Andris Daņiļenko jūtas jaunāks nekā viņa gadi: "To dziesmu par trim mīlestībām noklausies..."

Ja par sapņiem… Andris ir intervējis nākamo Operas direktoru Egilu Siliņu un paukojies ar nākamo kultūras ministru Nauri Puntuli, turklāt sapulcināja studentus, kuri Konservatorijā bija atzīti par profesionāli nederīgiem, un noorganizēja viņiem koncertu Operas Baltajā zālē. Jā, tieši tik lecīgs viņš ir. Un vēl – ļoti draudzīgs un atsaucīgs. Kad bija nolaidies savas dzīves, iespējams, zemākajā punktā, viņš satika Evu, iemīlējās, bildināja, un tapa jauns, košs albums Meitenei ar sārtām lūpām. Lūk, arī tik romantisks…

Dzīve – tāda paraiba

Kā tev liekas, vairāk esi dzīves glaudīts vai sists?

Kā pa viļņiem – esmu bijis galotnē un arī zemākajā punktā, visādi ir gājis. Tas ir labums, ja esi baudījis visu. Tie, kuriem viss ir līdzens kā jūra bez vēja, neko daudz nav redzējuši. Ņemot vērā profesijas specifiku, man dzīve ir bijusi paraiba. Reizēm esmu bijis ļoti augstu, reizēm nokritis – no pārslodzēm, visādām pārdomām…

Paša domas tevi spēj izsist no līdzsvara?

Noteikti, un tā ir liela nelaime. Tajā pašā laikā – ja es būtu citāds, tad nebūtu tādā profesijā, jo tajā nevar iztikt bez emocijām, tad esi neinteresants. Vari dziedāt kā lakstīgala, bet nevienam neko nespēj dot.

Domāju, ka optimisms tevī nav tikai aktieriska spēja, tu kādu saulainumu sevī nes.

Divdesmit gadu teātrī tomēr daudz dod. Man gribas saulainam būt, un lielākoties tā ir. Reizēm uznāk melnāki brīži, bet ļaunais tips neesmu, man vairāk gribas darīt labu nekā sliktu. Pēc 60 spēju novērtēt sevi no malas. Mans raksturs nav briesmīgi maigs, ja nodara pāri, varu būt paskarbs.

Kurzemnieka šerpums?

Neapstrīdami, un arī ukraiņu, rumāņu asinis.

Ko dari – dusmojies, spalvas pa gaisu?

Uznāk tādas dusmas, emocionālais uzplaiksnījums tik spēcīgs, ka nespēju savaldīt. Tā gan vairāk bija jaunībā.

Par ko varēji sacemmēties?

Par visu ko. Sākumā ļoti pārdzīvoju netaisnību. Ja jutu, ka tieku nepatiesi apvainots, sargieties! Tādi cilvēki daudziem nepatīk, kuri tā lec virsū.

Latvietis bieži vien tos krupjus norij.

Man tas nav raksturīgi. Zinu, visiem patīk tie, kuri klanās un saka – jā, jā...

Ja paburkšķ, tad klusām stūrītī.

Aiz muguras. Man tādu īpašību nav un nebūs. Tāpēc es dažam labam direktoram, priekšniekam esmu pateicis, ko domāju. Jau vidusskolā bija problēmas, jo skolotājam teicu – tas uzdevums ir idiotisks. Fizkultūrā gandrīz līdz kautiņam aizgāja. Ugāles vidusskola bija ar sporta novirzienu, un skolotājs visu laiku izdomāja kādus muļķīgus sodus, teiksim, uz grābekļa jāuzmauc svarcēlāju ripa un jābraukā apkārt stadionam.

Viņš bija sadists!

Nu, es arī tā uztvēru (smejas), teicu, ka tas ir stulbi, bet tie bija tikai ziediņi… Man bija ļoti labas attiecības ar direktori. No devītās klases sāku pievērsties mūzikai, mans draugs Edvīns Krūmiņš, tagad tēlnieks, sita bungas, spēlējām skolas ballītēs. Direktore bija priecīga, ka nav kādam ansamblim jāmaksā, mēs ar lielu prieku to darījām par velti. Savā izlaidumā nebiju, jo eksāmenus tikai pēc tam nokārtoju.

