Kāpēc iemīlējies cilvēks kļūst kā dumjš? Atklāti par jūtu ķīmiju

Mēdz sacīt, ka mūsdienās mīlestībai esot nogriezti spārni un atņemta romantika, tā esot nonivelēta līdz utilitārām vajadzībām, vulgāram seksam. Katrs skolēns zina, ka interneta laikmetā izvēles iespējas ir bezgalīgas. Nepatīk – čau, pēc stundas man būs cita. Un tomēr – tas bija, ir un būs – šo pasauli uz priekšu virza mīlas spēks, un ikkatra sirsniņā mīt liela vai maza cerība, ka tieši viņš būs tas izredzētais, par kuru teiks: nav skaistāka mīlas stāsta par šo...

Mūsdienu zinātne romantisko mīlestību uzlūko par vienu no spēcīgākajām cilvēka dziņām, kas pārspēj pat seksuālo dziņu. Patlaban Zemi apdzīvo vairāk nekā septiņi miljardi, un viņi visi mīl vai grib mīlēt. Mīlestība liek cilvēkiem dzīvot, dejot, dziedāt, rakstīt, uzupurēties, nodot, nogalināt un mirt. Mīlestība ir kustība, kas virza uz priekšu un nosaka likteni. Cilvēku jūtas vienam pret otru ir tāds pats noslēpums kā dzimšana, nāve un Dievs. Apzināti vai neapzināti, bet mēs visu dzīvi meklējam mīlestību, jo tā ir spogulis, kurā mēs sevi ieraugām kā ideālu, tā simbolizē laimi un pilnību. Mīlestība ir uzticība, sajūsma, kaisle, meli, nodevība, sāpes. Mūs ir apbūris otra cilvēka siluets, smaržas, žesti, skatiens, mati, gaita, klātbūtne. Rīta kafija, saullēkts, dreboši pirksti, tūkstošiem vēstuļu elektroniskajā pastā, vējā sajaukti mati. Pajautājiet saviem draugiem, tuviniekiem, kas ir mīlestība, un jūs izdzirdēsiet dažādas un pārsteidzošas atbildes. “Es no viņa saņemu 25 vēstules dienā. Ja kāds mirtu ik reizi, kad es datorā nospiežu atjaunot, uz šīs planētas neviens bez manis nepaliktu,” jaunā kanādieša Havjēra Dolana filmā Iedomātās mīlestības par savu apsēstību stāsta kāda meitene. Mūsu mīlestības objekts var būt telefona stabs vai tukša vieta, jo visas mīlestības ir iedomātas. Patiesībā mēs mīlam sevi – to, ko ieraugām otra acīs, kad viņš uz mums skatās. Aptuveni tā intervijā izteicās Havjērs Dolans.

No psihiatrijas viedokļa mīlestība ir obsesīvi kompulsīvs traucējums, t. i., tāds psihes traucējums, kas ar nepārvaramu spēku kā magnēts pievelk pie otra cilvēka.

Prāta stāvoklis, ko nav iespējams izprast, liekot lietā ierasto domāšanas taktiku.

1905. gads. Cīrihes psihiatriskā klīnika. Ārstējošais ārsts Karls Gustavs Jungs. Paciente – jauna sieviete, kas sajukusi prātā. Jaunais ārsts pacietīgi gaida, līdz sieviete, veroties tukšumā, sāk monotoni stāstīt: “Viņu sauca Niks. Viņā bija iemīlējušās visas vietējās meitenes, bet es biju glīta, tāpēc domāju, ka man ir cerības. Tā kā viņš neveltīja man pārāk daudz uzmanības, izgāju pie cita. Pēc pieciem gadiem nejauši satiku Niku. Viņš tūlīt mani pazina un sacīja: “Kad tu apprecējies, kāds bija šokā. Tas bija tavs Niks.” Jutu, kā galvā pieplūst un atplūst asinis, deniņos pulsēja. Kaut kā aizgāju līdz mājām un pārgriezu vēnas. To redzēja mani bērni, pārbijās un aizskrēja pie tēta, bet man bija vienalga. Nākamajā dienā es vēlreiz mēģināju sevi nogalināt, pēc tam – vēlreiz...” Paies daudz gadu, Jungs kļūs par pasaulslavenu psihiatru un filozofu, ieviesīs kolektīvās bezapziņas terminu un tikai par mīlestību pateiks no zinātnes tālu stāvošos vārdus: “Tas nav vājprāts, un vai vispār šeit ir vietā vārds prāts? Tā ir gaisma un tumsa, un nevienam neizbēgt no šā noslēpumainā spēka.”

