Rokraksta slēptais vēstījums pateiks par tevi visu patiesību

Ar rokrakstu analīzi nodarbojas grafologi, un, lai gan pie mums viņu pakalpojumus neizmanto ne personāla atlasē, ne karjeras konsultācijām, grafologs kā eksotisks retums ir pieprasīts korporatīvajos pasākumos, dzimšanas dienu ballītēs un citur. Latvijas grafologus var saskaitīt uz rokas pirkstiem, un viena no jaunās paaudzes speciālistēm ir Irita Rozentāle, kura nodarbojas arī ar grafoterapiju.

Dvēseles nospiedums vai apšaubāma mācība

Grafoloģija ir rokraksta analīzes metode, kuras mērķis ir no rakstzīmēs neapzināti iekodētās informācijas atvedināt cilvēka psiholoģisko portretu. Pieredzējušam grafologam, pievēršot uzmanību rakstzīmju leņķiem, slīpumam, rakstītā akurātībai, vilkto līniju uzspiedienam, mākslinieciskumam, burtu veidojumam, ir iespējams ar augstu precizitātes pakāpi noteikt rakstītāja rakstura īpašības, veselības un emocionālo stāvokli, noguruma pakāpi, stiprās un vājās puses profesionālajā un personiskajā dzīvē, kā arī gūt ieskatu par viņa seksualitāti un garīgumu.

Par pirmo rokraksta analīzei veltīto sacerējumu grafologu aprindas uzskata itāļu filosofa Kamillo Baldi 1622. gadā publicēto darbu Traktāts par to, kā rakstītā burtā atklājas rakstītāja iedaba un īpašības. Taču citi grafologi, meklēdami zinātnes sākotnes, atkāpjas vēl pusgadsimtu senākā pagātnē, piesaucot spāņu ārsta un psihologa Huana Vartes no Navarras rokraksta analīzes iztirzājumu grāmatā Prāta spēju aplūkojums attiecībā uz zinātnēm, kas sarakstīta 1575. gadā.

Savukārt 20. gadsimtā vācu neirologs un Hamburgas Universitātes profesors Rūdolfs Popals, izpētījis smadzeņu neiromotorisko darbību ietekmi uz rokas kustībām rakstīšanas laikā, secināja, ka rokraksta veidošanā būtiska loma ir smadzeņu darbībai, kas caur rokas muskuļu kustībām rokrakstā iešifrē lielu daudzumu informācijas par tā autoru. Tieši smadzeņu darbība nosaka rokraksta unikalitāti – rokraksts ir rakstītāja dvēseles vai smadzeņu nospiedums rakstībā, kas pauž viņa personību, tas ir unikāls un noturīgs, līdzīgi pirkstu nospiedumam vai DNS.

Tomēr mūslaiku zinātnieku aprindās grafoloģijai ir daudz pretinieku un tā netiek atzīta par nopietnu zinātni. Piemēram, Britu psiholoģijas biedrība grafoloģiju liek līdzās astroloģijai, abu ticamību pielīdzinot nullei. Lai arī to uzskata par pseidozinātni, zinātniski apšaubāmu mācību vai vismaz ekstravagantu nodarbošanos, grafoloģijai ir daudz piekritēju un praktizētāju visā pasaulē, to joprojām lieto, gan veicot personāla atlasi, gan karjeras konsultācijās.

Grafologa pakalpojumus izmanto profesionālo un personisko attiecību izvērtējumam, pašizziņai un savu spēju attīstīšanai, kā arī vēsturisku personību, aizdomās turamo un noziedznieku profilēšanai. Tomēr Latvijā tā nav plaši izmantota prakse, un arī grafologu pie mums ir maz. Te jāpiemin Arvīds Plaudis, kurš sarakstījis grāmatu Grafoloģija. Sirds uz papīra, Kārlis Šulcs un Anita Millere, kura grafoloģiju apguvusi Kembridžā līdztekus studijām psiholoģijā un nu izglīto jaunu grafologu paaudzi. Tai pieder arī Irita Rozentāle, kuru aicināju uz sarunu.

