foto: Oļegs Zernovs
Ralfs Eilands: "Vajadzētu pieņemt, ka citiem šķiet forši būt vieniem"
Intervijas
2022. gada 20. septembris, 06:33

Ralfs Eilands: "Vajadzētu pieņemt, ka citiem šķiet forši būt vieniem"

Sandra Landorfa

Žurnāls "OK!"

Mūziķis Ralfs Eilands dzīvo pēc kaķa ētikas kodeksa, tādēļ ar attiecībām ejot kā pa kalniem. Iespējams, šī iemesla dēļ viņš reizēm nav ērts pat saviem draugiem, lai gan ir atvērts un ļoti empātisks cilvēks. Mākslinieks nedrīkstot būt kā Cēzara salāti, kas garšo visiem, un pēdējā laikā Ralfs izaicina – organizē mītiņu Ukrainas atbalstam, gājienu par okupācijas pieminekļa nojaukšanu, iestājas par viendzimuma pāru tiesībām. Vēl kāds jaunums – viņš dzied Ūdrīša dziesmas grupā "The Hobos".  

Kas šajā dzīves brīdī esi vairāk – jokdaris vai cīnītājs?

Pēdējā laikā esmu daudz par to domājis. Man šķiet, esmu vienkārši mākslinieks. Tā ir definīcija, kas ietver to, ka es gan dziedu, gan jokoju, tāpat vienmēr esmu uzskatījis, ka mākslinieks nedrīkst būt apolitiska persona, viņam jāpauž arī sava nostāja, šī misija ir jāpilda. Mēs nedrīkstam būt kā Cēzara salāti, kas der visām gaumēm, jāiet arī pret spalvu. Zinu, ka daudzi mani sauc par aktīvistu, bet es tāds nejūtos, neesmu Če Gevara. Viņš bija profesionāls revolucionārs. Es iestājos tikai par lietām, kurām jūtu drēbi. Piemēram, nekad neiestāšos par veloceliņiem.

Lai arī braucu ar velosipēdu, es nezinu, cik un kādi tie Rīgā ir vajadzīgi. Bet par Ukrainu zinu, man tur ir draugi, bieži esmu tur braucis, man vienmēr ir riebies Putins, esmu teicis, ka neviens neko nedrīkstētu darīt saistībā ar Krieviju – ne dziedāt, ne spēlēt hokeju, ne tirgot šokolādi.

Brīnums, cik ātri spēji noorganizēt koncertu pretī Krievijas vēstniecībai. 24. februārī pamodāmies ar šausmīgo ziņu, un, kamēr citi mēģināja savākt domas, tu to izdarīji.

Ir viens āķis. Kamēr Krievijas karaspēks bruņojās pie Ukrainas, centos pārliecināt savus ukraiņu draugus, lai ar visām ģimenēm brauc pie manis uz Latviju, atradīsim, kur dzīvot. Ka sāksies karš, sapratu jau sen un biju izdomājis, ka gribu rīkot koncertu, biju sazinājies ar Mārtiņu Staķi. Kad tas notika, man zvanīja Mārtiņa palīgi: “Karš ir sācies, vai varam taisīt šovakar?” Atbildēju – labāk rīt.

Vai šie notikumi tev ir likuši mazliet ātrāk pieaugt?

(nopūšas) Man pat mati ir sākuši izkrist, tādēļ to jūtu tīri fiziski. Bet – jā, es jūtos nopietnāks. Man joprojām patīk jokot un priecāties, bet arvien mazāk vēlos satikties, lai vienkārši pavadītu laiku. Mani neinteresē sarunas par neko, nepatīk sazvanīties, lai uzzinātu, kā iet. Mani interesē vai nu runāt par darbu, vai par kaut ko svarīgu.

foto: Oļegs Zernovs

Un kas ir svarīgais? Kā uzvarēt karā?

Kā uzvarēt karā, man nav ne jausmas. Vakar sazvanījos ar ukraiņu draugu, bija diezgan bēdīgi. Prasīju, kā iet mūsu čomam, kurš ir frontē, viņš teica, ka zina tikai to, ka joprojām dzīvs – tas ir labi. Esmu noguris, bet šķiet, ka arī viņiem ir apnicis. Man likās, ka uzvarēsim ļoti ātri, un viņi jau tāpat turpina uzvarēt, cīnās, bet šķiet ļoti netaisnīgi, ka tas notiek tik ilgi – Rietumu neizdarības dēļ.

