Juris Hiršs: "Ar naudu ir tāpat kā ar sievietēm – ja skrien pakaļ, tad viņa no tevis izvairās"

Mēs tiekamies dienu pēc Nacionālā teātra sezonas atklāšanas ballītes. Juris izvēlas sēdēt saulē Lucavsalas kafejnīcā. Grūti noķerams pat vasarā, visu laiku ir uz riteņiem, jo turpina aktīvi koncertēt, viņš atstāj tāda cilvēka iespaidu, kurš no dzīves ir mācējis nokost gardāko gabalu, – tik neierasti latvieša mentalitātei. Varbūt tādēļ cilvēki viņam pievelkas.

Domas aizķeras pie kniepadatas

Vasara vēl zenītā, bet teātrim jau sākusies jaunā sezona…

Tā ir pierasta lieta. Lai gan – kad 1990. gadā ienācu teātrī, sapulces bija septembra sākumā, tad braucām viesizrādēs uz Liepāju un Ventspili, pēc tam bija brīva nedēļa, sākām strādāt tikai oktobrī. Ar gadiem atvaļinājums arvien samazinās… Bet man vēl divas nedēļas brīvas, tikai 16. augustā sākas mēģinājumi izrādei Pinokio. Bet gandrīz katru vakaru ir koncerti, kas ir ļoti jauki.

Ar tiem pats sev esi darba devējs?

To daru jau 40 gadu. Pirmais bija ar Ozolu Hari Kinoaktieru studijas laikā Slokā, Antra Liedskalniņa mūs abus paņēma līdzi.

Viņa tevi ieveda dzejas pasaulē?

Nē. Tas notika daudz agrāk. Mācījos Emīla Dārziņa mūzikas skolā, biju zēnu kora puika, pirmo dziesmu uzrakstīju 14 gadu vecumā. Mana mamma bija dzejniece Vija Gune, kā tēlniece – Vija Mikāne. Vārdu Gune viņa pieņēma par godu manai dvīņumāsai, kura nomira divu mēnešu vecumā.

Kura no pērnās sezonas izrādēm tev ir likusi domāt visvairāk?

Reizēm mazāk domā par globālām lietām nekā par vienu kniepadatu. Cilvēki no malas aktierim saka – tev šodien nav ne izrādes, ne mēģinājuma, brīvs laiks. Bet īstenībā no tā nevar pamukt – esi vilcienā, mašīnā, ciemos, dzer kafiju un… domā par lomu. Katram ir savs ideālais variants, kā varētu nospēlēt. Process ir ļoti labils, kādā brīdī ar vienu mazu intonāciju pēkšņi iebrauc citās sliedēs, un tad jātiek atpakaļ… vai varbūt labāk palikt. Domāju, tāpēc aktieriem reizēm mēdz būt problēmas ar alkoholu, jo nekad nevari pateikt – jā, šis dimants ir noslīpēts, ņemiet, tas ir gatavs. Vienmēr var labāk.

Tā ir sevis graušana, pastāvīga iekšēja berze, kas liek paņemt glāzi?

Jā, iekšēja neapmierinātība. Gribas, lai viss ir perfekti. Tas ideāls… Tas visu laiku kaut kur blakus ir, bet īsti klāt netiec. Varbūt pāris reižu dzīvē ir bijis tā, ka vari teikt – jā, šodien bija riktīgi pareizi…

Reiz, kad kāds kolēģis nebija spējīgs nospēlēt izrādi, direktors lūdza glābt situāciju, un izrādes vietā nospēlēji koncertu. No malas varētu šķist – paņēma ģitāru un nodziedāja, tā gandrīz katrs varētu, kam ir instruments…

Ja no pirmās klases esat tam gatavojušies, tad jā. Un es joprojām pie tā turpinu strādāt. Droši vien reizēm cilvēki domā – kāpēc par pāris dziesmām tādu naudu prasi? Pirmkārt, tādēļ, ka man pie jums jāatbrauc, otrkārt, man ir jāgrib to darīt (smejas). Ir stāsts par Monmartras mākslinieku, kurš skicē portretus un par piecu minūšu darbu prasa s eiro, bet viņš ir mācījies divdesmit gadu…

Šķiet, pēc dabas esi izdzīvotājs un ar to sajūtu labāk sadzīvojis nekā dažs labs, kurš tiešām iekritis glāzē.