Mīlestības klīniskā aina

Sengrieķu filozofs Platons sacījis, ka mīlestība nav šīs pasaules zieds. Mīlēt nozīmē pieskarties noslēpumam, bet ne tuvu nenozīmē spēt to atminēt.

Mūsdienu zinātnieki tomēr ar sarežģītu aparātu palīdzību cenšas atminēt mīlestības mistēriju. Galvas smadzeņu zemgarozas zona iemīlēšanās laikā kļūst aktīva, un, skenējot iemīlējušos cilvēku smadzenes, ekrānā redzamas aktivitātes kādā sīkā smadzeņu daļiņā. Neirobiologi skaidro, ka šī smadzeņu daļa esot izveidojusies un attīstījusies sensenos laikos, lai mēs spētu izdzīvot – atrast ēdienu un ūdeni. Tātad par mīlestību ir atbildīga tā pati senā smadzeņu daļa, kas atbild par to, ka cilvēkam vajadzīgs miegs, skābeklis, ūdens, ka jāsargā sevi no pārāk zemas un augstas temperatūras. Līdzko ignorēsim arhaiskos signālus, tā aiziesim bojā. Iznāk, ka izdzīvošanai mīlestība ir tikpat svarīga kā maize, ūdens un gaiss.

No sugas izdzīvošanas viedokļa mīlestība ir unikāls evolūcijas tīkls – tā liek mums vairoties, lai nepazustu no Zemes virsas. Ja nebūtu mīlestības magnēta, ko nav iespējams aizstāt ne ar ko citu, mēs pamazām atmestu ar roku seksam ar konkrētu partneri, bērnu dzemdēšanai un rūpēm par tiem. “Matricē (psihē, psihes struktūrā) ir iemiesotas vairākas ilūzijas. Romantiski iemīlējies pāris tic, ka viņi ir satikušies viens otra, nevis bērnu radīšanas dēļ. Īstenībā šāda adaptācija ir izveidojusies tikai par godu bērniem – mūsu gēnu kopijām. Iemesls ir tāds, ka cilvēka bērniem, galvenokārt to lielo smadzeņu dēļ, kamēr tās aug ontoģenēzes laikā, nepieciešams ļoti ilgs atkarības periods no vecākiem,” raksta psihoterapeits Artūrs Utināns.

Iemīlēšanās laikā smadzenēs aktivizējas arī apgabali, kas saistīti ar labsajūtu (starp citu, tie paši, kas kokaīna lietošanas laikā). Mīlestība ir ļoti patīkama, eiforiska tāpēc, ka smadzeņu iemīlēšanās zona izstrādā ķīmisku vielu dopamīnu. Tā liek cilvēkiem kaut ko ļoti vēlēties un gaidīt balvu. Piemēram, azartspēlmaņu smadzenēs dopamīns tiek izmests laimestu brīžos. Iemīlēšanas gadījumā dopamīna strauja izstrādāšanās ļauj izjust kaisli, iekāri, reibumu, dīvainu pacilājošu emociju gammu, kas var iziet ārpus saprāta kon­troles. Ja cilvēks tiek atšķirts no mīļotā vai tas neatbild uz jūtām, smadze­nes reaģē ārkārtīgi aktīvi – dopamīns mutuļo, pieprasot mīļotā klātbūtni, un disonanse starp vēlmēm un realitāti ir tik liela, ka cilvēks ir spējīgs uz visu, lai tikai saņemtu kārtējo mīlas devu. No psihiatrijas viedokļa Romeo un Džuljetas stāsts ir klīnisks. Zinātnieki apstiprina, ka attiecību sabrukšanas brīdī smadzenēs notiekošie procesi ļoti līdzinās narkotiku abstinencei. Šo stāvokli lieliski apraksta Elizabete Gilberta grāmatā Ēd. Lūdzies. Mīli. “Atkarība raksturo katru mīlas stāstu, kam pamatā ir neprātīga kaislība. Viss sākas ar to, ka dievināšanas objekts sniedz reibinošu, halucinogēnu devu kaut kā tāda, par ko jūs nemūžam nebūtu uzdrošinājies teikt, ka pēc tā kārojat, – sava veida emocionālu dubultnarkotiku, kas sastāv no apdullinošas mīlas un bangojoša uzbudinājuma. Drīz vien jau jūs ar katram narkomānam raksturīgām slāpēm un apmātību sākat pieprasīt šo kvēlo uzmanību. Kad narkotiskā viela kavējas, jūs tūdaļ kļūstat slims, traks un iztukšots (nemaz neminot aizvainojumu pret piegādātāju, kurš pats pamudinājis jūs uz šo atkarību, bet tagad atsakās izsniegt labo vielu – par spīti tam, ka jūs zināt: viņš to kaut kur slēpj, sasodīts, jo viņš taču agrāk deva jums to par brīvu). Nākamajā stadijā atkarīgo jau var sastapt izkāmējušu un drebošu tupam kaktā, gatavu pārdot savu dvēseli vai aplaupīt kaimiņus, lai tikai vēl reizi dabūtu šo vielu. Pa to laiku apjūsmas objekts pamazām sāk just pret jums riebumu. Viņš raugās tā, it kā jūs nepazītu, ne vairs kā uz būtni, kuru reiz tik kaisli mīlējis. Ironiski ir tas, ka jūs pat nevarat viņam to pārmest. Palūkojieties vien uz sevi. Jūs esat kļuvis par nožēlojamu nelaimes čupiņu, līdz nepazīšanai pārvērties pat paša acīs.”