Nu, nav jau, ko slēpt, bet vai tāpēc esmu slikts cilvēks? Kultūras darbinieku tehnikumā tik traki nebija, jo pedagogi lielākoties ar sirdi un dvēseli bija savā profesijā. Vienā kursā ar Aivaru Brīzi apguvām pūtēju un estrādes orķestru diriģēšanu. Mums deva to, ko tagad noteikti nemāca – attieksmi pret darbu, skatuvi. Ja esi par kādu gudrāks, tad to, kurš mazāk zina, uztver par jaunāko kolēģi, ne stulbāku.

Tomēr grūta profesija – veselu orķestri diriģēt.

Turklāt man tas bija jāapgūst divarpus gados, es notis tikai tur sāku mācīties. Abi ar Brīzi bijām trombonisti, pašiem jāraksta orķestra instrumentācija, augstāko novērtējumu dabūjām. Tāpēc man ir viegli spēlēt orķestrī, jo nedaudz apguvām visus vieglās mūzikas instrumentus – basģitāru, bungas, klavieres, saksofonu.

No trakiem Donas kazakiem

Muzikalitāte un mīlestība uz dziesmu tev ir no ģimenes?

Vectēvs no mammas puses esot bijis ļoti muzikāls, bet es viņu neesmu redzējis – nošāva pēc kara, jo bija mežā.

Mežabrālis?

Jā. Zūrās ir uzcelts piemineklis… Manu mammu un vecomāti apcietināja 1949. gadā. Mamma bija cietumā par dzimtenes nodevību, jo atbalstīja mežabrāļus, pēc tiesas viņu izsūtīja. Mana tēva māte bija ukrainiete, tēvs rumānis. Mana māsa Diāna, tagad gleznotāja, pētīja tēva puses dzimtas koku. Kad mammīte pagājušogad aizgāja, atradām daudz interesantu pierakstu, ko viņa bija sakrājusi. Mans vecvecvectēvs ir no Donas kazakiem – tie bija pavisam traki, viņus izsūtīja uz Melnās jūras krastu, bija sava republika. Izrādās, no mātes puses mums saknes ir Alsungā, no suitiem. To tikai pirms gada uzzināju.

Tēvs ar tevi runāja latviski?

Jā, bija iemācījies.

Ir dziedājis kādu ukraiņu dziesmu?

Kā tad ne! Tēvs ar māti divbalsīgi laida mājas svinībās un pie kaimiņiem, visi dikti draudzīgi dzīvoja. No Sibīrijas viņi atgriezās 1958. gadā, es piedzimu 1959. gadā. Māsa – 1953. gadā pie Jeņisejas.

Zinu, ka dāvanā esi dabūjis vecmāmiņas dziesmu kladi.

O, man ir vesela kurpju kaste, tur ir arī atmiņas, dzejoļi, joku peršas ventiņu valodā. Visu mantojumu vēl neesmu pārskatījis. Tur ir arī dziesmu teksti no Sibīrijas, ko mamma man mācīja. Dzīve jau turpinājās, tur arī mamma ar tēvu iepazinās un apprecējās.

Tēvs bija no Ukrainas izsūtīts?

Jā, Ukrainas pusē ir Izmaila, rumāņu pusē – Galaca. Mans tēvs ar savu ģimeni dzīvoja rumāņu pusē, otrpus Donavai, deviņi bērni. 1966. gadā bijām Rumānijā, tad vienīgo reizi savu vecomāti un vecotēvu redzēju.

Tās bija ārzemes.

Laikam nebija viegli tur nokļūt. Man skaistais ceļojums ir spilgtā atmiņā. Ar vilcienu kratījāmies nedēļu, pēdējo posmu līdz Izmailai pa Donavu braucām ar kuģi Rakete, kurš gāja mazliet virs ūdens uz tādiem kā gaisa spilveniem.