Nav jau tā, ka nemaz nedzeru (smejas).

Tu droši vien to dari tā veselīgi.

Patiesībā alkohols nelielās devās ir veselīgs – kā zāles. Bet par izdzīvotāju… Mana mamma kādreiz, kad domājām, ka ģimenei vajadzētu iegādāties mašīnu, teica – tiesības lai Juris liek, jo viņš vienmēr ar visu prot tikt galā, no visām situācijām kaut kā izkārpās.

Redzēja tevī stabilitāti?

Nezinu… Viņa redzēja, ka esmu tā varde, kas nelaižas dibenā, bet kārpās. Domāju, tagad jūtos diezgan stabili, to nes pieredze, laiks, zināšanas, visam jāsastājas pareizajās attiecībās, ir jāsaprot, ko gribi, ko negribi, ko darīsi, ko ne. Man šorīt bija neliels koncerts, bet cilvēki nebija sapratuši, ka pie galdiem ar rasolu es neuzstājos jau ļoti sen.

Reiz kāds bija sarīkojis pasākumu Jēkabpilī, tur neko nevarēja mainīt, tad es pie galdiem uzstājos. Sāku ar Imanta Ziedoņa epifāniju – bērniņ, neēd, kad dziesmu dzied (smejas). Cilvēki ir ļoti jauki, sarunājām, ka noliks dakšas, pagriezīs krēslus sāniski, un būsim koncertā. Protams, kad tikko sāc koncertēt, tu nevari diktēt noteikumus, ir jādabū atpazīstamība, lai sāktu izvēlēties. Kādreiz teica – tu brauc haltūrā. Domāju, tas ir nepiemērots vārds. Ja pāris koncertu nohalturēsi, neviens tevi vairs neaicinās.

Par mani teica – brunču mednieks

Saprotu, ka koncertos stāsti par savu dzīvi, pieredzi.

Par mammu, pirmo mīlestību… Nolēmu precēties četru gadu vecumā – ar sētnieci Ceriņtanti. Viņa pret mani jauki izturējās, deva saldumus un pagalmā bija galvenā. Mamma neiebilda, bet Ceriņtante nesagaidīja manu pilngadību, diemžēl es kļuvu atraitnis jau septiņu gadu vecumā. Viņai bija ļoti daudz gadu, jau kad viņu iemīlēju.

Pieļauju, ka ap 10–12 gadu vecumu tev bija jau citas simpātijas?

O, cik sevi atceros, man ir patikušas meitenes, un tas man ir tikai normāli. Reiz kādas meitenes mamma zvanīja manējai – viņš taču nevienus brunčus garām nelaiž! Mana mamma atbildēja – neesmu dzirdējusi, ka viņš būtu kādu izvarojis vai ar varu piespiedis. Cik no pieredzes zinu, tas laikam ir abpusējs process un notiek ar abu vēlēšanos. Man mīlestību bija ļoti daudz, jau bērnībā – ļoti traģiskas un nelaimīgas. Sestajā klasē mammai paziņoju, ka taisīšu pašnāvību. Mamma prasīja, kas tā par meiteni, es pastāstīju, un viņa teica – jā, viņas dēļ var, es tevi saprotu, viņa ir tā vērta. Tikai vaicāja, kad esmu izlēmis to darīt. Man uzreiz tā kā negribējās, drusku bail bija, teicu, ka uz Oktobra svētkiem. Kad tie pienāca un bija jāpilda solījums, es, paldies dievam, matemātikā biju nesekmīgs un mammai teicu – nevaru aiziet, pirms atzīme nav izlabota. Kamēr tiku galā, bija jau cita mīlestība. Es vienmēr iemīlējos ļoti dziļi un smagi.

