Atklāti par kailumu un tā filozofiju. Mūsdienās nūdisms kļuvis gluži vai par modes kliedzienu

Pagājušā gadsimta pirmajā pusē nūdisms vairāk bija zināms ar vārdu natūrisms, turklāt šis jēdziens bija daudz plašāks un dziļāks, tas bija saistīts ar noteiktu uzskatu sistēmu un filozofiju. Natūrisms paredzēja ne tikai sauļošanos un peldes kailiem, bet arī veselīgu uzturu, nodarbošanos ar sportu un harmoniju ar dabu. Mūsdienās natūrisma jēdziens daudzviet sasaucas ar bieži piesaukto un reklamēto ekoloģiski tīro dzīvesveidu.

Pirmie nūdisti – Ādams un Ieva

Ja atskatāmies dziļākā senatnē, par pirmajiem nūdistiem jeb natūristiem neapšaubāmi jāatzīst Ādams un Ieva. Kā zināms, Ēdenes dārzā Ādams un Ieva bija kaili, turklāt nekautrējās par savu kailumu. Kad viņi krita grēkā, tad gan sāka kautrēties. Šajā aspektā reizēm tiek norādīts, ka apģērbs simbolizē grēcīgumu, bet kailums – šķīstību.

Savā ziņā par Ēdenes dārzu uzskatāma arī Senā Grieķija, kur savulaik zēla kaila ķermeņa kults. Stadionos un vingrotavās savus atlētiskos ķermeņus izrādīja kaili jaunekļi, tur kailums bija pašsaprotamu lieta, par to neviens nekaunējās. Proporcionāls un harmoniski veidots ķermenis bija skaistuma un pilnības simbols. 

Grieķiem populārs bija teiciens: “Veselā miesā – vesels gars!” Interesanti, ka arī grieķu rīkotajās olimpiskajās spēlēs sportisti startēja kaili. Par to saglabājusies kāda leģenda, kas vēsta par notikumiem 8. gadsimtā pirms mūsu ēras. Sacensību laikā skrējējam Arsipam atraisījies gurnu apsējs, un tālāko distanci viņš veicis kails. Un zīmīgi – viņš finišējis pirmais. Kopš tā laika visi skrējēji startējuši pilnīgi kaili, bet vēlāk šis princips ieviesies arī citos sporta veidos. Tomēr daudzi vēsturnieki skeptiski vērtē šādu izskaidrojumu un uzskata, ka ne jau tādēļ sportisti startējuši kaili. Toreiz kailumam bijusi simboliska nozīme, proti, sportistu kailums simbolizējis olimpisko spēļu atklātību, godīgumu un miermīlību. Sportistiem nebija drēbju, kur noslēpt ieročus. Olimpiskās spēles – tas bija aicinājums sacensties sporta arēnā, nevis kaujas laukā.

Arī Senajā Romā pret kailu ķermeni bija visnotaļ pozitīva un veselīga attieksme, tomēr vēlāk, nostiprinoties un attīstoties kristietībai, kailums tika pasludināts par grēcīgu un tā izrādīšana tika aizliegta. To nedrīkstēja attēlot arī mākslas darbos. Kailums skaitījās piedauzīgs un nesavienojams ar kristīgo morāli. Daudzus gadsimtus kailums bija tabu, to saistīja ar iekāri un apgrēcību.

Situācija mainījās tikai renesanses laikā, kad tika restaurētas antīkās tradīcijas. Kailums vairs neskaitījās sātanisks un bīstams. Renesanses periodā tapa daudzi mākslas šedevri, kuros bija attēlots kaili cilvēki. Te varam minēt Mikelandželo skulptūru Dāvids un viņa gleznojumus Vatikānā, Siksta kapelā. Jāmin arī Sandro Botičelli gleznas Pavasaris un Veneras dzimšana, kā arī Rafaela Santi glezna Leda un gulbis. Tas bija laiks, kad kailums atkal tika celts godā. Franču filozofs Denī Didro aicināja ļaudis atgriezties pie dabas, pie īstā avota, kur smelties iedvesmu un skaistumu.