Kā saožam īsto cilvēku

Bez fizioloģiskām reakcijām ir arī citas pazīmes – iemīlējies cilvēks domā tikai par mīļoto un nevar iemīlēties nevienā citā. Mīlestības vārdā cilvēki sarauj draudzību, radnieciskās saites, maina sociālo statusu, dzīves uzskatus, pilsonību. Šāda dzīves uztvere tiek dēvēta par aprobežotību, citiem vārdiem sakot, iemīlējies cilvēks kļūst dumjš. Anna Kareņina nespēja atteikties no Vronska, kaut gan apzinājās, ka, dodoties viņam līdzi, iznīcina savu dzīvi, visu, kas reiz bijis tik dārgs. Un tomēr mirkļa vārdā viņa bija gatava doties uz elli. Kareņinas pašnāvība mīlestības vārdā sākās jau brīdī, kad viņa ieraudzīja Vronski. Ģeniālais īru rakstnieks Oskars Vailds, iznācis no cietuma, metās mīļotā Bozija apskāvienos, labi apzinoties, ka šis ceļš ved uz sociālu bezizeju. Viņš nekad vairs neredzēja sievu un bērnu, piekrāpa draugus, kas par viņu rūpējās, un nomira nabadzīgā Parīzes viesnīcā. Tikai dažu mirkļu vārdā...

Idiotisks smaids un neko neredzošas acis. Pazīstama aina, vai ne? Tādējādi daba ir devusi iespēju koncentrēt uzmanību uz vienu partneri un just eiforiju, lai radītu un saglabātu pēcnācējus. Seksualitāte monogāmiju nepazīst, bet romantiskā mīlestība ir kategoriska: tev nevajag visus, tev vajag tikai vienu. Ja daba tā nebūtu iekārtojusi, cilvēks nomirtu no pārguruma, aplidojot visus pēc kārtas un nemitīgi mainot seksa partnerus. Sekss bez mīlestības ir slazds, jo tajā slēpjas kāds paradokss – speciālu instrumentu mērījumi rāda, ka tehniska seksa laikā vīrietis atdod enerģiju sievietei, sevi iztukšojot un nogurdinot. Turpretī, ja sekss ir mīlestības sastāvdaļa, abu partneru enerģētika burtiski palecas – apmierinātība ir pilnīga, un rodas sajūta, ka piedzīvots kaut kas īpašs. Tātad mīlestība ietekmē gan dzīvi, gan dzīvību.