Apgūta prasme, nevis dabas dota dāvana

Ar Iritu tiekamies kādā Brīvības ielas kafejnīcā. Irita ir smaidīga un atvērta. Zināju, ka viņa analizē rokrakstus, tāpēc ar nepacietību biju gaidījis izdevību viņai iedot savējo. Izvēlējāmies pierakstus, ko biju veidojis, gatavojoties intervijai. Mana psiholoģiskā portreta aprakstu Irita sniedz kā sinhronā tulkotāja, vienā valodā lasītu informāciju tūliņ pārceļot citā, man saprotamā valodā.

Novērojumi ir asi, noteikti, pārliecinoši, dažkārt pat pārsteidzoši precīzi un atkailinoši. Viņa apraksta gan man pašam ļoti labi zināmās rakstura iezīmes, gan manu emocionālo stāvokli un noguruma pakāpi, kuru velti mēģinu slēpt aiz bezrūpīgā smaida, kā arī smalkjūtīgi liek nojaust par sarežģījumiem, ar kuriem saskaros personiskajā un profesionālajā dzīvē, bet norāda arī uz šo un to, ko pats varbūt vēl neesmu apjautis un kam man derētu pievērst vairāk uzmanības, nekā esmu radis darīt.

Kad Irita ir beigusi, apbrīnā skatos uz viņu, mēģinādams atjēgties. Mani pārsteidz, cik ātri Irita spēj rokrakstā nolasīt personības iezīmes. Viņa zina par katru burtu, ko es, nesaprazdams tā nozīmi, esmu licis uz papīra, lai nodotu kādu pavisam citu informāciju. Atguvies no pārsteiguma, jautāju, kur viņa to visu iemācījusies. Un Irita pastāsta, ka par grafoloģiju ieinteresējusies jau pamatskolā, kad dabūjusi grāmatiņu par rokrakstiem un guvusi zināmu popularitāti, analizējot klasesbiedru rokrakstus. Vēlāk, pirms gadiem pieciem, kāda draudzene paņēmusi viņu līdzi uz Anitas Milleres lekciju.

Interese par grafoloģiju atgriezusies, bet apgūt pašu zinātni Irita sākusi vēlāk, kad ar savu rokrakstu piedalījusies Milleres vadītā pētījumā, par ko saņēmusi pirmo rokraksta analīzi, kas uz Iritu atstājusi pietiekamu iespaidu, lai grafoloģijai pievērstos visā nopietnībā. Tad nu viņa arī iestājusies kursos pie Anitas. “Pats pirmais solis mācoties ir saprast savu rokrakstu. Kamēr tas nav apgūts, nav nekādas jēgas mēģināt saprast citu rokrakstus,” Irita stāsta.

Drīz vien kļuvis skaidrs, ka pēc viņas jauniegūtajām zināšanām ir pietiekami liels pieprasījums, un nu jau vairāk nekā gadu grafoloģija ir Iritas pamatnodarbošanās un vienīgais ienākumu avots. Viņas rokrakstu analīzes ir pieprasītas gan individuālu interesentu vidū, gan dzimšanas dienu ballītēs, kāzās un korporatīvos pasākumos, viņai ir sava interneta vietne, tāpat Irita nodarbojas ar grafoterapiju – terapeitisku praksi, kas palīdz attīstīt personību, strādājot ar rokrakstu.

Vērojot grafologu darbībā, var šķist, ka notiek kaut kas maģisks. Un tomēr grafoloģija nav ne kristāla bumba, ne cita veida burvestība – tā ir amatprasme un zināšanas, kas gūtas ilgstošās mācībās un darbā, nevis dabas dota dāvana. Rokraksta pazīšana ir iemaņa, ko iespējams attīstīt, un pat pieredzējušiem grafologiem mēdz būt burti, kas tik viegli nepakļaujas analīzei, nedodas rokā. Irita stāsta, ka arī viņai joprojām ir burti, kurus izprast izdodas labāk. Grafologam ne tikai jāzina, ko meklēt, bet jābūt milzīgai pieredzei ar dažādiem īstu cilvēku rokrakstiem, kas attīstījusi uztveres asumu. Svarīga ir vingrināšanās un prakse. Grafologam nekad nevajadzētu paļauties uz intuīciju, citādi var gadīties ietekmēties no subjektīvām izjūtām un izlasīt rokrakstā kaut ko tādu, kā tur nemaz nav.