Vai taisnība, ka tu kaut ko no vecmammas dziesmu kladēm esi izmantojis arī savā repertuārā?

Jā, kad strādāju par Latvijas Radio solistu, sarunājām ar Alni Zaķi un ierakstījām. Atmodas laikā varēja vilkt ārā aizliegtās dziesmas, Drūmi šalko dzintarjūra iedziedāju ar bigbendu.

Varēja pazīt, ka tā ir leģionāru dziesma.

Nuja. Arī kaut ko no Rozenštrauha repertuāra un Paliec sveika, baltā bērzu birze. Man bija misijas sajūta, ka tā ir jādara, nerēķināju, nāks par labu vai sliktu. Dabīgi, ka tas man uzreiz uzspieda šlāgerdziedātāja zīmogu, bet nebija variantu. Es būtu Operetē strādājis, divas lomas jau biju dabūjis. Mani vilka klasiskā mūzika, septiņus gadus mācījos klasisko dziedāšanu.

Kā mācēju, tā māvu

Esmu dzirdējusi, ka augstskolā tevi atzina par profesionāli nederīgu…

Ļoti slikti sadzīvoju ar savu pedagogu. Pirmos divus gadus sagatavošanas kursos mācījos pie Samsona Izjumova, ar kuru man bija ģeniālas attiecības. Ja es pie viņa būtu turpinājis, noteikti būtu Operā. Katedras vadītājam Gurijam Antipovam, pie kura mani iedalīja, vairāk patika braukāt pa pasauli, ar mani viņš gandrīz nestrādāja. Protams, ka es neprogresēju, bija lielas problēmas. Nezinu, kāpēc Antipovs mani ciest nevarēja, vienkārši nebija saderības. Pie Izjumova dziedāt mācījos lēni, bet stabili, pie Antipova kā mācēju, tā māvu. Redzēju visas peripetijas, pedagogu kasīšanās  – kuram labāks audzēknis. Stulba, nevajadzīga sacensība. Mani gribēja izmest gadu pirms beigšanas.

Tik tālu bijis ticis…

Jā, iedomājies, cik mazs cilvēciņš varēja būt, viņam sešus gadus vajadzēja, lai saprastu, ka esmu profņeprigodnijs. Kamerdziedāšanā un pedagoģijā uzrādīju ļoti labus rezultātus. Kamerdziedāšanu pasniedza Vilma Cīrule  – Dieva cilvēks. Beidzu ar Gulbja dziesmu no slavenā Šūberta cikla. Vilma mācēja vienkārši pastāstīt, arī Zāberam bijusi koncertmeistare, viņa mani izvilka. Gadu pirms beigšanas uzdrošinājos atteikties no pedagoga, kurš bija katedras vadītājs. Iedomājies, kāds tas krievu laikā bija skandāls!

Tik lecīgs tu biji!

Jā, tik lecīgs… Zināju, ka citādi galā netikšu, un viņa lamāšanos ierakstīju. Diplomāta koferītī ieliku nelielu kasešu magnetofonu, atstāju šķirbiņā. Viņš lamājās rupji, bija prasts kā zirga deķis, alkoholiķis, putas nāca pār lūpām. Domāju – kam man ar tādu pedagogu mocīties? Braucu pie Ludmilas Braunas uz mājām, lūdzu, lai mani paņem pēdējo gadu, viņa teica – nevaru, mani izēdīs, tad pašai jāiet no Konservatorijas prom. Tā paliku bešā un beidzu bez skolotāja.

To ierakstu kaut kur atskaņoji?

Es viņu šantažēju. Kad pateicu, ka esmu ierakstījis lamas, viņš pārbijās, kļuva bāls un lika man svētu mieru. Līdz skolas beigām viņš bija kā izsmērēts, gāja man ar līkumu, un bija labi.

Tu biji slīpēts.