Veselīgi un dabiski

Par mūsdienu nūdisma dzimteni uzskatāma Vācija. Šīs kustības aizmetņi veidojās jau 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, kad strauji attīstījās rūpniecība un daudzi cilvēki no laukiem pārcēlās uz pilsētām. Urbanizētā vide radīja pieprasījumu pēc relaksācijas un veselīgas atpūtas, populāri kļuva ieteikumi tuvināties dabai. Veselīga dzīvesveida sludinātājs Heinrihs Pudors izdeva grāmatas Kailie ļaudis un Kailuma kults, kas saturēja idejas un aicinājumus sevi attīstīt gan fiziski, gan garīgi. Pudors slavināja sauli, ūdeni un cilvēka ķermeņa kailumu. Viņš aicināja iztikt bez gaļas, alkohola un pīpēšanas. Viņa darbu turpināja Rihards Ungeviters, kurš izdeva grāmatu Kailums. Arī viņš sludināja veselīgu un dabisku dzīvesveidu. Rihards Ungeviters dibināja nūdistu biedrību Tefal, kuras pārstāvji bija veģetārieši, nesmēķēja, nelietoja alkoholu un nodarbojās ar sportu.

1903. gadā natūrisma popularizētāji pie Hamburgas iegādājās zemi, kur iekārtoja Saules parku – pasaulē pirmo nūdistu pludmali. Tur tika popularizētas gan vingrošanas nodarbības, gan tiešais kontakts sauli, gaisu un ūdeni. Saules parks kļuva par iecienītu objektu daudzu valstu žurnālistiem, kuri ar savām publikācijām popularizēja natūrismu visā pasaulē. Turklāt šajā parkā ieradās ļaudis ne tikai no Eiropas un Amerikas, bet arī no Āzijas valstīm. Vēlāk Vācijā nūdistu pludmales uzradās arī Berlīnē, Štutgartē un citās pilsētās. Vācijā natūrisms ātri vien kļuva par modes lietu, to sauca par Die Freikörperkultur, kas tulkojams kā brīva ķermeņa kultūra. Ādolfs Kohs, viens no natūrisma popularizētājiem un aktīvistiem, izstrādāja vingrošanas sistēmu jaunatnei. To bija paredzēts izpildīt kailiem un brīvā dabā. Ar laiku izveidojās arī dažādas ārstnieciskas grupas, kurās tika ieteiktas saules un ūdens peldes. Tika apgalvots, ka tiešais kontakts ar dabu efektīvi dziedina cilvēkus, kas cieš no astmas un citām slimībām. Piemēram, šveiciešu ārsts Riklijs, ārstējot diloni, ieteica slimniekiem savienot hidroterapiju ar helioterapiju, tas ir, kailiem gan sauļoties, gan peldēties.

Laika gaitā natūrisms sevišķi populārs kļuva vācu jaunatnes vidū. Tā popularizētāji sludināja, ka kailumam ārpus seksuālām attiecībām nav nekāda seksuāla akcenta, tas ir dabisks un normāls, nav nekā ārkārtēja, ja kaili cilvēki kopā peldas, sauļojas, vingro, sarunājas vai pat strādā. Brīva ķermeņa kultūra – tā ir ne tikai tuvināšanās dabai, bet arī atsvabināšanās no liekulības un svētulības. Jau drīz vien Vācijā Brīvā ķermeņa kultūras biedrību bija simtiem. Tikai Berlīnē vien bija seši nūdistu centri, lielākais – pie Lielā Migelzē ezera. 1929. gadā Berlīnē notika starptautiskais kailuma un izglītības kongress, kurā piedalījās 3000 cilvēku no daudzām pasaules valstīm.