“Intuīcija mēdz maldināt, bet rokraksts nemelo nekad,” saka Irita. “Svarīgākais ir nelikt iekšā savu interpretāciju, paļauties tikai uz burtiem. Ja neesmu pārliecināta, es klusēju, runāju tikai par to, ko skaidri uzrāda burti.”

Pareizi izskaidrot vēstījumu

Reizēm nav iespējams saprast, kāpēc rokraksts uzrāda noteiktas īpašības, un saruna ar rakstītāju var palīdzēt nonākt pie pareizās izpratnes. Lai neveidotos pārpratumi, abiem jāsaprotas par to, kā tiek lietoti jēdzieni, kā arī rokraksta autoram vienmēr ir tiesības apšaubīt grafologa izteiktos pieņēmumus. Dažkārt gadās arī tā, ka grafologs ir kļūdījies un tas, ko šķietami saskatījis kādā burtā, izrādās kaut kas pavisam cits. Rokraksts var uzrādīt pat ir kā pretrunīgu informāciju, kuru jāspēj pareizi atšķetināt; tas, ko vēsta burti, vienmēr ir jāinterpretē.

Profesijas apguves sākumposmā pievērst uzmanību šādiem gadījumiem ir ļoti būtiski. Irita stāsta: “Kad vēl mācījos, vienmēr lūdzu, lai man saka, kam nepiekrīt, un tad es pētīju vēlreiz tos burtus un mēģināju saprast, ko esmu pārpratusi, kāpēc nepiekrīt, vai cilvēks negrib to sevī pieņemt, vai arī es nepareizi interpretēju burtu. Mēs parunājamies un saprotam, ka rokraksts tomēr ir atklājis kaut ko patiesu, vai arī – kā sākotnēji man biežāk bija – es saprotu, ka tomēr esmu kļūdījusies, izpētu vēlreiz burtus, un man atliek pieņemt, ka cilvēkam ir taisnība.” Tagad tā gadoties arvien retāk.

Bieži ir arī gadījumi, ka atklātā informācija ir nepatīkama un rokraksta īpašnieks to nav gatavs atzīt. Tas parasti saistīts ar narcistiskām rakstura iezīmēm, kuras grafologam jāmāk laikus pamanīt, lai nepieļautu kļūdu komunikācijā. Grafoloģe dalās atmiņās: “Kādā pasākumā, kad man vēl bija maz pieredzes, saskāros ar rokrakstu, kurā uzrādījās daudz narcisisma iezīmju, un es to tā naivi pateicu šai sievietei. Izstāstīju arī visu citu, ko biju saskatījusi rokrakstā, bet viņa man saka: “Nekas nav patiesība!” Pēc tam sūtīju rokrakstu Anitai un jautāju, ko esmu izdarījusi nepareizi, un Anita tūliņ interesējās, ko tieši esmu teikusi, un brīnījās, vai es tiešām to visu tā arī esmu pasniegusi. Acīmredzot biju uzkāpusi uz kādām sāpīgām vietām. Pēc tam būtu varējusi stāstīt jebko, un nu jau rokraksta īpašniece vairs nekam nepiekristu. Šis gadījums man daudz iemācīja.”

Cilvēkiem piemīt īpašība izturēties skeptiski, ja par viņiem saka kaut ko tādu, ko nav patīkami dzirdēt, tāpēc grafologam vajadzīgas arī retorikas iemaņas. Svarīgi ir ne tikai izlasīt rokraksta atklāto informāciju, bet arī to pasniegt vislabākajā iespējamajā veidā.