Tomēr jautājums, kāpēc mēs iemīlamies tieši tajā un ne citā cilvēkā, paliek noslēpumā tīts. Vai jāpiemīt kādām konkrētām īpašībām, lai kļūtu par mīlas objektu? Izrādās, nekam nav nozīmes, pietiek ar to, ka esat cilvēks. Ieejot telpā, kur visi klātesošie ir simpātiski, visiem ir vienāds sociālais statuss, līdzīga izglītība, laba gaume un manieres, neiemīlamies taču visos, tikai vienā. Kāds vecs francūzis reiz stāstīja, ka pirms kara Vācijā saticis rudmatainu sievieti – tīkamu pēc izskata, bet ne sevišķi skaistu un ne pārlieku gudru, bet viņa lietojusi smaržas, kas viņam ļoti patikušas, un jaunais francūzis iemīlējies. Līdz šai dienai viņš nezina, vai iemīlējis smaržas un pēc tam sievieti vai – otrādi – sievieti un pēc tam smaržas.

Mīlestības fenomena pētnieki ievērojuši, ka cilvēki iemīlas noteiktos apstākļos. Atklājuma būtība slēpjas faktā, ka, kopīgi nonākot bīstamās situācijās un organismā izstrādājoties adrenalīnam, ir lielāka iespēja iemīlēties. Vai iemīlēšanos var izraisīt mākslīgi, injicējot noteiktus hormonus? Tā kā zinātniekiem vēl nav izdevies atrast pareizo hormonu kombināciju, mīlestība tomēr nav tikai ķīmija vien. Kā mēs viens otru atpazīstam starp simtiem un tūkstošiem?

Seksam gatava sieviete smaržo citādi nekā puritāne

“Cilvēki viens otru atrod pēc vērtībām, kas vienmēr ir paceltas gaisā kā mazs karodziņš,” saka seksologs un pārmaiņu treneris Artūrs Šulcs. Daudz un dažādi sīkumi cilvēka izskatā, ģērbšanās un izturēšanās manierē, žestos, balsī, skatienā liecina par to, kā es dzīvoju, kas man vajadzīgs, ko es meklēju. “Ja otrs izrādās interesants konkrētā dzīves posmā, viņš jau ietilpst kandidātu lokā, bet to, kuru es vēlos un kam gribu piederēt, nosaka ķīmija – feromoni un nedefinējamas nianses. Liela nozīme ir seksuālā aromāta signāliem zemapziņas līmenī. Izteiktu seksualitāti pēc smaržas var sajust jau pa gabalu. Ir cilvēki, kas smaržo pēc depresijas. Tā ir smalka bioķīmija. Aizejiet uz bezdarbnieku kantori, uzreiz sajutīsiet aromātu. Cilvēki, kas spēj sevi realizēt, kam ir mērķi, smaržo pavisam citādi. Radošs, dzīvē realizējies cilvēks, arī nelietojis smaržas, tikai nomazgājies dušā, izplatīs pievilcīgu, pozitīvu aromātu. Seksam gatava sieviete smaržos citādi nekā puritāne, pat ja abām būs vienāda sarkana kleita ar šķēlumu un abas smaidīs. Vīrietis izvēlēsies seksuālu sievieti, nevis cietēju.”

“Pēc spoguļa teorijas, pievelkas līdzīgie – resnie meklē resnos, briļļainie briļļainos,” pievilkšanās mehānismu skaidro sociālpsiholoģe Laila Girsova. “Psihoanalītiķi saka, ka sievietes pretējā dzimumā meklē līdzību ar tēvu, vīrieši – ar māti. Būdams liels brunču mednieks, Puškins reiz kādai dāmai, kura sacījusi: “Es nesaprotu, kāpēc jūs man tā patīkat”, atbildējis: “Paldies Dievam, ka nesaprotat!” Varbūt nevajag pūlēties atšifrēt, kāpēc cilvēki viens otram iepatīkas, visu zināt nevajag, lai tajā ir kaut kas transcendentāls.”

