Annija Kļaviņa pēc avārijas nonāca ratiņkrēslā, taču nepadodas: "Mana dzīve ir tāda, kādu to vēlos"

Liktenīgā avārija

Es biju astoņpadsmit gadus jauna, tikko bija sācies jaunais 2013./2014. mācību gads. Tas bija mans pēdējais gads vidusskolā, vismaz tobrīd tā likās. Nesen biju atgriezusies mājās no skolas. Ar mani kopā bija mans draugs, bijām norunājuši pirmo reizi doties izbraucienā kopā ar manu tuvāko draudzeni, kura pirms divām nedēļām bija saņēmusi autovadītāja apliecību.

Gribējām aizbraukt uz nepilnus divus kilometrus attālo mežu. Nācās braukt pa grants ceļu, tas bija nelīdzens. Man auto vadīšanā nekādu iemaņu nebija, tāpēc tobrīd daudz ko nesapratu, taču šodien avārijas cēlonis ir acīmredzams. Pārgalvība, izrādīšanās un, sasodīts, muļķība! 

Tā kā ceļš nebija garš, es mašīnas pakaļējā sēdeklī nepiesprādzējos, lai gan mans tētis to vienmēr tika pieteicis. “Mēs jau tikai tepat,” bija mana doma, kuru aprāva panika mašīnā. Puisis izkliedza meitenes vārdu, un es sapratu, ka mašīna vairs nav valdāma – tā lidoja. Man šķita, ka krītam. Tālāk atmiņā ir tumša bilde. Mašīna apmeta trīs kūleņus, mani un puisi izsvieda ārā. Brīdī, kad atguvu samaņu, notikuma vietā jau bija ieradušies mani vecāki. Tētis man turēja vienu roku, draugs – otru. Man nācās salauzt tēta sirdi, pasakot viņam, ka nejūtu savas kājas. Viņš šo sajūtu pazīst, jo ir pārcietis muguras operācijas.

Talsu ātrās palīdzības mediķi strikti iebilda pret manu pārvešanu uz Ventspils slimnīcu, cenšoties pārliecināt ātrās palīdzības dispečerus, ka manu traumu gadījumā jābrauc uz Paula Stradiņa slimnīcu. Ja mani aizvestu uz Ventspili un tur man nespētu nodrošināt vajadzīgo operāciju, tiktu zaudēts laiks, kas bija izšķirošs. Paldies Dievam, viņiem tas izdevās. Kad nonācu slimnīcā, šķita, ka viss ir labi. Nekas nesāpēja. Mamma un tētis bija blakus. Teicu, lai piezvana skolotājai, ka rīt nebūšu skolā. Turklāt biju aizņēmusies draudzenes atlantu, lūdzu, lai mamma to atdod. Un man taču bija arī jālasa obligātā literatūra. Palūdzu to paņemt no bibliotēkas. Lai arī biju sazāļota, mans prāts darbojās asi un saprātīgi. Manā apziņā nekas ļoti slikts nebija noticis. Sliktākais, kas varēja būt, – iekavēta skola, taču izrādījās, ka es pat nespēju iedomāties, kas mani sagaida.

Mani operēja padsmit stundu, atverot muguru un nostiprinot sašķaidītos mugurkaula skriemeļus. Kad reanimācijā pamodos, mammai un tētim uz mazu brītiņu ļāva mani apraudzīt. Rakstīju viņiem zīmītes četrgadnieka līmenī, jo nevarēju parunāt. Mutē bija caurules elpināšanai un barības uzņemšanai, tik tikko spēju pakustināt rokas.

Nogulēju reanimācijā divas nedēļas, kas vilkās kā gadi, zāļu iespaidā vienā laidā murgoju. Vēlāk mani pārveda uz palātu un noņēma elpošanas aparātu. Atceros, kā māsiņas teica, lai elpoju pati. Bija ļoti grūti. Var teikt, tas bija viens no dzīves izšķirošajiem brīžiem – es nespēju ievilkt elpu un man šķita, ka miršu. Plaušas pēc avārijā gūtajām traumām nedarbojās, turklāt tās bija pilnas ar krēpām. Es nespēju ievilkt gaisu un padevos ar domu: vai tiešām tas bija viss, vai tā bija visa manas dzīves jēga – nomirt 18 gadu vecumā? Tad nāca tumsa.