Nuja. Līdzīgi bija armijā. Reiz iekritu – aizmigu postenī. Sargāju tankus, kas 1968. gadā devās uz Čehoslovākiju. Man draudēja cietums, jo biju Padomju Savienības robežu nogulējis, visas divīzijas priekšā mani lamāja. Bet es izdomāju, kā tikt galā. Tādās ekstrēmās situācijās man kaut kas nāk no gaisa, reizēm pat nesaprotu, kā to dabūju gatavu. Iestājas izdzīvošanas instinkts, un es tieku cauri.

Bet savā sapņu mājā Operā neiefīrējies…

Trešajā kursā mūs sadalīja operniekos un kamerniekos, taču eksāmeni visiem bija vienādi. Galu galā bļauri, tie, kuriem lielās balsis, dabūja labākas atzīmes, kamernieki nespēja ārijas tik labi nodziedāt. Man nebija attīstījuši augšējo diapazonu, bet izsitu cauri, ka tieši man bija kamermūzikas programma, tajā arī liku eksāmenu (smejas).

Acis – foršas un sirsnīgas

Tev laimīgi vienmēr blakus ir bijis teātris.

Man vienmēr ir patikusi deja, teātris, mūzika. Sapratu, kā Dievs ir paskatījies uz mani, ka varēju strādāt Operetē. Tikko pēc augstskolas, jauns, slaids, tumšs, ar lieliem apgriezieniem, temperamentu – biju gatavs kalnus gāzt!

Galvenais mīlētājs.

Jā… bet viss. Pēc mēnešiem pieciem Opereti likvidēja. Paulam, kurš bija ministrs, teicu – ko tad lai es daru? Viņš padomāja – labi, nāc uz bigbendu. Mana dzīve sagriezās kājām gaisā.

Tu gribēji uz bendu?

Nebija variantu.

Bet nebija pats sliktākais…

Protams, es nenožēloju. Operetē man būtu bijusi cita dzīve, bet es jau nezinu, kāda. Tā sākās mana sadarbība ar Latvijas Radio.

Tajā laikā cits pēc cita radās mūzikli – tie tevi nevilka?

Deviņdesmito gadu sākumā vēl nebija tik daudz.

Lāčplēsis noskanēja…

Jā, jā… Es dikti gribēju pie Zigmara Liepiņa, man patika viņa stils, kā ute līdu virsū Mirdzai. Zināju, ka neesmu Zigmara tips, viņam patika tādi kā Vanzovičs – spicie, spožie, spalgie, augstie. Es biju zems. Viņš teica – tev uz kondženi jāiet. Tā labsirdīgi pasūtīja.

Kad atskaties – jūties tautas mīlēts?

To, ka es kādus labus brīžus ļaudīm esmu sniedzis, apzinos. Kad redzu tās apgarotās, foršās, sirsnīgās acis, tad saprotu, ka ar savu darbu esmu viņus ievedis citā pasaulē, varbūt labākā, vai patīkamās atmiņās, un viņi kļūst smaidīgi, gaiši. Mēs esam uz viena viļņa, īpaši akustiskajos koncertos, bez lielām aparatūrām. Reizēm esam tās ņēmuši līdzi, bet saprotam – tik labi skan, ka dziedam dzīvajā, ar ģitāru. Ar Valdi Zilveru, manu teātra kolēģi, daudz esam pasauli izbraukājuši – Ameriku un Austrāliju…

Tavs radošais ceļš ir bijis krāšņs.

Nu, ļoti… Viss gāja tā dabīgi, nāca piedāvājumi. Kad Daņiļevičam pirms Dzirnām bija deju kolektīvs Gundega, trīs mēnešus ar to pa Eiropu nobraucām. Spēlēju kapelā un aizpildīju pauzes. Kamēr viņi pārģērbās, es latviešu tautasdziesmas dziedāju. Ar Dzintariņa lielajiem dejotājiem Ameriku izbraucām, ar Mālpils Māru – Eiropu.