Ja kāds uz privātu konsultāciju ir pieteicies pats, Irita zina, ka var paļauties uz klienta interesi un vēlēšanos izprast sevi pēc iespējas dziļāk, tāpēc tad droši var stāstīt visu, ko atklāj rokraksts. Uzmanīgāk jāizturas, kad rokraksta analīze bijusi dāvana. Atšķirīgas pieejas nepieciešamas arī kāzās, analizējot pāru rokrakstus. “Es nemēdzu melot, bet vienmēr var pasniegt to visu labā un iedvesmojošā veidā,” Irita stāsta. “Visbailīgāk ir ieraudzīt, ka vienam būs laba seksuālā enerģija, bet otram neapmierinātība.”

Atkarībā no pasākuma veida, uz kuru Irita ir aicināta, atšķiras arī tas, kam analīzē vairāk tiek pievērsta uzmanība. Dzimšanas dienās visbiežāk tās ir attiecības un personība, darba ballītēs – ambīcijas, darbs komandā, karjera. Pirms pasākumiem, kur Irita ir aicināta, viņa vienmēr vienojas ar organizatoriem par to, kam tieši pievēršama uzmanība, kur liekami uzsvari. “Pasākumos cilvēki ir nākuši priecāties un izklaidēties, tāpēc nevajag par visām varēm līst viņu dvēselēs, vajag iepriecināt cilvēkus, stāstīt par labo, ko rokraksts atklāj. Mūsos katrā ir daudz laba, arī to atklāj rokraksts, un svarīgi to pateikt, norādīt uz šīm īpašībām.” Taču, ja kāds vēlēsies sevi izprast dziļāk, viņam tiks pastāstīts viss, ko vien rokrakstā iespējams izlasīt.

Dzimumu pēc rokraksta noteikt nevar

Tomēr nav arī tā, ka izlasīt var visu. Grafoloģija tāpat kā jebkura cita zinātne nespēj sniegt pilnīgu un aptverošu priekšstatu par indivīdu un viņa personu, tā spēj atklāt tikai viņa personības iezīmes. Ir lietas, ko pēc rokraksta nevar noteikt. Piemēram, ir burti, kas parāda sievišķo un vīrišķo enerģiju, taču dzimumu pēc rokraksta parauga noteikt nav iespējams, jo vērā jāņem tas, ka ir vīrieši ar sievišķo enerģiju un sievietes ar vīrišķo enerģiju. Arī precīzu rokraksta autora vecumu noteikt nevar, lai gan bērniem un vecākiem cilvēkiem piemīt vairākas rokrakstu raksturojošas iezīmes.

Pēc rokraksta nevar noteikt ne politiskos uzskatus, ne reliģisko pārliecību, ne profesiju. Tas, ka burtos iespējams izzīlēt rakstītāja nākotni, ir mīts. Tāpat rokrakstā nevar saskatīt rakstītāja piederību kādai tautībai. Jāatzīmē gan, ka dažādās kultūrās un valstīs ir vienojošas rokraksta iezīmes, kas rodas no tā, kā skolu sistēma māca rakstīt burtus. Piemēram, Anglijas skolu sistēmā pastāv prakse burtus nesavienot, savukārt Latvijas skolās burtus savieno un tos raksta aptuveni 80 grādu slīpumā, bet agrāk arī slīpums bijis lielāks – 60 grādu. Tie ir priekšnosacījumi, kurus personība pārvar, tiecoties izpausties, tie ir tik vien kā sākuma uzstādījumi, atspēriena punkts, attiecībā pret kuru rokraksts individualizējas.

Svarīgi ir nošķirt to, kas rokrakstā mainās, no tā, kas ir noturīgs. Tāpat kā personībā ir iezīmes, kas saglabājas visu mūžu, un iezīmes, kas izpaužas tikai noteiktās dzīves situācijās, arī rokrakstā ir iezīmes, kas paliek nemainīgas no gada uz gadu, un tādas, kas mainās atkarībā no diennakts laika, noskaņojuma, noguruma pakāpes. Rokrakstu ietekmē dažādi faktori: slimība, enerģijas daudzums, stress. Mainīgās iezīmes ir, piemēram, nogurums un emocionālais stāvoklis, par ko liecina burtu slīpums, ritms, pieturzīmju novietojums, kas var mainīties pa stundām un minūtēm, bet pati burtu veidošanas tehnika paliek nemainīga un slēpj dziļākas iezīmes, kas raksturo personību. Burtu veidošanas tehnika, burta struktūra, kā un kādā secībā vilktas līnijas, burtu leņķīšu, āķīšu, ovālu veidošana, kā arī proporcijas starp burtu augšējo, vidējo un apakšējo zonu saglabājas nemainīgas.