Nākamais, ko atceros, – ieradās mani vecāki. Biju laimīga. Zināju, ka turpmāk, lai arī cik grūti klāsies, viņi vienmēr būs blakus. Izjautāju vecākus par to, kas ar mani noticis. Vecāki negribīgi sāka uzskaitīt traumas, taču mans prāts vēl nespēja pieņemt, ka man, jaunietei, kura visu līdz šim skaisto mūžu dzīvojusi vesela un laimīga, tagad nāksies sadzīvot ar mugurkaula traumu, plaušu bojājumiem, kaulu lūzumiem un, galvenais, pārvietošanos ratiņkrēslā. Mierināja fakts, ka bija izglābtas manas rokas, jo iesprādzis bija arī kakla skriemelis. Ja tas būtu traumēts dziļāk, es būtu zaudējusi kontroli arī savām rokām.

Stāsts par avāriju ir izstāstīts un izdzīvots jau neskaitāmas reizes. Jāteic, ka šo sajūtu atsaukšana atmiņā mani nesāpina, gluži pretēji – ļauj atkal un atkal novērtēt, ka esmu šeit, ka manī plūst dzīvība un tuviniekiem nebija mani jāzaudē. 

Atrast sevi no jauna

Izrakstīšanai no slimnīcas sekoja atlabšana un grūtais rehabilitācijas posms Vaivaru rehabilitācijas centrā. Vairākus mēnešus biju nogulējusi gultā, līdz pirmo reizi iesēdos ratiņkrēslā. Tā bija viena no manām mazajām uzvarām, gadu laikā tādu kļuva arvien vairāk. Izmēģinājām vairākas rehabilitācijas iestādes, vairākkārt braucu uz Hāpsalu rehabilitācijas centru Igaunijā. Pēc rehabilitācijas centra Poga atvēršanas doties ārpus Latvijas vairs nav bijis vajadzības.

Turpmāk rehabilitācijas laikā centos darīt visu, lai, pirmkārt, spētu pati sevi aprūpēt, otrkārt, lai atsāktu staigāt. Godīgi sakot, šo domu deviņu gadu laikā esmu noguldījusi tālākajā sirds kaktiņā, taču vairākus gadus tas bija mans dzīves mērķis.

Kļūstot patstāvīgākai un pārvarot grūtības pašas spēkiem, sāku meklēt sevi no jauna. Iesaistījos dažādos projektos, kalpoju baznīcā, attīstīju sevi un savas prasmes, kā arī iesaistījos parabobslejā, kur laika gaitā tiku pāri daudzām traumām un nedrošībai. Manas bobsleja karjeras augstākais punkts bija uzvara vienā no kausa posmiem Kanādas pilsētā Kalgari, kur vienotā konkurencē ar vīriešiem kļuvu par pirmo sievieti, kura spējusi to paveikt. Šobrīd tas šķiet nieks, jo tieši parabobsleja beigas manā dzīvē iezīmēja skaistāko, kas pasaulē var būt, – manu vīru Aleksi un mūsu mīlestību.

Šobrīd mana dzīve ir tāda, kādu to vēlos. Manas prioritātes ir mīlestība, mani cilvēki un manas sajūtas. Es esmu laimīga, mīlēta un priecīga par katru dienu, kas man dota. Mīlestību pārvēršu skaistumā, gatavojot un dizainējot kāzu rotas, veidoju arī kāzu un citu svētku ielūgumus, mezgloju macramé dekorus, cenšos sevi dažādi attīstīt. Man vienmēr ir bijusi svarīga mūzika. Kopā ar draugiem no draudzes grupas regulāri kopā muzicējam, tas piepilda manu sirdi. Vēl krietnu daļu laika prasa veselības uzturēšana un dažādas nodarbības, mēdz būt arī nedēļām ilgi rehabilitācijas posmi. Esmu arī aktīva sociālajos tīklos (Instagram: @klavina.annija), priecājos dalīties ar iedvesmu un sava dzīves stāsta atspoguļojumu fotogrāfijās. Galu galā – esmu sieva un suņa Luisa “mamma”. Cenšos rūpēties par jauku noskaņu un vidi.