Kā īstam dzejniekam pienākas.

Jā. No tā arī nāca tie dzejolīši, dziesmiņas.

Protams, no sāpēm izdīgst tā puķe.

Nuja, nuja. Tās ir ļoti audzinošas lietas. Par zaudējumiem – cilvēku tas bagātina, viņš rūdās fiziski un morāli kļūst stiprāks. Bet uzvaras nes tikai mirkļa eiforiju. Nacionālais teātris ir ieviesis jauku tradīciju sezonu atklāt ar dārza svētkiem kādā muižā vai citā skaistā vietā.

Teici, ka Pārdaugavā…

Nu, tā ir viena no skaistākajām vietām uz planētas, esmu tur dzimis, uzaudzis. Vakar bija dažādas sacensības un balvas, kā jau dārza svētkos. Mēs savu komandu nosaucām Dārgakmeņi.

Gribētos zināt, kuri ir Nacionālā teātra dārgakmeņi.

Nacionālajā teātrī visi ir dārgakmeņi. Mūsu komanda mēmajā šovā zaudēja, bet dabūjām ļoti jaukas balvas – smukas Nacionālā teātra pildspalvas, tādas kioskā nopirkt nevar. Es tiešām ļoti priecājos.

Varbūt tā būs tava veiksmes…

Man tādas ir visas. Veiksme notiek galvā. Tā ir tad, ja pildspalva ir pie rokas un vari pierakstīt, kas ienāk prātā.

Tu varētu izdot arī krājumu?

Jā, bet tam vajadzīgs laiks, un, kā redzi, man tā ir maz. Atvaļinājumā cilvēks sadomā kalnus gāzt, jā, kaut kas ir tapis, bet lielākā daļa ne. Ir dienas, kad gribas mierīgi atpūsties – uzcept gaļu, iedzert aliņu, peldēties upītē un nedomāt…

Tu šādai vēlmei ļaujies spontāni?

Cilvēks pasaulē nav viens, ja ir ģimene, tad jādara tā, lai visiem forši. Nevis viens pats karstumā guli upītē (smejas), bet pārējie strādā dārzā. Mēs ar sievu ļoti labi varam vienoties. Viņai arī maz brīvā laika, bet, kad iekrīt – ai, lai visi darbi iet maliņā. Un kādu dienu palaiskojamies.

Vai viņš zina čūsku vārdus?

Tu spēlē izrādē Vīrs, kas zināja čūskuvārdus – par to, kā cilvēki aiziet no meža. Tu savulaik izdarīji otrādi – aizgāji atpakaļ uz mežu. Vai šīs izrādes sakarā par to domāji?

Visu jaunību līdz 2002. gadam dzīvoju pilsētā, bet uz laukiem vilka. Man vienmēr ir bijis ārkārtīgi žēl braukt prom no laukiem, bet nekad nav bijis žēl braukt prom no pilsētas.

Tev bērnībā bija lauki?

Nē. Mums abiem ar sievu bija slimas mammas, abas dzīvoja pilsētā, augstu pa trepēm jākāpj. Ar Lauru nolēmām, ka nopirksim lauku māju, būs, kur bērnus vest, un mammas varēs dzīvot. Viņas bija ļoti sadraudzējušās. Diemžēl abas nomira, pirms paguvām uzcelt, bet zemes gabalu, ko beidzot dabūjām, viņas piedzīvoja.

Bijāt tur aizveduši?

Ļoti daudzas reizes. Mūsu pirmā mašīnīte bija golfiņš, mammas ņēmām līdzi, darbojāmies. Pirmkārt bija jāizveido vieta, kur kaut ko būvēt. Tā kā nebija līdzekļu nolīgt traktoru, to darīju es un mani draugi. Normunds Bērzs brauca ciemos, Ainārs Ančevskis palīdzēja krūmus izcirst – man ir veicies ar draugiem un kolēģiem. Mammas sēdēja ēniņā, priecājās par dzīvi, vieta ļoti skaista – upītes krastā.