Jāatzīst, ka kailsauļošanās tradīcijas vāciešiem dzina pietiekami dziļas saknes. Vācu zaldāti kaili sauļojās, pat karojot Padomju Savienībā. Nūdistu pludmales bija izplatītas arī komunistu pārvaldītajā Austrumvācijā. Internetā atrodamas fotogrāfijas, kas apliecina, ka jaunībā kailsauļošanos par labu atzinusi arī bijusī Vācijas kanclere Angela Merkele. Tiek lēsts, ka vāciešu vidū nūdistu procents arī mūsdienās varētu būt lielākais pasaulē.

Pēdējais modes kliedziens

Pagājušā gadsimta sākumā vāciešu veidoto brīvo ķermeņu kultūru ātri pārtvēra citas Eiropas valstis un sāka to attīstīt. Daudzviet kailsauļošanās bija gluži vai modes kliedziens. Daudziem tas likās kaut kas interesants un vēl nebijis, kas noteikti jāizmēģina. Piemēram, franči ieviesa jēdzienu natūrisms un naski sāka iekārtot īpašas atpūtas zonas. Natūristu biedrības tika organizētas ne tikai Eiropas valstīs, bet arī ASV, Kanādā un Jaunzēlandē, tieši nūdistu vajadzībām Tika ierīkotas gan privātās, gan sabiedriskās pludmales. Piemēram, Skandināvijā lielu ieguldījumu natūrisma attīstībā deva dānis Sorens Sorensens. Viņš iegādājās zemi kādā no salām netālu no Kopenhāgenas un iekārtoja tur nūdistu atpūtas vietu. Kopā ar sievu viņš izveidoja Ziemeļu saules sporta parku, kur pulcējas nūdisti no visas Skandināvijas. Savukārt Francijā rosījās brāļi Andrē un Gastons Durvili, pēc profesijas ārsti. Viņi izveidoja Natūrisma institūtu, iekārtoja kūrortu Heliopolis un izdeva žurnālu. Brāļi izvērsa hidroterapiju un helioterapiju – ārstniecību ar peldēm un saules vannām.

Natūrisms ieviesās arī Krievijā, kur kļuva populārs noteiktās inteliģences aprindās. Atbalstu natūrisma idejām pauda arī slavenais rakstnieks Ļevs Tolstojs un imperators Nikolajs II. Atpūšoties savā rezidencē Krimā, imperators labprāt sauļojās un peldējās kails.

Nūdisms pamazām attīstījās arī Amerikas Savienotajās Valstīs. 1929. gada 3. septembrī Ņujorkā tika sarīkota nūdistu konference. Viens no aktīvākajiem brīva ķermeņa kultūras popularizētājiem bija vācu emigrants Kurts Bartels. Protams, ne visi amerikāņi bija sajūsmā par viņa aktivitātēm. Amerikā bija saglabājušās puritānisma tradīcijas, tāpēc natūrisms daudzviet izpelnījās arī asu nosodījumu. Interesanti, ka vēlāk natūrisma popularizēšanās iesaistījās amerikāņu kristieši. Piemēram, 1933. gadā baptistu mācītājs Ilslijs Buns, piesaistot atbalstītājus, izveidoja organizāciju Starptautiskā nūdistu konference.

Pamazām Rietumos natūrisms kļuva arvien populārāks, tas izauga par veselu industriju. Nūdistiem tika veidotas atsevišķas pludmales un atpūtas zonas. Interesanti, ka sešdesmitajos gados par nūdistu iecienītu vietu kļuva Dienvidslāvija, kas tolaik skaitījās pussociālistiska valsts, kuru pārvaldīja stingrais vadonis Josips Brozs Tito. Viņa valdīšanas laikā Vidusjūras krastā tika iekārtoti daudzi nūdistu centri. Pēc UNESCO datiem, mūsdienu pasaulē dažādās natūristu un nūdistu organizācijas reģistrējušies aptuveni 20 miljoni cilvēku, bet nereģistrējušies varētu būt vairāk nekā 100 miljoni. Četrpadsmitajā atarptautiskajā natūrisma nacionālo federāciju kongresā, kas notika 1974. gada 8. augustā Francijas kūrortā Cap d’Agde, tika definēts, kas tad īsti ir natūrisms, proti, tas ir dzīvesveids harmonijā ar dabu, akceptējot kopīgu kailumu, cieņu pret sevi, saviem līdzcilvēkiem un apkārtējo vidi.

