Pēc 15 gadiem ārzemēs Ulla atgriezās Latvijā, bet te viņu neviens īsti negaida

“Es aizbraucu prom 21 gada vecumā. Devos uz Franciju maģistrantūras studijās. Tur paliku arī doktorantūrā. Bija plāns atgriezties mājās, bet tad īsti to nevarēja.

Pēc doktorantūras laikā aizbraucu uz Singapūru, kur turpināju strādāt savā jomā. Es darbojos ar muguras s
madzeņu traumām. Strādāju ar žurkām. Šajā jomā mācījos Francijā un to attīstīju Singapūrā.

Atgriezās Latvijā jau trijatā

Ir ļoti grūti sākt visu no nulles, tāpēc pēc divarpus gadiem, kad projekts Singapūrā tika uzstādīts, es sapratu, ka gribu iet prom no zinātnes. Tas bija 2015.gadā.

Kad es atgriezos mājās, biju stāvoklī. Biju pieņēmusi lēmumu, ka ir laiks bērnam. Mēs ar vīru izdomājām braukt uz Latviju. Mēs atgriezāmies, es dzīvoju šeit dekrēta laiku.

Dodas atpakaļ uz Singapūru

Tad sapratu, ka te nav iespēju palikt. Es toreiz biju pieteikusies reemigrācijas programmai jauniešiem, kuri studējuši ārzemēs un kur 10 kandidātiem bija paredzēts saņemt 1000 eiro stipendiju. Bija trīs kārtas, bet pēc pēdējās kārtas man pateica, ka mani neņem. Tad sapratu, ka man Latvijā īsti nekā nav, tāpēc sarunāju ar savu priekšnieci Singapūrā, ka braukšu atpakaļ.

Jāņem vērā, ka Singapūrā no brīža, kad projektam tiek piešķirts finansējums un tiek atrasts cilvēks, nepieciešami četri mēneši, lai tikai sakārtotu papīrus.” Vispirms ir jādabū finansējums un tad jāpiesaista speciālisti. Tas prasa diezgan ilgu laiku.

Ulla turpināja: “Kad bērnam bija 4,5 mēneši, mēs atgriezāmies Singapūrā. Es turpināju strādāt tajā pašā jomā tajā pašā laboratorijā. Nostrādāju trīs gadus, un visā tajā laikā bija doma, kā atgriezties mājās.

Ideja par neparastu kafejnīcu

Mans vīrs nebija latvietis, viņš bija francūzis, un, zinot, ka viņam Latvijā darba nebūs, radās doma taisīt kaut ko savu. Viņam iepatikās kafija un tās grauzdēšana. Es viņam toreiz teicu: “Vienkārši ar kaut kādu kafejnīcu nepietiks, vajag pievienoto vērtību.”

Tad es ierosināju “Zero Waste” [bezatkritumu] konceptu. Eiropā tādu konceptu bija ļoti, ļoti maz. Vispār visā pasaulē varēja uz pirkstiem saskaitīt, cik tādu vietu bija. Tad 2017.gadā radās doma par kafejnīcu. Pusotru gadu es kopā ar vienu draugu strādāju pie biznesa plāna. Plānojām, kā kafejnīcu taisīt.

Atgriezos Latvijā 2018.gada decembrī, bet 2019.gada marta beigās atvērām kafejnīcu. Īsi pēc tās atvēršanas izšķīros ar vīru un aptuveni gadu viena vadīju kafejnīcu un rūpējos par bērnu. Bijušais vīrs tajā laikā aizbrauca prom līdzi savai jaunajai draudzenei.

Tad sākās pirmais kovida vilnis. Tajā laikā, stāvot kafejnīcā, sapratu, ka tas galīgi nav tas, ko es gribu darīt. Es šo kafejnīcu izmantoju kā platformu, kur runāt par ilgtspēju. Bet es gribēju darīt kaut ko praktiskāku, nevis tikai runāt. Ar runāšanu nepietiek! Runāšana ir laba, bet tad, ja tai klāt ir vēl kaut kādas darbības.