Liekas, rūdītam pilsētniekam katrs tāds darbs nāk ar milzīgu piepūli. Vai tev tas bija kaulā, sajuti kā savu?

Tas atkarīgs no tā, gribi vai negribi. Kad ļoti kaut ko gribi, tas piepildās. Bērnībā ļoti gribēju divriteni Orļonok, tas maksāja 42 rubļus. Lai gan vecākiem nauda bija, nekādi nevarēja nopirkt, es laikam viņiem nebiju īpaši liela prioritāte, jaunākie bērni vienmēr ir mīļāki, un tas ir saprotams. Man bija vecāks brālis, kurš divriteni nopirka no sava drauga, tas bija vecs un bez priekšējā dubļusarga, bet es biju laimīgākais puika pasaulē. Pēc tam es sagribēju saliekamo riteni, veikalā tādu nevarēja dabūt, skaitījās ekskluzīvs. Aiz lielā tirgus bija bodīte, kur varēja nopirkt detaļas, tā es to savācu – vienkārši gribēju. Un tā man ir visu mūžu.

Tas pats ar sievietēm – kad ļoti gribu, tad pienāk brīdis... Dievs pret mani ir ļoti jauks un pretimnākošs, devis man visu, ko esmu gribējis, tikai jāpierod, ka ne uzreiz, jo neesmu gatavs, jāpagaida. Latvietim visu vajag vai nu šovakar pirms gulētiešanas, vai rīt uz brokastīm, bet dieviņš saka – nē, tā tas nenotiek. Kad ilgi domas sūti kosmosam, viņš beigās iedod, ko gribēji.

Vai tu esi gribējis negribēt?

Tas liekas pretdabisks vārdu savienojums, sevis mānīšana – ko tas dos? Ja gribi, dari visu, lai to dabūtu.

Varbūt vīrieši, kuri skrien brunčiem pakaļ, reizēm gribētu negribēt… Ja ir laimīga ģimenes dzīve, tad nevēlies mest acis apkārt.

Tad jau sanāk, ka nav laimīga ģimenes dzīve.

Varbūt dažos cilvēkos ir tāda programma.

Nē, runa ir par disciplinētību vai izlaidību. Tad jau varam runāt, ka gribu visas automašīnas, kas brauc pa ielu… Nu, kur tas novedīs? Principā – jā, vīrietis grib visas sievietes, bet ir kādas pasaulē noliktas normas. Ja man ir burvīga jauna mašīna un skatos – oi, Ferrari –, sēdēšu un raudāšu? Stulbi kaut kā, man pašam ir ļoti laba, esmu apmierināts, patīk... Ja tev ir viena visskaistākā meitene pasaulē, tad viņa ir visvērtīgākā. Ja ir desmit, tad viņu vērtība ir stipri zema. Tāpēc to vienu briljantu vajag spodrināt un mīlēt.

Bez grima, sirds siltumā

Tu pirmais ieraudzīji Lauru, nevis viņa tevi?

Patiesībā viņa mani pirmā ieraudzīja kā aktieri. Laura vismaz man stāstīja, ka esmu paticis jau ļoti sen, viņa manas dziesmas ir mācījusies (smejas). Kad satikāmies, es, protams, viņu ieraudzīju pirmoreiz.

Kādā televīzijas projektā?

Jā, par Emīlu Dārziņu. Viņa man iekrita acīs uzreiz. Laura bija administratore un parkā piedalījās masu skatā – garā kleitā, skaista. Ieraudzīju – un kā ar vāli pa galvu. Pēc tam satikāmies citā projektā… Es viņai ilgi zvanīju uz televīziju, bet viņa visu laiku neatbildēja. Laura gatavojās mācīties par režisori, bija ļoti aizņemta, tajā laikā bija kopā ar citu cilvēku. Un tad 1995. gada 24. maijā viņa pati man piezvanīja. Nu, tad es viņu vairs vaļā nelaidu.

