“Mana baterija ir gandrīz tukša, nav spēka nemaz” - ko darīt, lai nepietrūktu enerģijas

Pēdējās desmitgadēs ir ierasts salīdzināt savu iekšējo enerģiju ar bateriju. “Biju atvaļinājumā dienvidos un uzlādējos par 100 procentiem” vai “Mana baterija ir gandrīz tukša, nav spēka nemaz” – šādas frāzes nākas dzirdēt bieži. Labā ziņa ir tā, ka mēs sākam apzināties sava individuālā resursa statusu. Un tomēr – cik maz mēs par to vēl zinām! Uztverot akumulatora metaforu burtiski, pētnieki sākuši mērīt cilvēka enerģijas līmeņus un pat izstrādājuši to skalas no augstas subjektīvās vitalitātes līdz zemam nogurumam.

Enerģija un uzturs

Ko mēs darām, kad tālruņa vai datora akumulators rāda vien dažus procentus un nav iespējams to pieslēgt elektrībai? Visticamāk, pārslēdzam uz mazjaudas režīmu, lai taupītu atlikušo enerģiju, un tad tas pārtrauc nevajadzīgas darbības, lai nodrošinātu pamatprocesus, līdz akumulatoru varēs uzlādēt.

Mūsu energoietilpīgajām smadzenēm arī jāsaglabā ieslēgts ekrāns. Smadzeņu šūnas galvenokārt ir atkarīgas no cukura glikozes nepārtrauktas piegādes, ko tās pārvērš par adenozīna trifosfātu (ATP), lai veicinātu informācijas apstrādi. Kad esam nedaudz izsalkuši, mūsu smadzenes parasti nemaina savu enerģijas patēriņu. Taču, ņemot vērā to, ka cilvēki un dzīvnieki vēsturiski ir saskārušies ar ilgstoša bada perioda draudiem, rodas jautājums – vai smadzenēm arī varētu būt savs mazjaudas režīms ārkārtas situācijām?

Šā gada sākumā Edinburgas Universitātes neirozinātnieki publicēja vienu no svarīgākajiem atklājumiem šajā jomā. Eksperimentos ar pelēm viņi atklāja, ka, vairākas nedēļas liedzot dzīvniekiem pietiekami daudz pārtikas, lai tie zaudētu ap 20 % no sava tipiskā veselīgā svara, peļu redzes garozas neironi samazināja sinapsēs izmantoto ATP daudzumu par 29 procentiem.

Taču šī enerģijas taupīšanas stratēģija peļu vizuālajās sistēmās notika uz uztveres rēķina – tā pasliktinās, uztverot detaļas. Tā kā neironi mazjaudas režīmā vizuālos signālus apstrādāja mazāk precīzi, pelēm, kurām bija ierobežots uzturs, sarežģītā vizuālā uzdevumā veicās sliktāk, proti, šajā mazjaudas režīmā tās pasaules attēlu ieguva zemākā izšķirtspējā.

Pirmos pierādījumus par pārslēgšanos uz mazjaudas režīmu 2013. gadā franču zinātnieki ieguva no sīciņajām mušu smadzenītēm. Viņi atklāja – kad mušas cieš no bada, smadzeņu darbības ķēde, kas nepieciešama, lai izveidotu enerģētiski augstu ilgtermiņa atmiņu, izslēdzas. Iedarbojoties uz smadzenēm, lai aktivizētu šo ilgtermiņa atmiņas izveides procesu, izsalkušās mušas nomira. Tas liecina, ka dabā viss ir sakārtots loģiski – nav resursa, nav rezultāta, svarīgākais ir saglabāt dzīvību.

Eksperiments ar pelēm pirmoreiz noteikti apliecina, ka zīdītāji var pārslēgties uz enerģijas taupīšanas režīmu, izmantojot smadzeņu rajonu, kas atbild par redzi. Taču zinātnieki lēš, ka noteiktā pakāpē tas var attiekties arī uz citām maņām, ņemot vērā, ka mēs lielāko daļu laika savas maņas neizmantojam pilnībā un atkarībā no uzvedības prasībām smadzenes vienmēr pielāgojas.