Astrologs Edijs Spāre uzskata, ka visas attiecības ir karmiskas, jo katra tikšanās var mainīt likteni, tātad karmu. Viss atkarīgs no tā, ko esam nopelnījuši un kāda dzīves skola mums jāiziet. “Katrs cilvēks mūsu dzīvē ir līdz brīdim, kamēr viens otram esam atdevuši parādu vai apguvuši noteiktu dzīves skolu. Astroloģiski karmiskās attiecības saista ar Saturnu un pārējām planētām. Jo vairāk Saturnam ir aspektu ar partnera planētām, jo lielāka ar viņu ir karmiskā saite. Vistradicionālākā saite ir starp Saturnu un Mēnesi, kas simbolizē ģimenes izveidošanu. Ja aspekti ir neharmoniski, attiecības ir sarežģītas, ja harmoniski, attiecības ir patīkamas un netiek uztvertas kā slogs. Vēl ir jautājums, kāpēc cilvēks veido attiecības, vai pamatā ir mīlestība, nauda, vara? Astroloģiskā karte pastāsta, kas motivē cilvēku veidot attiecības, vai arī parāda šķērsli, kas liedz tās izveidot. Nav pareizi teikt, ka tiem, kam ir vairākas laulības, ir slikta karma. Ir cilvēki, kas mācās no iepriekšējām attiecībām un izveido citas, laimīgas. Tie, kas nemācās un uzskata, ka pie visa vainīgs partneris, harmoniskas attiecības izveidot nespēj, lai arī cik reižu stūrētu laulības ostā.”

Kāpēc vieni mīlas izjukšanu uzskata par pasaules galu, bet citi tajā redz jaunas iespējas?

Bet kāpēc viens, mainot mīlas objektus kā zeķes, turpina dzīvot cepuri kuldams, bet otrs viena vienīgā dēļ gatavs lēkt no tilta un darīt sev galu? Varbūt arī tas ir liktenis, kas ierakstīts zvaigznēs, vai karma, no kuras neizbēgt. Edijs Spāre apstiprina, ka astrologs zvaigžņu kartē patiešām varot redzēt traģiskus mīlas momentus. Tālākais ir interpretācijas jautājums: vai cilvēks šo ziņu uztver fatāli vai kā pagrieziena punktu, kas paver jaunas iespējas. “Ja zvaigžņu kartē piektajai mājai, kas atbild par mīlestību, jūtu pasauli, hobiju, bērniem, ir saikne ar astoto māju, kas nozīmē dzimšanu un nāvi, ir iespējams traģisks mīlas stāsta scenārijs. Domu par dzīvības atņemšanu neveiksmīgas mīlestības dēļ var provocēt Plūtona, Veneras un Mēness neharmoniskie aspekti. Manā praksē bija gadījums, kad meitene mīlestības pārdzīvojumus izjuta kā dzīves beigas un nokļuva psihiatriskajā slimnīcā. Ja zvaigžņu kartē kopā ir ūdens (pārdzīvojums) un uguns (stress) stihijas, cilvēks dzīvi uztver saasināti, saskatot tikai bezizeju un traģiku. Vēlme atņemt sev dzīvību ir impulsīva, to var izraisīt planētas, kas tajā brīdī iet garām. Ja cilvēks neļaujas šim impulsam un neatņem sev dzīvību, notiek spēcīga emociju transformācija – viņš uz visu sāk lūkoties pilnīgi citādi, un viņa dzīvē notiek lielas pārmaiņas. Ja horoskopā ir tikai ūdens, var gadīties, ka cilvēks nespēj pieņemt lēmumu padarīt sev galu, bet mokās, grauž sevi. Ja līdzās ir uguns, emociju pasaule ir verdošs katls, kas ar laiku sprāgst. Ja neuzsprāgst, bet izvārās tukšs, cilvēks var sākt jaunu dzīvi. Psihologam, astrologam, ikvienam speciālistam, kas spēj ielūkoties dvēselē, cilvēks jāmotivē uz pozitīvu dzīves uztveri, jo dzīvē ir daudz variantu, pasaule ir plaša. Tie, kam zvaigžņu kartē ir daudz gaisa, attiecību problēmas uztver viegli, bet tie, kuru kartē ir daudz ūdens, ciešas attiecības saglabā ar visiem bijušajiem partneriem. Turpretī uguns negribēs redzēt partneri, ar kuru sarautas attiecības. Viņa devīze: no sirds ārā un no acīm prom.”

Ko par mīlestību, kuras vārdā cilvēks gatavs pat mirt, saka dvēseļu pētnieki? “Mīlas apmātība var būt ārkārtīgi spēcīga matrices (psihes, smadzeņu struktūras) reakcija. Tās primārie raksturlielumi ir neatlaidīgas, pat uzmācīgas domas par mīlas objektu un akūtas ilgas pēc atbildes. Klīniski šis ir stāvoklis ar neiromediatora serotonīna daudzuma samazināšanos, kas izraisa emocionālu sensibilitāti un nestabilitāti,” raksta psihoterapeits Artūrs Utināns. Viņš skaidro, ka iemīlējušies cilvēki dažkārt kļūst iracionāli, pat slimi. Vēlme pēc atbildes kognitīvajās programmās var producēt iracionālu pārliecību, piemēram, “ja es nogriezīšu ausi, viņa redzēs, cik ļoti es viņu mīlu” vai “viņa lika mani arestēt, jo viņas mīla ir pārāk stipra, lai to visu izturētu”. Mīlas apmātais nereti jūt reālus veselības traucējumus, tostarp sāpes krūtīs – “neizturamas sirdssāpes”.