Kopš mūsu dzīvē pirms diviem gadiem ienāca suņu bērniņš, tieši viņš – mazs, balts, trīs ar pusi kilogramus smags Pomerānijas punduršpics – visbiežāk raisa smaidu. Jau tas vien, ka varu vērot viņa mazās ķepiņas un raudzīties pogu actiņās, ļauj aizmirst visas problēmas. Patiesībā jau mēs dzīvojam ar plašu smaidu. Mans vīrs vienmēr zina, kā mani sasmīdināt. Viņa humors un mūsu sarkastiskie, bet mīļie joki ļauj pat uz sarežģītākajām situācijām paskatīties caur citu prizmu. Neaizvietojama garastāvokļa uzlabošanā ir arī mūzika. Un pastaiga, vingrinājumi, svaigs gaiss – mums laukos tā netrūkst!

Vai esmu gaidīta?

Mums ar vīru patīk ēst ārpus mājas, tādēļ šo vietu pieejamība ir viena no manas ikdienas aktualitātēm. Priecājos par jaunatvērtām vietām, kur par pieejamību nav jāsatraucas. Vienlaikus ir skumji, ka daži uzņēmēji, kuru iestādes regulāri apmeklēju, tā atbalstot viņu uzņēmumu, nepakustina ne pirkstu, lai padarītu manu iekļūšanu un uzturēšanos ērtāku. Ļoti reti vēl padodos vēlmei apmeklēt šīs vietas gardā ēdiena dēļ, bet lielākoties vīram saku – brauksim tur, jo tur es varu iebraukt pati, tur ir pieejamas labierīcības, tur man ir sajūta, ka mani gaida.

Manuprāt, privātuzņēmēji ar plašāku redzējumu saprot, ka cilvēks ar kustību traucējumiem ir tikpat vērtīgs un ar tādām pašām vajadzībām kā staigājošs cilvēks, tāpēc sava uzņēmuma vides pielāgošanu uztver kā pašsaprotamu nepieciešamību, nevis kā valsts uzspiestu slogu. Jo vairāk cilvēki ar invaliditāti tiek iekļauti sabiedrībā, rādīti televīzijā, reklāmās un portālos, jo atsaucīgāka vide veidojas. Arī es pati, dodoties uz jebkuru vietu, cenšos būt priecīga, laipna un patīkama cilvēkam, ar kuru komunicēju. Es varu būt pirmais pozitīvais piemērs, ar ko cilvēks saskaras. Tas pats attiecas uz bērniem, jo es vienmēr, noķerot bērnu skatienus, uzsmaidu. Ja bērns man kaut ko jautā, vienmēr cenšos kodolīgi, bet saprotami pateikt, ka cietu avārijā un nevaru pastaigāt. Lai bērns redz, ka patiesībā jau cilvēks, kurš it kā ir citādāks, ir tikpat jauks un vērtīgs kā pārējie. Tādos brīžos var vērot, kā tiek nojauktas robežas starp atšķirīgo. Ja bērnos ieaudzināsim šo izpratni, tad pēc gadiem problēmām ar vides pieejamību, cilvēku ar invaliditāti diskrimināciju vai izstumšanu no sabiedrības vairs nevajadzētu būt.

Valstiskā līmenī redzu, ka daudzas lietas, kādas tās bija, kad tikko nonācu ratiņkrēslā, ir mainījušās un valsts tiešām meklē veidus, kā palīdzēt cilvēkiem iekļauties sabiedrībā. Diemžēl darvas karote medus mucā ir manas pilsētas Talsu dzimtsarakstu nodaļa. Kad pirms vairāk nekā trim gadiem devāmies turp, lai pieteiktu mūsu laulību, bija milzīgs šoks par to, ka ārpusē pievarams viens pakāpiens, bet, kad biju tikusi pāri augstajiem durvju sliekšņiem, pretī vērās vēl trīs lieli pakāpieni. Tajā brīdī es nespēju savaldīties. Dzimtsarakstu nodaļa, šķiet, ir vieta, kas vairo mūsu valsts labklājību, vienojot jaunas ģimenes un sveicot jaundzimušos, bet man tā ir nepieejama. Bija skumji skatīties uz darbinieci, kura centās situāciju skaidrot un atvainoties. Es saprotu, ka tā nav viņas vaina, bet neizpratne par manas pašvaldības vienaldzību pret mani kā cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem apbēdina ik reizi, kad braucu šai ēkai garām. Jūs domājat pareizi – pagaidām nekas nav mainījies.