Esi vīlies?

Absolūti. Uzskatu, ka ne Francija, ne Vācija nav Eiropas sirds un dvēsele. Tā ir Ukraina, pēc kara daudzi to uzskatīs par noteicēju, kas diktē noteikumus. Arī Baltija un Polija. Ir pierādījies, kurš te ir galvenais, kurš nebaidās dot pretī Putinam.

Vai tu esi tikpat stiprs, kad jātiek galā ar personīgajām krīzēm?

Grūti teikt. Nē un jā. Savās krīzēs es vienmēr piekāpjos. Ja tas skar citus, vienmēr esmu gatavs pacelt rokas un teikt – labi, es negribu sastrīdēties.

Tur tu neesi cīnītājs?

Nē, lai gan saprotu, ka tā nav problēmu risināšana, bet paslaucīšana zem paklāja. Reti ar kuru cilvēku esmu strīdējies. Tas ir pilnīgs pretstats tam, ko daru uz skatuves – pasākumos, akcijās. Es neesmu kašķa meklētājs. Man ir paveicies, ka manā burbulī ir cilvēki, ar kuriem baigo domstarpību nav – jo mēs taču pievelkam savu spoguli. Ja tādas ir, man nav vienkārši pateikt: “Klausies, mums par to jāparunā…” Ja cilvēks asāk reaģē – jā, esmu gatavs pacelt rokas.

Šķiet, daudzi neprot par sevi pasmieties un neapvainoties. Nesen aizgāju uz diseni padejot, pie mūsu kompānijas pienāca meitene, kurai uz plakstiņiem bija uzlīmēti krāsaini punktiņi. Kāds džeks pajautāja: “Kāpēc tev tie ir?” Bet viņa to uztvēra kā aizvainojumu, uzreiz norāva: “Ko tu man piesienies?!” Tad bija jāskaidro… Tas parāda, kā mēs pa laikam reaģējam uz jokiem, kaut jautātājs nav domājis neko ļaunu.

Kā tev liekas – mēs ar savu mentalitāti varam būt interesanti?

Varam būt unikāli. Esam feināki par vāciešiem un francūžiem, nevajag kautrēties no tā, kas esam. Protams, nepilnības ir. Nesen ar Kasparu Breidaku runājām, kā sūtām dziesmas uz  Eirovīziju. Ne jau kopējot stilīgus priekšnesumus, mēs kaut ko iegūsim. Aiziet – sūtām to, kas rāda mūsu frīkaino domāšanu, tad arī izcelsimies uz pārējo fona. Nesaku neko sliktu par Citiem zēniem, priecājos, ka viņi aizbrauca – lai apbružājas, bet, ja skatāmies dāņu vai poļu acīm, – viņi redzēja grupu, kur atraktīvi džeki spēlē enerģisku dziesmu. Taču tas nav nekas unikāls. Tagad pucēšu sev spalvu – mūsu priekšnesums Mēs jūs mīlam, kur solists nav uz skatuves, bet dejo džeks kleitiņā, manuprāt, būtu izcēlies.

Redzēji, kā “noraka” Samantu Tīnu – iedomājies, kas Latvijas sociālajā vidē notiktu par džeku kleitiņā. Tev nav bail?

Man sen vairs ne no kā nav bail. Vakar runāju ar Rūdolfu Kugrēnu, kurš man palīdzēja Ukrainas atbalsta pasākumos, esam pauduši savu nostāju, kādam var nepatikt, bet mūsu auditorija ir skaidra – pilnas zāles ar cilvēkiem, esam droši, ka mūs nepārpratīs. Es jūtu savu publiku. Konkrēti par džeku kleitiņā – man šķita, ka būs vairāk negatīvisma. Iespējams, daudzi nenolasīja, ko tas simbolizē Eirovīzijas kontekstā.

Esi domājis, ka tavu likteni veidojis arī tas, ka vecāki tevi veda uz lielajiem roka koncertiem? Vienu bērnu konstanti ved uz izstādēm, citu – uz akadēmisko mūziku, tu izglītojies popkultūras jomā – esi ar to mierā?