Reizēm cilvēki uzskata, ka viņiem ir dažādi rokraksti, taču visbiežāk tās ir viena rokraksta variācijas. Mainās burtu slīpums un lielums, tie izskatās pēc dažādiem rokrakstiem, tomēr pati būtība, tā dvēsele paliek nemainīga, tāpat kā nemainās personība, pārdzīvojot dažādus noskaņojumus. Apgūstot grafoloģiju, viens no pirmajiem mājasdarbiem, kā stāsta Irita, ir dienas laikā uzrakstīt vienu un to pašu frāzi no rīta, pēcpusdienā un vakarā, lai novērotu, kā personība izpaužas dažādos diennakts laikos. Taču arī paliekošās rokraksta iezīmes, kas liecina par noturīgām personības iezīmēm, ir iespējams mainīt dzīves laikā. Tāpēc rokraksta analīzei, kuru veic grafologs, ir noilgums, tā ir aktuāla aptuveni sešus līdz deviņus mēnešus. Pusaudžiem un jauniešiem šis laiks ir vēl īsāks, jo viņi attīstās straujāk.

No trim nedēļām līdz trim mēnešiem

Personībai mainoties, izmaņas atspoguļojas rokrakstā, taču notiek arī pretējais. Ja cilvēks strādā ar rokrakstu, to mainot, ir iespējams mainīt personību, lai novērstu kādu nevēlamu rakstura vai rīcības izpausmi, vai arī pretēji – stimulēt kādu iezīmi, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Ar šādu apzinātu un vadītu rokraksta maiņu nodarbojas īpašs grafoloģijas atzars, ko dēvē par grafoterapiju. Taču nav tā, ka būtu jāapgūst grafoloģija un jāgūst izpratne par to, kā atsevišķi rokrakstu veidojoši elementi atspoguļo personības iezīmes, lai uzlabotu personību. Līdzīgi kā dodoties pie klasiska terapeita, nav jāapgūst psihoterapija, lai saņemtu palīdzību un uzlabotu savas dzīves kvalitāti.

Grafoterapijas sākotne meklējama 20. gadsimta trīsdesmito gadu Francijā, un tās pamatā ir ideja, ka visu, ko smadzenes izpauž rokrakstā, iespējams mainīt, piespiežot smadzenes pielāgoties jaunajam rokrakstam. Tās iedarbīgums skaidrojams ar to, ka smadzeņu apgabali katrs atbild par savām rakstura iezīmēm, un atkarībā no šo apgabalu aktivitātes impulsi no smadzenēm uz rokas kustību ir dažādi. Grafologi dažādos eksperimentos, kas apvieno anketēšanu, neiroloģiskus vērojumus un rokrakstu analīzi, ir izpētījuši, kā tas parādās rokrakstā. Mainot rokrakstu, rokas kustības sūta signālus atpakaļ uz smadzenēm, veidojot jaunus neironu savienojumus un tās it kā pārprogrammējot.

Rokrakstā var redzēt personības iezīmes, kuras cilvēkam derētu labu izlabot, bet ne vienmēr indivīds ir gatavs tās atzīt un mainīties. Viena no ierasti visgrūtāk sevī pieņemamajām un maināmajām īpatnībām ir tendence ieņemt upura lomu. Cita rakstura iezīme, kas mēdz sagādāt grūtības, ir skaudība. Vienmēr ir svarīgi ar grafologu izrunāt, ko grafoterapijas pacientam pašam gribas sevī mainīt un ar ko viņš pats vēlas strādāt, un tikai tad sākt darbu ar burtiem.