Jau agrāk zinātnieki norādīja, ka saules peldes ne tikai rada labu noskaņojumu, bet arī sniedz ārstniecisku efektu – sekmē D vitamīna izstrādi, veicina vielmaiņu, stiprina imunitāti un kaulu sistēmu, dziedē ādas iekaisumus. Taču pārāk ilga uzturēšanās saulē rada pretēju efektu – nomāc imunitāti, bojā ādu un izraisa nopietnas slimības. Tāpēc mērenība nepieciešama arī pludmalē, ļaujoties saules stariem.

Arī Latvijā nomet drēbes

Divdesmitā gadsimta sākumā natūrisma modes kliedzienu sadzirdēja arī latvieši. Pa pliko sauļojās pa pliko galvenokārt nomaļākās vietās, kur ar laiku izveidojās neoficiālas kailsauļotāju zonas. Kā vēsta prese, cara laikos Jūrmalā atpūtušies nūdisti gan no Rīgas, gan no citām Krievijas pilsētām. Vairākos pludmales posmos bijušas noteiktas ģimeņu, sieviešu un vīriešu stundas, kad cilvēki varējuši sauļoties kaili. Divdesmitajos gados nūdistu kustība ieguva jau redzamākas aprises, bet 1932. gadā sāka izdot savu žurnālu Brīvais Cilvēks. Pavisam legāli un oficiāli kaili varēja sauļoties konkrētās vietās Ķemeros, Zaķusalā, Mežaparkā, Ķīšezera krastā un noteiktās stundās arī Dzintaros un Bulduros. Latvijas nūdistu žurnāls aicināja atpūtniekus ne tikai laiski gulēt saulītē, bet arī aktīvi kustēties. Žurnāls rakstīja: “Dažiem, guļot saulē bez kustībām, rodas vēl lielāka apetīte, un pēc vasaras atpūtas rudenī mirst no aptaukošanās. Cik ir tādi, kas savu ķermeni slēpj priekš sevis. Liels vairums savu ķermeni, kas mūžīgi apsegts un ko neviens neredz, arī pats nav kārtīgi apskatījis.” Izdevums aicināja ļaudis mest nost liekās lupatas un baudīt dzīvības eliksīru – gaisu, sauli un ūdeni.

Cita starpā kāds pārliecināts nūdists žurnāla slejās mudināja nekaunēties no savām ķermeņa formām. Viņš atzina, ka nereti no sievietes, kura pēc vispārpieņemtiem standartiem nav nekāda skaistule, staro tāds cēls majestātiskums un miesas pilnība, kas liek nobālēt ikvienai slaidai smukulītei ar plakanu vēderu un kaulainu dibenu. Brīvajā Cilvēkā atrodamas arī šādas rindas: “Dažs varbūt aizrādīs, ko gan var apsegt īsās kungu biksītes, ja vēl tās novelkam, tad tā ir vienkārši izvirtība. Tā runā tie, kas nav paspējuši iepazīties ar jaunākajiem zinātniskajiem atklājumiem ķermeņa kopšanā. Dr. Borosini ir pierādījis, ka, ja vīrieši kārtīgi apsauļotu dzimuma dziedzerus, tad viņi vairāk iegūtu enerģijas un ātrāk atjaunotos, kā to var ar operācijas palīdzību.”

Kailsauļošanās Latvijā netika atmesta arī padomju laikos. Nūdisti diskrēti pulcējās Lilastes rajonā, viņus varēja sastapt arī Kalngales pludmalē, Lielupes grīvas tuvumā, Kolkas pusē un arī piekrastē tuvāk Lietuvas robežai. Arī tagad Latvijā netrūkst cilvēku, kas labprāt sauļojas kaili. Kā viena no populārākajām nūdistu vietām minama Vecāķu pludmale, kas atrodas salīdzinoši netālu no Rīgas. Ļaudis runā, ka Vecāķos nūdisti pulcējušies jau pirmās brīvvalsts laikā. Nūdisti manīti arī noteiktās vietās Lielupē, Inčupē un Vakarbuļļos, tāpat atsevišķas zonas nūdistiem ir atvēlētas Ventspils un Liepājas pludmalē. No 2004. gada nūdistu intereses pārstāv Latvijas Natūristu asociācija, kurā ir aptuveni 2000 biedru.