Tava mamma esot teikusi, ka redz stīdziņu starp jums.

Biju aizvedis Lauru, var teikt, drusciņ tā kā mammai atrādīt. Doma ļoti skaista – Laura gribēja savam dēliņam no māla izveidot Bētlemīti Ziemassvētkos. Gribēju, lai mamma iedod mālus un pastāsta, kā darīt – eksperimenta pēc, ko viņa teiks. Bet viņa bija kā rentgens, momentā visu redzēja. Patiesībā mana mamma drusciņ bija ragana.

Kad to saprati?

Tikai tagad, kad nomira, sāka nākt visāda interesanta informācija. Mammas māsa Rasma arī bija gaišreģe, reiz, kad mamma ar tēti bija Maskavā, viņa atnāca un teica – sapnī redzēju, ka Viju sabrauc mašīna. Izrādās, tētis Maskavā mammu bija knapi atrāvis no ielas. Kad nākamreiz tikāmies, mamma teica – starp tevi un to meiteni ir kāda stīdziņa, vai ne? Domāju, tas bija kā iedrošinājums. Mamma, protams, gribēja, lai viņas bērns ir laimīgs. Man, protams, bija žēl pirmās sievas, arī mamma pārmeta, ka tā daru, viņa bija iemīļojusi Diānu. Nuja, tas nevienam nav viegli, bet tā notiek… Jautājums – ko darīt?

Dzīvot ar vienu un domāt par otru arī nav labi.

Tieši tā. Tu it kā cilvēku sāpini, bet tas laikam ir vienīgais godīgais risinājums. Jādara tā, kā jūti un kā to var atrisināt, lai pareizi viss savās vietās stāvētu.

Tu dēlu ņēmi līdzi?

Nē, vecākais dēls Edvards palika pie sievas. Tajā laikā es pat iedomāties nevarēju, ka man ļautu viņu ņemt. Turklāt es pats biju aizgājis no ģimenes – kurš man dēlu dos līdzi? Nebūsim naivi.

Kā tev liekas, mamma spēja palīdzēt arī savējiem, ģimenei?

Domāju, viņa joprojām man palīdz. Varbūt izklausās māņticīgi... Lai gan esmu katolis, drusku esmu arī pagāns. Bail teikt, bet man ļoti veicas. Domāju, kāds man palīdz, varbūt mamma no tās pasaules, vēl kāds vai vesela komanda. Kaut kur tās dvēselītes droši vien ir. Ar gadiem sāku domāt, ka liela taisnība ir ēģiptiešu leģendai: kādam tēvam, augstas kārtas cilvēkam, ir divi dēli, paša un pieņemtais, un viņš pieņemto mīl vairāk nekā paša. Sieva prasa, kāpēc tā. Viņš parādīšot... Iedod katram dēlam balodi un nazi un saka – aizejiet tur, kur neviens jūs neredz, nogaliniet balodi un atnesiet man. Īstais dēls tā arī izdara, bet pieņemtais atnes dzīvu atpakaļ. Tēvs prasa – kā uzdrīksties nepakļauties? Viņš atbild – neatradu vietu, kur mani neviens neredz, jo Dievs mani visur redz. Tajā ir baigā sāls – ārkārtīgi audzinoša, disciplinējoša un domāšanu pareizi virzoša. Tu taču nezini, varbūt tiešām mamma skatās no mākoņa maliņas, un, ja būsi draņķis, viņa varbūt vairs nepalīdzēs.

Domā, ir tāds "dīls"?

Tu nesaproti, ko saku. Arī tad, kad tevi neviens neredz, tu nedrīksti būt kretīns.

Saproti, kāpēc tev mamma nepateica par īsto tēvu?