Vēl viens interesants atklājums šajā pētījumā – konkrēta deva hormona leptīna ļāva pelēm atkal pārslēgties uz normālu režīmu. Tā kā leptīnu izdala tauku šūnas, zinātnieki uzskata, ka tā klātbūtne asinīs var signalizēt smadzenēm, ka dzīvnieks atrodas vidē, kurā ir pietiekami daudz barības, tāpēc nav nepieciešams taupīt enerģiju. Iespējams, tieši zems leptīna līmenis brīdina smadzenes par ķermeņa nepietiekamu uzturu, pārslēdzot tās mazjaudas režīmā. Šis fakts ļoti ieinteresēja zinātniekus, kas pēta dažādu skarbu diētu ietekmi uz organismu.

Cilvēka enerģijas sistēma

Tieši smadzenes arī patērē visvairāk mūsu enerģijas – šis ēdelīgais orgāns apēd ap 20 % no enerģijas ik dienas.

Tāpat kā visi dzīvie organismi, mūsu ķermenis ir enerģijas pārveidošanas mašīna. Ar pārtiku uzņemtā ķīmiskā enerģija tiek pārvērsta darbībā, siltumenerģijā un/vai uzkrāta kā ķīmiskā enerģija taukaudos. Lielāko daļu ķermeņa enerģijas ražo sīkas struktūras šūnās, tā dēvētās šūnas spēkstacijas – mitohondriji, kas sašķeļ kompleksos ogļhidrātus no uzņemtās pārtikas līdz vienkāršajiem cukuriem. Ogļhidrāti ir viens no makroelementiem, kas mums ir nepieciešami galvenokārt enerģijas iegūšanai. Tas ir ķermeņa pirmais enerģijas avots, un organisms  to arī labprāt izmanto. Tūlītēja enerģija ķermenim tiek piegādāta ATP veidā, kas ir galvenais enerģijas avots katrai ķermeņa funkcijai un kura papildināšanai tiek izmantota cita uzkrātā enerģija.

Šī ar uztura uzņemtā un organismā uzkrātā ķīmiskā enerģija tad izpaužas dažādos veidos, no kurām galvenās ir siltuma enerģija, kas palīdz uzturēt pastāvīgu ķermeņa temperatūru, mehāniskā enerģija, kas nodrošina mūsu kustības, un elektriskā enerģija, kas sūta nervu impulsus un raida signālus uz un no smadzenēm.

Šīs ir visiem zināmas ābeces patiesības, kas tomēr neizskaidro visu cilvēka enerģētisko potenciālu. Varbūt tāpēc pēdējā laikā pētnieki aizvien biežāk pievēršas dažādām teorijām par cilvēka iekšējo enerģijas sistēmu, tā atzīstot, ka ķermenis ietver gan redzamas, gan neredzamas daļas. Pirmā ir materiālā sistēma, otrā ir enerģētiskā sistēma. Tā kā matēriju un enerģiju var pārvērst vienu otrā, ir svarīgi pētīt cilvēka ķermeni gan no materiālās, gan enerģētiskās sistēmas viedokļa, kas var viena otru papildināt. Patiesībā tas nav nekas jauns, jo, piemēram, 3000 gadu senās ķīniešu medicīnas pamatā ir dzīvības enerģija ci.

Biomedicīnas un mūsdienu zinātnes pētījumi par cilvēka ķermeni koncentrējas uz materiālo sistēmu, ko raksturo taustāmu vienību savstarpēja saikne, turpretī enerģijas sistēmā nemateriālie spēki mijiedarbojas viens ar otru. Šīs hipotēzes – reizēm to dēvē par ci-monismu – aizstāvji raksturo enerģijas sistēmu kā dinamisku sistēmu, kas uztur un ietekmē cilvēka dzīves aktivitātes, tostarp enerģijas darbības no mikroskopiskā līdz makroskopiskam līmenim, piemēram, ķīmisko enerģiju, ko izdala mitohondriji un fermenti, siltumu, ko nodrošina pārtika, un gravitācijas un elektromagnētisko enerģiju, ko rada Mēness augšana un dilšana un Saules plankumu aktivitāte.