Esmu ļoti priecīgs. Bet man jau nav izvēles, tāds esmu izaudzināts. Ja būtu sūtījuši…

… raķešzinātnes pulciņā?

Jā, tad būtu citādāk. Mani sūtīja peldēt, džudo, šaha pulciņā...

foto: Oļegs Zernovs

Biji vienīgais bērns ģimenē?

Joprojām esmu. Un feini, ka tā. Esmu audzis viens un citādāku modeli nemaz nevaru iedomāties. Draugi stāsta – o, bračka, o, māsa – forši, bet es to nesaprotu, tāpēc labi jūtos viens pats. Vecāki mani sūtīja visur kur, bet mūzika man iepatikās visvairāk. Tad viņi teica: “Vari dziedāt, bet arī mācies, lai būtu labas sekmes.”

Kurā skolā mācījies?

No pirmās līdz pēdējai klasei – 3. ģimnāzijā.

Tad esi caur un cauri centra čalis –  ar visu, kas piederas Vecrīgas dzīvei?

Līdz 9. klasei pēc stundām Vecrīgā neko īsti nedarīju, biju pārņemts ar pulciņiem, nodarbībām. Kad man palika 16, 17, sāku pa naktīm lavīties ārā, centos noķert tusiņu dzīvi.

Nekad neesmu baigi rāvies iekļūt kādās iestādēs. Man vairāk patīk saturs, kompānija, vieta ir sekundāra. Pasākumos vienmēr saku, lai uzvedas klusāk, jo kaimiņi var izsaukt policiju. Taču tas nenozīmē, ka nemāku visu nakti nodot uguņus. Māku, bet tā, lai citiem netraucē.

Kas ir pats trakākais, ko esi sadarījis?

Reiz pa taisno no vecpuišu ballītes ierados uz TV3 rīta ziņām.

Tas noteikti nav trakākais. Tā, ka bail atcerēties, nav bijis…?

Man nav bail. Es nedz pārdzīvoju, nedz kaunos. Nu, ko – esmu bučojies ar svešām meitenēm. Esmu arī izgājis no kāda dzīvokļa tikai aiznākamajā dienā…

Kāvos, kad vēl biju sīks. Tagad to vairs nedaru. Džudo nometnē tā bija ieprogrammēts – vai nu kaujies, vai piekauj tevi. Sapratu, ka jādod pretī.

Abi tavi vecāki ir saistīti ar mūziku, skatuvi.

Tētim ir skatuves skaņas un gaismas kompānija, nodarbojas ar tirgošanu. Mamma ir mana menedžere.

Jābūt baigām aknām, lai spētu sastrādāties ar mammu.

Tētis ik pa laikam izlīdz ar tehniku, varu arī pakonsultēties. Ar mammu man ir ciešs kontakts, un tur ik pa laikam paceļu rokas – labi…

Lai cik jauni būtu vecāki, ir paaudžu atšķirības un hierarhija.

Mani vecāki ir ļoti atvērti, daudz ceļojuši, viņus ar kādām izdarībām vai uzskatiem pārsteigt ir grūti. Jā, sākumā bija grūti, ka tā ir mamma, tagad mākam nošķirt darbu no ģimenes. Brīžiem gan tas netīšām samiksējas. Citādi ne uzskatos, ne profesionālajā jomā problēmu nav. Tas, ka mamma ir menedžere, ir labākais, jo ģimene nekad nepiekāsīs. Daudzām grupām tieši tāpēc ir mainījušies menedžeri, man ne.

Esi patstāvīgs čalis, dzīvo atsevišķi no vecākiem?

Es dzīvoju viens! Man ir 28 gadi. Neesmu itālis vai turks, kurš dzīvo tajā pašā mājā un ceļ sev vēl vienu stāvu. Kolīdz uzsāku attiecības ar dāmām, tā uzreiz izvācos.

Attiecībās esi viegls cilvēks?

Diezgan atvērts, viegli sapazīstos, tāds ir mans darbs. Katru dienu nonāku kādā kompānijā ar jauniem cilvēkiem. Ir ļoti svarīgi uzturēt labu mikroklimatu, lai nav jākasās, citādi arī darbiņš nesanāks. Sapazīstos ar daudziem, bet draugi man ir tikai pāris. Visus pārējos saucu par čomiem – gan vīriešus, gan sievietes, un viņu ir ļoti daudz.

foto: Oļegs Zernovs

Romantiskajās attiecībās vairāk esi suns vai kaķis?