Plikie protesta akcijās

Nūdismam attīstoties, tas pavisam oficiāli iedalīts dažādos veidos un kategorijās. Piemēram, tiek izdalīts individuālais un ģimenes nūdisms. To parasti piekopj savās mājās, piemājas dārzā vienatnē vai tikai kopā ar ģimenes locekļiem. Eksistē arī sociālais nūdisms, ko praktizē draugu un paziņu kompānijās. Vairākās valstīs nūdistiem dota iespēja apmeklēt īpašus atpūtas centrus, kuros ir savi noteikumi. Piemēram, nūdisti var kaili peldēties un sauļoties, taču, piemēram, kailiem spēlēt futbolu vai ierasties restorānā nav pieņemts. Eksistē arī savvaļas nūdisms. Ir pludmales, kur sauļošanās ar vai bez drēbēm ir pašu atpūtnieku ziņā. Vēl var pieminēt dažādas kampaņveida nūdisma izpausmes. Tie ir gadījumi, kad ļaudis ar savu kailumu nes konkrētu vēstījumu vai dara to konkrēta mērķa vārdā, piemēram, piedalās kailo riteņbraucēju braucienā, protestējot pret atkarību no naftas. Pēdējos gados kailums bieži ticis izmantots dažādām politiskām, sociālām, sportiskām un mākslas akcijām. Piemēram, dzīvnieku tiesību aizstāvības organizācijas aktīvisti ik palaikam izģērbjas kaili un rīko protesta akcijas dažādās pasaules pilsētās, protestējot pret dzīvnieku kažokādu izmantošanu tekstilrūpniecībā.

Kailums ir labs veids, kā piesaistīt sabiedrības uzmanību. Piemēram, pirms vairākiem gadiem nelielajā Spānijas kūrortpilsētā Verā tika sasniegts jauns pasaules rekords – Vidusjūras ūdeņos vienlaikus peldējās 729 kaili cilvēki. Šo pasākumu organizēja Veras pilsētas dome un Spānijas Nūdistu federācija. Tās mērķis bija piesaistīt tūristu uzmanību pilsētiņai un tajā ierīkotajām nūdistu pludmalēm. Pilsētas mērs Hosē Karmelo Horhess izteicās, ka tas bijis “satriecošs panākums”.

Pēdējā laikā ierasts, ka daudzas skandalozas akcijas tikušas veidotas ar uzbāzīgu atkailināšanos. Agrāk pasaulē plašu uzmanību izpelnījās Ukrainas feministu grupu Femen, kuras dalībnieces ar kailām krūtīm rīkoja dažādas protesta akcijas dažādās valstīs. Piemēram, viņas protestēja pret sieviešu tiesību ierobežošanu gan Ķelnes katoļu baznīcā, gan Stokholmas mošejā. Viņas izģērbās gan Spānijas parlamentā, gan Romas Svētā Pētera laukumā, iestājās pret Vladimiru Putinu režīmu Krievijā un Aleksandra Lukašenko diktatūru Baltkrievijā.