Jebkurš dzīvs ķermenis vienlaikus satur materiālo sistēmu un enerģētisko sistēmu; tās ir nesaraujami saistītas tāpat kā priekšmeti un to ēnas. Tikai ēnas nav taustāmas lietas. Tā kā enerģijas sistēma arī nav taustāma, mūsdienu zinātnei joprojām ir grūti atzīt tās eksistenci.

Pats savas enerģijas saimnieks

Ja ar uzturu apmēram ir skaidrs, lai gan pārtikas speciālisti joprojām uztraucas, ka nav gan – cilvēki ēd nepareizi, līdz ar to neuzņem organismam nepieciešamās vielas, lai tas varētu strādāt ar pilnu jaudu, vai, gluži otrādi, ēd par daudz un ēd to, kas pieprasa papildu enerģiju, lai organisms to visu pārstrādātu –, tad, pētot mentālo un garīgo lauku, kas vairo vai samazina enerģiju, aina kļūst interesanta.

Zinātnieki lēš, ka cilvēka veiktspēja atkarībā no enerģijas līmeņa dienas laikā var mainīties vidēji par 20 procentiem, taču attiecībā uz pārējo bilde ir neskaidra – daži pētnieki atklājuši, ka veiktspēja uzlabojas visas dienas garumā, citi norāda, ka tā samazinās. Daži pētnieki apraksta, ka veiktspēja uzlabojas līdz kaut kādam viduspunktam, pēc tam atkal samazinās. Ieviešot šajos modeļos motivācijas aspektu, psiholoģiskās īpašības un fizisko stāvokli, aina kļūst vēl komplicētāka.

Daļa pētījumu liecina, ka aptuveni 20 % iedzīvotāju vislabāk jūtas no rīta. Apmēram 20 % jūtas labāk dienas laikā, vakarā, un aptuveni 60 % no mums ir kaut kur pa vidu. To, iespējams, ietekmē mūsu personīgais ritms. Piemēram, cīruļi, kuri no rītiem jūtas vislabāk, dienu, visticamāk, piedzīvos kā virsotni, kad fokusēšanās un produktivitāte ir visaugstākā, un enerģijas ieleju, kad nepieciešama atpūta un atjaunošanās. Savukārt pūces, kas parasti dod priekšroku vakariem, bieži piedzīvo šīs variācijas pretējā virzienā, dienu sākot ar iešūpošanos un zemu veiktspēju, maksimumuj sasniedzot dienas gaitā un vakarā.

Protams, hronotips ietekmē enerģijas līmeni, bet ne tuvu nav vienīgais faktors, jo enerģiju veido gan fiziskais, gan emocionālais un garīgais aspekts. Ja par fizisko viss ir skaidrs – to, cik noguris jūtas ķermenis, var labi uztvert –, tad pārējam jāveltī vairāk laika.

Attiecībā uz emocionālo enerģiju ir svarīgi izvērtēt, kā tu jūties. Parasti zemā enerģijas līmenī vainojam sliktu miegu vai lielu slodzi, tomēr problēma var būt tur ārā. Piemēram, nemitīgas rūpes, bailes, stress, agresija, kas burtiski apēd spēku. Patlaban, kad pasaulē vērojami tādi stresu provocējoši notikumi, tas ir īpaši aktuāli. Ignorējot to, mēs veidojam destruktīvas aizsardzības sistēmas, ko psiholoģijā sauc par blokiem. Šie bloki var būt nākuši gan no bērnības, gan jaunradīti, kas nopietni ietekmē pašsajūtu.

Ir milzīga atšķirība, kā jūtam savas enerģijas veselumu, kad prāts ir atvērts un elastīgs, elpa ir dziļa un ritmiska, un kā sajūtam savu ķermeni un situāciju, kad enerģija ir nobloķēta, stagnējoša vai iestrēgusi – kad domāšana ir sasaistīta, šauri fokusēta, elpa aizturēta, sekla vai nevienmērīga, muskuļi saspringti vai pārāk atslābuši. Tādās situācijās enerģētiski mēs jūtamies nelīdzsvaroti, sadrumstaloti, kas noved pie dažādām negatīvām izpausmēm, sliktas pašsajūtas, veselības problēmām.  