Es saprotu, jā… Varu tikai minēt, ko viņa domāja. Tā man ir liela mīkla. Nāk atpakaļ visādas domas un teicieni. Reiz pacēlu klausuli, vīrietis jautāja, vai var pasaukt Viju, pēc tam mamma teica – tas bija tavs tēvs. Tagad nezinu, kurš no viņiem zvanīja, Harijs vai Aivars. Esmu paredzējis tikties ar cilvēkiem, kuri ir dzīvojuši tajā ģimenē. Gribu iepazīties, runāt, ceru, ka daudz uzzināšu. Tad mana dzīve būs atkal citāda.

Vai tevī šis fakts kaut ko izsita, apmeta kūleni?

Man daba ir tāda, ka nevar mani tik viegli izsist. Par jebkuru šokējošu informāciju es teikšu – jā, nu un? Pirmajā brīdī man tā arī likās – galu galā vai nav vienalga, kurš no brāļiem ir tēvs, ne ar vienu neesmu īsti bijis pazīstams… Bet es, protams, savu mammu sāku vērtēt kā daudz jautrāku meiteni, nekā likās pirms tam. Pēc viņa fotogrāfijas ir sajūta, ka Aivaru kādreiz esmu redzējis. Tā pamazām… Zini, informācija iekrīt galvā un ārā neiet, tā visu laiku tur ir, un tad sāc domāt, pēkšņi atceries tādu brīdi, tādu tekstu, situāciju… Pamazām sāku saprast – ā, tas toreiz bija tāpēc. Jo ik pa laikam bija lietas, ko līdz galam nespēju saprast.

Tā kā no radinieku puses?

Jā. Varbūt es kaut ko saprotu nepareizi, bet lai man piedod, jo viņu varā bija man pastāstīt. Ja viņi nav to izdarījuši un turpina nedarīt, tad man ir tiesības domāt, tulkot tā, kā es saprotu. Šis ir tāds interesants laiks. Negribu strēbt karstu. Tagad meklēju brīvu dienu, ko veltīt cilvēkam, ar kuru sarakstos vacapā. Vēl netiekos, jo cenšos sagatavoties perfekti, lai morāli būtu gatavs uz visu.

Tavs tēvs ir vēl dzīvs?

Nē. Visi ir pagalam – mamma un visi vīri.

Paņēmuši līdzi šo dzimtas noslēpumu. Par to ir izrādes…

Jā, par to domāju – ka es varētu uzrakstīt scenāriju vai ko tādu. Būtu interesanti…

Balvas un sods

Ne reizi vien esi dēvēts par cilvēku-orķestri – vai nejūties sadalījies reizinātājos? Ja būtu koncentrējies tikai uz teātri, tad Spēlmaņu nakts balvas dabūjis…

Kā dala balvas, es nezinu, bet jaunībā man tas likās ļoti svarīgi. Protams, ka tās balvas gribējās. Bet tagad mana vērtību skala ir stipri mainījusies. Reizēm šķiet, ka balvas vairāk vajadzīgas tiem, kuri tās dala (smejas). Un tāpēc es pats sevi gan apbalvoju, gan sodu, kad uzskatu to par pareizu.

Cilvēki asarām acīs saka runas – balvas tomēr ko iekustina.

Tad viņiem tās vajadzīgas, ļoti jauki. Saprotu jautājumu – vai man neliekas, ja es būtu koncentrējies tikai uz teātri, tad man būtu Spēlmaņu balvas… Nē. Piedod, neuzskatu, ka man ir draņķīga karjera, jo tad es droši vien ietu prom. Man ir darbs, interesantas lomas, galvenās un citas, patīk tas, ko daru.