Līdzīgi kā klasiskās terapijas skolās, arī sākot strādāt ar rokrakstu, vispirms uzmanība pievēršama tām iezīmēm, kas atbild par rakstītāja attiecībām ar sevi. Vienmēr ieteicams sākt pašam ar sevi, ar savu personību un pašvērtējumu, pēc tam var strādāt ar partnerattiecībām, komunikāciju, finansēm, līderību, jo ir grūti sakārtot partnerattiecības vai finansiālo stāvokli, ja nav sakārtotas pamatvērtības. Tikai pēc tam, kad izveidots pamats, var iet tālāk un domāt par burtiem, kas atbild par profesionālajiem sasniegumiem un partnerattiecībām.

Ideālā gadījumā grafoterapijas kūre ilgst trīs mēnešus, taču nepieciešamais minimums ir trīs nedēļas, katru dienu rakstot pa piecpadsmit minūtēm. Vienlaikus var strādāt ar trim burtiem. Sākotnējais uzdevums ir burtus rakstīt rindiņās, lai apgūtu to veidošanas tehniku, bet vēlāk tie jāiekļauj teikumos, lai burtu iemācītos rakstīt savienojumos ar citiem burtiem un to organiski iestrādātu rokrakstā. Pirmie trīs burti, ar kuriem ieteicams sākt grafoterapiju, ir mazie “t”, “d” un “b”, kas katrs atbild par savu iezīmi. Mazais “t” atbild par pašvērtējumu, “d” norāda uz to, cik jūtīgi cilvēks uztver kritiku, savukārt burtā “b” iekodētas rakstītāja ambīcijas.

Tomēr katru reizi pieeja ir jāveido individuāli, grafoterapeita un viņa klienta sadarbībā, jo viena burtā atklātās iezīmes pastāv mijiedarbībā un kopsakarībā ar iezīmēm, kuras vēsta citi burti. Piemēram, viss, kas saistīts ar partnerattiecībām, atspoguļojas burta “k” rakstībā. Ja tajā parādās iezīmes, kas liecina par greizsirdību, ļoti bieži to pavada zems pašvērtējums, kuru uzrāda burts “t”, un atbrīvoties no greizsirdības burtā “k” var izrādīties neiespējami, kamēr nav sakārtotas ar pašvērtējumu saistītās problēmas. Taču reizēm gadās tā, ka pašvērtējumu ietekmē tieši neveselīgas attiecības, un tad ir svarīgi strādāt arī ar burtu “k”, tādējādi strādājot ar attiecībām un tikai tad atgriežoties pie pašvērtējuma.

Dažkārt, strādājot pie burta “t” – paceļot tā šķērssvītru, kuras novietojums uzrāda pašvērtējuma līmeni –, mēdz gadīties, ka arī pats burts sāk augt lielāks un garāks, reizēm pārsniedzot “l” burtu, kurā savukārt iekodēta informācija par rokraksta autora prāta spējām. Šāda parādība grafoloģijā liecina par uzpūstu ego, sevis likšanu augstāk par citiem. Tādos gadījumos Irita iesaka burtu izmērus izlīdzināt, bet “t” burta šķērssvītru censties saglabāt augšā.

Mazais “d”, kas norāda uz paškritiku, grafoterapijas klientiem bieži sagādā vislielākās galvassāpes. Irita stāsta: “Visgrūtāk mainās mazais “d” burts, kas parāda attieksmi pašam pret sevi un to, cik jūtīgi vai veselīgi cilvēks uztver citu vērtējumu. Visbiežāk šajā burtā parādās ārkārtīgi augsta paškritika un jūtīgums pret citu viedokli. Tieši paškritika ir tā, kas visspītīgāk saglabājas burtā.”

Piemēram, ja ovāls burtā “d” veido perfektu apli, tas norāda uz perfekcionismu. Tajā apvienojas abi – gan paškritika, gan jūtīgums pret kritiku –, tāpēc tad, kad cilvēks mēģina atbrīvoties no perfekcionisma, “d” vispirms sadalās – paškritika parādās atsevišķi un jūtīgums pret kritiku atsevišķi. Strādājot ar rokrakstu, uzdevums ir panākt, lai burti rakstītos dabiski, lai nebūtu jāpiedomā pie tā, kā tie tiek veidoti. Mainot rokrakstu, personības iezīmes parādās aptuveni pēc diviem trim mēnešiem.