Viens no enerģētisko bloku piemēriem ir noslēgts prāts. Kad mūsu uzskatu sistēma ir stingra un nemainīga, mēs tiekam bloķēti. Cilvēki bieži saka – tas ir tā, kā tas ir; es vienkārši neesmu tāds cilvēks vai Dievs nevēlas, lai man tas būtu. Tie ir kognitīvie bloki.

Cits piemērs ir piespiedu enerģijas plūsma. Ja trūkst ticības procesam vai sev, enerģija tiek bloķēta. Tad mēs uzspiežam savu enerģiju situācijām vai cilvēkiem, jo neticam, ka saņemsim to, kas nepieciešams; uzskatām, ka vienīgais veids, kā to iegūt, ir ar spēku. Enerģētiskais satvēriens ir ciešs un kontrolējošs, un tas rada pieprasījumu, piemēram, dod to man; man vajag; es to dabūšu, lai ko tas man maksātu un tamlīdzīgi.  

Psihoterapeiti šos enerģijas blokus sauc par emocionālo represiju fizisko instrumentu, atzīstot enerģijas bloķēšanu kā adaptīvu stratēģiju dzīves neapmierinātības pārvarēšanai. Ja varam saprast attiecības starp mūsu pašu enerģiju un apziņu, šis process palīdzēs ne tikai mūsu personīgajai izaugsmei. Tad būs vieglāk saprast arī attiecības starp enerģiju un apziņu sistēmās, kurās dzīvojam: ģimenē, politiskajā sistēmā, naudā, karā un veidā, kā izturamies pret savu planētu.

Lai apjaustu garīgo enerģiju, ir jāsaprot savas koncentrēšanās, radošās un lemšanas spējas. Tam visam apakšā vēl varētu virmot sajūtas par savas dzīves jēgu, kas nereti ir ciešā sakarā ar cilvēka vecumu, statusu, iespējām, motivāciju, proti, visu, dēļ kā vērts dzīvot. Ja cilvēks dod savām smadzenēm komandu –viss, es izstājos no spēles –, tad nav brīnums, ka organisms tā arī reaģēs. Visu līmeņu enerģijas ir savstarpēji cieši saistītas, un, ja kāda no tām  ir nokritusies zemā līmenī, tā var pavilkt uz leju arī pārējās, liekot just spēku izsīkumu. Tieši tādēļ pēc stresa pilnas darba dienas vakarā cilvēks var sajusties galīgi izpumpējies, kaut arī šī diena tika pavadīta, sēžot krēslā.

Cilvēkam var būt labvēlīgi apstākļi, bet, ja viņš jūtas vecs un nevajadzīgs pasaulei, viņa enerģija būs zema. Jo negatīvāks būs skatījums uz dzīvi, jo straujāka būs enerģijas lejupslīde. Par laimi, darbojas arī pretējais likums – ja uzlabojas enerģija kādā no līmeņiem, pārējie arī paceļas līdzi. Vai mazums ir bijušas situācijas, kad jūties pavisam noguris, bet, gaidot mīļus ciemiņus, spēks rodas nez no kurienes, pat pacilājums un priecīgs prāts.

Arī fiziski mēs varam ietekmēt savas enerģijas vektoru. Izjūtot izteiktu stresu, negatīvo var pārvērst pozitīvajā, elementāri mainot darbību. Milzīgs stress? Ej nūjot! Skrien! Ej pastaigā! Dziedi! Un tā nav maģija, bet bioķīmija, kas, pakļaujoties cilvēkam, iedarbojas uz hormonālo sistēmu, kura ļoti ietekmē cilvēka garastāvokli un pašsajūtu, tātad enerģiju.

Vēl kāds visiem aktuāls jautājums, kas izraisa enerģijas svārstības, ir laiks. Kāpēc mēs žēlojamies, ka nekam nepietiek laika? Galvenā problēma, strādājot garas stundas, ir tā, ka laiks ir ierobežots resurss. Attiecībā uz enerģiju ir citādi. Fizikā definēta kā spēja strādāt, enerģija plūst no četriem galvenajiem cilvēka avotiem: ķermeņa, emocijām, prāta un gara. Katrā no tiem enerģiju var sistemātiski paplašināt un regulāri atjaunot, izveidojot īpašus rituālus – uzvedību, kas tiek praktizēta ar nolūku un precīzi ieplānota, lai padarītu to neapzinātu un automātisku pēc iespējas drīzāk. Tāpēc pareizā atbilde ir – plānojiet un vadiet savu enerģiju, nevis savu laiku.