Es mīlu savu pilsētu un lepojos, ka esmu uzaugusi skaistajos Talsos. Viens no Talsu spilgtākajiem atpazīšanas elementiem ir pilsētas reljefs, tomēr cilvēkam ar kustību traucējumiem šī reljefa pārvarēšana var būt mokoša. Manas rokas ir pietiekami stipras, bet kā būs pēc divdesmit trīsdesmit gadiem… Turklāt ielā, ko var uzskatīt par Talsu sirdi, atrodas visdažādākie veikaliņi. Vai spēsiet uzminēt, cik no tiem man ir pieejami!? Viens. Tur savulaik bija azartspēļu klubs, kuru es tāpat nekad neesmu apmeklējusi.

Runājot par labo – ir liels prieks par Talsu Tautas namu, kas ir brīnišķīgi izveidots, lai es tur varētu justies tiešām labi. Tas ir apvienots ar Mūzikas skolu, kurā mācās mana mazā māsiņa, un es priecājos, ka skolas telpas ir man pieejamas. Tieši to pašu varu teikt par savu skolu – Talsu  Valsts ģimnāziju, kuras pārbūve beidzot ļauj man izbraukāt katru stāvu, iekļūt klasēs un priecāties –  ja bērns ar īpašām vajadzībām vēlēsies te mācīties, viņam nebūs tādu grūtību, ar kādām saskāros es.

Pirms deviņiem gadiem manas skolas direktors Gundars Sebris, lai es varētu pabeigt 12. klasi un nokārtot eksāmenus, kopā ar pārējiem skolotājiem manas programmas stundas noturēja pirmajā stāvā, jo tad skolā vēl nebija lifta. Mūžam būšu pateicīga par direktora un skolotāju mīlestību un ieguldījumu, lai es, neraugoties uz ierobežojumiem, spētu pabeigt skolu. Un šis, lūk, ir cilvēciskais faktors, kas stāv augstāk par vides pieejamību, jo reizēm nemaz nevajag simtiem tūkstošu eiro ieguldījumu, lai cilvēkam palīdzētu. Reizēm domāju par uzbrauktuvēm, kas atrisinātu manas iekļūšanas problēmas – vai tiešām grūti iztikt bez vienas puķu dobes, lai tās vietā varētu novietot rampiņu? Un vai man vienai tas vajadzīgs? Nē, par to būtu pateicīgi arī mammas un tēti ar bērnu ratiņiem. Lai problēmu risinātu, tā ir jāsaredz.

Bet manā uztverē šobrīd kā viens no Talsu “šedevriem” ir nesen uzlabotais Koklētāja pieminekļa parks. Izvietots daudz skaistu lampiņu, uzlikts jauns bruģis, viss skaisti iekārtots. Par to, protams, priecājos, taču man šis piemineklis nav pieejams. Es meklēju atbildes uz jautājumu, kā tas ir pieļauts šodien, 2022. gadā, kad mēs sabiedrībā cenšamies integrēt cilvēkus ar funkcionāliem traucējumiem? Visi mēģinājumi piekļūt piemineklim no jebkuras puses atduras pret trepēm. Interesanti, ka uzbrauktuves ceļš, kas tur bijis jau gadiem, atrodas tādā vietā, ka, lai es varētu tur nokļūt, man jāriskē ar dzīvību un jāpārkāpj ne tikai satiksmes, bet arī veselā saprāta likumi. Nedomāju, ka rekonstrukcijas darbus veikuši cilvēki ar kaut mazāko izpratni par cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem vajadzībām, nemaz nerunājot par drošību.

Stereotipi joprojām ir dzīvi

Mūsu sabiedrība aug. Es lepojos, skatoties uz savu mazo māsu, kura ir skaista un laipna jauniete, atvērta pasaulei un pieņem visu atšķirīgo. Man sešpadsmit gadu vecumā, godīgi sakot, par šādiem tematiem nebija laika domāt – tā man toreiz šķita. Tagad par to ir kauns, taču arī saprotu, ka toreiz, lai arī tikai pirms nepilniem desmit gadiem, bija citi laiki. Šobrīd, kad  dažādība tiek integrēta arvien vairāk, šis temats kļuvis pašsaprotams. Es, protams, skatos caur savas ģimenes prizmu, jo ģimene vienmēr bijusi man līdzās, atbalstot jebkurā dzīves situācijā un motivējot darīt visu, lai es īstenotu savus sapņus. Tagad mans lielais atbalsts ir vīrs. Mūsu sapņi ir lieli, bet mēs tiem lēnām tuvojamies. Esmu redzējusi daudzus, kuru rokas un kājas darbojas, taču viņu vēlme sēdēt vienā punktā, vienā darbā, bez izaugsmes, ir stiprāka par vēlmi darboties, lai īstenotu sapņus. Jā, man ir savi ierobežojumi, bet es tiem neļauju sevi uzvarēt.