Dodas uz Singapūru vēlreiz, lai varētu atdot parādus

Kad bijušais vīrs atgriezās Latvijā, viņš gribēja pārņemt kafejnīcu. Es jau biju sākusi runāt ar savu priekšnieci Singapūrā, ka gribētu vēlreiz atgriezties uz gadu. Man laikā, kad dzīvoju Latvijā, ienākumi bija ļoti, ļoti mazi (saistībā ar kovidu un to, ka biju viena ar bērnu). Es vienkārši nevarēju parūpēties par bērnu. Atstāju kafejnīcu bijušajam vīram un atkal aizbraucu uz Singapūru.

Biju tur nedaudz vairāk par gadu, lai nosegtu visus parādus, kas bija radušies gan ar kafejnīcu, gan personiskos. Kā jau teicu, mani ienākumi bija ļoti, ļoti mazi.”

Jau laicīgi sāka meklēt savu sapņu darbu

Ulla Latvijā atgriezās novembra beigās. Šoreiz viņa rīkojās gudrāk. Jau, aizbraucot no Latvijas, viņa sāka kontaktēties ar ļaudīm, kam varētu interesēt ilgtspējas jautājumi. “Zināju, ka tā ir joma, kurā gribu strādāt.

Esot Singapūrā, es gada laikā sāku daudz pētīt gan industriālo simbiozi, gan aprites ekonomiku. Vācu dažādu literatūru.”

Palīdzēja taisīt ēdamu bio plastmasu

Paralēli tam Ulla iesaistījās vēl kādā interesantā projektā, kur attālināti darbojās praksē Slovēnijas laboratorijā. Viņa pievienojās zinātnieku komandai, kas no aļģēm taisīja ēdamu un šķīstošu bio plastmasu. Dzīvojot Singapūrā, viņa turpināja sadarboties ar šiem zinātniekiem, vadot projekta “Instagram” kontu.

Pēc gada projekta priekšnieks teicis: ja Ulla grib, viņa var šo projektu bīdīt tālāk. “Tad no šī projekta radās "start-up" uzņēmums. Tas aizsākās vēl tad, kad es biju Singapūrā.

Parūpējās, lai, atgriežoties Latvijā, būtu ienākumi

Mēnesi pirms braukšanas prom no Singapūras, es sāku darbu projektā “Our food. Our Future” par sociāli taisnīgām un ilgtspējīgām pārtikas ķēdēm. Man bija doma, lai atgriežoties Latvijā, kad vajadzēs atpūsties, jau būt kāds pusslodzes darbs un minimāli ienākumi, bet vēlāk nāktu pārējie projekti.”

Gribēja atvest uz Latviju jaunas zināšanas

Ulla piekrita, ka gan Francijā, gan Singapūrā dzīves līmenis ir daudz augstāks. Taču, neskatoties uz to, viņa vairākkārt atgriezās Latvijā, kur viņas ienākumi bija pavisam minimāli. “Jāsaka, ka dzīves līmenis abās valstīs ir daudz augstāks [nekā Latvijā], bet arī izdevumi ir lielāki.

Es vienmēr braucu prom ar domu: iegūšu zināšanas, ko atvedīšu atpakaļ uz Latviju. Man nekad nebija mērķa aizbraukt un kaut kur palikt. Man tiešām vienmēr primārais bija atgriezties ar zināšanām. Tad es sapratu, ka manas zināšanas šeit nevienam nebūs vajadzīgas, jo mana joma ir ļoti specifiska un ir skaidrs, ka mazā valstī nevar visas jomas attīstīt.

Daļa latviešu neizprot Ullas doktora grādu

Man ir doktora grāds neirozinātnēs. Daļa cilvēku uzreiz pieņem, ka es māku kaut ko ļoti mazu un šauru. Bet doktorantūrā iemācās, kā lasīt informāciju, kā atšķirt to, kas ir īsts, no nepatiesa, kā analizēt datus, kā visu salikt īsi un kodolīgi formulētos teikumos, kā prezentēt sevi.