Zinātne pārsteidz

Un tas tiešām ir pārsteigums – jau labu laiku zinātniekiem nedod mieru siltuma enerģija, ko cilvēki ražo un kas šajā enerģijas taupīšanas laikmetā tiek bezjēdzīgi izšķiesta. Kādreiz izcilā komiķa Arkādija Raikina miniatūra par cilvēku, kas ar savām darbībām ražo enerģiju, bija labs joks, bet tagad tā ir tuvā nākotne. Vai zinājāt, ka siltumenerģija, kas izplūst no cilvēka ķermeņa, ir apmēram līdzvērtīga tai, ko rada 100 vatu lampa?

Pagājušajā gadā Šveices jaunuzņēmums Mithra ir izstrādājis novatorisku tehnoloģiju, lai cilvēka ķermeņa siltumu pārveidotu elektrībā. Iespējams, drīz mēs varēsim uzlādēt savas personīgās ierīces ar elektrību, ko ražojam paši, bez maksas un katru dienu. Šim nolūkam kompānija plāno izmantot termoelektrisko ģeneratoru (TEG), kas izmanto temperatūras starpību starp ādas virsmu, aptuveni 32 grādiem pēc Celsija, un apkārtējo vidi, lai radītu elektroenerģiju. Temperatūras starpība vielā rada elektrisko spriegumu. To sauc par Zēbeka efektu – Tallinā dzimušā vācbaltiešu fiziķa Tomasa Johana Zēbeka vārdā, kurš to atklāja 1821. gadā.

Svarīga ir temperatūras starpība starp ķermeņa virsmu un apkārtējo vidi – jo lielāka tā ir, jo vairāk enerģijas tiks ģenerēts, un nav svarīgi, vai atrodaties polārajā reģionā vai tuksnesī. Lai sāktu ražot elektrību, ir nepieciešama tikai viena grāda atšķirība. Nebūs iespējams uztvert 100 % siltumenerģijas, kas nāk no cilvēka ķermeņa, un pārvērst to elektrībā, taču TEG ir daudzsološa stratēģija ar milzīgu potenciālu, uzskata Mithra. Saskaņā ar kompānijas aprēķiniem siltums, ko rada septiņi miljardi Zemes iedzīvotāju, varētu nodrošināt līdz pat 10 % no pasaulē patērētās enerģijas.

Uzņēmums strādā pie divām galvenajām idejām: rokassprādzes TEG, ko var nēsāt uz plaukstas locītavas un izmantot mobilo ierīču uzlādēšanai, un integrēta risinājuma, kurā termoelektriskais ģenerators tiek ievietots tieši ierīcē un pievienots tās akumulatoram. Lai ražotu elektrību, TEG tikai jābūt kontaktā ar ķermeni, un vienalga, vai cilvēks dzer kafiju, vingro vai guļ – akumulators pats uzlādēsies. Šos TEG nākotnē varētu izmantot dažādās medicīniskajās ierīcēs, piemēram, dzirdes aparātos vai biosensoros, kā arī viedtālruņos.

Šveices firma tomēr nav ne pirmā, ne vienīgā, kas pēta iespējas, kā no cilvēka ražotās enerģijas iegūt elektrību. Vairākas kompānijas attīsta ideju, kā izmantot iešanu vai skriešanu, tas ir, mehānisko enerģiju, piemēram, ieliekot īpašas ierīces apavu zolēs vai pie ceļiem. Visus šos izgudrotājus motivē viena doma – lai globālajā enerģijas patēriņā ietaupītu megavatus, no cilvēku ķermeņa ir nepieciešams iegūt tikai mikrovatus.

Ko te piebilst? Mūs gaida interesanta dzīve! Tāpēc vien ir vērts pasaudzēt savu dzīvības bateriju.

Kā pārvaldīt savu enerģijas līmeni?