Piiiiiilnīgs kaķis! Tāpēc laikam nav izdevies, jo grūti atrast cilvēku, kurš pieņem kaķi. Es vēlos iet, kad vēlos, un nākt, kad vēlos. Es nevēlos mainīties. Negribu atskaitīties, gribu, lai mani pieņem tādu, kāds esmu. Tādā ziņā esmu ļoti egoistisks un negribu pielāgoties. Vai nu es tev deru, kāds esmu, vai agri vai vēlu kaut kas sāks rīvēties.

Tu arī otru cilvēku vari palaist tik brīvi?  

Tur jau tā lieta, ka varu. Nereti otrs ir neizpratnē – kā varu viņu tik viegli palaist, kamēr viņš nevar palaist mani.

Neizrādi interesi, saki: “Ej, kur gribi, ballējies, vari nezvanīt, ierodies kaut pēc nedēļas”…?

Tik traki nav. Iepriekšējai draudzenei vienmēr teicu: “Dari, ko gribi, bet pasaki, kur esi, lai zinu, ka viss ir kārtībā!” Tas man no mammas, viņa vienmēr gan man, gan tētim teikusi: “Atsūti ziņu, piezvani! Dari, ko gribi, bet man jāzina, ka viss ir okei.”

Esi kādreiz bijis tik ļoti ieķēries, ka kļūsti privātīpašniecisks?

Tikai pirmajās reizes, kad samīlējos. Jo vecāks kļūstu, jo mazāk...

... samīlies?

Samīlos dikti, dikti, bet arvien labāk saprotu, cik muļķīgi ir otru kontrolēt. Ja negribu, lai kontrolē mani, arī pats nevaru to darīt.

Parunājies ar sevi un palaid visu brīvāk?

Absolūti. Esmu ar sevi izrunājies, zinu, ko vēlos un ko nevēlos no attiecībām.

Esi tik pašpietiekams, ka tev ir labi arī vienam? Vari dzīvot bez attiecībām?

Esmu ļoti laimīgs viens pats. Lai piedod ome un vecmamma – negarantēju, ka apprecēšos arī pēc gadiem pieciem, ka man uzreiz būs bērni un daudz. Protams, ir patīkami būt ar kādu kopā, bet neesmu no tiem, kuri pēc šķiršanās nezina, kur likties. Esmu kaķis, man neviens nečakarē prātu, netraucē, varu darīt, ko un kā gribu. Reizēm cilvēki vaicā: “Vai esi ar kādu kopā?” Ja atbildi, ka ne, tad: “O, gan jau!…” Man tā šķiet muļķīga reakcija, jo esmu bijis attiecībās, kurās jutos nožēlojami un labāk gribēju būt viens. Kurš teicis, ka būt attiecībās ir labāk nekā būt vienam? Vajadzētu pieņemt, ka citiem šķiet forši būt vieniem.

Un nav garlaicīgi un skumji?

Absolūti ne. Elementārs piemērs no iepriekšējām attiecībām… Es, ejot gulēt, uzlieku podkāstus, man patīk aizmigt ar troksni, draudzenei – ne. Izšķīrāmies labsirdīgi, joprojām esam draugi, bet tagad nenormāli izbaudu vakarus, kad, ejot gulēt, varu uzlikt podkāstu.

Tādi sīkumi…

Jā, bet tie ir! Un tos novērtē. Tāpat pilnīgi normāli ir gulēt katram zem savas segas – es riktīgi saprotu tos cilvēkus. Tas nenozīmē, ka mazāk mīl, tā vienkārši ir ērti.

Viena no skatuves tēmām ir mīlestība. Vai tava personīgā sajūta par attiecībām ietekmē arī tavu daiļradi?

Vistiešākajā veidā. Mana sajūta par mīlestību atspoguļojas manā mākslā: gan dziesmās, gan melodijās, gan tekstos, ko rakstu. Uz skatuves esmu viskailākais. Tās pusotras vai divas stundas publikas priekšā esmu pilnīgi izģērbts, uzstājos ar atkailinātiem nervu galiem. Nezinu, kas būs mana un Kaspara Breidaka apvienības Mēs jūs mīlam jaunajā izrādē rudenī, bet iepriekšējā caur jokiem un dziesmām runājām par to, ko mīlam ikdienā.