Aiz doktora grāda stāv ļoti daudz kas. Neirozinātnes ir tikai viena maza daļiņa no tā, kas tika iegūts mācībās.” Daļa cilvēku, uzzinot par Ullas doktora grādu, to neizprot. “Tāpēc man nebija viegli atrast darbu.” 

Singapūrā par bērnudārzu jāmaksā 1000 eiro mēnesī

“Francijā man bija ļoti smags periods. Strādāju laboratorijā septiņas dienas nedēļā. Man bija sliktas attiecības ar priekšnieci. Tā nebija vide, kurā man patiktu dzīvot. Tā nav mana kultūra.”

Savukārt Singapūrā Ulla, ja viņai nebūtu bērniņa, dzīvotu ļoti labi. “Bet vienu brīdi mans vīrs nestrādāja vai strādāja ļoti maz, tāpēc ar vienu algu bija jāiztiek trim cilvēkiem. Tur dzīves līmenis ir ļoti dārgs.

Piemēram, mana pēdējā alga bija 4000 eiro. Bet kilograms zemeņu maksā 35 eiro. Par dārziņu mēnesī es maksāju 1000 eiro. Par vienu istabu es maksāju arī 1000 eiro. Jā, tur var dzīvot, bet man sanāktu iekrāt tikai tik, lai vienu reizi gadā atrauktu uz Latviju brīvdienās. Un viss. Man pat nesanāktu neko atlikt malā. Ir jautājums: vai ir vērts dzīvot šādos apstākļos?

Par skolu un pagarināto grupu jāmaksā gandrīz 1800 eiro

Es steidzos braukt atpakaļ [uz Latviju] pēc gada, jo fiziski nemaz nevarēju bērnam skolu atļauties. Tur ir maksas skolas. Tikai vietējiem iedzīvotājiem ir ļoti zemas izglītības izmaksas. Tur skola ir līdz pulksten 13, tāpēc mums vajadzētu pagarināto grupu. Rēķināju, ka par to būtu jāmaksā tuvu pie 1800 eiro mēnesī. Gandrīz puse manas algas aizietu, lai samaksātu bērnam par skolu. Jautājums, vai tas patiešām ir tā vērts?

Jāņem vērā, ka man gada laikā tur bija tikai četri brīvi vakari bez bērna. Tas ir ļoti sarežģīti. Auklīti atļauties es nevarēju.

Jā, šeit varbūt nevar tik labi nopelnīt, bet te vismaz ir draugi, cilvēki, kas šad tad var palīdzēt ar bērnu. Te netālu ir pludmale, ja vajag. Dārziņš un skola ir bez maksas.”

Singapūrā nevarēja atļauties slimot

Ulla piekrita, ka arī veselības aprūpe Singapūrā ir ļoti dārga. “Tāpēc vienkārši slimot tur nedrīkst! Man visu gadu galvā bija doma, ka slimot nedrīkst. Tad, kad atgriezos mājās, es trīs mēnešus slimoju.

Brīdī, kad bijušais vīrs ņēma bērnu katru otro nedēļu pie sevis, tad tajās nedēļās, kad man bērna nebija, es reāli trīs mēnešus pēc kārtas slimoju. Vienkārši es beidzot varēju atslābināties pēc visiem gadiem, kad nebija atļauts slimot vai nebija naudas slimošanai.

Slimot var atļauties tikai tad, ja ir divi pelnoši vecāki, kuriem labi maksā. Piemēram, viņi iepriekš strādāja Francijā, bet pēc tam viņus aizsūtīja uz Singapūru. Zinu, ka tad viņiem maksā trīs reizes vairāk. Tādā gadījumā ģimene dzīvo ļoti, ļoti labi.

Bet man bija darbs universitātē un zinātnē. Es pelnīju mazāk nekā cilvēks, kas ir ieguvis bakalaura grādu un strādā bankā.”

Kādreizējā daktere saņem ļoti mazu algu

Ulla pastāstīja par kādu sievieti, kuras dzīvesstāsts viņu šokēja. “Viņa bija tuvu pensijai, viņai bija 56 gadi. Sieviete bija plaušu daktere Ķīnā. Vīram piedāvāja darbu Singapūrā, un viņi aizbrauca no Ķīnas. Singapūrā viņa vairs nevarēja būt par dakteri, tāpēc sāka strādāt laboratorijā pēcdoktorantūras programmā. Viņas alga bija 2500 eiro.”