Artūrs Šulcs atgādina: Latvija ir pašnāvību lielvalsts. Šajā skumjajā statistikas ailē mēs ieņemam otro, trešo vietu Eiropā. Psihoterapeits saka, ka mīlestība nevienu nemotivē uz nāvi. Ja mīlestība ir patiesa, cilvēks mīl arī sevi un dzīvi. Eksperts uzsver, ka mērķtiecīga sevis fiziska iznīcināšana ir ne vien pēkšņa aiziešana no dzīves, bet arī pārgalvīga braukšana, pārsniedzot ātrumu, lēkšana uz galvas upē nezināmā vietā, pārmērīga dzeršana, ārsta neapmeklēšana. “Ja cilvēks aiziet sirmā vecumā, tas ir dabiski, bet Latvijā gados jauniem cilvēkiem ir vērojams pastiprināts nāves instinkts – ka tikai labs iemesls, lai nomirtu. Motivācija dzīvot ir cilvēkā pašā – dzīvošanai nevajag sazin kādus iemeslus, pietiek ar vienu – instinktu dzīvot. Kara laikā uz miršanu tendētajiem bija vienkāršāk, jo visiem bija iespēja nomirt varoņa nāvē par politisku vai reliģisku ideju. Tagad sabiedrībai nav nepieciešamības pēc varoņa nāves, ir vajadzīgi gudri, dzīvespriecīgi cilvēki, kas mācās, strādā, mīl, laiž pasaulē bērnus. Pašnāvība ir manipulācija, atbildības neuzņemšanās, vēlme, lai kāds jūtas vainīgs jūsu nāvē un kļūst par dzīves ķīlnieku. Piespiest dzīvot nevienu nevar.”

Cilvēks jūtas nemīlēts, kaut arī viņam ir interesants darbs, mīļš partneris un labi ienākumi

Pēc cilvēka nāves par pašnāvības iemeslu ir grūti spriest, piebilst Artūrs Šulcs. “Nelaimīga mīlestība” bieži vien ir klišeja, izkārtne, kopš seniem laikiem sabiedrībā akceptēta motivācija, kas izraisa līdzjūtību un pseidoizpratni. Patiesie iemesli visbiežāk ir citi. Seksologs saka, ka cilvēku iespējams novest līdz sociālam strupceļam, un tad, iedzīts stūrī, viņš aiziet no dzīves. “Pie manis nāk sievietes un stāsta, ka jaunībā domājušas par pašnāvību, jo nav bijusi iespēja izvairīties no grūtniecības, viņas sauktas par netiklēm. Sabiedrība meitenes dzina nāvē, bet, ja viņas būtu izdarījušas pašnāvību, visi teiktu – mīlestības dēļ! Tas nenotika pirms divsimt gadiem, bet vēl nesenā pagātnē, šīm sievietēm tagad ir ap piecdesmit.”

Un tomēr – kā dzimst ideja, ka problēmas – nelaimīgas mīlestības, naudas grūtību, nepiepildītu sapņu – risinājums ir nāve? “Ja bērns nav ticis mīlēts, pieaudzis viņš to pārdzīvos visu mūžu. Nereti bērni ir vecāku armijā iesaukti karavīri. Māte neizmācījās par skolotāju, tāpēc grib, lai meita realizē viņas sapņus, bet meitenei patīk pilnīgi kaut kas cits. Zem šā spiediena bērnam ir nemīlētības sajūta, kas nekur nepazūd. Var šķist, ka cilvēks ir sociāli pozitīvs, veiksmīgs, laimīgs, bet te pēkšņi kaut kas atgadās, un virspusē uzpeld fakts, ka patiesībā viņš grib nomirt... Kamēr cilvēks neiziet psihoterapijas kursu, viņš jūtas nemīlēts un paliek tendēts uz nāvi, lai gan viņam ir labi ienākumi, interesants darbs, mīļš partneris. Tas viss ir panākts, meklējot mīlestību, bet neiedoto vecāku mīlestību partneris kompensēt nevar. Ja cilvēkam nav bijusi pirmatnējā drošība, viņš nespēj veidot līdzvērtīgas attiecības, partnerī viņš meklē mammu vai tēti.”