Piemēram?

Drosmīgus cilvēkus, stulbas idejas, ģimeni, draugus, godīgumu un emociju dažādību – lai katru dienu nav vidēji, uz seši. Vajag būt arī trīs un deviņi, desmit – par to visu mēs priecājamies.

Modernos bipolāros traucējumus pazīsti, veģetatīvo distoniju?

Neesmu psihoterapeits, lai spriestu, bet, šķiet, ar to neesmu saskāries. Lai gan agrāk, kad biju jaunāks, likās, ka man ir bipolārie traucējumi. Vienu dienu varu būt laimīgs, ka esmu nopircis kartupeļu maisu, jo būs, ko ēst, bet nākamajā – pārdzīvot, kāpēc iztērēju naudu, varēju taču nopirkt ko citu.

Man ir čomi: viens – psihoterapeits, otrs – psihologs. To, ka esmu frīks un reizēm ķerts, viņi man nekautrējas teikt, bet pagaidām nav devuši kāda kolēģa vizītkarti, lai piezvanu. Taču pieļauju –  ja aizietu pie psihoterapeita, gan viņš man ko atrastu. (smejas)

Pēc Ābeļu filmas Nemierīgie prāti varētu domāt, ka visi mākslinieki staigā pa naža asmeni.

Es filmas laikā jutos ļoti neomulīgi, bet tā ir labā ziņa – tātad nostrādāja. Es tādus pazīstu, man viņi nenormāli krīt uz nerviem, ar grupas biedriem esam iesaukuši par kosmonautiem. Ja tādi parādās mūsu profesionālajā vidē, teiksim, ierodas stundu vēlāk uz mēģinājumu, aprijušies narkotikas vai vēl kaut ko, nav sagatavojušies un jūtas lieli mākslinieki… Nē, tu esi sūds, kas čakarē citu cilvēku laiku. Ja uz jautājumu, kā tev iet, nemāki atbildēt vienkārši, bet jāizdomā nenormāli kosmosīga atbilde – tas tevi nepadara par dziļāku cilvēku. Man patīk racionāli un sakarīgi mākslinieki, ar kuriem var rēķināties.

foto: Oļegs Zernovs

Varbūt tevi normālībā noturēja vecāki, kuri parādīja, ka popkultūru var baudīt arī jēdzīgi. Pieļauju, viņi tev nodrošināja siltumnīcas apstākļus?

Ļoti labus siltumnīcas apstākļus, jā.

Varbūt tas tevi ir noturējis pie mentālas veselības?

Jā! Mans tētis ir pedantisks, ļoti kārtīgs. Ne velti visu laiku esmu nomācījies vienā skolā, tas man no viņa. Taču nav jau tā, ka man nebūtu bijis nekādu pārdzīvojumu. Es arī nesaku,ka nevajag iet pie terapeita. Manuprāt, jāiet visiem, arī man – profilakses pēc parunāties. Ja ir problēmas, es nekautrējos par to runāt.

Ar vecākiem?

Ar vecākiem, draugiem – hei, mani šis nomāc, klausies… Aiziet!

To paslauki zem tepiķa?

Nē. Negribu strīdēties, bet…

… vari pateikt, ka jūties slikti?

Es ilgi turos, mans emocionālais sāpju slieksnis ir visai augsts, bet, kad saku, tad pa riktīgo.

Kādas atziņas tev ir pēc filmas Hekabes jautājums, kur viens no varoņiem ir Ūdrītis?

Biju iedomājies, ka ik pa brīdim būs neērti, bet skatīties bija ļoti viegli, jo tika nodota sajūta, ka nevajag pret citādajiem izturēties atšķirīgi. Visi esam cilvēki, dzīvas, elpojošas būtnes, aiziet – dzīvojam kopā!  

Vai ziedošanos ieraudzīji?

Pats esmu ar to sastapies. Man bijušas draudzenes, kuras teica, ka gribot iet prom no darba, lai veltītu savu dzīvi tikai man. Pats esmu gribējis ziedoties kādam mērķim vai cilvēkam, bet esmu attapies, ka nevaru savu dzīvi veltīt, lai palīdzētu kādam citam, tā ir jāvelta arī sev. Filmā ir Ilona, arī vācu dāma, kura palīdzēja prostitūtām, – nezinu, vai man tam pietiktu spēka, bet es neesmu tādā situācijā. Es nezinu, kā būtu.