Tā bija salīdzinoši ļoti zema alga, jo jāatceras, ka par bērnudārzu jāmaksā 1000 eiro. Arī par vienas istabas īri jāizdod tik pat liela naudas summa. “Kas tur vispār paliek pāri?”

“Neadekvāti ir tas, cik vispār kopumā maksā zinātnē nodarbinātajiem. Jā, man bija labākā alga komandā. Paldies manai priekšniecei par to! Viņa zināja manu situāciju. Bet globāli ir ļoti grūti būt vienam vecākam un turēt līdzi līmenim Singapūrā.”

Latvijā nevar strādāt savā jomā

Vai Latvijā Ulla jūtas novērtēta kā zinātniece? “Manas jomas šeit nav. To es zināju, jau atgriežoties. Zināju, ka savā jomā strādāt nevarēšu. Tagad ir plāns, ka ar mūsu jaunuzņēmumu varbūt kaut kā nedaudz iesaistīšos zinātnē, bet ne vairs tādā apjomā.

Es savu zinātnieces karjeru beidzu. Man no zinātnes ir palikusi tikai domāšana, datu analīzes un informācijas strukturēšanas spējas. Bet manas zinātniskās karjeras vairs nav.”

Sapņoja, ka atgriezīsies Latvijā un bīdīs zinātni

Vai Ulla nenožēlo, ka jau sākotnēji studijās neizvēlējās tādu jomu, ko varētu izmantot un attīstīt tepat Latvijā? “Jāņem vērā: kad braucu prom, man bija 21 gads. Es biju domājusi, ka atbraukšu uz Latviju un bīdīšu zinātni ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem, taisīsim centrus un attīstīsim dažādas sadarbības.

Tikai vēlāk nāca sapratne, ka nevar 2 miljonu iedzīvotāju valstī attīstīt katru nozari. Bet to jau es sākumā nezināju. Aizbraucu prom 2003.gadā, tagad man ir 37 gadi. Globāli skatoties, es 15 gadus esmu bijusi projām.

Gribēja palīdzēt negadījumos cietušajiem

Tagad laiki ir mainījušies un jaunieši ir citādāki, bet pirms 15 gadiem es vēl nezināju, kā lietas notiek un kā viss būs. Man bija visādi plāni. Darbu ar muguras smadzeņu traumām es izvēlējos, jo gribēju palīdzēt negadījumos cietušajiem.”

Ulla norādīja, ka, piemēram, otrā tipa cukura diabētu ļaudis var iegūt saistībā ar savu mazkustīgumu un neveselīgo uzturu. Bet autoavārijās cietušie cilvēki, kuriem vajadzīga palīdzība muguras traumu gadījumos, pārvietojas ratiņkrēslos, kaut arī paši nav vainīgi pie savām veselības problēmām. “Tāpēc izvēlējos jomu, kur varētu palīdzēt šāda veida cilvēkiem.”

Negrib vairs operēt žurkas

Viņa neloloja cerības, ka nākotnē Latvijā varētu attīstīt viņa pētniecības jomu un viņa tajā varētu atgriezties kā zinātniece. “Domāju, ka nē. Es noteikti neietu atpakaļ. Pēdējā projektā veiksmes iespējamība bija aptuveni 2%. Tas nozīmē, ka gada laikā tiek veikti dažādi eksperimenti, kuri neizdodas. Nav gandrīz nekādas motivācijas turpināt, tāpēc ka gandrīz nekas nesanāk.

Mana joma ir ļoti nepateicīga, jo tajā ir īpaši grūti dabūt pozitīvus rezultātus, kaut arī viss ir izplānots. Morāli tas ir ļoti smagi. Pēc tam redzēt blaknes vai citas neparedzētas lietas, kas nojūk tad, kad it kā viss ir sanācis, ir ļoti demoralizējoši. Man ar to pietika!