Piecdesmito dzimšanas dienu svinēji uz Nacionālā teātra skatuves – tā vērienīgi…

Izmantoju pazīšanos ar direktoru Rubeni (smejas). Bet atkal ķibele – dažas dienas pirms koncerta nomira diriģents Gunārs Rozenbergs.

Kā izlīdzējies?

Bija traki. Nevar taču jubilejas koncertu par sērām padarīt, bet nepieminēt arī stulbi. Tikai pirms pāris dienām bija apbērēts, veči gariem ģīmjiem, pohaini, tāpēc nebrīnos, ka tie ieraksti netiek atskaņoti… Mēģināju diriģēt pats. Koncerta otro daļu biju paredzējis sākt ar Emīla Dārziņa Teici to stundu, to brīdi, Pauls pie klavierēm, smuki bijām uztaisījuši manai augstajai baritona tonalitātei (dzied), bet teicu, ka nevaru – no nerviem man balss bija aizgājusi ciet. Tolaik nebija producentu, pats visu rīkoju, biju noskrējies kā zaķis. Arī sponsorus meklēju, lai varētu nomaksāt televīzijas ierakstu, nervi bija beigti. Pēc tam nedēļu gulēju, nespēdams atiet no stresa. Tas prasīja daudz.

Un tāpēc 60 gadu jubilejai neatspēries?

Latviski sakot – producenti piečakarēja. Teica, ka rīkos, bet nāca labāki piedāvājumi, un viņi paziņoja, ka laika neesot.

Uzmeta…

Ne viens vien ir uzmetis, tā mākslas pasaulē notiek. Bet bija arī skaisti brīži – kad ar raidījumu Vecais ratiņš uz Jēzus 2000. dzimšanas dienu aizbraucām. Izraēlā staigāju pa tuksnesi un dziedāju ebreju valodā. Radio laikā ar Dzeguzēniem bija brīnišķīgs ceļojums aiz Urāliem līdz Vladivostokai.

Nepārprotami īstā

Esi viens no tiem, kurš var apgalvot, ka mīlestība var piemeklēt arī tad, kad mati jau sirmi.

Jā, ne balti, bet sirmi. Kā lai saka – dabā ir līdzsvars. Ja tev kaut kur iet labi, tad citur visādas problēmas var gadīties. Nu, kuram gan patīk, ja vandies pa pasauli riņķī, neesi mājās. Tā pajūk attiecības.

Cilvēki atsvešinās?

Protams. Ar tevi vairs nerēķinās. Tiklīdz atbrauc, uzreiz jāskrien uz koncertu, pārrodies no rīta pārguris. Mājās vienmēr esi nenormāli izpumpēts, un tad šis tas arī paslīd garām. Tas sasummējas, un notiek tas, kam jānotiek – cilvēki šķiras.

Cilvēki piedzīvo vairākas lielas attiecības.

Čikāgas piecīšu Legzdiņam, pie kura esmu bijis mājās, ir dziesma par trim mīlestībām. Tas ir labs novērojums – ka cilvēka dzīvē ir trīs mīlestības, vispirms divas, un tad nāk īstā. Bet daudzi līdz tai varbūt nenodzīvo (smejas).

Uzskati, ka tagad esi saticis savu īsto mīlestību?

Nepārprotami.

Kā to vari zināt?

Ā, tas nāk no augšas, pats nevari vadīt. To ļoti var just, jo tajā cilvēkā redzi sevi. Mēs instinktīvi meklējam tādu pašu, to, kurš elpo, domā, runā, uztver, saprot un rīkojas vienādi ar mums.

Varbūt tev 60 gados vajag tādu kā tu, lai rezonētu vienā ritmā, mierīgāk?

Nu, man tagad viss ir kārtībā. Cilvēki mainās, tas skaidrs, un katrā laikā līdzības ir citas.

Saviem vientuļajiem vienaudžiem gribi teikt, ka tāda mīlestība var atnākt?

Ar varu neko nevar izdarīt.

Vienkārši jāgaida?

Apstākļu sakritība… Vai es domāju, ka 58 gados ar mani atkal kaut kas tāds notiks?