Tu Ūdrīti pazini jau pirms traģēdijas?

Jā, iepriekšējā dienā satikāmies… Strādājām Viktora Runtuļa Cabaret. Es dziedāju, Ūdrītis ar Egonu Kronbergu, The Hobos ģitāristu, iesildīja, paspēlēja mūziku fonā, kamēr cilvēki nāca zālē un sēdās. Katrā izrādē tikāmies un runājāmies.

Neesmu tāds likteņa cilvēks; man nešķiet, ka viss notiek, kā dieviņš gribējis. Ja kādam uzbrauc mašīna, man tas šķiet stulbi, tā nevajadzēja notikt. Bija dīvaina sajūta... Tu nekad neiedomājies, ka ar cilvēku, ar kuru vēl vakar runājies par futbolu, kaut kas varētu notikt. Tas nešķiet reāli.

Un tagad tu dziedi Ūdrīša dziesmas.

Jā, man ļoti patīk, ka ar The Hobos pat īsti nebija jāvienojas. Es neesmu viņu solists, tāds joprojām ir Ūdrītis. Šo apvienību sauc The Hobos & Ralfs Eilands, satiekamies koncertos. Viņiem šobrīd nepieciešams aktīvs solists. Es ar grupu ik pa laikam biju muzikāli koķetējis vēl tad, kad Ūdrītis tur darbojās. Tagad viņi mani uzrunāja –  ar Ūdrīša svētību, viņš par katru koncertu saņem honorāru.

Koncertdārzā Pūt, vējiņi! Liepājā bija ugunskristības?

Nenormālas! Pirms koncerta zvana grupasbiedri (es viņus jau varu tā saukt, wow!) un prasa: “Kur esi? Pēc desmit  minūtēm jāuzstājas.” Es kaut kā biju sajaucis laikus.  

Kur biji?

Liepājā, dzīvoklī. Braucot mašīnā, ģērbos, tad beksteidžā paķēru mikrofonu un skrēju uz skatuvi. Tāds vājprāts. Man pirms skatuves patīk nomierināties un noskaņoties, nevis šitā...

Vai no Āzijas ceļojumiem esi paņēmis arī garīgumu?

Agrāk lasīju par budismu. Neesmu reliģiozs, bet katrā pārliecībā ir labas idejas. Lielākais, ko esmu aizguvis no Āzijas, – ne par ko nevajag būt pārsteigtam. Man patīk tur braukt, jo viss ir ačgārni – hei, vecīt, nebrīnies! Kaut vai viņu virtuve, esmu ēdis fritētus kukaiņus – pilnīgi normāli.

Saka jau, ka arī trauklupatu varot fritēt.

Visu var apēst ar kečupu.

Tu pats rūpējies par savu mājas dzīvi – tīri, gatavo – vai arī dzīvokli vairāk izmanto kā viesnīcu?

Tas atkarīgs no tā, cikos esmu mājās. Ja pa dienu izdodas ieskriet, esmu laimīgs, ka varu kaut ko pagatavot.

Arī sev vienam pašam?

Ja ir laiks, gatavoju. Man patīk izmantot krāsni – cepešiem, zivīm. Ziemā man zupas iet uz urrā. Mana firmas zupa ir dārzeņu zupa ar asumiņu – visiem, kuri ciemojušies, tā ļoti patīk. Kamēr gatavoju, telefonā varu uzlikt tekstu, ko mācīties, ģenerēt idejas. Daudz staigāju, braucu ar velosipēdu – arī tad galva strādā, domāju, ko iesākt ar savu radošo, profesionālo dzīvi.

Skatoties mītiņu pie okupācijas pieminekļa, bija jādomā, ka daļa cilvēku, kuri tur sapulcējušies, vienā brīdī varētu kliegt, ka Ralfs Eilands ir pret tradicionālām ģimenēm, tāpēc viņš nav nekāds patriots.

Es neesmu pret.

Tu atbalsti praidu un LGBT, tāpēc esi viņu ienaidnieks.