Pasaulē ir tā – ja nebūs viena, nebūs vēl kaut kā. Ja nebūtu bijusi mūzikas skola, ģitāra, nebūtu koncertu… Pie tā, ka dzīvē jūtos ļoti labi, mani ir novedis viss, kas apkārt. Tu vari dot no sevis ārā tikai to, kas tevī ir, un nevari, kā tevī nav. Tāpēc ir svarīgi, ko tu nes sevī. Smejos, ka pa vasaru jāsapelna, lai pa ziemu varētu atļauties strādāt teātrī. Lai gan arī tur algas kļūst arvien labākas. Un vispār dzīve kļūst arvien labāka.

Tu bieži sevi šausti?

Gandrīz nekad. Nav jēgas sev pārmest, tas tikai bojā garastāvokli un mazina darbaspējas. Ar to nevajag aizrauties. Nedrīkst uztvert, ka ar to visa dzīve beidzas. Tā beigsies tad, kad sirds teiks – eu, vecīt, es vairs tavu režīmu nevaru pavilkt, ejam uz citiem medību laukiem. Nu labi... Nevajag tik dramatiski, sarežģīti uztvert, patiesībā viss ir ļoti vienkārši.

Vai taisnība, ka esi braucis uz Stelpes pansionātu koncertēt? Tā ir kā desmitā daļa, ko maksā cilvēkiem?

Esmu bijis daudz kur. Uz bērnunamu vai veco ļaužu pansionātu varu aizbraukt par velti, bet uz banku gan ne... Reiz man piedāvāja braukt uz Maskavu ierakstīt reklāmu par 300 latiem. Atteicos, no aģentūras ilgi zvanīja, necēlu klausuli, beigās piezvanīja no Maskavas. Sieviete teica – nesaprotu, kāpēc tu pie mums negribi braukt. Atbildēju, ka nevēlos divas dienas par 300 latiem filmēties. Viņa teica – jūs neesat sapratis, vai arī nav pareiza informācija. Mēs maksājam tūkstoš dolāru par to, ka vispār atbraucat, un pēc tam nāk ekskluzīvs – parakstīsiet papīru, ka attiecīgās valstīs gada laikā nereklamēsiet šāda tipa produktu, un par to saņemsiet vēl 11 tūkstošus.

Aģentūra piemeta, ka Nacionālā teātra aktierim varētu pietikt ar 300 latiem?

Jā. Atbraucu no Maskavas, bijām sākuši māju būvēt, un šeku reku – bija, ko ieguldīt.

Bet sākāt ar pieciem latiem…

Jā. Mūkusalas ielā bija būvniecības fabrika-veikals, tur par 2,59 varēja nopirkt dzelzsbetona klučus. Mana māja uz tādiem ir uzlikta, bez pagraba, pamatiem. Protams, milzīgu tā neuzbūvēsi, bet nelielu var. Golfiņa bagāžniekā aizvedu vienu kluci un noliku laukumiņā, ko mēs ar Normundu Bērzu bijām iztīrījuši. Nofotografēju un visiem rādīju – re, tur man būs māja. Ko cilvēki par mani domāja? Protams, ka neviens neticēja. Bet mēs tur dzīvojam jau ilgi un esam laimīgi.

Jaunākais dēls Jurģis vēl dzīvo ar jums, bet pieļauju, ka viņu velk Rīgas dzīve?

Nav tā, ka esam prom no pilsētas un visas saites zudušas. Jurģis strādā teātrī par dežurantu un šveicaru, Robins, vidējais dēls, par skatuves strādnieku. Ar tramvaju no teātra līdz Juglai ir 50 minūtes, no autoostas ar autobusu līdz Jurģiem Zvirgzdē – tikpat.

Cik stingrs tēvs tu esi?

Tas jāprasa puikām. Domāju, ka esmu diezgan draņķīgs, jo reizēm esmu piekasīgs, man ir ātras dusmas..

Tikko redzēju, ka tu ar mīkstu sirdi iedevi Jurģim 40 eiro…

Jaunībā naudu vajag vairāk nekā tagad, tāpēc, ja man ir, neskopojos. Ar naudu ir tāpat kā ar sievietēm – ja skrien pakaļ, tad tā no tevis izvairās. Ja esi nevērīgs, kļūsti interesants.

