foto: no privātā arhīva
"Tu iemācīji, ka darbs dzīvē nav galvenais" - "Māmiņu kluba" vadītāja Kristīne Beitika atklāti par pirmo gadu ar meitu Elizabeti
Bērni
2022. gada 15. septembris, 07:03

"Tu iemācīji, ka darbs dzīvē nav galvenais" - "Māmiņu kluba" vadītāja Kristīne Beitika atklāti par pirmo gadu ar meitu Elizabeti

Žurnāls "OK!"

TV raidījuma "Māmiņu klubs" vadītāja un Instagram satura veidotāja Kristīne Beitika (@kristine_beit) atklāti dalās savās izjūtās, kļūstot par mammu, un ļauj ieskatīties savā aizvadītā gada dienasgrāmatā. Viņas meitiņai Elizabetei augustā apritēja gads. Kāds bijis šis laiks?

Beidzot! Septembris, 2021

Mīļo bērniņ, kur tu tik ilgi kavējies? Mēs tevi ļoti ilgi gaidījām. Toreiz, pirms pieciem gadiem, mums likās, ka esam jau gatavi… Mums šķita, ka tas notiks viegli un uzreiz, bet tu jau tad sāki mainīt mūsu dzīvi. Tu esi iemācījusi tik daudz! Tu iemācīji, ka darbs dzīvē nav galvenais un kā piestrādāt pie attiecībām. Tu negribēji ienākt mūsu dzīvē, kad biju noskrējusies un nelaimīga savā karjerā. Caur entajiem ārstiem, operāciju un fiziskās pašsajūtas bedrēm liki saprast, ka mana labsajūta un dzīve nav pašsaprotama. Es mainījos. Es mainos joprojām. Es turpināšu mainīties.

foto: no privātā arhīva

Es uzsāku terapiju. Izrādās, pastāv “psiholoģiskā neauglība”. Kā tas var būt, ka mēs, fiziski vesels pāris, regulāri veicot pārbaudes un apmeklējot ārstus, nevaram ieņemt bērniņu? Kāpēc tieši mēs? Es vienmēr zināju, ka tu atnāksi. Es zināju, ka tu vēlies, lai mēs apgūstam mācības, un tad tas notiks. Piedod, ka biju tik nepacietīga. Reizēm dusmojos, raudāju, skaļi kliedzu mežā un tad atkal raudāju. Neviens vairs neuzdeva jautājumus, jo tas pārāk sāpēja. Dzīve reizēm ir tik netaisnīga. Mēs esam gatavi bērniņam. Mēs tevi ļoti, ļoti gaidām.

Gāja gadi, un es sapratu. Sāku mīlēt sevi arvien vairāk. Pievērsos savai labsajūtai, darot tikai to, kas mani piepilda un dara laimīgu, un ienesu to ģimenē. Mēs sākām iekārtot mājvietu. Es uzrakstīju atlūgumu. Divas reizes. Pēc mēneša tu pieteicies! Brīdī, kad biju savā ziedošākajā mirklī! Tu atnāci tieši tad, kad beidzot biju gatava uzņemt tevi savā ķermenī. Pa īstam. Man nav ne jausmas, cik daudz tu mūs vēl lauzīsi un transformēsi, bet ir skaidrs, ka mēs tevi mīlēsim un lolosim, cik spēka! Izjūtu beznosacījumu mīlestību un pateicību par to, ka beidzot tevi satiksim.

Turpiniet ticēt. Es zinu, cik ļoti sāp gaidīšana, biedē, dzen izmisumā un rada lielu tukšuma sajūtu. Bet es nevienu dienu nepārstāju ticēt, ka tas notiks! Un vienā dienā tas notika. Mēs gaidām bērniņu!

#16nedēļas

foto: no privātā arhīva

Prāts bīsies, ķermenis izdarīs

Starp kontrakcijām ielaižos miegā. Prāts pilnībā atslēdzies no domām. Sekoju sajūtām. Pamostos sāpēs, izelpoju un atkal ielaižos dziļā snaudā.

“Iedod roku, sajūti. Tā ir galviņa, viņa jau ir šeit!” Šī sajūta nav aprakstāma! Tā ierakstās manā sirdī uz mūžu. Ar pārdabisku spēku, vēl pāris dziļi, spēcīgi spiedieni, un mēs satiekamies uz manām krūtīm. Izplūstam laimes asarās. Neticami. Tu esi klāt! Tu izvēlējies mūs. Tu atnāci no debesīm.

#mansdzemdībustāsts

Zemūdens akmeņi

Kļūstot par mammu, pirmajos mēnešos vismazāk gaidīju, ka rūpes par mazuli un mammas lomas izbaudīšanu aizēnos emocionālās vētras un iekšējie pārdzīvojumi par pagātnē neatrisinātiem jautājumiem. Manī raisījās nepiedzīvots aizvainojums, auga vainas izjūta, iekšējais bērns spītējās un ārdījās greizsirdībā. Ēnas puses, kuras veiksmīgi biju apslāpējusi ar aizraujošu, aktīvu dzīves ritmu un darbaholismu, nu svinēja uzvaras deju, stājoties pretī vājumam un nogurumam. Es netieku viena galā. Esmu izveidojusi spēcīgu atbalsta komandu, nebaidoties lūgt palīdzību. “Lai izaudzinātu bērnu, ir nepieciešams vesels ciems” – es piekrītu šim teicienam. Vīra atbalsts, regulāra psihoterapija, uzticama draudzene un izraušanās saviem hobijiem ir manas vajadzības, lai uzpildītu baterijas un spētu atkal dot.