Kad notiek praktisks darbs ar rokrakstu, grafologam jābūt ļoti atklātam un precīzam. “Visus ķeksīšus uzreiz pamanu, cilvēks katru dienu man atsūta burtus, un es aizsūtu atpakaļ ar sazīmētām bultiņām, ko nevajag burtos iekļaut,” stāsta Irita. Tomēr jāņem vērā, ka grafoterapija nav glītrakstīšanas kursi, un to nevajadzētu jaukt ar kaligrāfiju, kas ir mākslas forma un atšķiras no dabiska rokraksta tāpat kā balets no pastaigas. Ideāla rokraksta nav. Arī kaligrāfiski rokraksti ne vienmēr liecina, ka to īpašnieks ir labs cilvēks vai ka viņam nebūtu nekādu problēmu personiskajā vai profesionālajā dzīvē.

Burti, ar kuriem strādāts grafoterapijā, vienmēr organiski iekļaujas rokrakstā. Pat ja paraugs, pēc kura veidot burtu, ir viens, katrs tam piešķirs raksturīgas iezīmes un katram tie vizuāli būs nedaudz citādi. Svarīgi ir burtus nemainīt pašam uz savu galvu, bet ik pa laikam atrādīt profesionālam grafologam, jo, mainot viena burta rakstību, citi burti mainās līdzi. Piemēram, paceļot pašvērtējuma šķērssvītru burtā “t”, ļoti bieži mainās arī “u”, kas parāda kompleksus – tie samazinās vai pazūd pavisam.

Tomēr ne visos gadījumos grafoterapija viena pati ir spējīga palīdzēt. Reizēm burti pretojas pārveidoties, smadzenes atsakās pieņemt pārmaiņas vai arī trūkumi un nevēlamās īpašības, ar ko klients strādā grafoterapijā, mainot vienu burtu rakstību, sāk izlauzties citos. Tāpēc ieteicams grafoterapiju apvienot, piemēram, ar mūzikas vai smilšu terapiju. Irita, lai smadzeņu programmēšanai caur rokrakstu klāt būtu arī uzvedības maiņa, burtu rakstīšanas uzdevumiem pievieno psiholoģiskus vingrinājumus. Piemēram, strādājot ar pašvērtējumu, viens uzdevums ir apzināti izdarīt trīs labas lietas sev, otrs – trīs reizes dienā paslavēt sevi.

Pie grafoloģijas parasti nonāk tie, kas tiecas izzināt sevi padziļināti, vēlas saprast vairāk par pasauli un sevi, tāpēc bieži interesējas arī par tādām nozarēm kā astroloģija. Irita atzīst, ka abas zinātnes īstenībā ir ļoti tuvas, jo astroloģija pēta kosmosa kustības ietekmi uz cilvēka likteni, bet grafoloģija atbildes meklē tepat uz Zemes, par debesu ķermeņiem daudz mazākajos burtos.

Turklāt grafoloģijai attiecībā pret astroloģiju ir kāda priekšrocība, proti, burti, būdami daudz pieejamāki par zvaigznēm, ir arī daudz vieglāk manipulējami. Tāpēc šajā digitalizācijas laikmetā, kad rokraksts arvien vairāk zaudē savu nozīmi un cilvēki daudz biežāk raksta telefonā vai datorā, kur visi burti neatkarīgi no rakstītāja izskatās vienādi, ir svarīgi saglabāt prasmi rakstīt ar roku. Tas ir labs treniņš smadzenēm.

Pilnībā atsakoties no rakstīšanas ar roku, cilvēks sevi aplaupa, tāpēc visnotaļ ieteicams 15 minūtes dienā veltīt dienasgrāmatas rakstīšanai vai izmantot lapiņu un zīmuli, lai vismaz sastādītu iepirkumu sarakstu. Pat ja nespējam pārrakstīt zvaigznes, mēs varam izkopt savu rokrakstu.