Pat vislabākos plānus vai projektus var izjaukt viena lieta – jūsu enerģijas līmenis. Ja enerģija ir zem nulles, nav iespējams nedz īstenot iecerēto, nedz pilnvērtīgi izmantot savu laiku. Lai arī pilnībā kontrolēt savu enerģiju nav iespējams, tomēr to vajadzētu iepazīt un ņemt vērā tās īpatnības. Mainīgais enerģijas līmenis dienas gaitā var kļūt par labāko draugu vai ļaunāko ienaidnieku. Zinot, kā efektīvi izmantot savu enerģijas līmeni, drīzāk virzīsieties uz priekšu nekā vilksieties nopakaļ.

1. solis. Kad jūtat visvairāk enerģijas?

Vislabāk to noteikt, veicot ikdienas enerģijas mērījumus noteiktos laikos. Uzzīmē diagrammu, kur uz vienas ass atzīmē enerģijas līmeņa skalu no viens līdz desmit (vai citu skalu), uz otras – stundas. Ik pēc pusstundas vai stundas atzīmē savu enerģijas līmeni, kāds tas šķiet subjektīvi. Tas palīdzēs izprast enerģijas izmaiņas dienas laikā, bet, veicot atzīmes nedēļu vai ilgāk, var atklāt, kad ir augstākais enerģijas līmenis un kad zemākais. Vadoties no tā, vajadzētu plānot savus darbus. (Pieejama arī mobilā lietotne neurokeys.app, kas izstrādāta sadarbībā ar zinātniekiem un mediķiem un ļauj noteikt cilvēka enerģijas līmeni pēc rakstīšanas manieres, sensoru un veselības datiem un varētu būt noderīga hroniskiem slimniekiem, piemēram, multiplās sklerozes pacientiem.)

2. solis. Kas nosūc enerģiju?

Vajadzētu godīgi atbildēt uz šo jautājumu – kuri uzdevumi, kuri cilvēki, kuri ieradumi un citi faktori iztukšo jūsu enerģijas krājumus? Kad šie faktori ir noteikti, jādomā par to, kā mazināt vai izslēgt to ietekmi uz savu dzīvi. Piemēram, ja nav iespējams izslēgt no savas dzīves konkrēto cilvēku, vajag vismaz ierobežot komunikāciju ar viņu, tiekoties retāk vai sazinoties pa e-pastu.

3. solis. Vai mana enerģija ir pozitīva vai negatīva?

Ja ir daudz enerģijas, bet tā tiek vērsta negatīvisma virzienā, cilvēks parasti atrodas pastāvīgā stresa režīmā – atšķirībā no pozitīvisma, kas nodrošina aktīvo režīmu. Negatīviem, bet enerģiskiem cilvēkiem, šķiet, nekad nepietiek laika paveikt lietas. Faktiski viņi iztērē enerģiju mazsvarīgos procesos. Ar pozitīvo enerģiju apveltīti cilvēki koncentrējas uz to, ko vēlas sasniegt, nevis no kā attālināties, un parasti fokusējas uz kopainu.

4. solis. Vai izmantojat enerģiju, lai progresētu, vai lai izdzīvotu?

Izdzīvošanas režīmā cilvēks pastāvīgi izmanto enerģiju, bet reti kad to papildina. Lai efektīvi izmantotu savas enerģijas līmeņus, jāmāk atjaunot enerģijas krājumus visas dienas gaitā. Veltījot laiku, lai fokusētos uz pozitīvo, var efektīvi plānot un izvēlēties ilgtermiņa risinājumus, tā sniedzot sev iespēju atjaunot enerģijas līmeni, pirms atkal mesties darbībā.

5. solis. Vai esat konsekvents situāciju risināšanā?

Izjūtot enerģijas kāpumus un kritumus, cilvēki mēdz reaģēt uz situāciju atkarībā no enerģijas līmeņa. Ja esat enerģisks, reaģēsiet pozitīvi, ja apātisks, reakcija var būt pilnīgi negatīva. Tādējādi kādai situācijai var patērēt vairāk enerģijas, nekā tā ir vērta. Ar katru situāciju vajadzētu tikt galā, pamatojoties uz tās nozīmīgumu, nevis to, kā tobrīd jūtaties.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Veselības akadēmija" saturu atbild SIA "Izdevniecība "Rīgas Viļņi"