Tas ir nenormāli rēcīgi. Kad es publiski pajokoju par gejiem, esmu idiots viņu acīs, kad iestājos par viņiem, tad esmu idiots ekstrēmi konservatīvo acīs. Nu noskaidrojiet taču beidzot! (smejas) Tas ir smieklīgi – neattaisnojas manu kritizētāju pārliecība. Daudzi teica, ka gājienā līdz okupācijas piemineklim iešu ar varavīksnes karogu – lūk, negāju.

Daudzi teica, ka nomiršu no vakcīnas – lūk, joprojām dzīvoju. Tagad gaidu, kad piepildīsies grūtgalvju pareģojums, ka tūlīt stāšos kādā partijā un kandidēšu vēlēšanās. Interesanti, ka cilvēki izsaka skaļas pārliecības, tā paši sevi nostādot muļķa lomā. Saka: “Neiešu gājienā, jo Eilands ir par gejiem!” Nu, neej. Ļoti žēl, ja nesaproti, ka šis ir lielāks mērķis, tāpēc tajā ir jādodas gan reliģiju pārstāvjiem, gan LGBT kopienai, gan konservatīvajiem, gan liberāļiem, vienkārši jānoliek savas domstarpības un jāiet.

Daļa kliedz, ka esot iestājies liberālais fašisms.

Kur?! Kur tas Latvijā ir? Es tiešām vēlos ieraudzīt.

Gan jau tas ir sacīts par tiem, kuri cīnās par Civilās savienības likumu, Stambulas konvenciju.

Jā, bet kur ir tas fašisms? Ja atļauj cilvēkiem dzīvot kopā, reģistrēt attiecības – ko tas maina? Man kā neiet attiecībās ar sievietēm, tā neies arī pēc Civilās savienības likuma ieviešanas. (smejas) Bet nav arī tā – viss, es nevienu nesatikšu. Koncepts, ka tu esi laimīgs tad, ja kādam citam kaut ko aizliedz, man vispār nav saprotams. Tā ir Putina Krievija. Tie nav Rietumi, Eiropa un demokrātija. Vienīgais, ko vari otram cilvēkam aizliegt, ir pārkāpt likumu. Vienīgais, kad drīkstu iejaukties citu ģimenē – ja dzirdu, kā kaimiņi, sieva ar vīru, kaujas. Tad drīkstu zvanīt policijai. Viss pārējais, par ko viņi ir brīvprātīgi vienojušies, uz mani absolūti neattiecas. Tāpēc nav skaidrs, kāpēc cilvēki ir sašutuši. Geji nāk!... Nu, kur nāk? Viņi jau sen te ir.

Bija jau padomju laikā.

Tikai tad viņi varēja atrauties pa muti, ja pateiktu, ka tādi ir. Prieks, ka Latvija ir attīstījusies un par savu seksuālo orientāciju jābaidās arvien mazāk. Citās valstīs tā ir jau sen. Kad es Anglijā gāju praidā, baznīcas bija izkārušas varavīksnes karogus, konservatīvs taču nenozīmē atpalicis.

Uz barikādēm cīnījāmies par brīvību. Ne tikai pret svešu militārismu, bet par katra iekšējo brīvību. Mēs saviem brāļiem un māsām darām pāri.

Absolūti piekrītu. Gājienā pret okupācijas pieminekli teicu, ka mūsu brīvības cīnītāji nezināja, par ko cīnās. Viņi nespēja paredzēt, ka izcīnīs to, lai es šodien varētu nopirkt aifonu. Viņiem tāda koncepta vispār nebija. Bet viņi zināja, ka rīkojas pareizi, jo cīnās par nākotni, par to, kā iesim uz priekšu. Viņi varēja tikai fantazēt, cik forši mēs attīstīsimies kā valsts un kā cilvēki.

Tāpēc man šķiet muļķīgi, ka ir tādi, kuri vēlas kavēties stagnācijā, pagātnē, ierobežojumos – nu, tad aiziet, aizliedzam sievietēm balsot! Sakiet godīgi, ka jums patīk viss, ko dara Putins, izņemot karu. Nu, neesiet liekuļi! Kāpēc, aizbraucis uz Dāniju, lielies, cik tur ir stilīgi veikali un laba infrastruktūra, bet, kad esi Latvijā, neko no tā nevēlies? Nesaprotu, kā cilvēki paši savos uzskatos šīs muļķības nesaredz.  