Ikdienā esmu neatkarīga un palīdzība no malas nav vajadzīga un dažkārt ir pat pazemojoša. Te jāpiemin kāds svarīgs komunikācijas ierocis – saziņa, vārdi, ieklausīšanās. Esmu iemācījusies lūgt palīdzību, ja man tā ir nepieciešama, bet, ja cilvēks bez jautāšanas ķeras klāt maniem ratiem, grib tos stumt vai “palīdzēt”, ignorējot manu noraidījumu, tas ir pazemojoši. Tas ir iemesls, kāpēc rodas vēlme paslēpties no cilvēkiem, ja esmu viena, jo, nedod Dievs, kāds nolems steigties man palīgā.

Stereotipi vēl aizvien vada mūsu dzīves, un, lai gan cenšos būt ļoti atvērta, brīžiem pieķeru sevi pie domas, ka man, uzlūkojot kādu situāciju no malas, pirmais prātā iezogas kāds stereotips. Tad pati pie sevis nokaunos, taču tas ļauj spriest arī par apkārtējās sabiedrības seju. Nepārprotiet, man apkārt ir brīnišķīgi, mīloši un pieņemoši cilvēki, tomēr savulaik manā dzīvē stereotipiem bijusi liela nozīme. Fakts, ka – šķiet! – esmu no tiem atbrīvojusies, nenozīmē, ka to izsvītrošana no dzīves ir vienkārša.  

Ja spriežu pēc savas tuvākās apkārtnes, rādās, ka ar mūsu sabiedrību viss kārtībā. Kad iznāku no šī skaistā loka, paveras cits skats. Piemēram, nesen biju skolā Atvērtība ir vērtība projekta ietvaros. 7. klases skolēniem uzdeva jautājumu, ar kādiem cilvēkiem viņi kategoriski negribētu sēdēt vienā vilciena kupejā, mērojot desmitu stundu braucienu. Lielākoties jaunieši teica, ka no visiem iespējamiem variantiem viņi nekādā gadījumā neizvēlētos policistu geju. Manā pasaulē tas izskatās pavisam citādi! Ne cilvēka ādas krāsa, ne etniskā piederība, ne seksuālā orientācija nav iemesls kādu neieredzēt. Ja man brīžiem ir salīdzinoši grūti un emocionāli ļoti smagi stāties pretī kādām sabiedrības stigmām, tad iepriekš nosaukto dažādību pārstāvjiem dzīve mēdz būt vēl desmitiem reižu grūtāka. Visi cilvēki ir pelnījuši mīlestību un pieņemšanu.

Es personīgi lielākoties saskaros ar skaisto un laipno sabiedrības daļu, jo, šķiet, pati pie tās vēršos ar labestību. Esmu iemācījusies neredzēt nepatīkamo – tie ir gan skatieni, gan sačukstēšanās, gan visu galvu pavēršanās manā virzienā, kad ienāku telpā. Tomēr atceros, cik sāpīgi tas bija pirmajos gados pēc avārijas. Tagad, piedaloties projektos, aktīvi darbojoties sociālajos tīklos un daloties ar savu stāstu televīzijā, žurnālos un citur, mani mudina šī doma – mainīt to, kam gāju cauri, lai nevienam citam, nonākot manā vietā, tas nebūtu jāpiedzīvo. Es sapņoju kādu dienu pamosties pasaulē, kurā man nebūs jāsatraucas par ierobežojumiem manu fizisko īpatnību dēļ, tādēļ vēlos aicināt gan sabiedrību, gan tieši tevi – ja tavos spēkos ir kaut ko mainīt, lūdzu, palīdzi veidot šo pasauli pieejamu un patīkamu mums visiem!

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Mūsējie saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.