Artūrs Šulcs uzskata, ka cilvēki, kas nespēj pārdzīvot šķiršanos, no psihiatrijas viedokļa, iespējams, ir veseli, tomēr viņiem visiem ir depresijas pazīmes.

“Senatnē tādu īsti mīlas moku nemaz nebija,” skaidro Laila Girsova. “Maiguma un romantiskās mīlestības ideja dzima tikai vēlīnās renesanses periodā un uzplauka 18. un 19. gadsimtā līdz ar materiālo nodrošinājumu. Mīlestība bija greznība, ko varēja atļauties tikai izredzētie, pirms tam bija brutālas dziņas un elementāras kaislības. Senajā pasaulē bija jācīnās par izdzīvošanu, bērnu mirstība bija ļoti augsta, tāpēc maigumam ikdienas dzīvē nebija vietas.”

Tagad zinām, ka viduslaiku daiļās dāmas un bruņiniekus ir romantizējusi literatūra, jo daiļā dāma, kas no pils torņa ar mutautiņu māj cēlajam bruņiniekam, patiesībā bija utīm noklāta, nemazgājusies, ar bakurētainu seju un veselu buķeti seksuāli transmisīvo slimību. Arī staltais bruņinieks baltā zirgā ir dzejnieku fantāzijas auglis, patiesībā viņš bija maza auguma, līkām kājām, apaudzis ar bārdu un taukainiem matiem, viņa mute ar dažiem sapuvušiem zobiem tajā smirdēja pa gabalu (tāpat kā viņš pats), un ārpus kara lauka viņš vienmēr bija piedzēries. Savu daiļo dāmu viņš iekaustīja un izmantoja primitīvu vēlmju apmierināšanai, lai pēc tam pazustu uz vairākiem mēnešiem vai gadiem. Vienīgā sieviete, kurai viņš klanījās un kuru apjūsmoja, bija pielaulāta kādam augstākam augstdzimušam vīram, kura rokās bija bruņinieka liktenis. Ar romantiskiem uzmanības apliecinājumiem sievai viņš patiesībā glaimoja vīram, tā bruģēdams ceļu uz kāroto titulu. Tomēr par labu cilvēku dzimumam jāteic, ka neseni pētījumi liecina: romantiskā mīla eksistējusi visās kultūrās un vēsturiskajos laikmetos, tā nav jaunums.

Pret romantiskās mīlas trauslumu salūzt pati dzelžainākā pārliecība

Savukārt postmodernā pasaule mīlas lietās valda racionalitāte un pragmatisms, laulības institūts ir zaudējis savu sakrālo statusu, bankrotējot poligāmijas teorijas priekšā. Civilizētajā Rietumu pasaulē cilvēks dzīves laikā izveido 7–8 pilnvērtīgas attiecības, kurās ir mīlestība, sekss, kopēja saimniecība, bērni. Pirms gadiem divdesmit bija grūti atrast pāri, kas viegli izšķirtos, tagad tādu ir aizvien vairāk.

Mēs visi esam nolemti mīlēt, iepriekš nenojaušot, ar ko mums būs darīšana. Paradoksāli, bet pret romantiskās mīlas trauslumu salūst visdižākais prāts un dzelžainākā pārliecība. Vislabākais apliecinājums tam ir pats psihoanalīzes tēvs Zīgismunds Freids, kurš uzskatīja, ka mīlestība ir tikai seksualitātes sublimācija sabiedrības morālā spiediena dēļ. Neraugoties uz savu pārliecību, viņš saderināšanās periodā četru gadu laikā savai Martai uzrakstīja pusotru tūkstoti mīlas vēstuļu. Viņš vis nemetās daiļo parīziešu apskāvienos, kā pēc paša teorijas būtu vajadzējis darīt, bet rakstīja Martai: “Tavs maigais tēls neatlaidīgi atrodas manā priekšā. Tā ir salda vīzija, saulains sapnis, un es baidos no atmošanās.”