Tu iemīlējies? Kā jauns puika?

Kā gan citādi! Jaunībā tas ir virspusējāk, pārāk vienkārši. Tikai ar gadiem saproti, ka īstās vērtības ir lielākas un dziļākas. Daudzas aizraušanās pierakstām mīlestībai, kaut ne tuvu tā nav. Man patīk sentence, ka kļūda jaunajos ir tā, ka viņi meklē, ar ko dzīvot un bērnus taisīt, bet vajag meklēt cilvēku, ar kuru grib novecot. Taču to uzreiz tā nevar izdarīt.

Kurš jaunībā domā par vecumu!

Jā, tāpat jaunais domā – kam vecajam naudu, man vajag...

Esi laimīgs cilvēks?

Domāju, esmu dzimis laimes krekliņā. Divdesmit viena gada vecumā atnācu uz Rīgu, lieliem soļiem visas skolas izgāju…

Esi veiksmīgs par spīti tam, ka Baltajam namam nācās iet garām?

Sapratu, ka tā nav mana vieta. Mēs jau no iedomām dzīvojam, tās mūs stimulē un dzen uz priekšu. Man ir gan kamermūzikas domāšana, gan balss – tur jūtos kā zivs ūdenī. Šūmaņa un Šūberta mūzikā ir tādas nianses, bet Operā viss balstās uz masu, spēku, lielu, skaistu balsi. Man tās nebija.

Tētis un vectētiņš

Kā pedagogs esi kādu zināmu talantu izaudzinājis?

To gan nevaru saukt par audzināšanu, bet ar Vilmu Cīruli mēs Marinai Rebekai palīdzējām kļūt par pasaules zvaigzni. Pie mūzikas skolas Rīdze direktora gāju runāt, ka ir viens talantīgs skuķis, Marina tolaik mācījās Ziemeļvalstu ģimnāzijā. Palēnām viņu sakārtojām, pēc tam viņa spīdoši beidza Mediņus. Teicu – kondženē neej. Zināju, ka viņas vecāki ir diezgan situēti, – uz Itāliju prom! Vilmu Cīruli tāpat kā daudzus vecus cilvēkus no kondženes izmeta uz ielas. Jaunie ar kāju durvis sper vaļā, uzskata, ka vecie ir idioti. Tagad teātrī notiek tas pats.

Teici, ka pandēmijas laikā zaudēji darbu.

Jā, atnāca Vimba pie varas, uzskatīja, ka dziedāšana nav vajadzīga. Man bija traki laiki – bezdarbniekos. Noveicās, ka atradu iespēju strādāt Interešu izglītības centrā Saharova ielā.

Tev ir bērni?

Jā, dēls, Un pat mazbērns – jau piekto gadu esmu vectētiņš. Un man ir meita Elīna, tūlīt ies divpadsmitajā klasē.

Viņi ir muzikāli?

Diezgan, bet es nenovēlu, un tā arī nebūs, ka viņi kļūtu par profesionāliem mūziķiem. Ir citi laiki, tikai pirmajā ešelonā ar mūziku vari nodarboties visu mūžu. Kādreiz tam bija cits statuss, tagad var tikai hobija līmenī.

Tu ar bērniem runā par lielajām dzīves izvēlēm?

Protams. Elīna dzīvo man blakus, pie savas mammas. Dēls ir jau patstāvīgs, izstudējis loģistiku un tieslietas. Prātīgs, viss kārtībā. Abi bērni spēlē ģitāru, viens pat sāka bungas sist (smejas). Muzikāli.

Kā jūties sešdesmitgadnieka ādā?

Kā lai saka… Jūtos jaunāks nekā mani gadi. Ar vainām jāsadzīvo, traumas ir savākušās. Kādreiz nodarbojos ar akrobātiku, mūžā man ir bijuši četri moči, un bez kritieniem neesmu izticis.

Tagad tev ir mocis?

Atdevu dēlam, viņš to pārdeva, nopirka citu. Labi, lai ir, neko darīt.