Kā eglītes paslavēt

Kas notiek ar simtgades ozoliem?

Pagājušās sezonas beigās kā ekskluzīvu dāvanu pasniedzām.

Teātrim draudzīgiem ļaudīm?

Jā, uzņēmējiem un tāpat cilvēkiem… Pie manis viņi tikai pārziemoja, izdīga, pēc tam podos stādījām. Rīkojām lielas, skaistas akcijas – pie teātra lasījām zīles, uz stādīšanu kompānija bija atbraukusi, ziemā brauca skatīties pēdas, kas tur staigā, vai rukši nerok ārā. Ūdensžurka bija tikusi klāt, smuki pa vagām gājusi un zīlītes ēdusi, bet vairāk nekā 50 ozoliņu tomēr izdīga.

Nu atkal būs zīļu laiks – turpināsiet?

Tas bija vienreizējs projekts, katru gadu to nedarīsim. Kur mēs tos ozolus beigās liksim?

Droši vien arī pašam sētā kāds aug.

Viens ir, jā. Kā nu sev neatstāšu…

Laura saka, tu esot koku vārdotājs.

Jā, es ar viņiem runājos. Eglītes no teātra savācu jau gandrīz nobirušas, pēc Jaungada neviens nebija laistījis (smejas). Laura pati ir vārdotāja – sagatavo zemīti, samēslo ar minerāļiem, visu ko.

Tā ir praktiskā darīšana.

Jā, un tad es ar viņiem papļāpāju, slavēju, ka malači. Man ir sajūta, ka vajag arī pieskarties. Man tā patīk, un daru. Mamma pareizi sacīja – kā var teikt, ka šodien neviens tā nedara, ja es tā daru. Neviens tā nedejo, nedzied – es tā dziedu un dejoju. Eglītes slavēju, un tās aug griezdamās – kuplas, skaistas. Saprot taču, ka izglābtas. Pavasarī, kad nāk jaunie dzinumi, eju un stāstu, kādas viņas stipras, gudras, labas, visi priecāsies… Tas ir tā, ka gribi – tici, negribi – netici.

Kaut kas no mammas šamanisma arī tevī ir.

Nezinu, varbūt. Ievēroju, ka ar rokām varu noņemt galvassāpes, bet nedomāju, ka man to vajag daudz darīt, jo nezinu, kas tālāk notiek, kur tās sāpes paliek, varbūt manī kaut kur iekšā ielien. Bet sev mīļiem, tuviem cilvēkiem palīdzu. Pirms pāris dienām izlasīju, ka Zivīm var būt šādas spējas, rokas enerģētiski ļoti piepildītas… Bet baidīties no manis vajag. Es varu būt ļoti briesmīgs (smejas).

Tu mēdz klausīties naktī – mežā san un zum?

Kad pavasarī zaļās vardes kurkst, man dīķī gribas iemest granātu. Tās apzināti kliedz, lai nevaru aizmigt. Kad vardes beigušas, ar gaismu putni sāk nekaunīgi bļaut pie loga, lai es atkal pamostos. Tāpēc klausīšanās naktī man nav nekas romantisks (smejas). Viņi to dara speciāli – tā ir akcija pret mani, to apzinos. Viņi mani vienkārši neieredz. Manā zemītē ir zalkši un divi krupji dzīvo, ceru, ka suņi vai kaķi neapēdīs.

Maza upīte tev gar mājām tek.

Zvirgzde. Uz Jāņiem bija sabraukuši Jurģa un Robina draugi – kā pa jūru plunčājās. Man vispār patīk no drēbēm atbrīvoties. Dzīvoju tādā kā meža kabatā, kad lietus stipri līst, es noģērbjos pliks un staigāju, kaifoju par ūdeni. Neesmu nūdists, bet jūtu, ka tā es enerģiju uzņemu. Tagad arī saulītē kreklu novilku, jo man tā ir forši. Tā nav poza vai mānija…