota šausmene, kurā Marejs iesaistījās viena iemesla dēļ – aiz cieņas pret galvenās lomas atveidotāju Vudiju Harelsonu. Lomiņa gan Bilam tika savdabīga: viņš tēlo pats sevi, pie kura nejauši ieklīst bariņš zombiju mednieku, un muļķīga pārpratuma dēļ – jokus dzenot, Marejs ir saģērbies kā zombijs – viņu jau pēc pāris minūtēm nošauj. Uz dažām minūtēm Bils parādās arī Zombijzemes otrajā daļā, kur pašironiskā stilā reklamē Garfīlda trešo filmu brīdī, kad pasaulē sākas zombiju apokalipse. Pēc visa spriežot, zombiju tēma Marejam tā iepatikās, ka viņš piekrita filmēties arī Džima Džarmuša Mirušie nemirst, kur noslaktēja vēl bariņu zombiju. Filma nebija šedevrs, taču aktieru kompānija ir uzmanības vērta, jo bez Mareja tur redzami arī Stīvs Bušemi, Igijs Pops, Toms Veitss un Tilda Svintone.

Ampluā maiņa

Bilu Mareju visi ir pieraduši uztvert pirmām kārtām kā komiķi, taču viņam pašam šis ampluā sāka apnikt jau astoņdesmitajos gados, tādēļ laiku pa laikam viņš piedalās arī nopietnās filmās. Pilno lozi viņš izvilka 2003. gadā, kad pieņēma Sofijas Kopolas piedāvājumu piedalīties filmā Pazudis tulkojumā. Tas ir smeldzīgi romantisks stāsts par pusmūža amerikāņu kinozvaigznes attiecībām ar jaunu amerikāņu meiteni Šarloti, bet tās veidojas pavisam netipiskā vidē – Japānā, kur kinozvaigzne ieradusies reklamēt viskiju Suntori. Kinozvaigznes lomā – Bils Marejs, bet Šarlotes – tolaik pavisam jaunā Skārleta Johansone.

Ja Johansoni, kura tobrīd vēl nebija pirmā numura zvaigzne, pierunāt filmēties nebija grūti, tad par Mareju Kopola ne tuvu nebija tik pārliecināta. Taču režisore bija ieņēmusi galvā, ka viņai vajag tikai Mareju un nevienu citu. Tādēļ Kopola metās triecienuzbrukumā aktiera automātiskajam atbildētājam (aģenta, kā zinām, viņam nav) un piecus mēnešus no vietas sūtīja viņam ziņojumus. Bils nebija uz tiem noskaņots atbildēt, jo, kā pats vēlāk teica, esot nospriedis, ka viss šis projekts ir nenopietns. Tomēr Kopola neatlaidās un beigu beigās atrada ceļu uz Bila sirdi caur abu kopējo draugu – kinorežisoru Vesu Andersonu, palūdzot aizlikt labu vārdu. “Tad es sapratu, ka nedrīkstu viņu pievilt. Nedrīkst taču tā vienkārši sagraut kāda cilvēka sapņus,” atzina Marejs.

It kā jau nekā īpaša šajā filmā nebija, taču skatītājiem un kritiķiem patika, un lielā mērā tas noteikti bija Bila Mareja nopelns. Ar niecīgu četru miljonu dolāru budžetu filma nopelnīja 119 miljonus, bet Bils tika pie pirmās nopietnās balvas – Zelta globusa par labāko vīrieša lomu. Bija nominēts arī Oskaram, bet tā tika Šonam Penam par Noslēpumu upi. Uzreiz pēc zaudējuma šajā sāncensībā Marejs, kurš bija diezgan pārliecināts, ka Oskars viņam jau rokā, gan stāstīja, ka nepārdzīvojot, taču kādā no vēlākajām intervijām atzina, ka patiesībā esot par to daudz domājis: “Ja tu pārāk tiecies pēc šīs balvas, tā kļūst par vīrusu. Tā ir slimība. Tikai vēlāk es sapratu, ka man bija šis vīruss. Es biju slims.” Taču, pēc Bila domām, Oskara iegūšana var jūtami kaitēt aktiera tālākajai dzīvei: “Pēc Oskara iegūšanas viņš sāk domāt – es taču nevaru piedalīties filmā, kura nav Oskara cienīga. Pēc balvas iegūšanas cilvēkiem kļūst grūtāk izdarīt izvēli.”