Arī pie kaskadieriem esi darbojies.

Jā, pie Veispāla. Viņš bija pasniedzējs aktieriem, es mūžīgi pie viņiem ganījos.

Tev pat ieteica pāriet uz aktieriem.

Trešajā kursā piedāvāja, bet sapratu, ka tik spožs gan neesmu. Biju uzticīgs savai dziedāšanas lietai, ar to mana sirds bija pilna. Tas, ka spēlēju ģitāru un arī teātri, nāk tikai par labu. Valdis mani divtūkstošo gadu sākumā aicināja uz teātri, dabūju vokālā pedagoga štata vietu. Man ļoti tur patika, visādas Dieva zīmes varēju saskatīties. Nedaudz arī zaudēju, jo ar pedagoģiju ir tā – kad tajā ierocies, savas lietas noliec otrajā plānā. Bet es dabūju lomu – Platona Buravicka operetē Trīs zvaigznes. Zigfrīds dziedāju Čaksti. Pandēmijas laikā uzņēma videofilmu.

Manā dzīvē mammītes aiziešana pirms gada bija liels pagrieziens. Viņa sava mūža 94. gadā nomira. Bija viena līdz pēdējam, teica – man nevajag nevienu, kas maisās pa kājām! Ciemos var atnākt, bet ilgi te nesēdēs. Komandēja ne pa jokam, bet tā labdabīgi.

Bija viena lauku mājā palikusi?

Nē, mēs aizgājām prom… Mamma teica – iešu tuvāk bērniem –, un kādu laiku dzīvoja Siguldā. Tad teica – iešu vēl tuvāk –, nopirka dzīvokli pretī Minskai. Es dzīvoju Ieriķu un Burtnieku ielas stūrī, māsa – pie Mēbeļu nama. Tas ir mūsu rajoniņš.

Mammu tomēr apglabājāt Ugālē – tur ir dzimtas kapi?

Nuja – tētis… bija skaidrs, ka mamma jāliek blakus. Viņa jau 2016. gadā bija visu pa punktiem uzrakstījusi, teica – dedziniet mani, lai nebūtu kreņķu ar zārkiem.

Moderna mamma.

Līdz pēdējam. Visu mūžu smagi strādājusi lauku un celtniecības brigādē, viņa ar lielu prieku lasīja grāmatas, teica – esmu priecīga, ka vairs nav jāmokās. Tiešām ļoti bagātīgs mūžs. Viņa tikās ar izsūtītajiem, kādreiz ar māsu dziedāja Līvlist, bija ļoti aktīva. Gadi dara savu, bet tikai pēdējo mēnesi no gultas necēlās. Pēc otrā insulta divas nedēļas nogulēja bezsamaņā, tad dakteri kaut ko sapotēja, dabūja pie samaņas, un mamma pamodās, it kā nekas nebūtu bijis. Pasūtīja saldējumu, frikadeļu zupu, iegāja vannā, vēl sadeva mums kārtīgus norādījumus, lai beidzam saukt ātros. No rīta atkal tas pats – skatās vienā punktā…

Mīlestība kā debesu zvans

Tev priekšā klases salidojums – nodosiet uguņus pie Usmas ezera?

Jā, atkal tiksimies ar savu klasi. Man trešdaļa pasākumu ir gājusi garām, īpaši jau ap gadsimtu miju, manos ziedu laikos. Tolaik spēlēju arī vienā Cēsu blicītē, pēc koncertiem – baļļukus. Vienu gadu kalendārā nebija vietas, viss pierakstīts. Tad sākās pārslodzes. Princips ir tāds – ja pats nejēdz, tad dieviņš tevi apstādina. Divas reizes mani aizrāva ar ātrajiem, Kuldīgā un Valmierā. Vienkārši izslēdzos.

Ceru, ka tagad sevi pieskati.

Nu, tagad es zinu, ar ko jokus dzenu. Skatos, kā citi ārdās, bet to jau nevar saprast, kamēr pats pa muti nedabū.

Par ko tu tagad sapņo?