Kailums allaž piesaistījis arī māksliniekus. Ebreju izcelsmes amerikāņu fotogrāfs Spensers Tuniks iemantojis pasaules slavu, fotografējot kailu cilvēku pūļus. Citu starpā pieminams viņa organizētais plikņu masu skats, kad simtiem vācu vīriešu un sieviešu, nokrāsojušies zelta un sarkanā krāsā, izģērbās un nogūlās pie Bavārijas Nacionālā operas teātra Minhenē. Fotogrāfa kontā ir arī vērienīgais projekts ar 1000 kailu izraēliešu fotografēšanu pie Nāves jūras. Tuniks fotografējis arī kailu cilvēku pūļus pie Sidnejas operas nama, Ņujorkas centrālajā dzelzceļa stacijā un Ernsta Hapela stadionā Vīnē. Gāsbekas pilī netālu no Beļģijas galvaspilsētas Briseles Tuniks sarīkoja fotosesiju ar aptuveni 800 kailu vīriešu un sieviešu. Kailie cilvēki pēc fotogrāfa rīkojuma aizpildīja dārzus un oranžērijas, sarindojās kolonnās, atveidoja statujas, gūlās cits citamblakus, vieglā riksī skrēja pa pils dārzu un rīkoja spilvenu kaujas.

Kailums un dīvainības

Laikā gaitā visā pasaulē nūdisms gan slavēts, gan kritizēts. Jau agrāk izvērsās asa diskusija, vai šajā pasākumā vajadzētu iesaistīt bērnus. Daudzi nūdisti aizstāvēja viedokli, ka tam ir pozitīvi rezultāti, proti, jo agrāk bērnam rodas priekšstats par cilvēka ķermeni un tā funkcijām, jo mazāk viņam būs dažādu psihiska rakstura problēmu un kompleksu. Ja bērns labi zinās, ar ko zēni atšķiras no meitenēm, viņam nebūs intereses šo tēmu apspriest ar vienaudžiem pubertātes periodā, un tāpēc nemaz nav slikti, ka bērns redz savus vecākus kailus – gan pludmalē, gan pirtī. Dzirdēti arī psihoterapeitu viedokļi, ka kailums labvēlīgi ietekmē psihisko veselību.

Mūsdienās nūdisms ir industrija, kurā tiek pelnīta liela nauda. Eiropā kailsauļotāju brīvdienām draudzīgākās valstis skaitās Horvātija, Grieķija, Francija, Vācija un Spānija. Nūdistu pludmales ir ASV, Kanādā, Meksikā un daudzās Karību jūras salās, kur lielu viesnīcu teritorijās kādā nomaļākā vietā ierīkota arī pludmale kailsauļotājiem. Peļņas nolūkos atjautīgi ļaudis ik palaikam izdomā dažādas atrakcijas, piedāvājot cilvēkiem jocīgas iespējas pabūt kailiem un atpūsties no urbanizētās vides.

Pirms kāda laika ASV bija populāri nūdistu lidojumi ar lidmašīnu Boeing 727. Šajos lidojumos bija jāievēro stingri noteikumi – izģērbties bija atļauts tikai pēc lidmašīnas pacelšanās gaisā, turklāt lidojuma laikā nepasniedza karstus dzērienus, lai kāds nejauši neapplaucētos. Dažos reisos kailas bija arī stjuartes un piloti. Lidmašīnai nolaižoties, visiem bija jāapģērbjas. Savukārt Austrālijā nūdistiem tika atvērta sava baznīca. Mācītājs Roberts Raits aicināja ticīgos piedalīties viņa vadītajos dievkalpojumos, esot kailiem. Viņš paskaidroja: “Es nevēlos panākt, lai kristieši kļūst par nūdistiem, es tikai kalpoju kristiešiem, kuri ir nūdisti.”To, ka kails cilvēks ir atvērtāks un draudzīgāks pret apkārtējiem, ievērojuši daudzi, un šo novērojumu apstiprina arī savdabīgi eksperimenti. Piemēram, kādā Kalifornijas štata universitātē abu dzimumu studenti sāka mācības, klausoties lekcijas absolūti kaili. Izbrīnītajai sabiedrībai pasniedzēji paskaidroja, ka tādējādi tiek novērsts kautrīgums, atsvešinātības izjūta, mazinās agresivitāte un sociālā barjera starp studentiem. Kaili ļaudis ātrāk sadraudzējas, ievērojami uzlabojas gan morālais klimats kolektīvā, gan sekmes.