Saņemti draudi un pārceltas kāzas - vēlēšanu laiks Diānas Zandes dzīvi apgrieza kājām gaisā

Viena no Latvijā augstu vērtētajām psihoterapeitēm Diāna Zande atzīst, ka laiks līdz 14. Saeimas vēlēšanām, kas norisinājās 1. oktobrī, aizritējis spraigi un trauksmaini, paņemot daudz spēka.

Neraugoties uz viņas pārstāvētā saraksta "Attīstībai/Par!", maigi sakot, ne visai spožajiem rādītājiem vēlēšanās, Diāna startu politikā nenožēlo, jo uzskata, ka guvusi jaunu, vērtīgu pieredzi un pamatīgu rūdījumu. “Ir diezgan grūti būt situācijā, kuru ietekmē citi cilvēki un ir patiešām daudz rotaļu aiz tā,” viņa saka.

Vai gatavošanās vēlēšanām, kas prasa apgūt daudz jauna un intensīvu aģitāciju, veica lielas izmaiņas jūsu ierastajā dzīves ritmā?

Protams. Savu vasaras atviegloto darba režīmu biju iemainījusi pret kampaņu. Izrādījās, ka slodze ir ekstremāli liela, un nācās atteikties no lietām, kas pašai ļoti, ļoti patīk, – gan no puķu dobju ravēšanas un apčubināšanas, gan no lielākām suņu izstādēm, kur ar savu Ticianu regulāri piedalos. Pēc dabas esmu vienpate un, tā kā priekšvēlēšanu laikā gan strādāju savā profesijā, gan intensīvi tikos ar cilvēkiem, brīvajā laikā ļoti reti izgāju ārpus mājas un draudzējos. Līdz ar to draugi un vistuvākie cilvēki mani praktiski nav redzējuši. Pat retās satikšanās ar bērniem un mazbērniem izvērtās tādas formālas, jo galva bija tik tiešām pilna ar citām lietām.

Ko jaunu pašai par sevi atklāja šī pieredze?

Absolūti jaunu atklājumu par sevi man, šķiet, nav.

Tomēr esmu nozīmīgā veidā nostiprinājusi to apzināšanos par sevi, ka manī patiešām ir mērķa un misijas apziņa. Ir tiešām lietas, kuras vēlos realizēt, par spīti kaut kādiem pretspēkiem.

Manī ir gan augsts intelekts, gan esmu arī spēcīgi emocionāla. Un tas viens otru neizslēdz. Esmu nostiprinājusi savu mērķtiecību. Daudzi cilvēki ir teikuši atzinīgus vārdus un pauduši ticību manam pienesumam politikā.

Daudzi bija pārsteigti, ieraugot Diānas Zandes vārdu deputātu kandidātu rindās. Kā tas notika, ka nonācāt līdz šādam lēmumam - startēt politikā?

Tas tālab, ka, laikam ejot, mainās mūsu uztvere, pieredze, redzējums un izaicinājumi. Un tad tas mūsu iepriekš stingrais nē pārtop par pārliecinošu jā.

Pirms desmit gadiem teicu – nekādā gadījumā, nekad nebūšu politikā. Jau pirms iepriekšējām vēlēšanām domāju – iespējams, droši vien es būšu kaut kur, iesaistīšos un būšu aktīva politiski. Pirms diviem gadiem zināju – to darīšu! Bet absolūti skaidra lēmuma pieņemšana notika dienā, kad Krievija iebruka Ukrainā.

Pērn stāstījāt, ka iepriekš pandēmijas ierobežojumu dēļ atliktās kāzas ar Juri plānojat nosvinēt šā gada augustā. Tās vēlreiz tika pārceltas, tikai šoreiz vēlēšanu dēļ?