Es operēju žurkas. Tas nav tas, ko man gribētos ikdienā redzēt. Pēc tam visas žurkas nogalināt un strādāt ar toksiskajām ķimikālijām… Visam savs laiks.”

Izvēlēties “vērtīgās” un interesantās zinātnes jomas

Uzrunājot jauniešus, kuri nākotnē plāno pievērsties zinātnei, viņa vērsa uzmanību, ka būtiski atšķiras dažādas zinātnes jomas. “Es savā laikā nezināju, ka ir interesantās, vērtīgās jomas un “mazāk vērtīgās”. Piemēram, Alcheimera slimība draud ļoti daudziem cilvēkiem, un tajā jomā ir diezgan viegli dabūt finansējumu. Ja laboratorijai ir finansējums, tad ir daudz vieglāk veikt eksperimentus un plānot darbību.

Manā projektā bija ļoti grūti saņemt finansējumu. Nauda bija, bet visu laiku bija jāplāno. Visu laiku bija liels stress, ka vajag dabūt rezultātus. Vilšanās sajūta laikam bija tajā: es biju domājusi, ka zinātnē strādā, lai uzzinātu patiesību vai kaut ko atklātu. Bet principā ļoti daudzi kopumā cīnās par to, lai pēc iespējas ātrāk dabūtu datus, varētu uzrakstīt publikācijas, ko varētu ielikt atskaitē, lai varētu pieteikties jaunam finansējumam. Tas nedaudz sagrāva manu ticību zinātnei. Redzēt, kā tas notiek, bija ļoti bēdīgi.

Darbs augsta līmeņa laboratorijā var arī ļoti nogurdināt

Daļai cilvēku, kas iet zinātnes virzienā, tas patīk, viņi ir radīti tam, viņi tajā var dzīvot. Jāskatās, kāda ir joma. Ja tā ir mazāk stresaina joma, kur var diezgan viegli publicēt rezultātus un nevajag lielās, pamatīgās publikācijas, tad, es domāju, tas ir labi.

Man joprojām pašai patīk pētīt un meklēt. Tas ir interesanti. Bet tad ir jāskatās, kādā jomā un ko cilvēks grib. Var aiziet uz augsta līmeņa laboratoriju, bet tā var arī ļoti nogurdināt. Tad var parādīties vēlme, kāda bija man, iet no tā visa prom.”

Būt gatavam, ka šeit neviens īsti negaida

Noslēgumā Ulla arī piebilda, ka būtu jārunā par to, kāpēc Latvijas iedzīvotāji brauc prom no dzimtenes un atgriežas atpakaļ.

“Braucot atpakaļ, ir jāgatavojas, ka šeit neviens īsti negaida. Protams, skatoties, kādā jomā un kādā līmenī. Varbūt, ja pēc maģistra grāda iegūšanas brauc atpakaļ, darbu ir vieglāk dabūt. Bet principā pirms braukšanas atpakaļ ir ļoti, ļoti laicīgi jāsāk skatīties visas iespējas, ko šeit var darīt, lai atbraucot jau kaut kas ir. Lai ir kaut kādi kontakti.

Manā gadījumā, aizbraucot prom uz 15 gadiem un cerot, ka kāds mani sagaidīs un kaut ko dos, būtu naivums. Es tā arī nedarīju. Bet kopumā ir jāskatās, cik ilgi brauc prom un kāds ir “Back-up Plan” [rezerves plāns], ko varēs darīt, atgriežoties atpakaļ.”

Braucot prom, padomāt, ko darīs pēc atgriešanās

Viņa piekrita, ka svarīgi ir ne tikai aizbraukt prom no Latvijas, bet jau pirms tam padomāt, ko darīs, atgriežoties Latvijā. “Galvenais ir uzturēt kontaktus un visu laiku interesēties, lai pēc tam nodrošinātu darbu. Nevis atbraukt atpakaļ un atpūsties, bet sākt jau laicīgi, esot projām, meklēt darbu, lai nodrošinātu iztiku.”

Ulla, atgriežoties Latvijā, uzreiz sāka pusslodzes darbu, lai tādējādi varētu gan nedaudz atpūsties, gan arī kaut ko nopelnīt.