Zināju, ka bērns prasīs daudz uzmanības un rūpju, būs raizes un dzīve mainīsies, taču biju to iztēlojusies kā bērna kopšanas atvaļinājumu, kurā rūpes par mazuli no manis nepaņems vairāk resursu kā pilnas slodzes darbs. Tagad varu droši teikt, ka biju to iedomājusies citādi. Negaidīju, ka slodze būs tik liela gan fiziski, gan emocionāli, ka piedzīvošu “baby brain” mirkļus un mans prāts vairs nedarbosies tik asi, ka kļūšu daudz izklaidīgāka ar visām no tā izejošajām sekām. Grūti teikt, vai to ir iespējams iepriekš paredzēt, jo katras mammas stāsts ir citādāks, un vismazāk es vēlētos iebiedēt kādu no lasītājām, kas vēl tikai domā par kļūšanu par mammu.

Straujā pieaugšana, atbildības uzņemšanās un nozīmīgu lēmumu pieņemšana attiecībā uz mazuli ir tas, kas atņem spēku. Nav vienas atbildes, kā pareizi un vislabāk izaudzināt bērnu. Ir jāsajūt mātes instinkts, iespējams, jākļūdās, jāspēj novilkt striktas robežas ar cilvēkiem, ar kuriem domas atšķiras, un iestāties par sevi un mazuli.

Līdz šim visgrūtākos brīžus mammas lomā piedzīvoju otrajā dienā pēc meitiņas piedzimšanas. Vēl biju pēcdzemdību laimes hormonu eiforijā par tikko paveikto lielo darbu, kad slimnīcas ārsti apskatīja mazuli un konstatēja sliktas analīzes. Sākās murgs. Ziņa par to, ka mums slimnīcā jāpaliek ilgāk, mani pamatīgi šokēja. Noraudzīties uz mazo dvēselīti ar katetru rociņā un uzklausīt daudzās ārstu norādes par to, kas jādara, lai meitiņu izārstētu, bija neizturams, vēl nepiedzīvots stress. Es daudz raudāju, jutos emocionāli sagrauta un nobijusies. Tagad atskatoties apzinos, ka nebija jau tik nopietni, kā tobrīd šķita, bet tajā mirklī visu uztvēru daudz saasinātāk. Dažādi pārbaudījumi turpina nākt, un es jūtu, kā caur tiem arvien vairāk pieaugu mātes lomā. Es nedomāju, ka tas notiek vienā dienā. Mēs augam kopā.

foto: no privātā arhīva

Kaut es mācētu sevī vairāk apslāpēt satraukumus un ļauties mirkļa baudīšanai! Tie mirkļi, kad rotaļājamies, kad viņa pieglaužas, iemācās iedot buču, naktī meklē mani un smaida, ir skaistākie. Tajos aizmirstas grūtības un maz gulētās naktis.

Es esmu negaidīti stipra. Tas, kas šķiet grūti, pārvarēts liek man sajust neaprakstāmu spēku un sajūtu, ka varu pasargāt mazuli, vērot, kā viņa aug, veidojas un attīstās. Katru reizi, kad uz viņu paskatos, joprojām nespēju noticēt, ka viņa ir radusies mūsu mīlestībā, ka viņa ir mūsu meita un cik īpaši tas ir.

Pirmais gads

Es nevaru teikt, ka gads ir paskrējis ātri. Šķiet, ir piedzīvota vesela dzīve. Ja runa ir par mazuļa miedziņa nosargāšanu vai kreņķu izprašanu, reizēm minūtes velkas kā stundas. Šķebinošām bailēm, adrenalīna un laimes hormonu piepildīts, emocionāls un mani lauzošs laiks. Taču tie ir bijuši divpadsmit skaisti mēneši. Es vairs nevaru sevi iedomāties bez viņas. Lai gan man nebija ne jausmas, ka kļūt par mammu būs tik emocionāli mainoši, es ne pret ko nemainītu šo pieredzi. Ir sajūta, ka sirds ir izpletusies un tajā ir vieta tīrai, neizjustai, nepiedzīvotai mīlestībai, kurā iezogas arī nepiedzīvotas raizes. Kurā vienlaikus aug pašpārliecinātība par saviem spēkiem un nedrošība par to, vai rīkojos pareizi.

foto: no privātā arhīva

Šī gada laikā es pavisam noteikti atteicos no tā, kam manā dzīvē šobrīd nav vietas, bet iepriekš bezjēdzīgi tērēju tam laiku. Es daudz vairāk novērtēju un izmantoju savu brīvo laiku, ja man tāds ir radies. Pa īstam sastapos ar savu ego un uzzināju, cik ļoti sāp, kad izsapņotie, gaidītie plāni sabrūk. Pazemība un piezemēšanās. Dzīve, kurā prioritātes pārkārtojas un nesvarīgās lietas vairs nesatrauc. Mīlestība, kurā jūtos laimīgāka, ja vien mana meitiņa smaida un jūtas omulīgi. Vide apkārt mainās. Mainās domubiedri, un dzīvē ienāk jauni cilvēki – citas mammas. Es esmu tik daudz augusi un vēl jūtos autiņos. Augsim kopā, meitiņ!

 

Tēmas