Gaidu pensiju, lai nav jākreņķējas, katru mēnesi varētu nodokļus samaksāt.

Tu tos maksāsi no pensijas?

Nuja. Šobrīd nav labs laiks, nav tādu ienākumu, lai varētu dzīvot, ziedu laiki ir garām. Bet, kad koncerti bija trīs četri nedēļā, tad jau varēja brīvāk atlaist.

Pili uzcēli?

Restaurēju vecu būdeli Zvejniekciemā, tur es šad tad aizbraucu, arī tā ir jāuztur.

Blakus Ingum Pētersonam?

Nē, ar viņu mūs saista tikai tas, ka vienā gadā, vienā mēnesī un vienā dienā esam dzimuši. Un arī kondženē kopā mācījāmies. Blakus man ir Imants Vekmanis, pāri Aģei – Gunārs Placēns, pāri dzelzceļam – Kirmuška Janka.

Forša kompānija.

Jā, bet nekad neesam satikušies (smejas). Par visu citu – neko nevar prognozēt, jo dzīve neapstājas pie nodokļiem. Braucot ar mašīnu, jebkurā brīdī var gadīties remontēt. Vajag otras džinsas nopirkt, nevajag ar vienām visu laiku staigāt. Kurpītes arī gribas jaunas. Pandēmija man svaru uzsita, tagad lēnām eju atpakaļ.

Kundze palīdz ar diētām?

Jā, jā, viņa ir ēšanas speciāliste.

Ā, tad jums nebija profesionāla saskatīšanās…

Nu, sākās viss caur to.

Biji viņas klients?

Tieši tā arī bija. Un tad tā – tinkš!

Klikšķis?

Tā nevar teikt, tas bija tāds debesu zvans! Viss kļūst tāds – rozā lietus līst… (Dzied un smejas.)

Nācās pašam par sevi pabrīnīties?

Piecdesmit astoņos gados biju sliktā stāvoklī – fiziski, garīgi un psiholoģiski bija ļoti smagi, depresija, mati izkrituši, tikai tagad sāk ataugt. Sapratu, ka tas ir signāls no augšas – ja neizdarīšu, kā man liek, es būšu idiots. Nedomāju, ka tā var būt, jau sen biju sevi norakstījis. Viss vecajās sliedēs – šaursliežu dzelzceļš. Un tad pēkšņi viss mainījās – tas bija tik skaisti1 Bija forši – nekas cits neeksistē, visas pārējās lietas kļūst sīkas un maziņas, un pēkšņi tu sāc saprast pats sevi. Un otram cilvēkam tāpat – vienā laikā, kopā...

Tu tādā neformā viņai iepatikies?

Nezinu, viss bija tā interesanti. Abiem skaidrs – nu re, beidzot! Tā neticot. Jauniešiem es teiktu – par pirmo klikšķi nesatraucies, pagaidi, vai tas ir kas lielāks. Mēs mīlam ar ausīm un acīm, bet patikšanu nevajag jaukt ar mīlestību. Taču jaunībā nav atskaites punktu, ar ko salīdzināt. To dziesmu par trim mīlestībām noklausies... Legzdiņš savā foršajā humoriņā teica – lai jau visi domā, ka Vecpiebalgas ūdensrozes ir Rozenštrauha gabals, īstenībā tas ir mans.

Intriga?

Nu, to viņi kapā ir paņēmuši līdz, bet, ja cilvēks tā saka…

Lai būtu.

Vai man žēl! Es ticu abiem. Rozenštrauhs bija vella vecis. Deviņdesmito gadu sākumā bijām vienā koncertā. Eduards, savu sarkanbaltsarkano tauriņu kārtodams, paskatījās uz mums, jaunajiem, ar lielu, baltu aci – ek, puikas, puikas, ja jūs zinātu, ka tās stirnas salīdzinoši ar gadiem vispār stāv uz vietas… Tā filosofiski noteica un aizgāja uz skatuvi – vecās likteņdzirnas mūsu mūžu maļ… (Dzied.)