Zvaigzne tavā virtuvē

Par Mareja privāto dzīvi informācijas ir ļoti maz, jo par šo tēmu viņš parasti nerunā. Zināms vien tas, ka bijis divas reizes precējies un no abām laulībām viņam ir seši dēli. Otrā sieva Dženifera Batlere bija Murkšķa dienas kostīmu māksliniece, un pēc laulībā pavadītiem 11 gadiem viņa šķiršanās procesa laikā vainoja aktieri alkoholismā un vardarbībā, tomēr policija nekādus pierādījumus šiem apgalvojumiem neatrada. Ļaudis, kas pāri pazina, apgalvoja, ka arī pati Dženifera nav bijusi lēnprātības iemiesojums un mīlējusi ielūkoties glāzītē, tādēļ nav brīnums, ka abu kopdzīve bija visai eksplozīva.

Lai arī Marejam ir īgņas un neprognozējama cilvēka slava, tajā pat laikā viņš ir viena no cilvēcīgākajām Holivudas zvaigznēm. Ir ļoti grūti iedomāties, ka kāds no mums varētu krogā iedzert kopā, piemēram, ar Tomu Krūzu, taču ar Bilu Mareju dažiem veiksminiekiem tā ir gadījies. Tā 2006. gadā kāds skotu students nejauši iepazinās ar Bilu un uzaicināja viņu uz jauniešu ballīti, uz kuru gatavojās doties.  Viņam par lielu pārsteigumu – Marejs arī piekrita. “Visi nespēja noticēt savām acīm, kad es uz tusiņu ierados kopā ar Bilu Mareju. Bet pēc tam viņš vēl nomazgāja traukus, kas stāvēja mūsu izlietnē. Tas bija vareni, jo viņš taču bija krietni vecāks par ikvienu no mums, bet jutās ļoti brīvi.” Foto, kurā iemūžināts Bils, kopā ar studentiem mazgājot traukus, vēl tagad ir atrodams internetā.

Tas nav vienīgais gadījums, kad Marejs bez problēmām ietusē ar bārā nejauši iepazītiem svešiniekiem un uzsauc viņiem kādu mēriņu tekilas – citus dzērienus viņš neatzīst. Piemēram, reiz draugu kompānija kādā Ņujorkas karaoke bārā bija sastapuši cilvēku, kas, kā viņiem tobrīd likās, bija ļoti līdzīgs slavenajam Bilam Marejam. Kad atklājās, ka tas tiešām ir īstais Bils Marejs, kompānija bija uzaicinājusi aktieri kopā ar viņiem uzdziedāt karaoke, viņš piekritis, un tā visi kopā četras stundas izklaidējušies.

Vēl viens Bila kroņa numurs ir pieiet kādā ātrajā ēstuvē pie nepazīstamu cilvēku galdiņa, paņemt dažus gabaliņus frī kartupeļus un iebāzt sev mutē ar vārdiem: “Tev tāpat neviens neticēs!” Arī šāds fotoattēls klīst pa interneta plašumiem. Dzirdēts ir par gadījumiem, kad garām ejošais Marejs ir iesaistījies jauniešu beisbola treniņā un pāris stundu pavadījis, mētājot bumbiņu. Jauks bija arī joks, ko Marejs izstrādāja Lodzas kinofestivālā, – par godu tam viņš iemācījās vienu frāzi poļu valodā. Tā bija: “Es tevi mīlu. Vai varu no tevis aizņemties mazliet naudas?”

Tādēļ, ja kādreiz krogā redzat Bilam Marejam līdzīgu cilvēku, pamēģiniet viņam uzsaukt mēriņu tekilas – kas zina, varbūt tieši jums paveiksies un pavadīsiet neaizmirstamu vakaru ar vienu no netipiskākajām Holivudas zvaigznēm...