Man pat vairāk gribējās apprecēties uz tiem mūsu kopdzīves 25 gadiem. Tagad domāju – nu, ja jau nesanāca, tad varbūt uz 30. Šobrīd tam nejūtu tik lielu nozīmi. Gan jau kādudien arī uztaisīsim ballīti – nosvinēsim un apliecināsim juridiski viens otram šīs saistības, ko realitātē esam izdarījuši, kopā esot tik daudzu gadu garumā. Vienkārši esot kopā.

Nebija tā, ka es ierados mājās, paziņoju, ka kandidēšu un ar steigu būtu jāatceļ pasūtītais kāzu mielasts. (Smejas.) Gads jau tā sākās... Ar karu tepat mums blakus.

Bieži saku cilvēkiem – arī visgrūtākajos apstākļos mūsu dzīve turpinās. Varbūt daudz ko atmetot, mainot fokusu, koncentrējoties uz pavisam vienkāršām lietām. Ir lietas, bez kurām var iztikt, vai uz kurām var pagaidīt un dzīvot dzīvi jēdzīgi arī komplicētos apstākļos, kas tagad ir mums aktuāli gan kara fonā, gan briestošajā enerģētiskajā krīzē.

Ko vispār jūsu dzīvesbiedrs Juris sacīja, kad iestājāties politiskajā partijā, lai kandidētu vēlēšanās?

Viņš ļoti skaisti pateica – ja Diānu ievēlēs, Latvijai būs ieguvums, bet ģimenei viņas būs krietni mazāk.

Juris bija un ir aizvien viens no galvenajiem maniem emocionālajiem balstītājiem šajā laikā. Viņš ir tas, kam patiešām esmu ļoti lielas krokodila asaras raudājusi uz pleca brīžos, kas bijuši emocionāli ārkārtīgi smagi...

No kā rodas šādi smagie grūtuma brīži? No neveiksmēm, nelāgiem notikumiem, no pārslodzes?

Gan tā, gan tā. Joprojām strādāju, un mans darbs ir ļoti paģērošs tādā ziņā, ka psihologs nevar savā darbā, kad ir kontaktstundas, piemēram, sērfot internetā un kaut ko uzrakstīt – viņš ir kontaktā ar cilvēku. Un ir jāuztur liela koncentrēšanās spēja. Tas ir izsīcinošs darbs. Brīvajā laikā nu man bija kampaņa – pilnīgi jauns izaicinājums, iepriekš nekad nebiju piedalījusies kampaņā. Nesapratu un nezināju, kā tas notiek. Biju intensīvā mācīšanās un darba procesā vienlaikus.

Kas man kā psihologam ir nepieņemami – lai gan saprotu dažādas cilvēku iezīmes un īpatnības, man ir nepieņemamas rupjas, naidīgas runas. Klaji apvainojumi, uzbrukumi, ļauna vēlējumi – līdz pat vēlējumiem nosprāgt un vēl rupjākiem, kas tiek veltīti kā man, tā manai ģimenei... Tad šie ir tie brīži, kad iznāk ārā viss, kas sakrājies.

Tas tiešām bija tieši tā, ka jums vēlēja nāvi?!

Nu jā! Turklāt man bija arī viena paradoksāla situācija, kad cilvēks, kurš vienā komentārā uzrakstīja, ka mani vajagot apgānīt un manus bērnus izdzīt no sabiedrības,  uzreiz mani feisbukā uzaicināja draudzēties. Šis ir nesaprotami. Vai tiešām cilvēks vispār nav kontaktā ar to, ko viņš dara? Kādam vēl sliktu, bet aicina draugos.

Jā, es spēju saprast šādu cilvēku rīcību, saprotu, ka viņi to dara vai nu ļoti, ļoti lielu pašu sāpju, vai kontakta pašiem ar sevi dēļ, dažkārt ļoti zemas izglītības, citkārt ļoti lielu gaidu un vilšanās dēļ. Principā tas rodas no neapmierinātības ar paša dzīvi. Taču tas nenozīmē, ka man kā Diānai šis ir pieņemami un tas nesāp. Man tā āda nav tik bieza. Esmu dzīvs cilvēks.