Pirms diviem gadiem, kad situācija pasaulē bija mierīgāka, teici, ka tavā grupā esot putinists un jums esot mierīga līdzāspastāvēšana – tas bija 2020. gada janvārī.

Viņš vairs nav manā grupā.

Ar kāju pa dibenu iedevi?

Nē… Pirms kara vēl varējām normāli komunicēt, nerunājām par PSRS tēmu, viņš bija normāls cilvēks. Pieļauju, ja viņš vēl būtu grupā, es viņu izmestu. Tagad neesmu ar viņu runājis, bet nojaušu, kāds ir viņa viedoklis. Šķīrāmies, jo vairs nevarējām sadarboties profesionāli. Šobrīd nespēju tolerēt ne kara, ne Krievijas tēmu. Vakar stendapa komēdijā Aleksandrs Guzenko teica, ka viņam kā krievam pirmais jautājums ir – kam pieder Krima? Ja saka – Ukrainai, labi, varam runāt tālāk. Arī man ir tāpat. Ja domas dalās kara jautājumā – nebūs.

Kā pagāja tava vasara?

Nenormāli jaudīga, traka. Īsti nebija brīva laika, bet ļoti priecājos. Man nav ilūziju, ka rudenī un ziemā būs baigi feini. Ļoti ceru, ka mūsu valdība jau izdomājusi, ko darīt, ka viņiem jauns kovida vilnis nebūs pārsteigums. Īpaši žēl par kolēģiem, kuriem jāliek malā ģitāras un jāiet strādāt celtniecībā. Tas nav godīgi.

Tu izgāji sausām kājām?

Man ta’ kas, esmu dziedātājs, kurš raksta jokus, darbojas visādi, bet tādam bundziniekam, basistam instruments ir viss. Ja darba nav mēnešus trīs četrus – nu, kā? Kredīti ir, rēķini nāk.

 Tev esot bijusi uzticama draudzene – spēļu konsole.

Joprojām ir. Cilvēki domā, ka visu laiku spēlēju, bet daru to daudz mazāk, nekā viņi iztēlojas.

Tev ir limits, uzliec taimeri?

Nē, vienkārši apnīk. Neesmu atkarīgs. Esmu pat sevi piespiedis kādu vakaru stundiņu paspēlēt, ja esmu zaudējis draugiem – tad vajag uztrenēties. Esmu cilvēks, kurš nevar nosēdēt mājās. Mana draudzene bija pārsteigta, ka es katru vakaru gribu iet ārā, izbraukt ar velosipēdu, ziemā pastaigāties. Man nav miera sajūtas, ja pēc darbiem sēžu dīvānā, skatos televizoru. Tad šķiet, ka esmu kaut ko pazaudējis… Jo tik daudz var izdarīt, redzēt – stendapa komēdiju, teātri, koncertu. Paskatāmies uz dzīvību, kā cilvēki kustas, darbojas!

Trīs lietas, kas tevi iedvesmojušas pēdējā gada laikā?

Gada izskaņā ar Kasparu Breidaku bijām uz stendapa komiķa Rikija Džerveisa izrādi. Tā bija ļoti politnekorekta. Man patika, ka viņš visu laiku skaidro: “Tas ir joks.”

Un mēs drīkstam sev dot tādu brīvību – smieties par visu?

Jā! Mani iedvesmoja tas, cik ļoti cilvēki bija sašutuši – un cik viņam tas bija vienaldzīgi. Vēl   man ļoti patīk, ka esmu kopā ar The Hobos – vienmēr esmu uzskatījis to par labāko Latvijas grupu. Kad dzirdēju viņus pirmoreiz, neticēju, ka pašmāju mākslinieki var būt tik stilīgi. Trešā  lieta… Kad sarīkoju Ukrainas atbalsta koncertu pretī Krievijas vēstniecībai, uz brīdi bija sajūta – beidzot esam visi kopā, vienoti. Kovids mani riktīgi izsita no līdzsvara, domāju – vai cilvēki, kuri feisbuka komentāru sadaļā cits citam gatavi pārgriezt rīkli, tad, kad tā sērga beigsies un būs citas problēmas, atvainosies? Protams, ka ne. Tas, ka Ukrainas atbalsta koncertā sanāca cilvēki ar atšķirīgiem uzskatiem, bet ar vienu mērķi, mani ļoti aizkustināja. Un  iedvesmoja, jā.